Atis Rozentāls 01.08.2018

AKTIERIS RUNĀ: Ņikita Voroņins

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

 

 

Atis Rozentāls: Kā jūs nonācāt līdz domai, ka vēlaties mācīties par aktieri Kultūras akadēmijā?

Ņikita Voroņins: Bērnībā visiem ir kāds sapnis. Kad bērniem pirmajās klasēs vai pat bērnudārzā vaicā, par ko viņi grib kļūt, kad izaugs, kāds saka, ka grib būt kā tētis, kaut nezina, par ko tētis strādā, kāds grib kļūt par ugunsdzēsēju vai par policistu. Man bērnības sapnis bija kļūt par aktieri. Gan bērnudārzā, gan jaunākajās klasēs bija teātra pulciņi, man tur ļoti patika, vienmēr izdomāju kādas smieklīgas etīdes. Man ļoti patika multfilmas, bet jau tajā vecumā es spēju atšķirt labu multfilmu no sliktas.

Kura bija labākā?

Ja mēs iedalām divās daļās – bez balsīm un ar –, tad bez balsīm tā bija “Toms un Džerijs”, bet ar balsīm – “Looney Tunes”. Pateicoties Cartoon Network, es šobrīd lieliski protu angļu valodu. Tās ir filmas ar lielisku ritma sajūtu, brīnišķīgu humoru, nekā zem jostasvietas. Tas ir bērnišķīgs humors, bet ģeniāls.

Bērnībā gribēju būt gan teātra, gan kino aktieris, tad kļuvu vecāks, domāju, ka tās ir muļķības, vajag kaut ko reālistiskāku, finansiāli stabilāku. Domāju, ka kļūšu par jūrnieku, jo mans vectēvs bija jūrnieks. Bet tad Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas teātra pulciņa skolotāja man parādīja rakstu, ka tiek uzņemts aktieru kurss Rīgā. Ndomāju – kāpēc gan ne. Tiesa gan, vispirms aizbraucu uz Maskavu. Taču, kad es ar vienu draugu aizbraucu uz Maskavu, konkursi jau bija beigušies vai arī notika pēdējā kārta un mums teica – brauciet nākamgad! Atgriezos Rīgā, kur notika uzņemšana Kultūras akadēmijā, pat aizgāju uz konsultāciju. Ja šodien paskatītos, ko es biju sagatavojis konkursam, būtu liels kauns, tomēr es iestājos. Bērnības sapnis tajā brīdī piepildījās.

Sakāt, ka esat spēlējis teātra pulciņos. Augstskolas pasniedzēji bieži saka, ka labāk ir ņemt nesabojātu materiālu, tādus, kas nav pulciņos piedalījušies.

Domāju, ka visās augstskolās ir vienādi, kā filmās rāda, ka atnāk profesors, nomet mapi un saka – aizmirstiet visu, ko jums mācīja skolā! Tiek lauzti priekšstati, kā jādzīvo uz skatuves. Iespējams, profesori zina labāk, bet man liekas, ka cilvēkam ir jābūt priekšstatam, ko nozīmē uzstāties uz skatuves. Ja paņem kādu, kurš nekad neko uz skatuves nav darījis, kur ir garantija, ka cilvēks, izejot uz skatuves, nesamulsīs?

Runājot par studiju procesu, ko ir iespējams iemācīties augstskolā un ko nav iespējams?

Augstskolā var iemācīties matemātiku. Es atbalstu teoriju, ka matemātika ir visur. Matemātika ir mūzikā, bez tās būtu tikai skaņas, un arī aktierspēlē viss tiek salikts pa plauktiņiem.

Visā ir savas formulas. Tās var iemācīties. Nevar iemācīties harismu un talantu.

 

Ir cilvēks, kurš visu dara pēc grāmatiņas, un viņš būs vienkārši labs aktieris, bet ir cilvēki, kam grāmatiņa nav līdz galam uzrakstīta, bet ir talants. Tas būs lielisks aktieris. Bet, ja viņš gan pēc grāmatiņas visu dara, gan ir ar talantu, tad tā būs zvaigzne. Talants vai nu ir, vai tā nav. Iemācīties to nevar. Cilvēks var kaut ko saprast, bet neviens viņam nevar norādīt, tieši kas ir jāsaprot.

Ņikita Voroņins izrādē "Saška" (2015) //  Foto – Aigars Altenbergs

Kas ir raksturīgs Igoram Koņajevam un Jeļenai Čornajai kā pedagogiem?

Katram no mums bija atšķirīgas lietas, ko no viņiem iemācīties un paņemt. Man viņi palīdzēja kļūt par cilvēku – pieaugt, saprast, kā attīstīties, iet uz priekšu un augt ne tikai kā aktierim, bet arī kā personībai. Man liekas, ka aktieriski es labi iemācījos analizēt, savākt lomu. Ir zināma brīvība, tomēr skatuves tēla veidošanā ir svarīgi saprast, ko par viņu runā citi, ko runā viņš pats. Pat ne tik daudz tas, KO viņš runā, bet KĀ viņš runā. Tas ir svarīgi arī dzīvē. Par cilvēka īpašībām daudz ko var pateikt pēc tā, kā viņš runā, kā viņš pastāsta, ko ēdis šorīt brokastīs. Labam autoram tēla raksturs ir uzrakstīts, un aktiera, tāpat kā režisora, darbs ir rakstura mozaīkas salikšana. Bez aktiermeistarības un runas mūsu pedagogi pievienoja programmai taiczi-cuaņ, kas ir u-šu paveids, solfedžo, klavierspēli, mums bija krievu valoda un literatūra apvienojumā ar Krievijas vēsturi.

Jums ir priekšstats, vai jūsu izglītība atšķiras no tās, ko Kultūras akadēmijā apguva latviešu kursi?

Neesmu salīdzinājis, jo mums nebija īpaši daudz iespēju kontaktēties. Laika mums nebija nemaz. Plkst. 8.30 mums sākās balets – piecas dienas nedēļā. Līdz četriem bija mācības, un pēc tam labākajā gadījumā līdz deviņiem vakarā – aktiermeistarība, kas reizēm beidzās pusdivpadsmitos. Bija reizes, kad pedagogi aizbrauca, bet tad viņi atstāja mājasdarbus. Pirmajā kursā tās bija filmas, kas mums jānoskatās. Visi kopā skatījāmies “Roko un viņa brāļus”, “Ilgu tramvaju” – klasiku. Ar latviešu kursiem mēs nesatikāmies, jo mums nebija kopīgu nodarbību, arī teorija bija atsevišķi. Cik zinu, latviešu aktierkursiem ļauj iet spēlēt jau pirmajos studiju gados, bet mūs nekur nelaida, tikai meitenes otrajā kursā piedalījās izrādē “Līgavaiņi” (rež. Jurijs Laptevs, 2013 – A. R.), un trešajā kursā mums visiem bija “Meža dziesma” (rež. Igors Koņajevs, Jeļena Čornaja, 2012 – A. R.). Nozīmīgāki aktierdarbi studiju laikā bija izrādē “Kunga komediants” (Igors Koņajevs, 2013 – A. R.), uz kuru paņēma Natāliju Živecu, Ivanu Kločko, Maksimu Buselu, Artūru Trukšu un Maratu Efendijevu. Man šķiet, pedagogiem bija noteikts plāns.

Vai jūs kā kurss jūtat emocionālu saikni?

Jā, protams. Iespējams, kādiem ir savstarpējas nesaskaņas, bet mēs visi strādājam vienā teātrī, kontaktējamies, mums ir kopīgs čats mesendžerī. Pedagogi mums iemācīja godāt tradīcijas. Mēs katru gadu apsveicam Mihailu Čehovu dzimšanas dienā – ja nav laika kam lielākam, kaut vai ar fotogrāfiju pie bronzas skulptūras. Viena no tradīcijām, ko mums iemācīja, ir apsveikt citam citu dzimšanas dienās. Mēs vēl turamies kopā.

Kad pabeidzāt akadēmiju un jūs uzņēma teātrī, vai jutāt, ka mainās vecāko kolēģu attieksme pret jums ka bijāt studenti un tagad esat aktieri? Vai arī mainījās iekšējā sajūta?

Nejutu atšķirību, jo pirms tam nejutu, ka pret mani izturētos kā pret studentu. Pret mani izturējās kā pret cilvēku – ir Ņikita Voroņins ar konkrētām īpašībām, no tā, ka beidzu augstskolu, nekas nemainījās.

Cik svarīgi jaunam aktierim ir būt štatā?

Mūs visus paņēma štatā uz pusslodzi vienu gadu. Tas bija grūti no iztikas viedokļa, tomēr bijām nodarbināti. Tad izlēma, ka atstās tikai desmit no 15, un es biju viens no tiem, ko štatā nepaturēja. Vēlāk trīs paņēma atpakaļ. Es joprojām neesmu štatā. Man ir ļoti maz darba teātrī, tā kā esmu āršatā, man būtu jāmaksā par mēģinājumiem, kas teātrim nav izdevīgi. Bet brīvu štata vietu teātrī nav. Trīs gadus esmu, kā tagad saka, frīlancers. Periodiski spēlēju citos teātros – aprīlī teātrī “Joriks” Rēzeknē nospēlēju vienu no galvenajām lomām (izrādē “Liktenīgā slepkavība”, rež. Genādijs Voronovs, 2018 – A. R.). Daru arī citus darbus – salieku mēbeles, ir kurjera darbs. Rudenī būšu jau ceturtajā kursā Latvijas Mākslas akadēmijā, kur pie Andra Freiberga un Monikas Pormales studēju scenogrāfiju. Ko darīt, es atrodu, bet gribas spēlēt. Kino ir vai nu otrā plāna lomas, vai autorkino īsfilmas. Jūlija beigās lidošu uz autorkino festivālu Madridē, kur esmu nominēts par otrā plāna lomu Daniela Joffes filmā En Garde (2017). Nežēlojos par dzīvi, bet gribētos kaut ko stabilāku.

Esmu dzirdējis, ka aktiera liktenī daudz ko nosaka burtiski nejaušības – jaunu aktieri ierauga kādā lomā un nākamais viesrežisors izvēlas viņu savai izrādei. Sanāk sava veida zaļais koridors, kurā jūs neiekļuvāt.

Jā, es tajā neiekļuvu. Kad sniega pika ripo no kalna, tā kļūst lielāka un lielāka, bet mana pika nokrita un izjuka. Gandrīz visas lomas, kas man bijušas, ir izrādēs, kas jau noņemtas no repertuāra. Vēl ir tāds faktors, ka mani gandrīz neviens neatpazīst dzīvē, kaut ir redzējuši uz skatuves – nesaliek kopā, ka visus tēlus atveidojis viens un tas pats aktieris. Tie, kas redzējuši “Divus džentlmeņus no Veronas” (rež. Igors Koņajevs, 2014 – A. R.), pat netic, ka esmu tas pats, kas tur spēlēja. Man ārkārtīgi patīk iemiesošanās citā tēlā, jauna cilvēka radīšana. Cilvēki mani neatpazina pat iestudējumā “Kņaze Meri” (rež. Jeļena Čornaja, 2014 – A. R.) Raiča lomā, kaut gan man tur nav gandrīz nekāda grima, tikai ūsas. Iespējams, arī tas kaut kā ir nospēlējis – ka konkrēta loma nesaistās ar konkrētu puisi aktieru sarakstā.

Esat spēlējis jūsu teātrim neparastā iestudējumā “Neatkarības bērni” (2015). Vai verbatim tehnika, kurā strādāja režisore Antra Leite, jums bija kaut kas jauns?

Studiju laikā mēs daudz strādājām ar monologiem. Pareizā virzienā mani ievirzīja Sudraba laikmets – mēs varējām izvēlēties sev tuvu autoru dzeju un prozu, man bija Veļimirs Hļebņikovs. Izlasot viņa biogrāfiju, šķita, ka esmu viņam ļoti līdzīgs. Monologi ir tas, kas man tiešām labi padodas, tāpēc šajā izrādē man bija viegli un interesanti. Tas ir cits eksistences veids uz skatuves – tavs partneris ir skatītājs, kuram jātranslē monologs. “Neatkarības bērnos” mēs paudām arī savas domas, bet, kad izrāde iznāca, bija lietas, par kurām savu viedokli jau bijām mainījuši, taču vajadzēja spēlēt pašiem sevi pagātnē.

Jana Ļisova, Ņikita Voroņins un Artūrs Trukšs izrādē "Neatkarības bērni" (2015) // Foto – Olga Bikova

Spēlējat arī izrādēs bērniem. Piemēram, “Īkstītē” (rež. Renata Sotiriadi, 2017) jums ir balta parūka un spārni. Kā jaunam aktierim sevi noskaņot, lai šādus, teiksim tā, neikdienišķus tēlus spēlētu bez pašironijas?

Bērnu izrāde tāpat ir izrāde, kurā ir jādzīvo un jāspēlē. Sajūta ir ļoti silta – tu nepārtopi par cilvēku, kas nes sev līdzi dzīves smagumu, bet ir pasaka, kaut kas gaišs. Tāpēc es spēlēju bez ironijas, kā ar saviem bērniem. Man pašam bērnu nav, ir radu bērni, un, kad es ar viņiem spēlējos, es taču to nedaru ar ironiju. Tās ir vienkārši siltas jūtas. Izrādē spēlēju bezrūpīgu taurenīti un elfu princi.

Bērniem domāts arī iestudējums “BZIK!”, kurā esat scenogrāfs.

Jā, bet pirmais darbs kā scenogrāfam man ir izrāde “Fufa – divas sirdis” (rež. Vadims Grosmans, 2018 – A. R.), kas iznāca apmēram nedēļu agrāk (pirmizrādes attiecīgi 6. un 14. aprīlī – A. R.). Kad piekritu strādāt ar Vadimu Grosmanu, bija decembris vai janvāris, un burtiski divas nedēļas vēlāk man zvanīja Jurijs Djakonovs (izrādes “Bzik!” režisors – A. R.). Šajos iestudējumos manā ziņā bija dekorācija, gaismas, mūzika. Tie bija pilnīgi atšķirīgi darbi. Vadims Girševičs skaidri zināja, ko vēlas, – bija luga, bija aktrises, viņš deva man norādes, ko vajag, tie bija samērā precīzi rāmji, kuros strādāt. Ar “BZIK!” bija pilnīgi pretēji – horizonts uz visām pusēm. Ne lugas, ne plāna, bija tikai ideja, kas nebija attīstījusies, bet man jau vajadzēja nodot maketu. Un tad bija tā – bzik!, un izdomāju! Atnesu Jurijam maketu, viņš teica – super! Teātra personāls man ļoti palīdzēja, praktiski vadāja aiz rokas, kur iet, ko darīt. Mākslas akadēmijā iemāca, ko darīt līdz maketam. Kad to pieņem – labi, dari tālāk! Bet kas man ir jādara? Esmu ļoti pateicīgs teātra darbiniekiem, kuri man izstāstīja, kas jādara.

Aktiera un mākslinieka profesijas viena otrai palīdz?

Aktiera profesija ļoti palīdz mākslinieka profesijai. Es gleznoju, bet gleznas nav klasiskā nozīmē ideālas, tās ir noskaņu gleznas, un šo noskaņu es spēju radīt, tikai pateicoties savai aktiera pieredzei. Tās ir bērnišķīgi vienkāršas, man ir bijusi arī maza izstāde, un mans draugs, kurš to sarīkoja, teica, ka cilvēki skatījās un smaidīja. Bet scenogrāfa darbā ļoti palīdz analīze – lomas, sižets, ideja, doma. Mākslas akadēmijā strādājām ar “Karali Līru”, un tieši personāža, nevis sižeta analīze man palīdzēja radīt telpas koncepciju.

Mākslinieka darba ietekme uz aktiera darbu – atveras jauni apvāršņi, labāk ļauj saprast, kā dekorācijas var palīdzēt vai traucēt aktiera darbā.

Kas jūs kā skatītāju piesaista teātrī?

Es ļaujos emocijām, bet spēju analizēt, kāpēc tā jūtos, vai arī – kāpēc nejūtu to, ko man it kā vajadzētu just. Mani pedagogi ir iemācījuši pirms izrādes apmeklējuma veikt mājasdarbu – es noteikti izlasīšu to darbu, man jau būs savs redzējums. Es lasu pašu lugu un informāciju par lugu, bet neko par konkrēto izrādi. Arī tad, kad strādāju lugas iestudējumā, neskatos citus šīs lugas iestudējumus. Man nav tā – o, man šis noteikti patiks vai nepatiks.

Man izrādēs ļoti nepatīk fizioloģija – kad lieki rāda kailu ķermeni. To var darīt, ja ir skaidrs, kāpēc, bet ne tāpēc, lai vienkārši parādītu. Izkārnīšanos vai dzimumaktu rādīt uz skatuves ir tik garlaicīgi. Izraisīt riebumu skatītājā ir viegli.

Bet ja jums kā aktierim piedāvātu izģērbties uz skatuves?

Es pajautātu – kāpēc. Piemēram, Dona Kihota tēlā – kāpēc? Ja viņš nirst ūdenī un negrib, lai bruņas sarūsētu, – bez problēmām. Ja jāizģērbjas monologa laikā, es varu norunāt monologu, izģērbjot sevi ar tekstu, nevis fiziski. Ja režisors spēs simtprocentīgi pamatot, kāpēc tas jādara, es arī izģērbšos.

Vai jums ir autoritātes?

Ir cilvēki, kurus ļoti cienu, bet tas nenozīmē, ka vienmēr viņiem piekritīšu. Man ir viedoklis, bet tāpēc nesākšu strīdēties. Manas autoritātes ir vecākie kolēģi, vadība, pedagogi.

Bet vai ir aktieri un režisori, kuru darbus jums gribas iet skatīties?

Ne reizes neesmu redzējis, ka Igors Čerņavskis kaut ko darītu ne par visiem simts procentiem. Man vienmēr ir ļoti interesanti uzzināt, ko viņš dara, ar viņu sarunāties par dzīvi, kaut gan tas diemžēl nesanāk bieži.

Kādu jums gribētos redzēt savu nākotni teātrī?

Gribas lomas, nav obligāti galvenās. Gribu pabeigt režijas maģistratūru un iestudēt pats. Bija tāda filma “Nelabojamie krāpnieki” ar Stīvu Mārtinu, un tur vienam varonim ir teksts: “Divdesmit gadu vecumā es sapratu, ka talanta man ir maz, toties ir gaume.” Kaut kādā ziņā tas ir teikts arī par mani. Iespējams, aktiera talants man nav tik spēcīgs, taču gaume man noteikti ir, un gribas spēlēt, veidot dekorācijas un iestudēt pašam. Nebūtu slikti arī kino filmēties, tas būtu ķirsītis uz tortes.

 

 

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

Ņikita Voroņins. Izskatīgs, atsaucīgs, labsirdīgs. Talantīgs cilvēks. Prieks, ka Ņikita neapstājas sevis attīstībā un šobrīd arī studē Latvijas Mākslas akadēmijā, turklāt ir veidojis jau dažām Rīgas Krievu teātra izrādēm scenogrāfiju  Aktiera profesija noteikti viņam var palīdzēt arī scenogrāfijā.”

Šeit Ņikitas Voroņina profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt