Maija Svarinska 07.08.2018

AKTIERIS RUNĀ: Anastasija Rekuta-Džordževiča

Foto – Liene Pētersone

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

 

.

Maija Svarinska: Kā dzima vēlme un lēmums kļūt par aktrisi?

Anastasija Rekuta-Džordževiča: Pārliecība, ka gribu saistīt savu dzīvi ar mākslu, mani pārņēma ļoti agri, kad vēl tīņu gados mācījos mākslas skolā. Loģiski, ka sākumā domāju par Mākslas akadēmiju, taču vienlaikus jutu sevī nopietnu interesi par teātri, kas, tuvojoties augstskolas izvēles brīdim, nemazinājās. Bet iznākumā sanāca tā, ka patiesi vajadzēja pašai konkrēti un stingri izlemt, jo iestājeksāmeni Mākslas un Kultūras akadēmijā sakrita vienā laikā, līdz ar to nevarēju atļauties, kā biju plānojsi, vispirms pārbaudīt savas spējas grafiķu, tad aktieru mākslā. Un tad nāca sajūta, ka vizuālā māksla taču nekur nevar pazust, to nevar nokavēt, jo tajā vecumam nav nozīmes. Manī patiešām dzima sajūta, ka tā ir un būs, bet tagad jāmēģina tuvināties teātra mākslai. Tā notika lielais brīnums: mani uzņēma. Manā skatījumā – patiesi brīnums, jo pretstatā daudziem nebiju beigusi mūzikas skolu, atšķirībā no viena otra, man nebija arī nopietnas aktierdarba prakses, piemēram, jauniešu teātros, turklāt varēja traucēt neliels akcents, jo mācījos latviešu skolā.

Kas pārliecināja komisiju?

Ļoti labi atceros, man pajautāja, kāpēc gribu būt par aktrisi, un es uzreiz atbildēju: man ļoti patīk dzīvot, un tā ir iespēja izdzīvot daudzas dzīves. Tāda romantiska attieksme pret profesiju bija manī toreiz un ir arī šobrīd.

Mani iedvesmo iespēja mēģināt kaut ko sevī atrast, kaut ko saprast, mēģināt uzburt sevī tēla vīziju, padzīvot ar to, iemīlēt. Laikam tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc teātris man ir tik tuvs un tik vajadzīgs.

 

Vai mācību laikā bija grūtības?

Protams. Visiem. Bet kaut kā kopīgiem spēkiem virzījāmies uz priekšu. Personiski man bija grūti fiziski. Piemēram, izdejot darbību. Daudz kur nebija nekādas saprašanas. Turpretim citi, kā man šķita, visu saprot uzreiz. Īsts pārbaudījums un īsts prieks bija, kad pirmo reizi iestudējām izrādi uz lielās skatuves – “Meža dziesmu” (rež. Igors Koņajevs, Jeļena Čornaja, 2012 – M. S.). Tur varēja daudz kustēties, veidot kaut ko spilgtāku, jo tā ir pasaka, kas ļauj pārkāpt noteiktas robežas. Taču tas bija iestudējums pieaugušo dramatiskajā teātrī, tāpēc arī bija nopietns pārbaudījums. Es tēloju, un par to biju šausmīgi sašutusi, vecu kundzīti – galvenā varoņa māti, kas visu laiku protestē pret dēla mīlestību, jo meitene, ko viņš iemīlējis, nemaz nav meitene, bet meža nimfa. Kāpēc man tāda jāspēlē? Es taču, gribēdama būt aktrise, cerēju spēlēt nevis omītes, bet princeses. Bet te kaut kāda večiņa, pati nelaimīga un arī citiem neļauj būt laimīgiem. Tomēr es sevi pārvarēju, un tad kļuva interesanti, jo vairs nedomā par to, kā nepatīk, bet esi pārņemts ar vēlmi saprast, kā tam jānotiek. Atceros, ka, piemēram, režisors mācīja: no skatuves jāmāk aiziet tā, lai varētu just, kāpēc vai uz kurieni varone dodas. Ar šo konkrēto domu arī jānoiet no skatuves. Mana varone gāja barot cālīšus. Es tā iedziļinājos šajās gaitās, ka pat aizkulisēs stāvēju un iztēlē baroju cālīšus. Galu galā šī izrāde man bija laime – liels ceļojums ar lielu ģimeni uz lielās skatuves.

Vai tagad vēl ilgojies pēc princešu lomām?

Domāju, ka ne. Bet raksturlomu man ir vairāk. Līdz galam nezinu, kāpēc tā. Mācību laikā arī teica, ka princese es nebūšu. Interesanti, bet kādā brīdī arī iekšēji sapratu, ka Džuljeta es neesmu.

Anastasija Rekuta-Džordževiča izrādē "Neatkarības bērni" (2015) // Foto – Aigars Altenbergs

Kura no lomām ir tuvāka vai mīļāka?

Nezinu, vai varu tik droši apgalvot, bet vistuvākais noteikti ir darbs izrādē “Neatkarības bērni” (rež. Antra Leite, 2015 – M. S.). Pārāk daudz bija saikņu ar mūsu ģimenes dzīvi, konkrēti – mammas pārdzīvojumiem. Kaut ko arī pati atceros, šī tēma joprojām ir aktuāla. Trausla, bet ļoti sparīga izrāde. Diemžēl noņemta no repertuāra, bet ir cerības, ka būs atkal.

Kā tevi atrada Inga Tropa, lai tu piedalītos viņas iestudētajā izrādē “Dvēseļu utenis” (Dirty Deal Teatro, 2017)?

Pirmā bija producente Ance Strazda. Viņa meklēja krievus. Caur Janu Ļisovu atrada mani, un tā sākās.

Vai ir bijis kāds jauns guvums, strādājot projektu teātrī?

Ļoti, ļoti liels guvums – gan profesionālā ziņā, gan gluži cilvēciski. Absolūti jauna pieredze: te ir dramaturgs, režisors, komponists, un mēs visi kopā veidojam vienu izrādi. Projektu teātra atslēga, manuprāt, ir tāda: mēs spēlējam nevis par viņiem, bet par mums. Interesants, protams, bija pats darba process, sākot ar intervijām, kurās uzklausījām cilvēkus, kas dzīvoja vai joprojām dzīvo komunālajos dzīvokļos. Interesanta arī prakse, ka, lūk, mēģinām, strādājam, un šķiet, ka viss ir gatavs, bet atnāk Inga Tropa un saka: “Neder, sāksim visu no gala.” Un mēs tā arī darījām. Nevaru iztēloties, ka mūsu Rīgas Krievu teātrī notiktu kaut kas līdzīgs. Izrāde “Dvēseļu utenis” arī man pašai ļoti patīk, kā arī visi jaunieši, kas tur spēlē. Ļoti ceru, ka būs kāds turpinājums.

Igors Šelegovskis, Anastasija Rekuta-Džordževiča un Klāvs Mellis izrādē "Dvēseļu utenis" (2017) // Foto – Jānis Amoliņš

Jūsu teātrī laikam arī gaidāmas pārmaiņas? Spriežot pēc Danas Bjorkas teiktā, var cerēt uz jauninājumiem.

Jā, noteikti! Cik zinu, jaunajā sezonā iecerēts aktivizēt eksperimentālo skatuvi, kur iestudēs divas izrādes. Tā arī ir vieta, kur var atnākt režisors un pateikt: sāksim visu no sākuma. Man liekas, ka eksperimentālā skatuve, kas ir mazā forma, paver ļoti daudz iespēju attīstīt skatuvisko darbību. Man nekas nav pret lielo formu, bet mazā, manuprāt, uzrunā spēcīgāk. Tur tiešām reizēm redzi, kas ir iekšā, tur nevari sevi apmānīt. Ja kļūdies, skatītāji to redz un dzird, uzreiz jūt – tad vai nu tu tiec ārā no tās kļūmes, un tad tev tiek piedots, vai, ja spītējies, tad tev nav ko darīt uz skatuves. Mazā forma pieprasa lielāku koncentrēšanos, līdz ar to tai raksturīga īpaša enerģētika.

Taču neesmu pārliecināta, ka šī mazā forma var būt noteicošā mūsu teātrī, jo ļoti liela loma ir klasikai, arī izklaides funkcijai, kura ik pa laikam pilnīgi nevajadzīgi tiek nonivelēta. Runa jau nav par izklaides šovu, bet par mākslu, proti, ir īsta mūzika, īsta režija un īsti aktieru darbi, un tad  top vērtība. Nebūtu labi, ja šī funkcija tiktu likvidēta, jo ir taču daudz šādu labu izrāžu, piemēram, “Hanuma” (rež. Alla Sigalova, 2014 – M. S.). Kaut arī es personiski, kā jau teicu, ļoti izjūtu nepieciešamību pēc citas formas, tomēr nevaru pateikt, ka tas ir vieglāk vai mazāk vērtīgi. Tā vienkārši ir kultūras daļa, un Rīgas Krievu teātris vairākus gadus ir attīstījis šo izklaides funkciju.

Vispār  mūsu teātris pamazām integrē savā mākslā kaut ko no teātra jauninājumiem, ne velti, piemēram, ir ticis uzaicināts Elmārs Seņkovs, tikai diemžēl skatītājs nav bijis tam gatavs.

Nav saprasta arī, manuprāt, lieliskā izrāde “Fro” (rež. Ruslans Kudašovs, 2014 – M. S.). Nu jā, tas nav Raimonds Pauls, nav zināms, nav pierasts. Ja Dana mēģinās attīstīt virzību uz mūsdienu jaunrades principiem, tas būtu lieliski.

Vai pati neesi domājusi par režiju?

Šobrīd ne. Ir nepieciešams iemācīties redzēt visu reizē – gan atsevišķas detaļas, gan kopumu. Režisoram tas ir ļoti svarīgi. Ja tiks dots, ja būs iekšējā sajūta, ka zinu kaut ko vairāk par cilvēkiem, ar kuriem jāstrādā, tad gan šo misiju uzņemšos. Bet tas varbūt notiks pēc 15 gadiem. Diez vai ātrāk.

Tagad jāpalīdz Danai, domāju, arī tīri psiholoģiski, jo pārmaiņu laiks nav no tiem vieglajiem, it īpaši kolektīva dzīvē. Kaut gan būtībā pie mums viss ir kārtībā, iekšējā radošā dzīve, tās atmosfēra dominē pāri visam. Zīmīgi, ka arī Cehovals (RKT iepriekšējais direktors Eduards Cehovals – M. S.) joprojām cenšas palīdzēt teātrim. Viņš, piemēram, mēģina organizēt meistarklases. Nesen mums bija apmācības biomehānikā, ko vadīja slavens pasniedzējs, Mihaila  Čehova studentu students Aleksejs Iļjins. Citas nodarbības bija saistītas ar tā saucamo perfomances deju.

Bet kā tu jūti, kāda ir tava profesionālā perspektīva?

Gribu uzsvērt – es kā cilvēks savā valstī, Latvijā, jūtos ļoti labi. Būtībā šeit ir visas iespējas attīstībai, kā man šķiet, jebkurā sfērā. Tikai jāpieliek pūliņi, intensīvi jāstrādā, lai viss vēlamais nostabilizētos tieši augstākajā punktā. Arī aktieru profesijā, domāju, viss būs labi. Var, protams, runāt par naudu, it īpaši tāpēc, ka iespēja piestrādāt (ierunāt tekstu, dublēšana) ir minimāla. Taču, ja esi aktieris no sirds, kopumā noskaņojums ir ļoti labs. Es ticu skaistām pārmaiņām un gaidu radošos izaicinājumus. Tā ir mana vēlme, mans mērķis, mans jaunrades spars. Mūsu teātris ir gatavs pārmaiņām. Jautājums, vai mūsu skatītājs ir tām gatavs. Nopietns jautājums. Ceru, ka mācēsim audzināt skatītāju, ļaut viņam pierast pie jaunā.

 

 

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

Anastasija Rekuta-Džordževiča. Nastju atceros jau no iestājpārbaudījumiem – viņai bija lieliska asprātīga etīde, spēlējot meiteni, kas ir piedzērusies. Viņa ir ļoti atbildīga, kārtīga un atsaucīga – nekad nekavē, uz viņu var paļauties kā cilvēku un skatuves partneri. Anastasijas pluss ir divvalodība – viņa var spēlēt kā krievu, tā latviešu valodā, kas viņai ļauj piedalīties arī projektos ārpus Rīgas Krievu teātra, radoši attīstoties.”

Šeit Anastasijas Rekutas-Džordževičas profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt