Atis Rozentāls 16.08.2018

AKTIERIS RUNĀ: Jūlija Berngardte

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

 

 

Atis Rozentāls: Kā nolēmāt kļūt par aktrisi? Vai, jūsuprāt, tas ir pluss vai mīnuss, ja aktieris skolas laikā darbojiess teātra pulciņā?

Jūlija Berngardte: Viss veiksmīgi notika, pateicoties manam kursabiedram Maratam Efendijevam un manai vecmāmiņai. Marats ir ļoti enerģisks, aktīvs cilvēks, viņš brauca mikroautobusā, kurā bija arī mana vecmāmiņa, un ļoti skaļi runāja par to, ka grasās iestāties aktieru kursā. Un mana vecmāmiņa, daudz nedomājot, viņu iztaujāja – kas, kur un kā. Togad es beidzu skolu un bija uzņemšana krievu kursā. Es pamēģināju, man izdevās, un šobrīd esmu par to laimīga. Es mīlu šo darbu, šajā profesijā jūtos komfortabli. Teātra pulciņos nekad neesmu darbojusies, bet esmu pabeigusi mūzikas skolu. Divpadsmit gadus esmu nodarbojusies ar sporta dejām, mācījusies vokālu. Var teikt, ka mākslinieka dzīve man bija pazīstama, jo vajadzēja uzstāties, to, kas ir skatuve, es zināju. Protams, tās ir atšķirīgas lietas, jo aktiera darbs ir kas cits. Kādam palīdz, ka viņš ir mācījies teātra pulciņā, kādam ne. Tas ir ļoti individuāli.

Kā atšķiras sākotnējie priekšstati par aktiera profesiju no realitātes?

Mēs sākumā domājam, ka tas ir viegli. Vienīgais, ko cilvēki vienmēr jautā, – kā tu iemācies tik daudz teksta? Bet tas laikam ir vieglākais mūsu profesijā. Ir daudz grūtību, ko zina tikai pats aktieris, un palīdzēt var talants, profesionālas zināšanas, apdāvinātība un, protams, režisors. Mums ne reizi vien kursā atgādināja – vai tiešām esat pārliecināti, ka vēlaties tādu dzīvi, tādu darbu, kas var būt arī grūts un sāpīgs? Bet faktiski arī tas ir ļoti individuāli. Darbam ir jāatdodas pilnībā, bet aktieris nedrīkst būt aktieris dzīvē. Viņš var būt emocionāls, atšķirties no cilvēkiem ar kustību plašumu, bet spēlēt teātri ikdienā viņam nav tiesību. Spēlēt var uz skatuves un kino, bet dzīvē ir jābūt cilvēkam.

Vai jums ir teātra ideāls?

Nē, man tāda nav. Teātris var būt ļoti dažāds, galvenais, lai tas nebūtu vulgārs, tas man ir svarīgākais. Es neieredzu vulgaritāti, īpaši teātrī. Teātrim ir jāmāca, jāizglīto, jāparāda skaistums visā – mīlestībā, cilvēkā. Esmu priecīga par katru atradumu. Teātrim ir jāiet kopsolī ar laiku, taču nevajag pārcensties. Reizēm teātris izraisa skumjas – liekas, ka tas ir kāds eksperiments, bet nav interesanti. Tā ir tāda smalka robeža, kuru visiem vajag kontrolēt. Sākot jaunu darbu, gribas ticēt režisoram, uzticēties. No sākuma jāsaprot, kas tā ir par tēmu, kas ir tas produkts, kurā aicina līdzdarboties. Pirmkārt, tam ir jābūt sirds darbam, citādi darbs apstāsies. Būs konflikti ar režisoru, ar kolēģiem. Jāuzticas savam organismam, tas pateiks priekšā – patīk vai nepatīk. Protams, ne vienmēr aktieriem ir tiesības atteikties, un tad ir aktieri, kam patīk izrādīt savu raksturu – negribu un nedarīšu! Bet vajag prast sarunāties, izteikt savas domas, ja kaut kas nenotiek, kā vajadzētu.

Jūlija Berngardte izrādē "Granātu aproce" (2016) // Foto – Aigars Altenbergs

Ko, jūsuprāt, jums Kultūras akadēmijā iemācīja kā pašu svarīgāko? Kāds bija studiju periods?

Mums iemācīja strādāt. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais. Mums bija dzelžaina disciplīna, un uzskatu, ka tas bija pareizi, jo cilvēki savos 18 gados izaug. Cik ir runāts ar citiem aktieriem par viņu studiju laiku, visi atzīst, ka bija smagi, lamāja, kliedza, varēja pateikt ļoti skarbus vārdus, bet jāsaprot, ka tas nav par tevi kā cilvēku, bet par tevi profesijā, un tas notika tāpēc, lai mūsos ieaudzinātu raksturu. Mums lika lasīt nopietnas grāmatas. Vajadzēja iztēli. Uzskatu, ka mūsu pedagogi ir satriecoši. Viņi gribēja mums iemācīt patstāvīgi strādāt, analizēt tekstu – ja kādreiz režisors nespētu palīdzēt, lai mēs to varētu izdarīt paši. Katrs no meistariem un studiju procesa paņēma sev vajadzīgo informāciju. Par sevi varu teikt, ka es jau pirms tam biju diezgan nodarbināts bērns, bet mani iemācīja vēl vairāk strādāt. Aktiera profesija ir nežēlīga. Arī kursā – sākumā tu mācies labi, tad kaut kas neizdodas, tad atkal izdodas, un tā veidojas raksturs. Galvenais ir nesajaukt raksturu ar nekaunību, nebūt izlēcējam. Protams, katram ir savs priekšstats, kas ir labi, kas – slikti, bet pasaulē taču ir arī kopīga izpratne, kas tas ir. Vai bija viegli vai grūti? Protams, ka viss bija grūti. Arī visu laiku atrasties kopā ar kursabiedriem – mēs strīdējāmies un priecājāmies, sastrīdējāmies un izlīgām. Tas ir normāli, tā ir lieliska dzīve, brīnišķīgi četri gadi, tā ir jaunība. Klausos, kā paziņas stāsta par savām augstskolām – mēs tur aizgājām uz lekcijām...

Mums bija dzīve, kas mutuļoja. Jā, bija grūti, bet šobrīd jau vairs nav palicis atmiņā, kas tieši bija tik grūti. Toreiz likās, ka pasaule nežēlīgāka vairs nebūs, bet mēs izdzīvojām.

Ko var un ko nevar iemācīties aktieru kursā?

Kamēr esi kopā ar pedagogiem, tevi no visa pasargā. Mums māca amatu, meistarību, runu. Var iemācīties, kā eksistēt uz skatuves, bet, nokļūstot teātrī, var apjukt, jo nepietiek pieredzes. Nav arī pietiekami daudz pazīšanos ar citiem cilvēkiem. Partneri mēdz būt dažādi, viena lieta ir visu laiku spēlēt ar kursabiedriem, ar kuriem ir viena skola un jūs viens otru saprotat, bet pavisam kas cits ir strādāt ar aktieriem, kam ir atšķirīga skola. Un režisors vairs nav tavs meistars, viņam ir sava pieeja, tu vairs nenāc ar savām etīdēm, bet viņš tev dod uzstādījumu. Visu iemācīties nav iespējams, man liekas, desmit gadi paies... Bet katra jauna izrāde, katrs kino projekts kaut ko iemāca. Protams, ambīciju ir daudz, kad iznāc no kursa, liekas, ka esi gatavs aktieris, bet tā nav.

Kas, jūsuprāt, ir raksturīgs tieši jūsu kursam? Vai ir kas kopīgs?

Likās, ka mēs vienmēr būsim blakus un būsim draugi uz mūžu. Mums gribējās tā domāt. Taču nu mēs visi esam pieauguši, vairāki jau precas, sākas sava dzīve. Tas ir normāli. Es mīlu savu kursu, studiju laiku atceros kā ļoti skaistu. Kad redzi, ka lomu sadalē esi salikts pārī ar kursabiedru, tas ir lieliski, es pat teiktu, ka nepieciešami, jo mēs viens otru labi pazīstam. Šobrīd kāds jau ir aizbraucis no valsts, vēl kāds aizbrauks, bet tā paliks ģimene, jo tie ir cilvēki, ar kuriem tu vari justies vienkārši. Es šo mazo ģimeni mīlu.

Kādām īpašībām obligāti jāpiemīt aktierim? Kas ir pats galvenais aktiera darbā?

Strādāt, lasīt, aptvert, skatīties – ir jābūt sūklim, kas visu sevī iesūc, jo viss var noderēt. Ja aktieris kaut ko neprot, ir jāiemācās – tu kaut ko neproti, bet cits prot. Teātris ļoti strauji attīstās, ir jāprot viss. Dejot, spēlēt instrumentus. Ne visur to vajag, bet tas ir liels pluss. Raksturam jābūt – gribēt, censties, prast sarunāties ar cilvēkiem. Kā teica mūsu meistars – sēsi raksturu, pļausi likteni. Ne vienmēr arī pielāgoties ir pareizi, var sevi pazaudēt. Ir jābūt lietišķām, profesionālām attiecībām, īpaši, ja esi atnācis uz mēģinājumu. Jāprot klausīties un sadzirdēt. Nākt ar savām idejām.

Vai jums ir autoritātes teātrī – aktieri, režisori, kritiķi, kuru viedoklis jums ir svarīgs? Vai pārdzīvojat par kritiku?

Nē! Ir cieņa, bet autoritāte nav pareizais vārds. Es cienu aktierus, visus cehus, uzklausu viedokļus. Ja tie nesakrīt, es runāju. Kritika – tas ir tik subjektīvi. Kādam kaut kas patīk, citam nepatīk, bet kā tas var ietekmēt mani? Man pašai arī kaut kas patīk un kaut kas nepatīk. Daru savu darbu godīgi un ar lielu mīlestību. Es melotu, ka nekā nereaģēju uz kritiku, bet nevaru ņemt vērā visus, kas man saka kaut ko nepatīkamu. Es uz to neieciklējos. Reizēm gadās arī, ka tevi kāds ļoti saslavē, bet tu pats jūti, ka kaut kas nav izdarīts.

Skatoties uz jums izrādēs, rodas sajūta, ka režisori redz jūs konkrētā ampluā – jaunas, dzīvespriecīgas meitenes, arī pasaku varones. Vai piekrītat tādam vērtējumam?

Man pašlaik ir šāds ampluā, man ir jauna seja, un teātrī vēl nav jaunāku meiteņu, kas varētu spēlēt šādas lomas, tāpēc tās ir uz maniem pleciem. Katja [Jekaterina] Frolova arī ir maza auguma, bet viņa spēlē pieaugušas lomas. Bet liktenis ir līdzīgs – sākumā ir pasakas, un pēc tam tev dod citas lomas, manuprāt, tas ir normāli. Protams, gribas spēlēt ne tikai pasakās, bet man jau ir arī citādas lomas, piemēram, brīnišķīga loma “Granātu aprocē” (rež. Irina Keručenko, 2016 – A. R.). Pieaugusi sieviete, bet ar vētrainu, enerģisku raksturu, viņa ne no kā nebaidās, viņa ir ļoti kaislīgs cilvēks. Man priekšā vēl ir visa dzīve – kas zina, kādas lomas man būs un kas mani gaida. Kino man ir ļoti sievišķīgs tēls, tā noteikti nav meitenīte. Man iztaisno matus, mani uzkrāso, es skatos spogulī un saprotu, ka sev ļoti patīku, kaut dzīvē nekad tāda nestaigāšu, bet tēlam tas ir ļoti labi. Uzskatu, ka ir tikai pats karjeras sākums. Kad Rīgas Krievu teātrī uzņems jaunu kursu, būs jaunas asinis un man būs jaunas lomas.

Kas ir pats svarīgākais, spēlējot izrādēs bērniem?

Jābūt atklātai, godīgai un patiesai. Bērni nepieņem melus. Visi tie uci-puci viņus neinteresē. Ja runāsim ar viņiem kā ar pieaugušajiem, tikai mūsdienīgā interpretācijā, viņi būs gatavi iet līdzi, tie ir paši atvērtākie skatītāji. Viņi uzticas, aplaudē, viņi dod daudz enerģijas, bet daudz arī paņem. Pasaku izrādes ir smags darbs, es no skatuves praktiski nenoeju. Bet pēc šīm izrādēm ir sajūta, ka esmu izvēlējusies pareizo profesiju. Tikai ir jāprot nodalīt profesija no dzīves, tas ir pats svarīgākais.

Vladislavs Šavlovskis un Jūlija Berngardte izrādē "Bzik!" (2018) // Foto – Inese Kalniņa

Vai jauna aktrise var iztikt no aktiera algas, vai ir jāmeklē citi iztikas avoti – reklāmas, kooperatīvie pasākumi, kino? Kāda ir jūsu pieredze?

Tas vienmēr būs sarežģīts jautājums ne tikai aktierim, bet ikvienam cilvēkam, jo mūsu vajadzības aug reizē ar naudu. Ja saņem vairāk naudas, arī vajadzības pieaug, bet, ja naudas kļūst mazāk, sāc satraukties un pārdzīvot. Tādā gadījumā sāc domāt, ko vēl vajag darīt. Tas ir sarežģīts jautājums. Jo vairāk tu strādā, jo vairāk pelni, tā ir visa atbilde. Tas ir taisnīgi un normāli. Ja ir reklāma un kino un tos var apvienot ar darbu teātrī – kāpēc ne. Man nepatīk korporatīvie pasākumi, tie pilnībā izsmeļ enerģiju un nekādu gandarījumu no tā es negūstu, pat ja nopelnīt var labi. Man tagad ir otrais kino projekts, un, protams, tas dod vairāk finansiālu iespēju. Bet ko var darīt, ka mīlu teātri? Visi zina, ka šī profesija nenes pasakainu naudu.

Vai ir labāk būt štata aktrisei vai brīvmāksliniecei?

Man, godīgi sakot, par to ir grūti spriest, jo nekad neesmu bijusi brīvmāksliniece, tūlīt pēc akadēmijas beigšanas sāku strādāt teātrī. Bet zināmā mērā mēs visi esam arī brīvmākslinieki, jo mums ir darbi ārpus Rīgas Krievu teātra. Iespējams, būt brīvmāksliniekam kaut kādā mērā ir labāk, taču gadījumi ir atšķirīgi. Ja ir projekts, kurā tevi pamana, un tam seko nākamais projekts, tad tas atmaksājas.

Kuras no savām nospēlētajām lomām jūs uzskatāt par nozīmīgākajām? Ar kādiem režisoriem jums gribētos strādāt?

Katra savā veidā ir vērtīga. Darbs ar mūsu meistariem Igoru Koņajevu un Jeļenu Čornaju vai iepazīšanās ar citiem režisoriem ir mana pieredze, mana krātuve. Mīlu katru savu izrādi, tās smaržo atšķirīgi, tajās elpot ir atšķirīgi un jāgatavojas tām ir atšķirīgi. Visas izrādes ir dārgas un svarīgas, un, kad tās noņem no repertuāra, ir sāpīgi. Tikko no repertuāra noņēma “Divus džentlmeņus no Veronas” (rež. Igors Koņajevs, 2014 – A. R.) un “Tikšanās, lai arī notika, bet...” (rež. Jeļena Čornaja, 2013 – A. R.). Tās bija izrādes, kas stipri saistīja mūsu kursu. Tādu izrāžu, kurās mūsu kurss būtu pilnā sastāvā, vairs nav.

Ko jums patīk darīt ārpus teātra? Varbūt ir kāds hobijs, kas palīdz atbrīvoties no ikdienas rutīnas vai – gluži otrādi – palīdz ikdienas darbam?

Šobrīd mans hobijs ir ģimene. Laikam ir pienācis tas vecums, kad saprotu, cik vērtīga tā ir. Brīvo laiku gribas pavadīt tikai ar ģimeni.

Vai jums izdodas noskatīties izrādes citos teātros, kādas filmas? Kāda skatītāja esat – stingri vērtējat vai baudāt to, ko rāda?

Cenšos skatīties gan filmas, gan citu teātru izrādes. Ir ļoti sarežģīti būt tikai skatītājai, kaut bieži gribas atslābināties, pilnībā ļauties tam, ko redzi. Bet profesija dara savu, un tu skaties – kā gaismas uzstādītas, kā aktieris iznāca, interesanti, kāda tur ir aizskatuve... Ak dievs, kāpēc viņš tik slikti spēlē? Vai – ak dievs, cik brīnišķīgi viņš spēlē. Kad skaties kādu gudru filmu, izjūti baudu no tās un domā – tu arī proti labi spēlēt, kāpēc tevi nefilmē? Labi, tas ir joks, bet varbūt arī nav. Gribas vairāk redzēt skaistumu gan teātrī, gan kino. Gribas būt apburtai un izbaudīt, bet ne vienmēr izdodas. Māksla ir ļoti subjektīva. Kad mēs ar kursabiedreni Taņu Začesti bijām Ņujorkā, apmeklēju izrādi “Čikāga” – biju pilnīgā sajūsmā, un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, tas man ir spilgtākais iespaids no Ņujorkas. Man skrēja skudriņas, skatoties uz brīnišķīgiem aktieriem, kuri satriecoši dejo un dzied. Skatuves runa ir tādā līmenī, ka var saprast pilnīgi visu, tur ir humors, enerģija. No teātra iespaidiem man tas ir spilgtākais, jo pati esmu dejojoša un dziedoša aktrise. Brodvejai ir sava kultūra, man šķiet, ka aktierus tur apmāca pilnīgi citādi – šie aktieri ir visu varoši, viņi ir spēcīgi kā drāmā, tā komēdijā. Ir tik lieliski, ka no visas pasaules brauc uz Ņujorku, uz Brodveju, lai redzētu izrādes. Tas ir satriecoši, ka ir tādi teātri.

Vai jums ir sapņu loma?

Jā, ir – ļoti daudz skaistu lomu labu autoru lugās, ko gribas spēlēt. Bet gribas, lai tie paliktu mani sapņi, pašlaik par tiem runāt negribas.

Kā redzat sevi teātrī pēc 20 gadiem?

Grūti teikt. Man nav ne jausmas, kas būs rīt, parīt, bet pēc 20 gadiem? Gribas, lai man būtu viss labi, lai man būtu ģimene, bet vai es būšu šajā profesijā, to parādīs laiks.

 

 

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

Jūlija Berngardte. Ārēji smalka, trausla, bet tur iekšā ir daudz spēka un izturības. Pret darbu attiecas nopietni un ar mīlestību. Skatuviski pievilcīga, labi kustas un dzied. Skatuves partnere, uz kuru var paļauties.”

Šeit Jūlijas Berngardtes profils M. Čehova Rīgas krievu teātra mājaslapā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt