Anna Andersone 10.08.2018

AKTIERIS RUNĀ: Artūrs Trukšs

Foto – Olga Bikova

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros,   vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

 

 

Anna Andersone: Kā tu izlēmi kļūt par aktieri?

Artūrs Trukšs: Tas varētu būt gan liktenis, gan arī nejaušība. Mākslā esmu kopš četru gadu vecuma. Mācījos Dārziņa mūzikas skolā, spēlēju vijoli, klavieres. Vēlāk pusaudža vecumā man bija daudz interešu – profesionāli spēlēju šahu, biljardu. 7. klasē aizgāju uz skolas teātra pulciņu. Sapratu, ka man tas ļoti patīk, un, kad vidusskolas beigās bija jāizlemj, ko darīšu tālāk, nolēmu kļūt par aktieri.  Sāku pētīt, kā Latvijā to var izdarīt. Tieši tajā gadā Kultūras akadēmijā notika uzņemšana latviešu kursā pie Annas Eižvertiņas. Iestājeksāmenos tiku līdz 4. kārtai, bet tad Eižvertiņas kundze piedāvāja mani rekomendēt Koņajeva kungam. Gadu iepriekš Krievu teātrī bija uzņemts kurss. Viņa man jautāja, vai es gribētu tam pievienoties. Annai Eižvertiņai bijusi liela nozīme šajā manas dzīves punktā, un par to es viņai ļoti pateicos. Teicu – jā, gribu, jo, ejot cauri uzņemšanas kārtām, jutu, ka iekļaušanās latviešu teātrī būs grūtāka. Kaut vai tāpēc, ka vairāk esmu lasījis krievu literatūru. Tā pēc sagatavošanas un vēl viena eksāmena nonācu pie Igora Koņajeva Rīgas Krievu teātrī.

Vai tas bija prieks, vilšanās?

Vilšanās tā nebija, gluži otrādi. Nevarēju pat iedomāties kaut ko tādu. Atceros, ka kopā ar draugu biju uz Krievu teātra atvērto durvju dienu, Dana Bjorka vadīja treniņu 1. kursam, pēc piedalīšanās  tajā abi nolēmām, ka kļūsim par aktieriem. Draugs pabeidza GITIS (Maskavas Valsts teātra mākslas institūts – A. A.) un tagad strādā par aktieri Maskavā. Apmeklējot treniņu, zināju, ka šis kurss jau gadu mācās, un man pat prātā neienāca, ka es varētu pievienoties. Otrais kurss man bija tik smags! Protams, tobrīd likās, ka varu visu, bet tas bija ļoti grūts gads. Igors Koņajevs ir ļoti stingrs pasniedzējs, un par to viņam pateicos. Paldies dievam, es nebiju vienīgais iedzinējs – vēl bija Kirils Zaicevs un Maksims Busels. Cits citu atbalstījām, nevaru pat iedomāties, kā būtu, ja man vajadzētu iet tam cauri vienam. Mums bija jānoliek visi pirmā gada eksāmeni. Tas, protams, vilkās visu otro gadu, kaut kas – arī trešajā. Pēc tam viss  bija labi un sākās brīnišķīgs laiks.

Kā tu iedomājies aktiera profesiju pirms nokļūšanas augstskolā? Vai tev bija kādi priekšstati? Vai likās, ka būs vieglāk?

(Domā.) Man likās, ka aktiera profesija ir mans aicinājums. Atceros, ka saistīju teātri ar mūziku. Iztēlojos, ka arī izrāde ir kā simfoniska skaņdarba partitūra. Neatceros, ka būtu apsvēris, vai tas būs grūti vai viegli. Man vienkārši gribējās to darīt.

Vai pirms studijām apmeklēji teātri?

No gada, kad iestājos aktieros, atceros Nacionālā teātra “Annu Kareņinu” ar Indru Rogu galvenajā lomā (rež. Mihails Gruzdovs, 2010 – A. A.). Vairāk konkrētu izrāžu neatceros, lai gan uz teātri dažreiz gāju. Skolas laikā lielāka saskarsme bija ar mūziku – operu, filharmoniju. Visu bērnību pavadīju operā, stāvot augšējā balkonā un klausoties mūziku. Arī šobrīd apmeklēju teātri. Pēdējais, ko redzēju, bija “Pēdējā Ļeņina eglīte” (rež. Uldis Tīrons, 2017 – A. A.) . Tā uz mani atstāja lielu iespaidu – es nekad neko tādu nebiju redzējis. Man bija sajūta, ka es gribētu tajā spēlēt kaut vai “otro stabu no kreisās malas”. Ļoti interesanta un neparasta izrāde!

Artūrs Trukšs un Jana Herbsta izrādē "Tikšanās lai arī notika, bet..." (2013) // Foto – Olga Bikova

Ar tavu kursu ļoti daudz strādājusi Jeļena Čornaja, pasniedzēja no Sanktpēterburgas. Vai tev ir sajūta, ka esi apguvis citu skolu?

Esmu sapratis, ka mūsu apgūtā skola ir ļoti, ļoti stipra un uz tās pamatiem varam attīstīties tālāk. Nereti man noder dažādi vingrinājumi, kuru pielietojumu un nozīmi saprotu tikai tagad, strādājot profesijā, atrodoties uz skatuves. Vai šī skola ir atšķirīga? Noteikti. Pieņemu, ka daudzos kursos nebija pat puse no tā, kas bija mums – taidzi (sena ķīniešu kustību prakse – A. A.), paukošanās, klavieres, solfedžo, balets. Tobrīd tas likās ļoti grūti, bet pēc tam deva augļus. Tāpat mums bija unikāla elpošanas apmācība. Jeļena Čornaja izstrādājusi savu metodi, kas ietver gan Meierholda, gan Čehova, gan Staņislavska, gan viņas pašas pieredzi aktiermeistarībā. Viss iegūtais ļoti noder dzīvē un tālākā attīstībā.

Vai tavs kurss izceļas arī jūsu teātra kontekstā?

Katrs kurss ir citādāks. Manējais bija tiešām draudzīgs, mīlestības pilns. Tobrīd tas likās pašsaprotami, bet tagad saprotu, ka daudzos kursos tā nav. Nav tādas atmosfēras. Tā saglabājās arī, kad mēs ienācām teātrī. Protams, unikāli ir arī tas, ka mēs visi strādājam vienā teātrī. Varu tikai mēģināt iztēloties, cik grūti ir tiem, kam nav šīs stabilitātes. Piemēram, jaunie aktieri, kas pabeidz teātra fakultāti Maskavā, tiek izmētāti pa visu Krieviju.

Paliekot latviešu kursā, tev, visdrīzāk, arī priekšā būtu šī riskantā, neskaidrā nākotne.

Jā – paņems vai nepaņems? Un, ja vēl teātrī paņem tikai vienu no kursa…

Tu negribētu būt ārštata, projektu aktieris?

Nē, esmu atvērts visādiem projektiem. Vairāk biju domājis situāciju, kad pēc studiju pabeigšanas tu teātrī esi vienīgais no sava kursa.

Jūtu, cik ļoti palīdz tas, ka esam šeit visi kopā. Palīdzam cits citam. Mēs esam no vienas skolas, un mums ir viena terminoloģija. Zinām, kā cits citam ar trīs vārdiem paskaidrot, kas ir un nav pareizi.

Kāds ir ideāls aktieris?

Viņam jābūt daudzpusīgam – ļoti daudz kas jāmāk. Ideāls aktieris agrāk un tagad ir divas dažādas lietas. Tagad aktierim ir gan jādzied, gan jādejo, gan jābūt muzikālam. Ja aktieris māk kaut ko no cirka, ļoti labi. Jo vairāk, jo labāk. Varbūt tā ir bijis vienmēr, bet tagad tam, manuprāt, ir īpaša nozīme.

Vai aktierim jābūt gudram?

Noteikti. Aktieris var nebūt gudrs, bet tad viņa iespējas ir ļoti ierobežotas. No tā, cik gudrs ir aktieris un cik liela viņa personība, atkarīgs tas, cik viņš var dot skatītājam.

Tu esi piedalījies izrādē “Neatkarības bērni”, kas balstīta dokumentālos stāstos par 90. gadiem Latvijā. Kā notika darbs pie tās?

Tā bija ļoti interesanta pieredze. Riskēšu teikt, ka Latvijas krievvalodīgajā teātrī tā bija pirmā pieredze ar verbatim žanru. Izrāde tapa pilnīgi no nulles. Dramaturgs Aleksejs Ščerbaks nāca pie mums ar ideju, un tad mēs to attīstījām. Taisījām intervijas ar mūsu mammām, cits ar citu, ar režisori [Antru Leiti] un dramaturgu. Mēs, četri aktieri, spēlējām gan sevi, gan mūsu interviju varoņus. Es spēlēju arī režisoru. Interesantākā darba daļa bija intervēšana. Anastasija (aktrise Anastasija Rekuta-Džordževiča – A. A.) pat slēpa diktofonu no mammas! (Smejas.) Mums jau nevajadzēja parunāt par puķēm, mums vajadzēja personīgus, var teikt – intīmus stāstus par deviņdesmitajiem. Visi esam dzimuši ap 1990. gadu, kad veidojās Latvijas neatkarība, tāpēc caur šo izrādi gribējām noskaidrot – kas ir kopīgs, kas atšķirīgs mūsu domāšanā, dzīves uztverē.

Un pie kādiem secinājumiem nonāci?

Pirmkārt, sapratu, ka neko par to laiku nezinu. Uzzināju ļoti daudz jauna par savu mammu. Bet pats interesantākais bija – kā to spēlēt? Mums bija audioieraksti, arī daži videoieraksti. Jā, mēs varējām vienkārši nokopēt balsi un kustības, taču ar to bija par maz. Tāpēc mēs paši intervējām savu lomu prototipus, lai sajustu to, ko diktofons nevar ierakstīt. Pēc tam to vajadzēja katru izrādi atkārtot. Vēl ļoti grūti bija spēlēt pašam sevi. Ja es izmantoju kāda cita cilvēka teikto, ir vēl puslīdz skaidrs, ka tas ir tēls, bet runāt uz skatuves pašam no sevis, atkārtot pašam sevi ir ļoti grūti, lai arī interesanti. Pēc katras izrādes es domāju: o, šodien es pateicu nedaudz citādā noskaņojumā.

Ņikita Voroņins un Artūrs Trukšs izrādē "Neatkarības bērni" (2015) // Foto – Olga Bikova

Kas ir labs režisors?

Tāds, kas aktieri var virzīt. Izskaidrot, kas aktierim jādara. Protams, kontakts starp režisoru un dažādiem aktieriem atšķiras – viens aktieris režisoru sapratīs, cits nē. Labs režisors… (domā) no vienas puses, saprotami izskaidro, ko viņš grib no aktiera, bet no otras – iedod aktierim telpu, kuru piepildīt.

Vai ir režisori, ar kuriem tu gribētu sadarboties, bet vēl nav sanācis?

Jā, ir, bet man negribētos saukt vārdus. Ja godīgi, gribētu sadarboties ar jebkuru režisoru, kam ir ko teikt skatītājiem un kura mākslas vīzija nav pavisam pretrunā ar manējo. Nevaru atcerēties nevienu režisoru, no kura es kaut ko nepaņemtu. Strādājot ar sliktu režisoru, aktieris ir pliks un tikai no viņa atkarīgs, vai izrāde izdosies. Tas ir izaicinājums.

Vai tu kādreiz saki “nē” režisoram?

Jā, bet tad es arī piedāvāju alternatīvu. Es saku nevis “Nē!” , bet: “Varbūt pamēģinām tā? Varbūt šādi būs labāk?”

Kādas ir tavas attiecības ar kritiku?

Lasu, bet neteikšu, ka vienmēr tai ticu. Kritiku uztveru kā viedokli, nevis patiesību, un vienmēr salīdzinu pats ar savām domām.

Vai tu jūti publikas noskaņojumu? Vai ir laba un slikta publika?

Nē, nav. Publika ir dažāda. Piemēram, vienu dienu ir vecāka gadagājuma skatītāji, citu dienu – jaunāka publika, un reakcijas ir atšķirīgas. “Divi džentlmeņi no Veronas” (rež. Igors Koņajevs, 2014 – A. A.) bija ļoti mūsdienīga izrāde jauniešiem, taču to apmeklēja arī vecāki cilvēki. Mēs vienmēr jutām, vai zālē ir vairāk pieaugušo vai jauniešu. Skatītāju noskaņojumu vienmēr jūt, bet aktieri tam nedrīkst padoties. Protams, ir profesionālas lietas, piemēram, pilnā zālē dažreiz jārunā mazliet lēnāk, jo skaņa izplatās citādi, taču nedrīkst paļauties uz to, ka publika konkrētā izrādes brīdī vienmēr reaģēs – dažāda auditorijavar reaģēt uz atšķirīgām lietām. Ir slikti, ja aktieris visu laiku domā – kā publika reaģēs, un mēģina spēlēt tā, lai šo reakciju izsauktu. Tas nozīmē, ka aktieris nedara to, kas viņam būtu jādara. Aktierim jāmēģina publiku vest līdzi, nevis grābt pie rīkles un pavēlēt: “Klausieties mani!” Tas ir galīgi garām. Reizēm publika nereaģē tik spilgti, bet līdzpārdzīvo klusumā. Pilnīgs klusums zālē nozīmē, ka publika ir ievilkta notiekošajā.

Vai ir loma, ko tu gribētu nospēlēt?

Daudzas un dažādas. Gribētu nospēlēt gan kņazu Miškinu, gan Mefistofeli.

Arī tavs kursabiedrs Marats Efenfijevs sarunā teica, ka grib nospēlēt Mefistofeli. Vai mācību laikā kaut kas uz to ir vedinājis?

Tiešām? (Smejas.) Nē, nē, tā ir pilnīga sakritība. Vienkārši Mefistofelis ir ļoti spilgta loma.

Vai tu redzi sevi teātrī pēc pieciem, desmit gadiem?

Katram aktierim ir savs labākais vecums. Tas atkarīgs no daudziem faktoriem – fiziskās kondīcijas, pieredzes un tamlīdzīgi. Jā, es redzu sevi teātrī arī pēc pieciem, desmit gadiem. Kā redzu? Grūti pateikt. Desmit gadi tomēr ir ļoti ilgs laiks, ņemot vērā, ka teātrī esmu strādājis tikai kādus trīs. Man ir savi sapņi, bet tos tagad nestāstīšu. (Smejas.)

Kādas pārmaiņas teātrī ienesusi jaunā teātra vadītāja Dana Bjorka?

Vienmēr esmu domājis, ka mūsu teātrim ir savas, unikālas priekšrocības, jo esam vienīgais krievu teātris Rīgā. Atmosfēra mūsu teātrī ir ļoti laba un vienmēr tāda ir bijusi. Ticu, ka tas ir atkarīgs no cilvēkiem. Slikti ir tas, ka mums ir maz iespēju pieredzes apmaiņai. Jā, tikko mums notika kustību meistarklase, kas ļoti saliedē.

Repertuārteātris vispār ir tāds organisms, kur savstarpējā partnerība ir ļoti svarīga un kur vislabāk iespējams to attīstīt. Šī priekšrocība atšķir repertuarteātri no projektu tipa teātriem. Taču tikpat svarīgi ir arī komunicēt ar citiem teātriem.

 

Man vienmēr licies, ka mūsu teātrī tā ir problēma, jo vienmēr bijām kaut kā paši par sevi. “Spēlmaņu naktī”, ja mēs parādāmies, tad tas parasti ir vai nu latviešu režisora, vai gaismu mākslinieka dēļ. Nav runa par balvu – tas, līdzīgi kā sportā, ir par piedalīšanos, par to, ka mūs redz un atzīst kā Latvijas teātri. Manuprāt, jaunā vadība mūs uz to virza. Danai Bjorkai ir tiešām ļoti daudz projektu, kas saistīti ar pieredzes apmaiņu un citu teātru iesaistīšanu. Viņa vienmēr bijusi aktīva un talantīga organizatore – jau tad, kad mēs mācījāmies, būdama kursa kuratore, rīkoja dažādas tikšanās ar latviešu kursiem. Domāju, ka nākamais gads būs ļoti nozīmīgs tieši šajā jomā. Es tā ceru un redzu, ka jaunā direktore to arī ļoti grib.

Pēdējais jautājums – ar ko tu nodarbojies ārpus teātra?

Visvairāk man patīk ceļot. Tiklīdz man ir brīvs laiks, cenšos kaut kur aizceļot. Nav būtiski – tālu vai tuvu, man svarīgi ir ieraudzīt kaut ko jaunu un skaistu.

 

 

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

Artūrs Trukšs. Ļoti muzikāls, spēlē vijoli. Sākumā var šķist, ka Artūrs ir ļoti rāms, mierīgs, bet, pastrādājot vairāk kopā, atklājas arī viņa temperaments. Kā aktieris ļoti organisks – ātri iejūtas lomā, spēj sava tēla tekstus padarīt kā savus. Piemīt nepieciešamā skatuviskā pievilcība.”

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt