Linards Āboltiņš 20.09.2018

Normāls aktieris

Portreta foto – Linards Āboltiņš

“Krodera fotosalons” ir fotogrāfiju – ekspresinterviju cikls par jaunākajām teātra mākslas aktualitātēm, kurā iespaidos aicināti dalīties Latvijas teātra mākslas profesionāļi. Līdzīgi kā fotogrāfija, kas “notēmējot un šaujot” iemūžina un iekapsulē konkrēto dzīves brīdi, arī šīs rubrikas mērķis ir apkopot aktuālākās teātra norises, mākslinieka konkrētā brīža sajūtas, iespaidus, priekus un pārdzīvojumus vienā kadrā – vienā intervijā.

 

Dailes teātrī 21. septembrī gaidāma jau otrā šīs sezonas Lielās zāles pirmizrāde – Franka Vēdekinda “Lulū” Dž. Dž. Džilindžera režijā, kurā debitēs Dailes teātra 99. sezonas trupas jaunpienācējs Andris Bulis. Lai gan pēdējos gadus ierasts, ka teātriem pievienojas nule studijas beiguši skatuves profesionāļi, Andra Buļa skatuves pieredze ir gana liela. Viņš ir pabijis gan uz Liepājas, Nacionālā, Daugavpils teātra un “Teātra observatorijas” skatuvēm, gan atveidojis dažādas lomas neatkarīgajos projektos un kino. Ilgu laiku viņš bijis brīvais aktieris, tādēļ ir interesanti uzzināt, kādēļ tieši šobrīd Andris Bulis ir pievienojies Dailes teātra štata aktieru pulkam.

Vai tava būšana Dailes teātra štatā ir vienas sezonas projekts, vai arī šīs iecerētas kā ilgtermiņa attiecības?

Paradoksāli, ka pirmais teātris manā dzīvē, kurā ienācu kā skatītājs – nedomājot, ka kļūšu par aktieri –, bija Dailes teātris. Toreiz nevarēju iedomāties, ka spēlēšu uz šīs skatuves. Taču, atbildot uz tavu jautājumu, jāsaka “nē”. Es nenāku šeit strādāt vienu sezonu. Kā viss izvērtīsies, to mēs neviens nezinām. Ceru, ka man kāds vēlāk jautās un es varēšu teikt, ka mans teātris ir Dailes teātris, pēc vienas sezonas tā vēl nevar teikt.

Vai par kādu citu teātri tev ir gadījies teikt – “šis ir mans teātris”?

Kad strādāju Gaļinas Poliščukas “Teātra observatorijā”, tās bija manas otrās mājas. Šim teātrim bija pilnīgi cita uzbūve. Mēs, aktieri, toreiz šo teātri uzbūvējam no pamatiem, pat sienas paši krāsojām. Kopš pagājušās sezonas, kad sāku spēlēt “Vilka kundzē” (DT izrādē “Kam no Vilka kundzes bail” Toma Treiņa režijā – L. Ā.), sapratu – ja man jāizvēlas, kur centrā paēst pusdienas, tad es to labprātāk daru šeit, Dailes teātrī. Varu nolīst savā stūrītī vai atrast kādu kolēģi, ar kuru parunāt, arīdzan, ja kāds cits negribēs runāties, tad tevi sapratīs. Te ir tas bohēmas gars un vari justies pasargāts no apkārtējās vides.

Pieļauju, ka daudzi aktieri labprāt gribētu nokļūt kāda teātra štatā, bet ne visiem ir tāda iespēja. Kā tev šķiet, kādēļ tieši tev tika izteikts šāds piedāvājums?

Tas jau būtu jājautā Dž. Dž. Džilindžeram. Saprotu, ka tas nav vienkārši, jebkurā teātra trupā štata vietas ir ierobežotas, bet teātrim acīmredzot šāda ampluā aktieris bija vajadzīgs, lai veidotu savu skatījumu un ietu savu ceļu. Es nesu līdzi savas labās un sliktās īpašības. Šī noteikti nav tāda gatava ābola noplūkšana, jo neesmu jau nekāds jaunais aktieris, man ir 36 gadi, un 13 no tiem ir pavadīti dažādos teātros. Šī saruna bija kā diviem pieaugušiem cilvēkiem, diviem māksliniekiem. Zinot Latvijas teātra vidi un to, cik liels spēlētājs tu esi tajā esi. Piemēram, veidojot izrādi “Heda” Ģertrūdes ielas teātrī, ļoti liela bija pašas galvenās lomas atveidotājas Ivetas Poles iniciatīva. Viņa man piezvanīja un pajautāja, vai mani šis darbs interesē un ko es par to domāju. Mums Rīgā nav 30 teātru, kuri varētu nodarbināt visus aktierus. Ļoti labi, ka mums ir projektu teātri, tie dod lielas iespējas realizēt sevi. Šobrīd, ja tevi atbrīvo no darba teātrī un cits tevi nepaņem, tad tu esi kā no laivas izmests. Kādu laiku var būt sāpe un protests pret visu, var mainīt profesiju, bet var nākt arī ar savām iniciatīvām un meklēt atbalstu. Manuprāt, lielāka problēma ir spēles telpu trūkums. Ja būtu vēl divas vai trīs zāles, tādas kā “Zirgu pastā”, tad aktieriem būtu daudz vieglāk sevi radoši pilnveidot.

Tu saki, ka aktierim ārštatā ir nepieciešama sava iniciatīva. Kāda ir tava pieredze, esot ārštatā?

Tas ir sarežģīts jautājums. Te vajag skatīt katra aktiera iespējas un individuālo ceļu. Ja tevi atbrīvo no darba teātrī, ir starpība, vai tevi atlaiž, jo tu teātrim neesi vajadzīgs, vai arī tiek atlaista aktieru grupa, kas jau var veidot kādas projekta izrādes kodolu, līdzīgi kā pirms gada arJaunā Rīgas teātra aktieriem. Kad “Observatorija” beidza darbību, man bija darbs televīzijā, taču teātrī kādu laiku nebiju. Jāpateicas Oļegam Šapošņikovam, kurš piedāvāja darbu Daugavpils teātra izrādē “Meli”. Zvans no Oļega nāca īstajā brīdī, nāca nākamais projekts Daugavpilī un tad arī vēl citi projekti. To nekad nevar paredzēt, te parādās tas sarežģītais aspekts, jo vajag apzināties, cik liels spēlētājs tu esi teātra tirgū. Alvis Hermanis jau ir minējis, ka aktierim pašiem jāizcīna sava vieta, jāpiedalās kastingos, jāpiedāvā sevi. Es diezgan ilgi esmu mētājies riņķi, biju aizbraucis uz Krieviju, arī tur sevi piedāvāju, taču gribējās spēlēt savā zemē, saviem skatītājiem. Neesam jau Amerikā, kas ir visu iespēju zeme. Atceros, tad, kad “Teātra observatorijai” vajadzēja meklēt aktierus galvenajām lomām, jaunie aktieri nemaz tik ļoti nerāvās. Sākumā jautāja, cik maksās, kas būs jādara. Manuprāt, sākumā jākļūst par zvaigzni un tad jāprasa par naudu. Daudziem svarīgāka toreiz bija privātā dzīve.

Ņemot vērā, ka tavs vārds bieži lasāms Latvijā pirktākajos dzeltenās preses izdevumos, vai tava uzņemšana štatā nav arī sava veida mārketinga triks?

Gan jau ir. Jautājums, vai es ar to teātra skatītāju piesaistu vai pazaudēju. Tikai tā to var mērīt, jo, pieļauju, ir cilvēki, kuriem par mani ir priekšstats. Būs tādi, kas teiks: “Nu, nē! Vai tad viņš vispār ir aktieris?”, un būs tādi, kas savukārt teiks: “Beidzot varēs viņu Rīgā redzēt.” Šajos laikos jebkas, kas ir sociāli plašs – dzeltenā prese, tviteris, šmiteris… Tas ir kā koks ar diviem galiem, jo šodien tu vari būt balts un tīrs, rīt tu vari būt pilnīgi melns un nīstams. Kā teica kāds amerikāņu politiķis: “Rakstiet, ko gribat, tikai uzrakstiet manu uzvārdu pareizi.” Sportā ir citādāk, tevi var saukt par skandālistu, bet, ja iemet izšķirošo soda metienu, tad visi tevi mīlēs. Teātrī tā nav. Kad “Teātra observatorijā” spēlējām “Ilgu tramvaju” (2009, rež. Gaļina Poliščuka – L. Ā.), grimētavas bija tuvu sieviešu tualetēm, un vienreiz pēc izrādes pārģērbjoties dzirdēju divu dāmu sarunu, kurā viena no viņām teica: “Izrādās, ka Bulis ir normāls aktieris.” Tas man prasīja trīs stundas uz skatuves un trīs mēnešu mēģinājumus. Uztvēru to kā komplimentu.

Skats no DT izrādes "Lulū". Šēns – Andris Bulis, Lulū – Ilze Ķuzule-Skrastiņa // Foto – Jānis Deinats

Kādas ir sajūtas par tavu debiju Dailes teātrī gaidāmajā Franka Vēdekinda “Lulū” iestudējumā Dž. Dž. Džilindžera režijā?

Zināju, ka man būs loma šajā iestudējumā. Izrāde solās būt krāšņa – gan scenogrāfijas, gan aktiermeistarības ziņā. Darbs ir interesants, jo tā ir ļoti aktuāla luga par sieviešu un vīriešu attiecībām, kas nekas nav jauns. Nedaudz steidzoties notikumiem pa priekšu, manuprāt, sevišķi interesanti būs zālē sēdošajām sievietēm, un būs arī viela pārdomām tiem vīriešiem, kas tiek atvesti līdzi uz teātri vai ir atnākuši vismaz ar 10% iniciatīvu. Domāju, ka vienaldzīgo nebūs – vai nu patiks, vai nepatiks. Runājot par gaidāmo lomu, neko tamlīdzīgu es līdz šim neesmu spēlējis. Prieks būs atkal spēlēt ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, ar viņu mēs kopā spēlējām “Ilgu tramvajā”, viņa bija Stella. Sevišķi interesanti būs spēlēt ar Leldi Dreimani – kad viņa bija, ja nemaldos, 2. kursa studente, mēs kopā filmējamies kādā saldumu reklāmā. Viņa teica, ka būs aktrise, un es teicu, ka gan jau mēs kādreiz tiksimies uz skatuves. Te nu mēs esam, tas brīdis ir pienācis. Strādājam nopietni, ar diviem mēģinājumiem dienā. Kas sanāks? Par to pēc 21. septembra.

 

* Raksta un portreta autors – LU Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa students, LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas MSP 1. kursa students

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt