Ieva Rodiņa 06.08.2018

Valmiera – vasara – teātris. III

Skats no izrādes "Pavasara atmoda" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

5. augusts. Festivāla trešā diena sākas ar divām bērnu izrādēm. Pagājušogad viss festivāls bija veltīts bērniem un ģimenēm, piedāvājot iestudējumus ar šķietami konkrētu, taču vienlaikus ļoti plašu potenciālo auditoriju – mērķi uzrunāt kā bērnus, tā pieaugušos. Prieks, ka arī šogad paralēli pamatprogrammai festivālā sastopami trīs bērniem paredzēti iestudējumi. Un vēl lielāks prieks uzzināt, ka organizatori nolēmuši katru otro festivālu veltīt bērnu izrādēm – lauciņam, kas Latvijas teātrī joprojām ir nedaudz atstāts perifērijā.

Pasakas un realitāte

LKA Dramatiskā teātra režijas studentu kopā ar pedagoģi Māru Ķimeli iestudētā “Latviešu tautas pasaku virtene” ieved ļoti mājīgā atmosfērā – svētdienas rītā Valmieras muzeja garšaugu dārza pagalmā sanācis krietns pulciņš bērnu, kuri izrādei seko līdzi ar neatslābstošu uzmanību un nekautrējas arī skaļi paziņot savu viedokli par pasakās redzamajiem sižetiem. Piemēram, uz jautājumu, ko darīt dzērāja sievai, kāds bērns ierosina vīram atņemt naudu un ieslēgt viņu pagrabā, bet cits, acīmredzot balstoties dzīves pieredzē, pavisam tieši un konkrēti atbild: “Izšķiries!”

Iestudējumā, kas veidots kā piecas secīgi izstāstītas pasakas, izmantota gan leļļu, gan objektu teātra estētika – mazo lellīšu attiecībās ir daudz raupja humora, kas sagādā jautrus brīžus pieaugušajiem, bet bērnos iedarbina iztēli. Vienlaikus liela nozīme ir arī jauno aktieru spējai komunicēt ar skatītājiem, un viņiem tas izdodas ļoti dabiski un nepiespiesti. Kaut arī izspēlētās pasakas visas nav vienlīdz spilgtas, izrāde ir labs sākums festivāla trešajai dienai, kad jau jūtams nogurums gan kājās, gan galvā.

Skats no izrādes "Latviešu tautas pasaku virtene" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Plkst. 13:00 dodos uz režisora Andra Kalnozola un komponista Toma Auniņa muzikālo ceļojumu “Traktopera” būvlaukumā Purva ielā. Izrāde tapusi pagājušā gada festivālā, bet nu mainījusi lokāciju, šoreiz tiekot spēlēta daudz klajākā vietā, kur darbībā liela nozīme ir arī vējam, kas dzenā smiltis, un mākoņiem, kas veido brīnišķīgu dabisko scenogrāfiju. Aktieru un celtniecības tehnikas izspēlētajā sižetā par māju bez sienām un bez logiem uzrunā ironija, kas caurauž ne tikai mūzikas un skaņu celiņu, bet arī naivās atskaņās veidoto operas tekstu, taču joprojām šķiet, ka izrādes mērķauditorija trāpa ne īsti bērnu, ne pieaugušo rāmī.

Skats no izrādes "Traktopera" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Dumpīgais pavasaris

Plkst. 15:00 kārta izrādei, kuras slava trīs festivāla dienu laikā jau izplatījusies tālu, tādēļ daži skatītāji pat ieradušies tikai uz šo vienu notikumu. Jaunās, daudzsološās teātra grupas “Kvadrifrons” četrotnes – Ances Strazdas, Reiņa Botera, Āra Matesoviča un Klāva Meļļa – sadarbībā ar vācu režisori Alisju Goigelinu (Alicia Geugelin) veidotais iestudējums “Pavasaris” neliek vilties – ne tikai kā viena no festivāla neapšaubāmām virsotnēm, bet arī kā izrāde, kas tikpat labi vērtējama arī ārpus festivāla. Nudien žēl, ka Valmieras vasaras festivāls joprojām nav iekļauts “Spēlmaņu nakts” žūrijas obligāti apmeklējamo notikumu sarakstā – lielākoties gan tā iemesla dēļ, ka jaunā žūrija darbu sāk tikai septembrī.

Bijušā Valmieras maizes kombināta teritorijā kādā garāžā tiek izspēlēts stāsts par jaunu cilvēku attiecībām. Tikpat negludām kā pati telpa, kas izrādei atbilst tik ideāli, ka rada sajūtu – mēs tik tiešām atrodamies četru dumpīgu jauniešu paslēpnī no ārpasaules. Atšķirībā no Franka Vēdekinda pusaudžu lugas “Pavasara atmoda”, Evarta Melnalkšņa lieliskajā lokalizējumā izrāde nevēsta par četrpadsmitgadniekiem, kuru savstarpējās kaislības un to postošās sekas saistītas ar pieaugšanu un pāreju no bērnu uz pieaugušo pasauli.

Tas ir stāsts par četru jau pieaugušu, nobriedušu personību magnētisku pievilkšanos un atgrūšanos, sāpinot citam citu, bet nespējot netuvoties.

 

Liela nozīme ir ne tikai visu četru aktieru elektrizēti uzlādētajai spēlei, bet arī precīzi atrastajai izrādes formai. Četru jauniešu – Annas, Raimonda, Nila un Kriša – pagrīdes mūzikas grupas mēģinājumos spēlētās dziesmas kalpo kā attiecību zibensnovedējs. Ar dziesmas palīdzību te iespējams gan atzīties mīlestībā (fantastisks Klāva Meļļa un Ances Strazdas divskats), gan mēģināt salīmēt salauztu sirdi. Un vienlaikus saglabāta arī maza, maza ironijas kārtiņa – kaut vai tajā, kā visumā underground-īgās grupas repertuārā parādās tādi hiti kā Britnijas Spīrsas Hit Me Baby One More Time vai “Turaidas Rozes” un Imanta Kalniņa “Nelaid, māte, bērnus mežā”.

Skats no izrādes "Pavasara atmoda" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Jā, varoņu monologi varbūt ir drusku par garu un pļāpīgu, taču tikpat labi to var uztvert kā liecību tam, ka, paveroties bravūrīgi dumpinieciskajai aizsargkārtai, katram no viņiem ir silta, jūtu pilna sirds.

“Pavasaris” ir viens no spēcīgākajiem šīgada teātra notikumiem. Jācer, ka drīzumā tas būs pieejams arī Rīgas skatītājiem.

No citas planētas

Manā festivāla noslēgumā – mokumentālā teātra izrāde “Inuaki reptilis manī” Ingas Tropas režijā. Ieejot “neesošajā psihoterapeita kabinetā”, skatam paveras ideāla telpa – gaumīgi iekārtots divstāvu dzīvoklis, kura centrā ir Ingas Alsiņas-Lasmanes psihoterapeites kabinets ar ērtu ādas dīvānu, bet ap to – varones privātā telpa. Darbībai attīstoties, šīs robežas pamazām izzūd, neparastajai pacientei Maijai, kura sevi sauc par reinkarnētu Inua planētas iemītnieci, pārvēršoties par draudīgu briesmoni no kosmosa.

Latvijas teātrī reti sastopamajā šausmu žanrā (šeit prātā nāk vienīgi Vladislava Nastavševa “Vecene”) izrāde iederas labi – uz skatītājiem iedarbojas gan skaņu un mūzikas (komponists Jānis Strapcāns), gan gaismu efekti, gan atrastas vizuālas detaļas (māksliniece Pamela Butāne), precīzi spēlē arī Maija Arvena, no cilvēciskas būtnes bez jebkādiem palīglīdzekļiem pēkšņi pārtapdama par inuaku.

 

Tomēr izrādei kopumā trūkst vispārinājuma, kas ļautu saprast, kādēļ režisori interesējusi tik specifiska tēma un kādēļ iestudējumā bez vismazākā komentāra vai ironijas izmantoti sazvērestību teoriju materiāli, pat ņemot vērā mokumentālā žanra specifiku.

Skats no izrādes "Inuaki reptilis manī" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Kaut arī ne viss ir gludi – piemēram, varētu vēlēties, lai festivāla ceturtajā gadā rīkotāji padomātu par ērtākiem soliem, savukārt izrāžu radošās komandas – ne tikai par eksperimentiem ar telpu, bet arī par saturiski dziļāku vēstījumu, tomēr Valmieras Vasaras teātra festivāls atstājis piepildītu pēcgaršu.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt