Brigita Siliņa 26.07.2018

“Kontakts 2018”. Festivāla iespaidi

Publicitātes foto no Dmitrija Krimova laboratorijas (Krievija) izrādes "Līgava bez pūra"

Starptautiskais teātra festivāls “Kontakts” jau 24. reizi notiek gleznainajā Toruņas vecpilsētā, vietā, kur teātris, baznīca un cietums – trīs enerģētiski spēcīgi centri – satiekas vienā ielas krustojumā. Kopernika dzimtā pilsēta maijā ir īpašas teātra festivāla gaisotnes piestrāvota – kopš 1991. gada, kad festivālu izveidoja un ilgus gadus vadīja leģendārā Polijas teātra personība Kristīne Meisnere, viņas vīzija bija festivāls, kas veido tiltu un konfrontāciju ar Rietumeiropas teātri.

Tas ir pirmais ārvalstu festivāls, kurā piedalījās Jaunais Rīgas teātris ar Alvja Hermaņa izrādi “Marķīze de Sada”. Toreiz jaunais latviešu režisors piesaistīja poļu un ārvalstu kritiķu uzmanību, un pēc daudziem gadiem Alvis Hermanis šeit triumfēja ar izrādi “Soņa”, iegūstot visas festivāla galvenās balvas. Pēc Kristīnes Meisneres ilgus gadus festivālu veiksmīgi vadīja direktore Jadviga Oļeradzka, izveidojot to par nozīmīgu Eiropas jaunāko teātra pasaules tendenču pārskatu.

Diemžēl, Vojevodistes vadībai izsludinot konkursu uz festivāla “Kontakts” direktora vietu, Jadviga Oļeradzka amatu zaudēja. Ironiski, ka arī jaunais konkursa uzvarētājs pie amata netika, jo Vojevodistes vadība to neapstiprināja, un sākās tiesvedība. Tādējādi festivāla vadība iekrita rokās bijušajam Jadvigas Oļeradzkas vietniekam Andžejam Hurskim, kuram īsā laikā, ierobežotā un neskaidrā finanšu situācijā 2016. gadā bija jāorganizē festivāls, kas daudziem par pārsteigumu arī izdevās, paplašinot robežas līdz ASV un Čīlei, taču pirmo reizi izpalika izrādes no Lietuvas, Krievijas, arī Latvijas un Igaunijas.

Šogad Andžejs Hurskis jau ir pilnīgi oficiāli kļuvis par “Kontakta” direktoru un, veidojot festivālu, ir atgriezies pie Kristīnes Meisneres radītās devīzes “No Austrumiem līdz Rietumiem”, kas arī tagad skan ļoti aktuāli. Festivālā piedalījās izrādes no Lietuvas, Latvijas, Šveices, Vācijas, Krievijas, Beļģijas un Polijas. Šogad līdzās galvenajai izrāžu programmas līnijai tika realizēts jauns projekts: ““Kontakta” “Laboratorija”, kas ietvēra lugu lasījumus, izstādes, instalācijas, meistarklases, tikšanās un diskusijas.

Festivālu atklāja ar Toruņas Viljama Hožicas teātra izrādi “Lielās debesis”, kas veidota Natālijas Ivaņecas vadībā. Natālija Ivaņeca ir pirmā Polijā sertificētā Gaga kustību tehnikas skolotāja. Gaga ir ķermeņa kustību valoda, ko attīstījis Ohada Naharins, Izraēlas Batševa Dejas kompānijas vadītājs, dejotājs, horeogrāfs, un tā balstās uz iztēles iedvesmotas visa ķermeņa struktūras instinktīvām kustībām. Toruņas teātra aktieriem meistarklasēs bija izdevies atraisīties un izrādē enerģētiski piepildīti paust dažādas emocijas un sajūtas. Mājinieki šo kustību izrādi rādīja ārpus festivāla konkursa.

Skats no Lietuvas Nacionālā teātra izrādes "Lācis" // Publicitātes foto

Lietuvas Nacionālā teātra izrāde “Lācis” jaunā poļu režisora, multimediju mākslinieka, scenogrāfa, kino režisora Lukaša Tvarkovska režijā. Lukašs Tvarkovskis veidojis instalācijas un video Kristiāna Lupas izrādēm, dibinājis Identity Problem Group – starpdisciplināru mākslinieku grupu, kas apvieno vizuālās mākslas, performances ar literatūru, arhitektūru, skaņu. Un tomēr Polijā maz zināms mākslinieks, par kuru teātra zinātniece Katažina Osiņska, kura vadīja diskusiju pēc izrādes, pat atļāvās pajautāt: “No kurienes jūs esat radies?” Lukašs Tvarkovskis radījis izrādi, kurā zūd robežas starp teātra un multimediju tehnoloģiju radīto fascinējošo iespaidu, tā veido jaunu teātra pieredzes kvalitāti. Kamera aktieru rokās kļūst par neatņemamu elementu skatuves darbībā – ar tās palīdzību tiek vadīta skatītāja uztvere. Izrādes dramaturģiju Anka Herbute veidojusi, izmantojot franču rakstnieka Prospera Merimē noveli “Lācis”, kā arī lietuviešu fotogrāfa Vita Lucka traģisko biogrāfiju un franču mūziķa Bertrāna Kantā apcietināšanas epizodi par savas draudzenes aktrises Marī Trentinjānas slepkavību Viļņā. Izrāde sākas ļoti ikdienišķi, aktieri iznāk uz proscēnija un ar tulka palīdzību stāsta par iestudējuma realizāciju, ieceri, stādās priekšā kā režisors, scenogrāfs, skaņu mākslinieks, rāda scenogrāfijas maketu, izskaidro skaņu un video efektus, un skatītājs tā īsti nesaprot, vai izrāde jau sākusies. Pēc šī gandrīz dokumentālā prologa seko skatuves darbība pilnīgi citā žanrā – attēls, skaņa, gaisma, mūzika intensīvās kaskādēs gāžas pāri skatītājiem, raisot teju vai atkarību. Lielisko aktieru spēle redzama arī uz lielā ekrāna, brīžiem radot kino iespaidu un izgaismojot katru skatuves stūrīti.

Redzēju šo izrādi otro reizi, pirmā bija Viļņā festivālā “Sirenos” 2017. gada rudenī. Šķiet, ka tagad režisors sarežģītās izrādes struktūru izveidojis vēl grodāku. Tur ir gan noslēpums, vēriens, kaisle un maigums, gan trauslā robeža starp normu un vājprātu, redzam daudz faktu par notikumiem un nezinām, kur ir patiesība.

Skats no Bāzeles teātra (Šveice) izrādes "Lorence un Lena" // Publicitātes foto

Atšķirīgs bija Georga Bīhnera lugas “Leonce un Lena” izsmalcinātais, atturīgais Šveices Bāzeles teātra iestudējums Toma Luza režijā. Režisors izveidojis irracionālu pasauli, kur viss sākas no beigām, tēli pakļauti kādai nenoteiktai melanholiskai kārtībai, kur dekadence satiekas ar absurdu. Izrāde sākas ar Bīhnera lugas pēdējo ainu, tēli parādās logā un lēnām ielaužas telpā, kas vienlaikus var būt deju studija, slimnīca vai koncertzāle, kur katrā skatuves pusē atdodas daļa no pārzāģētām klavierēm, un aktieris metas no vienas puses uz otru, lai nospēlētu skaņdarbu. Toms Luzs ir šveiciešu mūziķis, aktieris, režisors. Kritiķi viņu uzskata par Kristofera Martālera tradīcijas attīstītāju, 2014. gadā vācu kritikas laikrakstā Theater Heute Toms Luzs nosaukts par “Gada atklājumu režijā”, ar izrādēm piedalījies festivālos Hannoverā, Marseļā, Maskavā, Jeruzalemē u. c.

2013. gadā Bāzeles teātrī iestudējis Gētes “Jaunā Vertera ciešanas”, uz šo izrādi Toms Luzs atsaucās diskusijas laikā pēc Toruņā: “Domāju, ka “Leonci un Lenu” var uzskatīt par “Jaunā Vertera ciešanu” satīru. Tā var būt satīra par tiem, kas pārāk nopietni uztver savas emocijas un jūtas. Esmu nelabojams romantiķis, un man patīk romantisma laikmets. Izlasīju “Leonces un Lenas” tekstu, un tas mani uzrunāja, bet vienlaikus tas manā prātā ienesa apjukumu. Gribēju šo pazaudētības un apmiglojuma sajūtu nodot skatītājiem. Emocionālo sajūtu.” Tā bija viena no formas ziņā precīzākajām, izsmalcinātākajām festivāla izrādēm, kas ļāva katra skatītāja iztēlei rast savu jēgu vai arī neizpratni, un saskarsmē ar absurdu tas nav pārsteidzoši.

Festivālā piedalījās trīs teātri no Krievijas – Dialogue Dance no Kostromas ar monoizrādi “Marusja”; Maskavas Teatr.doc ar uzvedumu “Cilvēks no Podoļskas” Mihaila Ugarova režijā, kas ieguva festivāla organizatoru specbalvu, un Dramatiskās Mākslas skolas Dmitrija Krimova laboratorija ar izrādi “Līgava bez pūra” no Maskavas. Festivāla “Kontakts” žūrija Dmitrijam Krimovam piešķīra Labākā režisora balvu, un arī Labākās aktrises balvu saņēma Marija Smoļņikova par Larisas Dmitrijevnas lomu šajā iestudējumā.

Skats no teātra "Dialogue Dance" (Krievija) izrādes "Marusja" // Publicitātes foto

Izrāde “Marusja” esot radusies kā joks, kad privātā sarunā režisors esot piedāvājis teātra menedžerei, kura darīja visu – sākot no apkopējas, rekvizitores darbiem līdz skatītāju un naudas piesaistei –, kāpt uz skatuves un pastāstīt par savu darbu un dzīvi teātrī. Un Marusja uzkāpa, lai pateiktu patiesību. Paradokss slēpjas tajā, ka, runājot no skatuves, tā kļūst par nosacītu patiesību. Rodas jautājums, vai patiesība uz skatuves tiešām ir patiesība? Marusja, vienkārša meitene ar garu bizi, runā ar mums, uzdod jautājumus, dažreiz izpilda kādu dejas kustību, un mēs mēģinām izprast teātra maģiju, kas rodas, aktierim kaut ko stāstot un pārējiem vērojot. Mēs zinām, ka tā ir ilūzija, tomēr tai noticam, un varbūt tieši šī ilūzija mums nepieciešama visvairāk. Režisors un horeogrāfs Aleksandrs Andrijaškins izrādē attēlo meitenes ceļu no biroja darbinieces līdz skatuves dīvai sarkanā kleitā, un tikai viņi vien zina, kādu ceļu patiesībā nogājuši.

Dmitrija Daņilova lugas “Cilvēks no Podoļskas” iestudējumu Mihaila Ugarova režijā Maskavas Teatr.doc atveda bez režisora. Režisors un Teatr.doc vadītājs Mihails Ugarovs devies aizsaulē, līdz ar to atvērts ir jautājums par slavenā teātra tālāko nākotni. Mihails Ugarovs bija teātra un kino režisors, dramaturgs, kustības Novaja Drama radītājs Krievijā, Teatr.doc mākslinieciskais vadītājs. Izrāde “Cilvēks no Podoļskas” stāsta par jaunu vīrieti, kuru aiztur policija, bez paskaidrojumiem un apsūdzībām. Iecirknī notiek dīvaina pratināšana, tomēr pratināšana ar jaunām metodēm, bez fiziskas iespaidošanas, drīzāk tā līdzinās absurdam psihoterapeitiskam seansam. Dmitrijs Daņilovs par šo lugu saņēma “Zelta masku” 2018. gadā kategorijā “Labākais dramaturgs”. Izrāde precīzi atspoguļo to, kā vara veic manipulācijas ar cilvēka apziņu, kontrolē to un notur pastāvīgu baiļu stāvoklī.

Skats no Teatr.doc (Krievija) izrādes "Cilvēks no Podoļskas" // Publicitātes foto

Izrādes “Līgava bez pūra” režisors Dmitrijs Krimovs ir arī gleznotājs un scenogrāfs. Veidojis scenogrāfijas vairāk nekā 90 izrādēm, tajā skaitā daudziem sava tēva, leģendārā režisora Anatolija Efrosa iestudējumiem. Dmitrija Krimova gleznas atrodas daudzos pasaules muzejos. Kopš 2004. gada Krimovs strādā kā režisors, iestudējis vairāk nekā 15 izrādes, arī pēc dažādu teātra festivālu (Starptautiskā Čehova festivāla, Edinburgas festivāla u. c.) pasūtījuma.

Viņa iestudētā “Līgava bez pūra” ir pārsteidzoši spilgtas formas izrāde, dinamiska, vizuāli efektīva, gan kostīmos, gan scenogrāfijā mūsdienu elementi savijas ar Ostrovska laikmeta detaļām. Tēli paspilgtināti, brīžiem līdz groteskai, interesanti risināts Larisas mātes tēls, ko spēlē aktieris Sergejs Melkonijans un dara to virtuozi, brīžam uz cirka akrobātikas robežas. Izcils ir aktrises Marijas Smoļņikovas darbs, Larisas tēlu veidojot kā maigu, neaizsargātu, bet vienlaikus izaicinoši kaislīgu būtni. Pateicoties precīzai izrādes konstrukcijai, nezūd Ostrovska iezīmētā grodā lugas ideja un atmosfēra. Izrādē aktuāls jautājums par cilvēcisko cieņu, tās zaudēšanu un apsmieklu. Tieši pašcieņas iznīcināšana noved pie Larisas nāves un Karandiševa traģēdijas. Iestudējums uzrunā mūsdienu skatītāju, jo “viss pārdošanai” princips sabiedrībā valda joprojām.

Skats no Dramatiskās Mākslas skolas Dmitrija Krimova laboratorijas (Krievija) izrādes "Līgava bez pūra" // Publicitātes foto

Latviju festivālā šogad pārstāvēja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ar Eiripīda “Mēdeju” Vladislava Nastaševa režijā, ar Gunu Zariņu un Andri Keišu galvenajās lomās. 2018. gada rudenī festivāla direktors Andžejs Hurskis pēc mana aicinājuma viesojās Rīgā notiekošajā Baltijas Drāmas forumā un noskatījās “Mēdeju”. Biju to jau rekomendējusi arī Antīkās Drāmas festivālam Nikozijā, Kiprā, kur izrāde ar panākumiem tika spēlēta senajā grieķu amfiteātrī.

Toruņā izrādi spēlēja Viljama Hožicas teātrī uz lielās skatuves. Pēc izrādes tikšanās laikā ar radošo grupu izvērsās ļoti dzīva, patiesas ieinteresētības caurstrāvota saruna. Diskusiju vadīja teātra zinātniece Malgožata Semila. Vai ir iespējama “tīra” traģēdija mūsdienu pasaulē – bez ironijas un humora? kā notika mēģinājumu process? katarse, Eross un Tanatoss – par to bija jautājumi. Kāds no kritiķiem Gunas Zariņas spēli salīdzināja ar leģendāro Tairova aktrisi Alisi Koonenu, tāda tā varētu būt...

Es personīgi ļoti augstu vērtēju šo izrādi, tādēļ gribētu dot vārdu Polijas teātra kritiķim Tomašam Domagalam un citēt viņu: “Visa izrāde notiek uz augstas platformas ... Pateicoties askētiskai, neparasti tīrai izrādes formai, līdz liela ranga simboliem izaug vienkārši žesti. (..) Izrāde ir teātra meistardarbs. Lieliska mūzika, pārsteidzoša horeogrāfija, elpu aizraujoša scenogrāfija, kas uzburta no diviem krēsliem, platformas un liela ekrāna, tas rada neparasti skaisti veidotu pasauli, kuras priekšplānā ir aktieri. Guna Zariņa Mēdejas lomā ir izcila. Viņas ķermenis, grieķu stila frizūra, kustību dinamika, kas izaug kā neparasti ekspresīvs antīko gleznojumu varoņu žestu turpinājums, un vārdu artikulācijas veids, kas balstās uz pēkšņiem, skaļiem izsaucieniem, panāk to, ka viņas Mēdeja ir konsekvents, neparasti precīzi veidots tēls, kas sasaista antīko un mūsdienu pasauli. Man jāatzīst, ka – novērtējot izcilo formas skaistumu, kuru latviešu aktieri atrada savā darbā, strādājot ar Eiripīda traģēdiju, mazliet nožēloju, ka pēc izrādes iznācu vēss kā stikls. Guna Zariņa teica, ka izrāde sākotnēji tika spēlēta mazajā zālē un vēlāk tika pārcelta uz lielo, lai skatītājs varētu distancēties un izdarīt izvēli. Labāk būtu, ja mums, skatītājiem, izvēles nebūtu, lai mēs varētu kopā ar Mēdeju stāvēt uz platformas malas un skatīties bezdibenī, jo “just” teātrī vienmēr ir labāk nekā “redzēt”.” [1]

Skats no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādes "Mēdeja" // Publicitātes foto

Rīgā “Mēdeju” pirmo reizi redzēju mazajā zālē Nacionālajā teātrī [2], un pēc izrādes biju emocionāli satriekta – iespaids bija ļoti spēcīgs, Gunas skatuviskā enerģija spridzināja. Varu tikai piekrist, ka lielās zāles attālumi dara savu. Vladislava Nastaševa “Mēdejā” izskan mitoloģiskā ideja par sodu un grēku. Grēks ir jāsoda, un Mēdeja soda Jāsonu par nodevību, jo Mēdeja nav tikai cilvēks, sieviete, viņa ir dieva Heliosa mazmeita. Tikai tas var attaisnot viņas rīcību. Tas ir Fatums, nolemtība. Mēdeja rīkojas nežēlīgi kā pārdabiska būtne, sodīdama nepaklausīgo, neuzticamo vīru, upurēdama savus un Jāsona bērnus. Izrādes beigās Mēdejas taisnība ir uzvarējusi, Mēdeja sēž laimīga, Jāsons sabrūk, noveco, un viņa rokas ir asinīs.

Festivāla noslēgums notika Kultūras un kongresu centrā Jordanki ar 800 skatītāju vietām – tādu mūsdienīgu skatuvi festivāla organizatori Toruņā gaidīja jau sen un sagaidīja 2016. gadā. Beidzamā izrāde “L. Rekviēms” ir Beļģijas dejas teātra grupas les ballets C de la B dibinātāja, horeogrāfa Alēna Platēla un mūziķa, komponista Fabricio Kassola kopdarbs. Alēns Platēls ir labi pazīstams mākslinieks arī Polijā, jau 1995. gadā viņš piedalījās festivālā “Kontakts” ar izrādi Bonjour Madame, bet 2007. gadā – ar muzikālu dejas izrādi vsprs, kas ieguva festivāla Pirmo balvu, tas bija arī sadarbības sākuma laiks ar mūziķi Fabricio Kassolu. Alēns Platēls vairākkārt piedalījies arī Starptautiskajā teātra festivālā “Dialogs” Vroclavā, iepriekšējā festivālā 2017. gadā pat ar divām izrādēm – nicht schlafen un En avant, marshe.

Izrādē “L. Rekviēms” tās veidotāji pievēršas Mocarta pēdējam nepabeigtajam skaņdarbam “Rekviēms” un nāves tēmai. Uz lielās skatuves rit divas paralēlas darbības. Viena ir dejas koncerts, kur skan Fabricio Kassolas aranžētas afro-popa variācijas, tās izpilda 14 melnā tērpti dziedātāji un instrumentālisti no dažādiem Āfrikas reģioniem, kuri dzied katrs savā valodā. Otra līnija ir dokumentāla melnbalta filma uz lielā ekrāna, kas palēninātā tempā rāda mirstošu pusmūža sievieti (filma tika uzņemta ar viņas atļauju), kļūstot par šīs 100 minūtes garās izrādes-koncerta fonu. Kamera ir nekustīga un reģistrē sievietes pēdējos dzīves brīžus. Izrādes mūziķi ir izcili sava aroda meistari, trīs no viņiem ir operdziedātāji. Mocarta “Rekviēma” rekonstrukcijā tiek apvienoti džezs, opera un Āfrikas populārā mūzika. Mūziķi spēlē un kustas savā ritmā, nepievēršot uzmanību uz ekrāna notiekošajam. Izrāde “L. Rekviēms” saņēma festivāla “Kontakts” Grand Prix, kā arī balvu par Labāko muzikālo partitūru un festivālā akreditēto žurnālistu specbalvu.

Skats no teātra grupas "les ballets C de la B" (Beļģija) izrādes “L. Rekviēms” // Publicitātes foto

Toruņas festivāls pierādīja, ka nav zaudējis savu augsto līmeni un nozīmi Eiropas festivālu vidū, tas nebaidās no izaicinājumiem, eksperimentiem un joprojām aizrauj un uzrunā, festivāla izrādēs jūtams mūsdienu pasaules pulss.

 

Brauciens uz Starptautisko teātra festivālu “Kontakts 2018” notika ar VKKF atbalstu.

 


[1] Citāta tulkojums no www.domagalasiekultury.blog.pl
[2] Vladislava Nastavševa Maskavas Gogoļa centrā iestudētās “Mēdejas” viesizrādi Rīgā

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt