Ieva Rodiņa 05.08.2018

Valmiera – vasara – teātris. II

Skats no izrādes "Nezināmais nezināmais" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

4. augusts. Festivāla otrā diena. Dienas pirmo pusi pavadu pie dabas, slēpjoties no karstuma un teātra. Dienas otrā daļa paiet, skatoties trīs žanriski un saturiski dažādus iestudējumus.

Teātris tukšā baseinā

Plkst. 16:00 kopā ar citiem skatītājiem dodos meklēt Viktoru Sapropeli. Daru to jau otro reizi. 2017. gada festivālā bērnu izrāde “Kur pazudis Viktors Sapropelis?” tika spēlēta lietotu mēbeļu veikalā, tagad – Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas baseinā. Skatītāji cits pēc cita lēni un prātīgi pa stāvām kāpnēm norāpjas iztukšotā baseina gultnē, kur zem kājām uz flīzēm joprojām jūtamas ūdens paliekas. Arī izrāde tiek spēlēta tepat, baseina gultnē un ap to, aktieriem apdzīvojot visu telpu – no baseina dziļākās vietas līdz pat tramplīnam. Vizuāli iestudējums ir pievilcīgs, telpas eksotiskumam nostrādājot kā pašvērtībai – proti, pacilājoša ir sajūta, ka sēžam tur, kur citkārt nemaz nevarētu atrasties, tas ir, ūdens teritorijā. Arī aktieru Alekseja Geiko (Dzintars) un Ulda Sniķera (Kaspars) izspēlētajā jautājumu uzdošanā un atbilžu meklēšanā māksliniece Marija Rozīte-Vītola ļāvusi vaļu fantāzijai, izmantojot visdažādākos baseina vidē pieejamos priekšmetus – grīdas uzslaukāmā lupata pārvēršas par matiem, galvā uzlikts peldriņķis – par baisa, no baseina dzīlēm izlīduša zvēra galvu, u. tml.

Bērni asociatīvajai spēlei ar objektiem seko līdzi neatslābstoši un kopumā jāsecina, iestudējuma darbības vietas pārnesums uz baseinu ir nācis par labu, kaut arī dramaturģiskās problēmas tas nav palīdzējis pārvarēt.

Stāsts par mītiskā radījuma Viktora Sapropeļa meklējumiem Justīnes Kļavas tekstā šķiet pārāk izplūdis, pārāk bieži aizslīdot uz vienu vai citu pusi un tādējādi pazaudējot sižetisko pavedienu. Kaut gan jāatzīst, ka to pazaudēt palīdzēja arī pārsteidzošā kārtā neatrisinātais akustikas jautājums, kas teju katru otro aktieru vārdu padarīja nesadzirdamu.

Skats no izrādes "Kur pazudis Viktors Sapropelis?" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Neatrisināma problēma

Starptautiskās mākslinieku komandas veidotais laikmetīgās operas “Nezināmais nezināmais” iestudējums Purva ielas angārā skatītājus sagaida ar bezgaisu. Karstums telpā šķiet vēl sabiezējam, kad, sākoties izrādei, tiek noslēgtas durvis un vēlāk, attēlojot tvaika mašīnas izgudrošanu, gaisā izpūsti dūmi. Kaut arī – uz brīdi prātā pat iešaujas doma, vai šie apstākļi nav bijusi konceptuāla izvēle. Iestudējuma kontekstā skatītāju pārkaršana principā ierakstās gluži labi – kā nekā, opera skaidri un nepārprotami postulē, ka cilvēks, nostādamies Dieva vietā, planētu Zeme ir novedis līdz skaidri un nenovēršami sagaidāmai bojāejai, kuras jūtamākā pazīme ir globālās vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās. Par to, kāda vērtība ir Latvijas daba, atgādina ik pa laikam atsegtā angāra gala siena, gan aktieriem (līdzās operas solistiem mazās lomās darbojas arī Anta Aizupe un Ilva Centere), gan mūziķiem spēles telpā uznākot no tuvējās pļavas, tātad noprotams – no dabas, nevis urbanizētās pasaules, lai mums, skatītājiem, ko būtisku pavēstītu.

“Nezināmais nezināmais” šķiet izteikts autordarbs. Būdams režijas, telpas un libreta autors, Viesturs Meikšāns radījis iestudējumu, kura kompozīcija ir gana irdena, lai atkarībā no vēlmēm būtu iespēja sekot līdzi kādam atsevišķam izrādes līmenim – tekstam, mūzikai, video projekcijām, aktieru izspēlētajai darbībai –, tomēr vienlaikus skatītājiem tiek raidīts nepārprotams vēstījums. Libreta sižetu veido vairākas cēloņsakarīgas epizodes, kas šķietami uz vienu un to pašu problēmu – planētai draudošo ekoloģisko katastrofu – piedāvā lūkoties dažādi. Tiek meklēta palīdzība pie gaišreģes Vangas, ironizēts par industrializācijas laikmetu, patērētājkultūru, videospēļu estētiku, dzīvnieku pasaules pārošanās un barošanās instinktiem un vēl, un vēl.

Tas viss, lai beigās arvien didaktiskāk tuvinātos neapstrīdamam paziņojumam – kaut ko mainīt vai ietekmēt vairs nav cilvēces spēkos. Jā, neatrisināma problēma, bet ko ar visumā agresīvo vēstījumu darīt tālāk, jau katra skatītāja ziņā.

Neapšaubāma vērtība gan ir britu komponista Olivera Kristofa Lī (Oliver Christophe Leith) mūzika vokāli un aktieriski lieliskā solistu Jolantas Strikaites, Armanda Siliņa un Edgara Auniņa izpildījumā.

Skats no izrādes "Nezināmais nezināmais" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Teātris mežā

Desmitos vakarā kārta Mārtiņa Eihes “Meža meitu” pārnesumam autentiskā vidē – Valmieras Stāvajos krastos, piekalnītē, tādā kā zemes iedobumā iezīmēta plaša spēles telpa, tai apkārt – skatītāju sēdvietas.

Kad ziemā skatījos “Meža meitas” Valmieras Drāmas teātra eksperimentālajā telpā – zem lielās zāles skatuves iekārtotā spēles laukumā –, likās, ka šaurās telpas izvēle tomēr nevis palīdz, bet apgrūtina atmosfēras radīšanu, pārāk pietuvinot skatītājus aktrisēm. Valmieras vasaras teātra festivālam veidotā versija, tieši pretēji, rada plašuma sajūtu. Te ir mežs ar tā dabiskajām skaņām, kurās tomēr, esot tik tuvu pilsētas centram, laiku pa laikam ielaužas traucējoši trokšņi. Palīdz arī gaismas un mākslīgie dūmi, radot pieblīvēta gaisa atmosfēru. Tomēr īstu emocionālas kopības sajūtu noķert izdodas vien atsevišķo dziedājumu laikā. Skatītāji izkaisīti pa dažādām vietām ap spēles laukumu, īsti neveidojot noslēgtu loku, tādēļ enerģija gribot negribot ir izkliedēta, bet aktrišu runātais teksts izskan caur mikrofoniem, un tas izrādei piešķir priekšnesuma, nevis personiska stāsta raksturu.

Tomēr tik un tā – Baibas Valantes, Skaidrītes Putniņas, Ineses Ramutes, Māras Mennikas, Daces Eversas, Zanes Leimanes un Lotes Katrīnas Cērpas izstāstītie meža meitu stāsti liek aizdomāties.  Beidzoties izrādei, skatītāji biezā straumē aizplūst no meža, iesēžas automašīnās un aizbrauc, bet izrādē atklātie dzīvesstāsti paliek tur, mežā. Bez izvēles aiziet.

Skats no izrādes "Meža meitas" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Tūdaļ jau sākas festivāla trešā, noslēdzošā diena. Priekšā četras izrādes, četri piedzīvojumi Valmieras pilsētvidē.

 

Turpinājums sekos.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt