Lauma Mellēna-Bartkeviča 03.10.2018

Simtgades panorāma Igaunijas teātrī

Skats no teātra "Von Krahl" un Tartu Jaunā teātra izrādes "BB naktī" // Foto – Gabriela Līvamegi

Septembra pirmajā nedēļā Tartu norisinājās ikgadējais Igaunijas teātra festivāls “DRAAMA”, vienlaikus tas bija arī kārtējais Baltijas Drāmas forums, kas ik gadu kādā no trim Baltijas valstīm pulcina kopā teātra jomas profesionāļus, lielākoties kritiķus un funkcionārus, lai iepazītu konkrētās valsts nacionālās dramaturģijas jaunākos iestudējumus un diskutētu par nozares aktualitātēm. Nedēļu ilgā intensīvā programmā Baltijas valstu delegācijas un kritiķi no Ungārijas, Horvātijas, Apvienotās Karalistes, Vācijas, Armēnijas, ASV, Austrālijas, Nigērijas, Ēģiptes noskatījās Igaunijas simtgadei veltīto izrāžu ciklu “Gadsimta stāsts” (The Tale of the Century), kura pamatā ir unikāls projekts. Proti, Igaunijas teātri izlozes ceļā noskaidroja gan “Gadsimta stāstā” atspoguļojamo 20. vai 21. gadsimta desmitgadi, ar kuru rezonējot jāveido iestudējums, gan sadarbības partneri – citu teātra kompāniju, attīstot teātra nozares profesionāļu sadarbības iemaņas, kopā strādājot atšķirīga profila, modeļa vai žanra teātriem. Tādējādi “Gadsimta stāsts” rada nosacītu simtgades vēsturisko hronoloģiju un vienlaikus administratīvi un konceptuāli realizē jaunu modeli izrāžu veidošanā. Tā kā visas 13 izrādes tapušas ilgākā laika posmā – kopš pagājušā gada rudens, Igaunijas publikai bijusi iespēja tās analizēt pa vienai, būvējot savu gadsimta refleksiju mijiedarbībā ar teātra veidotājiem pakāpeniski, savukārt kritiķiem festivāla režīmā nācās pār gadsimtu lēkt galopā nieka septiņu dienu laikā.

Laika griezumā piesaiste konkrētai Igaunijas vēstures gadsimta dekādei, kas varētu šķist nopietns radošos centienus ierobežojošs faktors, konceptuāli vai estētiski tāds nebūt neizrādījās. Lai arī daļa izrāžu ir balstīta tekstā un, reflektējot par vēsturi, atklāj vismaz baltiešiem pazīstamus stereotipus par nacionālo identitāti, tās atspulgiem sociālajā atmiņā un reprezentācijām skatuves mākslās, neizpaliek arī konceptuālas un formas aspektā novatoriskākas izrādes, lai gan tādu ir maz. Hronoloģiski virzoties pa desmitgadēm, bija iespēja līdzdomāt un salīdzināt, iedomājoties, vai un kā šāda panorāma veidotos Latvijas teātrī. Jāpiebilst, katras izrādes budžets “Gadsimta stāstā” bija 40 000 eiro.

Gadsimta sākums izlozes kārtībā nonāca teātra NO99 rokās, kas Igaunijas teātra kopainā ieņem līdzīgu vietu kā Jaunais Rīgas teātris Latvijā – tā ir neliela, saliedēta trupa ar izteiktu autoru-režisoru līderību (Enelīsa Sempera un Tīts Ojaso) un nepārtraukti savu spēju robežas dejā, fiziskajā teātrī un citās tehnikās izaicinošiem aktieriem, teātrim galvenokārt veidojot konceptuālas, laikmetīgas izrādes. Iestudējums NO34 Revolūcija” (teātra iestudētās izrādes tiek numurētas no 99 atpakaļejošā secībā), kura pamatā ir Hasso Krulla eposs “Metrs un Dēmetra”, bija viena no retajām postdramatiskajām izrādēm festivālā gan formas, gan satura ziņā, taču visai tipiska teātra ierastajai estētikai un koncepcijām.

Skats no teātra "NO99" izrādes "NO34 Revolūcija" // Foto – Tīts Ojaso

Šoreiz īpaši akcentēta deja un kustība (horeogrāfs un dejotājs Marts Kangro), izmantojot gan virpuļojošo dervišu dejas, gan skaņu un ritma ainavas, ko rada sišana ar kurpi pa tukšām kanalizācijas caurulēm, kas funkcionē gan kā rekvizīti, gan metaforas. Revolūcijas spožumu un postu (galvenokārt pēdējo) izrādes struktūrā saauž postmodernas atsauces uz gadsimta pirmo dekādi, Oktobra revolūciju, Meierholda biomehāniku, strādnieku teātri un “Zilajām blūzēm”, dažādu tautu mītiem un folkloru, kā arī 21. gadsimta kultūrzīmēm un personālijām, kas kļuvušas par simboliem, piemēram, Frīdu Kalo, The Beatles un tamlīdzīgi.

Izrādes galvenā ideja ir jautājums par cilvēka radītu destrukciju, pasaules neizbēgamo bojāeju un revolūciju kā vienu no iluzorajiem faktoriem, kas šķietami varētu pasauli mainīt uz labu, bet patiesībā tā nekad nenotiek, drīzāk otrādi.

20. gadsimta 20. gadus varēja izdzīvot laikmetīgās dejas un performances valodās izrādēs “Ceļojumi. Terra Mariana dziesmas” un “Ceļojumi. Apsolītā zeme”. “Apsolītā zeme” ir Kadri Normetsas performance, kurā gan aktrise, gan skatītāji eksistē ārpus ierastās komforta zonas, vienlaikus darbinot dažādus receptorus un uzmanības līmeņus. Sakars ar pieteikto 3200 igauņu izceļošanu uz Brazīliju kā Apsolīto zemi 20. gados gan šķiet mazliet aiz matiem pievilkts, arī refleksija par “tālu” un “tuvu” idejas līmenī ir laba, bet izpildījumā nepārliecina. Skatītāji izrādē sēž uz soliem apkārt centram, kurā atrodas apmēram divarpus metrus augsts kalna makets ar vairākām šķautnēm. Pa un ap šo maketu visu performances laiku rosās performere – rāpjas un slidinās augšā un lejā, sēž uz tā, skaļi lasa grāmatu, pārvieto dažādus priekšmetus un tamlīdzīgi, reizumis demonstrējot acīmredzamu piepūli un dažāda veida fizisko spēku pārbaudi. Telpas sienas pa perimetru klāj šaura spoguļu josla, līdz ar to izrādi var vērot arī spogulī, sēžot ar muguru pret spēles laukumu. Lai arī darbību jēgpilnumu negribētos apšaubīt, pilnībā “pieslēgties” performances realitātei neizdodas, jo aktrises tiešā komunikācija ar auditoriju nav konsekventa un mehāniskā pārslēgšanās starp “šeit un tagad” un izrādes iedomāto realitāti nogurdina. Arī paziņojums: “Ziniet ko, šodien es sapratu, es vairs nekad nekoķetēšu ar auditoriju!” samulsina, jo realitātē pirms tam noticis tieši pretējais. Taču aktrisei nenoliedzami piemīt performances žanram būtiskā harisma, un uzdrīkstēšanās. Arī 90. gadu stāsts par jaunatgūto brīvību “Pieskarties mēnesim” izspēlēts caur deju, dažādām dejas valodām, caur to kontrastēšanu paužot laikmeta pretrunīgo dabu.

Skats no Sõltumatu Tantsu Lava dejas kompānijas izrādes "Apsolītā zeme" // Foto – Sovi Vīka

30. gadi seko ar improvizētu performanci Igaunijas Nacionālā muzeja B ieejas foajē un sekojošu autorizrādi “Sirka Igaunija” muzeja teātra zālē. Oriģinālā iestudējuma pirmā daļa notiek Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā kā savdabīga ekskursija pa bibliotēkas un vēstures gaiteņiem, iztēlojoties, “kā būtu, ja būtu, ja nebūtu bijis…” attiecībā uz starpkaru perioda vēsturiskajām peripetijām, proti, ja demokrātiskā ceļā pie varas būtu nākusi labēji radikālā VAPS kustība, prezidents Konstantīns Petss nebūtu veicis valsts apvērsumu un arestējis Artūru Sirku, ja nebūtu parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, utt. Turklāt izrāde veidota kā “teātris teātrī”, kur aktieri iestudē lugu par Artūru Sirku un paralēli mēģina formulēt paši savu attieksmi pret iestudējamo materiālu “Sirka Igaunija” un pašu Sirku kā vēsturiski pretrunīgu personību. Būtībā “Sirka Igaunija” ir pseidovēsturiska simulācija, kuras mērķis, visticamāk, ir nevis teātra mākslas virsotņu sasniegšana, bet gan tīri sociāls – likt sabiedrībai aizdomāties par dažādiem valsts politiskās attīstības scenārijiem, kas Baltijas valstīs šodien nav mazāk aktuāli kā starpkaru periodā.

40. gadi “Gadsimta stāstā” ir izrāde – ceļojums ar vilcienu “BB naktī”. Galamērķis ir Tapas stacija – galvenais Staļina deportāciju punkts Igaunijā. Tas ir apmēram pa vidu starp Tallinu un Tartu, un skatītāji ierodas Tapā no abām pusēm, turklāt turpceļā brauciens vilcienā jau ir daļa no izrādes. Skatītājiem, kas sēž starp “parastajiem” vilciena pasažieriem, austiņās tiek lasīta radioluga pēc Mati Unti romāna “Brehts naktī” motīviem par Bertolta Brehta ceļojumu pa Somiju un Igauniju 40. gados, kad viņš ar ģimeni bija spiests bēgt no Vācijas savu kreiso uzskatu dēļ un atrada patvērumu pie rakstnieces Hellas Vuolijoki.

Bertolta Brehta slapstīšanās pa Somiju un Igauniju 40. gados uz kara šausmu, baiļu un eksistenciālu rūpju fona savijas ar Igaunijas vēstures sāpīgām sociālvēsturiskās atmiņas lappusēm, taču nevis caur ciešanu, bet ironijas prizmu, piešķirot gluži nevērīgu vieglumu īsajiem dzīves un sadzīves prieka mirkļiem.

Izrāde tiek izspēlēta uz perona un pamestajā Tapas stacijas ēkā, miksējot traģisko ar komisko un mēģinot publikā restaurēt 40. gadu cilvēka apjukumu lielvaru ģeopolitisko spēļu krustcelēs. Tapas stacijā tiek izspēlēta filmēšana, kur skatītāji spēlē “masas” – vienlaikus paši sevi un deportētos igauņus, savdabīgi izdzīvojot vēstures neizbēgamību un laikabiedru līdzdalību tajā. Ironiskākais brīdis ir iestudējuma fināls, kad stacijas iekšienē uz ekrāna tiek rādīti samontēti kadri ar lopu vagoniem un pirms nepilnas stundas nofilmētie skatītāji, kuri atbilstoši instrukcijām stāv uz perona un māj vagoniem ar roku, kliegdami: “Urrā!” Apmēram pusotru stundu garais mājupceļš vilcienā ir laiks pārdomām par nācijas kolektīvās atmiņas un teātra mijiedarbību. Izrāde “BB naktī” saņēmusi 2017. gada Igaunijas teātra Gada balvu režijā (Ivars Pellu un Marts Koldits) un Teātra specbalvu.

Skats no izrādes "BB naktī" (teātra "Von Krahl" un Tartu Jaunā teātra kopprojekts) // Foto – Gabriela Līvamegi

50. gadi – drūmais pēcdeportāciju laiks un Staļina kolhozi Igaunijas “Simtgades stāstā” guvuši izpausmi pazīstamā igauņu rakstnieka un dramaturga Andrusa Kivirehka lugā “Kraukļakmens pavēlniece”, kur savijies igauņu literārās pasakas motīvs par maģisko kraukļakmeni, ar kura palīdzību iespējams gan palīdzēt, gan nodarīt ļaunu, un 50. gadu bailes, sāpes un sapņi Staļina režīma pašā plaukumā. Kivirehka spalvai tāpat pieder arī festivāla programmā iekļautā ironiskā komēdija “Tēvzemes bezdelīgas” par lauku sieviešu dzīvi mūsdienu Igaunijā, sagaidot valsts simtgadi. Jaudīgie, asprātīgie teksti tomēr teātra valodā atraduši tikai daļēju iedzīvinājumu, jo spēles stilu un estētiku varētu vēlēties laikmetīgāku, ne tik daudz balstītu psiholoģiskajā teātrī.

60. gadu projekts – opera “Igaunijas vēsture. Šokā dzimusī nācija” ir viens no spilgtākajiem un atmiņā paliekošākajiem “Gadsimta stāsta” iestudējumiem ar bagātīgu devu pašironijas, asprātīga un intelektuāla humora. Tās centrā ir rakstnieks un politiķis Lenarts Meri, kuru jaunībā interesēja slavenā Sāmsalas Kāli meteorīta krātera izcelsme. Meri sastopas ar izgudrotāju Manfrēdu Mimu, kurš izgudro laika mašīnu, kas darbojas ar igauņu depresiju, bet, lai to aktivizētu, ir jāsarīko Dziesmusvētki. Daudzslāņainā operas struktūra apvieno daudzas igauņu kultūrzīmes, klasisko grieķu mitoloģiju (atsaucoties uz hronikām, kurās pirmoreiz minēta Igaunija), vēsturi, humoru un tehnoloģijas.

Tas ir patiesi svaigs un spirdzinošs skatījums, igauņu pašradīta mūsdienu pasaka par savu izcelsmi, neaizmirstot par sevi arī pasmieties. Un spēja pasmieties par sevi liecina par pietiekami augstu nācijas pašapziņu.

Skats no izrādes "Igaunijas vēsture. Šokā dzimusī nācija" (Igaunijas Nacionālās operas un Kanuti Gildi SAAL kopprojekts) // Publicitātes foto

70. gadus pārstāvošā izrāde “Hipiju revolūcija” par hipijiem padomju Igaunijā ar dažāda tipa apreibināšanos, skaļu mūziku un raibām drēbēm ne dramaturģijas, ne iestudējuma koncepcijas, estētikas un aktieriskā izpildījuma ziņā nespēja noturēt vismaz šo rindu autores uzmanību līdz iestudējuma beigām, tādēļ par to izteikties nebūtu korekti. Savukārt 80. gadu bērnu atmiņas par dzīvi Tallinas jaunajā blokmāju rajonā attiecīgajā laikā izrādē “Plūdi pirms mums” uzrunāja ar piesātinātu vēstījumu. Tajā poētiski apvienots gan bērnības sentiments un sadzīves problēmas ar kanalizāciju, gan valsts iekārtas maiņa un pieaugšanas problemātika, gan iešifrēta informācija, kas publikas uztverē rezonē atkarībā no tā, kā skatītājs spēj vai nespēj identificēties ar konkrēto laiku savā pieredzē un atmiņās – balets “Gulbju ezers” vai Kašpirovska seansi televīzijā, santehniķu sāgas daudzdzīvokļu namos, Atmoda un kooperatīvu laiks utt. Izrāde veidota kā kinematogrāfisku epizožu virknējums, naratīva konstruēšanā izmantojot arī dažāda veida videomontāžas, muzikālos un deju numurus.

Mūsdienu pasauli jeb pēdējos 20 gadus Igaunijas teātra panorāmā bez jau pieminētajām Andrusa Kivirehka “Tēvzemes bezdelīgām” pārstāvēja Elmo Nīgenena iestudētais Pāvo Pīka “Skats par miljonu”, kur centrā ir kaislības ap nekustamo īpašumu, paaudžu attiecībām un kapitālisma pirmsākumiem Igaunijā, arī Latvijā pazīstamo pensionāru “uzmešanu”, izkrāpjot potenciāli vērtīgus īpašumus un manipulējot ar vecu cilvēku apjukumu un emocionālajām vajadzībām. Spēcīga luga ar sociālās satīras elementiem, lai gan interesantākā ir tieši tās otrā daļa, kur vecā baleta repetitora Antsa Rahuojas atmiņas (par 2. pasaules kara laikā bojāgājušo brāli, mirušo sievu utt.) krustojas ar notikumiem realitātē – manipulācijām ar juridiskiem dokumentiem, personas datiem un interesēm. Runājot ar igauņu kolēģiem, uzzināju, ka Tallinā šī izrāde tiek spēlēta vecā dzīvoklī ēkas pēdējā stāvā ar skaistu skatu uz pilsētu un reālu baletskolu blakus ēkā (iestudējumā vecā vīra vīzijās rādās balerīnas). Tas izskaidro, kādēļ atsevišķas lietas, skatoties izrādi Tartu kanālā pietauvotā kuģa-bāra otrajā stāvā, “nestrādā”, piemēram, jau pieminētās balerīnas, kuras abos cēlienos, atveroties spēles telpas aizmugurējam aizkaram, redzamas otrpus kanālam. Šajā spēles telpā balerīnas izskatās kā neobligāta dekorācija, pat pārspīlējums. Iespējams, vietas specifika vai, pareizāk sakot, iestudējuma oriģinālā spēles telpa mainītu arī “Sirka Igaunijas” un varbūt vēl kādas izrādes uztveri.

Skats no Tallinas Pilsētas teātra izrādes “Skats par miljonu” // Publicitātes foto

Pēdējā festivāla izrāde ir par nākotni. Ironiskā kārtā partneru izlozē pāri palicis Igaunijas Krievu teātris, tādēļ viņi realizējuši sabiedrisku projektu “Būt/nebūt. Igaunija pēc 100 gadiem”, iesaistot Igaunijas bērnus, kuri iesūtījuši savus zīmējumus un domas par to, kāda būs Igaunijas nākotne dažādos aspektus. Iegūtais materiāls apkopots, un izveidots izrādes scenārijs, pareizāk sakot, 48 dažādas epizodes, kas tiek secīgi izspēlētas atkarībā no zālē sēdošās publikas balsojuma internetā ar viedtālruņiem. Futuroloģiski orientētā izrāde izmanto arī atbilstošu mūsdienu tehnoloģiju iesaisti un veido savu priekšnesumu vismaz šķietami interaktīvi. Proti, ja skatītāji, izmantojot savus viedtālruņus, interneta lapā ģenerētā programmā “Utopija” nobalso, ka nākotnē Igaunija būs multinacionāla valsts, tiek izspēlēts šāds scenārijs, ja nākamajā kārtā balso, ka valdīs ekoloģisks dzīvesveids, viss tiek pakārtots tam, ja nobalso, ka valsti valdīs citplanētieši vai tieši pretēji – notiks atgriešanās pie mononacionālas valsts, tiek spēlēta attiecīgā epizode.

Iestudējuma centrālie varoņi ir Igaunijā dzīvojoša krievu ģimene trīs paaudzēs, kas atbilstoši piedāvātajam scenārijam mēģina pielāgoties jaunajām komunikācijas formulām un dzīvesstila modei. Te arī mazliet jau sāk vīdēt cauri izrādes ideoloģiskais uzstādījums un problemātika, kas kulmināciju sasniedz finālā, kad, protams, uzvar scenārijs par “tautu draudzību demokrātiskā Igaunijā”.

Pati uzveduma ideja un forma ir simpātiska, taču vismaz konkrētajā izrādē fināls, kas, cik noprotams, tiek iegūts skatītāju balsojumā pie pozīcijas, kas tomēr paredz Igaunijas valsts un valodas saglabāšanos nākotnē nevis, piemēram, visas cilvēces bojāeju ekoloģiskās katastrofas rezultātā, tik acīmredzami stūrē Baltijā labi zināmajos integrācijas problemātikas vārtos, ka izraisa, mazākais, smaidu.

Skats no Igaunijas Krievu teātra izrādes "Būt/nebūt. Igaunija pēc 100 gadiem" // Foto – Gabriela Līvamegi

Vēl viens piedzīvojums saistībā ar futuroloģiskām prognozēm ir “Gadsimta stāsta” programmā neiekļautais, festivāla paralēlajā programmā piedāvātais igauņu jaunās dramaturģes Siretas Kempbelas lugas “Beatrise” iestudējums Vanemuines teātrī. Tas ir viens no spilgtākajiem pieteikumiem pēdējo gadu igauņu oriģināldramaturģijā, par kuru tika runāts arī festivāla ietvaros organizētajā konferencē “Baltic Lines”, kur pati autore prezentēja savu jaunāko lugu “Mātes diena”. Par lugu “Beatrise” Sireta Kempbela 2017. gadā saņēma Igaunijas Kultūrkapitāla balvu literatūrā par labāko jaunākās oriģināldramaturģijas darbu. Viņa ir arī radošās rakstniecības skolas Drakadeemia dibinātāja un pasniedz dramaturģijas un rakstniecības kursus.

Luga “Beatrise” stāsta par laiku diezgan tuvā nākotnē – par cilvēkiem digitālo tehnoloģiju pārblīvētā pasaulē, kur līdzās dažādām iespējām (piemēram, pēc tuva cilvēka nāves saglabāt viņa apziņu čipā, kuru iespējams ne vien aktivizēt, lai sazinātos ar aizgājušo, bet pat ievietot surogātķermenī, tādējādi atgriežot viņu šīssaules dzīvē) pastāv arī tikpat krāšņa ētisku, morālu un sadzīvisku problēmu buķete.  

Autore un arī iestudējums parāda savdabīgu sabiedrības attīstības scenāriju, kurā samezglojas priekšstati par dzīvām, cilvēciskām attiecībām un patērētāju sabiedrības algoritmi, atklājot līdz šim uz dramatiskā teātra skatuves reti risinātu problemātiku.

Jautājums par dzīvi pēc nāves risināts nevis filozofiskā vai reliģiskā, bet tīri praktiskā aspektā, talantīgi un drosmīgi kombinējot klasiskās dramaturģijas principus ar tehnoloģiju attīstības iedvesmotu fantāziju. Galvenā varoņa sieva gaidībās iet bojā autokatastrofā, bet, tā kā viņas apziņa ir saglabāta, to ir iespējams ievietot citas sievietes ķermenī, taču – ak, vai! – ne vienmēr iespējama 100% savietojamība, kā rezultātā jaunais “mutants” tomēr īsti nefunkcionē, turklāt vēl sāk reflektēt par “kas es esmu?” tēmu… Intriģējoši, šausminoši un biedējoši reāli. “Beatrise” ir savdabīgs digimodernisma piemērs, pirmkārt, dramaturģijā, tātad paša teksta līmenī, un arī iestudējumā, kur maksimāli tiek izmantotas Vanemuines teātra skatuves tehniskās iespējas un godalgotā igauņu videoelektronikas mākslinieka Emera Verka veikums.

Skats no izrādes "Beatrise" (Vanemuines teātris). Toms – Prīts Strandbergs, Beatrise – Kerta Tamjerva // Foto – Heiki Leiss

Jau pieminētā konference “Baltic Lines” izrāžu skates noslēgumā sniedza priekšstatu par pašreizējo Baltijas dramaturģijas attīstību, iepazīstinot ar jaunākajiem oriģināldramaturģijas darbiem un to iestudēšanas praksi, analizējot sociālās atmiņas un nacionālās identitātes izpausmes teātrī un daloties pieredzē par mazu valstu oriģināldramaturģijas konkurētspēju starptautiskā vidē, par galveno atzīstot, pirmkārt, kvalitāti, un otrkārt, pareizu mārketinga pozicionējumu. Patlaban modē ir drāma pašironiskas traģikomēdijas maskā. Lietuvieši par savu vislabāk eksportējamo dramaturgu šobrīd uzskata Marju Ivaškēviču, kurš iekaroja arī Latvijas skatītāju piekrišanu ar lugas “Izraidītie” iestudējumu Dailes teātrī, Igaunijā parādās vairāki jauni vārdi, piemēram, Martins Alguss (“Sēra magnolijas”) un jau minētā Sireta Kempbela (“Beatrise”, “Mātes diena”), bet Latvija Baltijas dramaturgu saimē no jauna izcēla Justīni Kļavu, Agnesi Rutkēviču, Jāni Balodi, kā arī divus 2018. gada iestudējumus – Artūra Dīča lugu “Arī vaļiem ir bail” Elmāra Seņkova režijā un Ērika Vilsona monoizrādi “Mana Magadana”.

Kopumā “Gadsimta stāsta” izrādes izveidojušas savdabīgu igauņu pašrefleksijas panorāmu par simt gadiem. Tajā ir gan vēsture, gan stereotipi, gan atmiņas, fakti un simulācijas, humors un pašironija. Taču skaidrs, ka attiecībā uz nacionālo dramaturģiju simtgade Igaunijas teātrī ir bijusi auglīga, veicinot mākslas pastarpinātu interesi par savas valsts un nācijas vēsturi un tās interpretācijas versijām.

Arī sadarbības modelis, lai gan ne visos gadījumos veiksmīgs, noteikti bagātinājis teātru profesionālo pieredzi un, kas zina, liks pamatus kādai citai radošai sadarbībai nākotnē. Mākslinieciski pārsteidzošākais un, šķiet, arī pašiem iesaistītajiem savstarpēji bagātinošākais Igaunijas simtgades panorāmā bija Igaunijas Nacionālās operas un MIMproject opera “Igaunijas vēsture. Šokā dzimusī nācija”. Atšķirībā no Latvijas teātra kopainas, Igaunijā simtgades cikls ne tik daudz rekontekstualizē klasikas mantojumu, cik atklāj mūsdienu nacionālās dramaturģijas potenciālu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt