Justīne Kļava 24.08.2018

Nepatiesais es pie ledusskapja

Mana ome ir poliete. No tā izriet fakts, ka arī citi mūsu ģimenes locekļi, mani ieskaitot, diemžēl ir daļēji vai galēji poļi. Iespējams, tāpēc mūsu ģimenē ļoti ilgu laiku valdīja pārliecība, ka vienīgā ievērības cienīgā grāmata, kas jebkad uzrakstīta, ir Tadeuša Dolengas-Mostoviča darbs “Dziednieks”. Iespējams, tāpēc ar latviešu autoriem kā dramaturģijā, tā literatūrā iepazinos vien skolā. Tāltālajā 2004. gadā, kad mācījos 7. klasē, skolotāja uzdeva rakstīt domrakstu par līdz tam brīdim macību stundās apskatītajiem latviešu autoriem. Tobrīd bijām tikuši līdz Eduardam Veidenbaumam. Manā domrakstā bija šāds teikums: “Lasot latviešu rakstniekus, pārņem sajūta, ka viņi visi ir šausmīgi cietuši un nomiruši no tuberkolozes. Vai tiešām nav nevienas grāmatas, kurā būtu kaut kas smieklīgs?”

Liels bija mans šoks, pēc laika uzzinot, ka daudzi latviešu autori patiešām arī bija šausmīgi cietuši un nomiruši no tuberkolozes. Par domrakstā izskanējušo teikumu saņēmu aizrādījumu: “Vispār – tas ir ļoti nopietni un nav smieklīgi.” Vēl lielāks bija mans šoks, dzirdot iepriekšminēto aizrādījumu, jo tobrīd mans mērķis nebija nogāzt no podesta kādu nacionālo svētumu. Tas bija lasītāja pieprasījums pēc cita veida piedavājuma.

Sekoja nākamā stunda. “Nāves ēnā”. Domrakstā par Rūdolfa Blaumaņa darbu pārspēju pati sevi: “Man šķiet, ka rakstnieks man melo. Nevar būt tā, ka šajā šausmīgajā notikumā visi citi notikumi arī bija vienlīdz šausmīgi. Uz tā ledus gabala noteikti notika arī kaut kas smieklīgs.”

“Purva bridējs”. “Nu, ir vairāk nekā skaidrs, ka tas Edgars, kura, protams, ir neizsakāmi žēl, noteikti ir izdarījis kaut ko smieklīgu. Viņš taču visu laiku ir piedzēries. Cilvēki dzērumā dara smieklīgas lietas.” Jebkādi tālāki komentāri par manam attiecībām ar oficiālām izglītības iestādēm būs lieki.

Kad mūsu ģimene bija tikusi pāri savai personīgajai nacionālajai atmodai un konstatējusi faktu, ka uz pasaules eksistē arī citas grāmatas, ne vien Tadeuša Dolengas-Mostoviča darbs “Dziednieks”, mamma man mēdza lasīt priekšā Džeralda Darela darbus. Visvairāk atmiņā iespiedies stāsts par to, kā Darelu ģimene no Anglijas nolemj pārcelties uz Grieķiju, jo “pateicoties Anglijas klimatam un hroniskajām iesnām, viņi visi izskatījās pēc medicīnas enciklopēdijas ilustrācijām”. Darelu ģimene visu laiku slimoja un dzīvoja kādā vietā, kurā bez apstājas līst lietus. Tobrīd man tā izklausījās pēc gana bēdīgas dzīves, taču viņi paši par to smējās.

To grāmatu varoņi, kurus apskatījām skolā, arī dzīvoja visai bēdīgas dzīves, taču nekad par to nesmējās. Man šķita, ka kaut kas te ir ļoti nepareizi.

Kultūras akadēmijā asociētais profesors Lauris Gundars nemitīgi uzsvēra, ka katra dramaturģijas aina, lai cik īsa arī tā nebūtu, ir gabaliņš no dzīves. Ir vairāk nekā skaidrs, ka dramaturģijai var būt dažādas formas un reālpsiholoģija nav vienīgā iespējamā, taču, manuprāt, arī tajos dramaturģijas veidos, kur raksturi ir nevis dzīvi cilvēki, bet reprezentē, piemēram, dažādas ideoloģiskas pārliecības, svarīgākais ir saglabāt dzīvei atbilstošu intonāciju. Un, manuprāt, (man gan nav leģitīmu argumentu, lai pamatotu šo savu pārliecību, jo tā balstās tikai un vienīgi personīgajās refleksijās) dzīves esence ir traģikomēdija. Vismaz tāds iespaids ir radies, vērojot kā savu, tā arī līdzcilvēku dzīves.

Skats no VDT izrādes "Vidzemnieki" // Foto – Matīss Markovskis

Ļoti bieži, lasot obligātos autorus skolā, pārņēma sajūta, ka man tiek stāstīts nevis par tādu dzīvi, kāda tā ir, bet par tādu dzīvi, kādu kāds cits grib, lai es to redzu. Vai drīzāk – par tādu dzīvi, kādu man to vajadzētu redzēt, lai ierakstītos kādā kopējā visiem zināmā, taču vārdā nenosauktā kultūras kodā, kurš tiek pasniegts nevis kā kultūras kods, bet kā vienīgā iespējamā patiesība, vienīgais iespējamais veids, kādā skatīt nacionāli un vēsturiski svarīgus notikumus vai dzīvi kopumā. Un šis vārdā nenosauktais kods parasti bija piesātināts ar dažādām agravētām skumjām, ciešanām, šausmām, un visbiežāk tas viss notika laukos. Man nekad nešķita, ka aprakstītie notikumi ir melīgi vai ciešanas – nepatiesas. Man šķita, ka līdzās visam baisajam pilnīgi noteikti notika arī dažādi ikdienišķi pārpratumi vai absurdi komiski incidenti, taču tie gluži vienkārši tiek izlaisti kā nesvarīgi.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, man kā bērnam, kurš vienkārši tver visu, kas no dzīves nāk – kā smieklīgs tā bēdīgs, bija ļoti grūti identificēties ar darbos aprakstītajiem notikumiem un par pašsaprotamām uzskatītajām latviskajām vērtībām, tādām kā dzimtas māja laukos. Mūsu ģimene jau entajās paaudzēs dzīvoja un cieta kādā lielā dzīvoklī Rīgas centrā.

Kārotās alkas pēc traģikomisma elemetiem apmierināju, sastopot Viļa Lācīša darbu “Stroika ar skatu uz Londonu”. Visi grāmatā aprakstītie viesstrādnieku pārdzīvojumi un atrašanās emigrācijā, kuru veicinājis nevis karš, bet ekonomiskā situācija, šķita ļoti bēdīgi, taču stāstniekam piemita zināma pašapziņa un spēja distancēties no pārdzīvojuma, pavēršot notikumus komiskā absurdā, tādejādi piešķirot tiem vieglumu. Tomēr te ir svarīgi saprast, ka Vilis Lācītis ir mūsdienu autors, kurš piedzīvo laiku, kurā katram ir tiesības uz pašapziņu un katram ir tiesības smieties, nebaidoties tikt par to sodītam.

Runājot ar daļu skatītāju paaudzes, kas piedzīvojusi PSRS laikus, nākas saskarties ar priekšstatu, ka dažādus nacionālos neskumukus vai kultūras kodu absurditātes smieklīgā gaismā drīkst apskatīt vien šaurā lokā, virtuvē, nevis uz teātra skatuves vai grāmatā. Grāmatas un teātris šķietami ir domāts nevis tam, lai sastaptos ar sevi, bet ar kultūras kodu, kas arī tad, ja mēdz būt smieklīgs, tāds šķist nedrīkst, jo līdz ko kaut kas kļūst smieklīgs, tā zaudē savu vērtību.

Turpretī manu paaudzi raksturo nespēja uztvert nopietni kaut ko, kas pārāk nopietni uztver sevi – neatkarīgi no tā, vai tā ir persona, literatūras novirziens vai visa valsts kopumā.

Ejot laikam un sākot studēt Kultūras akadēmijā, atklāju citus latviešu autorus no dažādiem laika posmiem, kas bija asprātīgi un spēja distancēties caur ironiju, taču neviens no tiem nebija kaut kāda mistiskā skolā mācītā, bet vārdā nesauktā, taču tautā par pašsaprotamu pieņemtā kultūras koda autors.

Skats no izrādes "Dvēseļu utenis" // Foto – Jānis Amoliņš

Manu paaudzi raksturo zināmas alkas pēc autentiskuma. Manuprāt, tas skaidrojams ar to, ka, straujās laikmetu nomaiņas dēļ, kuru piedzīvojuši mūsu vecāki, tas, ko viņi mums stāstīja par dzīvi, nesaskan ar to, ko mēs patiesībā piedzīvojām. Un tieši šīs iezīmes, manuprāt, visvairāk raksturo mūsdienu latviešu dramaturģiju – alkas pēc īstuma un tiesības smieties, bet tā nav atsevišķa dramaturģijas, bet gan paaudzes iezīme. Mūsdienu latviešu dramaturgi vēlas rakstīt nevis tādus tekstus, kas uz skatuves izklausītos pareizi vai smuki, bet gan īsti. Mūsdienu dramaturgs ir cilvēks, kurš ļoti aktīvi fiksē sabiedriskos procesus, lai par tiem reflektētu un gluži kā psihoterapijā izlauztos no nolieguma un satiktu savu patieso “es” neatkarīgi no tā, cik neglīts vai nepatīkams tas arī nebūtu. Un tieši tādā pašā veidā mūsdienu dramaturģija pārskata pagātnes notikumus vai līdz šim par pašsaprotamām uzskatītas vērtības.

Psiholoģijā ir tāds jēdziens kā “nepatiesais es”. Tā ir maska, ar kuru nevis vienkārši tiek piesegta seja, bet tā ir maksa, kas burtiski ieaugusi sejā, tieši tādēļ nešaubīgi īsta šķiet pašam tās valkātājam. Parasti šis fenomens rodas no tā, ka bērnam neļauj būt kontaktā ar savām patiesajām sajūtām, un mirklī, kad viņš saka: “man ir auksti,” mamma atbild: “nē, īstenībā tev gribas ēst.” Tad, ja šis dialogs kļūst hronisks, vai tam pievienojas dažādi vardarbības elementi, piemēram uzķērcieni: “Kā tev kauna nav? Es tevi baroju, bet tev vēl salst? Padomā tikai!”, kādā brīdī bērns pats sāk ticēt, ka mirklī, kad viņam salst, īstenībā viņam gribas ēst, no kā izveidojas “nepatiesais es”, kuram nekad nesalst, bet visu laiku gribas ēst. Precīzāk būtu teikt – “nepatiesais es”, kurš tic, ka viņam nesalst, bet visu laiku gribas ēst, un mirkļos, kad maska nedaudz atdalās no sejas un tās valkātājs sajūt aukstumu, viņam pašam šķiet, ka ar viņu kaut kas līdz galam nav kārtībā.

Mūsdienu latviešu dramaturģija saviem lasītājiem un skatītājiem cenšas pateikt trīs lietas:

A) nevar būt tā, ka visu laiku gribas ēst;

B) ir pilnīgi normāli, ja dažreiz salst;

C) jums pašiem nešķiet smieklīgi, ka mirklī, kad cilvēkam salst, viņš nevis uzģērbj jaku, bet iet virināt ledusskapi?

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt