Linards Āboltiņš 17.10.2018

Katra sezona kā laimes rats

Foto – Linards Āboltiņš

“Krodera fotosalons” ir fotogrāfiju – ekspresinterviju cikls par jaunākajām teātra mākslas aktualitātēm, kurā iespaidos aicināti dalīties Latvijas teātra mākslas profesionāļi. Līdzīgi kā fotogrāfija, kas “notēmējot un šaujot” iemūžina un iekapsulē konkrēto dzīves brīdi, arī šīs rubrikas mērķis ir apkopot aktuālākās teātra norises, mākslinieka konkrētā brīža sajūtas, iespaidus, priekus un pārdzīvojumus vienā kadrā – vienā intervijā.

 

Elektriskās vecmāmiņas loma aktrisei Elīnai Vānei Valmieras Drāmas teātra šīs sezonas pirmajā pirmizrādē – krievu režisores Jekaterinas Polovcevas iestudējumā “Fantočini noslēpums” nāca kā zināms pārsteigums. Dzīvē Elīna Vāne ne izskatās, ne jūtas kā vecmāmiņa.

Kā ir iesākusies tava jaunā sezona Valmieras teātrī? Kādas sajūtas?

Skatos uz tevi un citiem jaunajiem teātra mākslas studentiem un saprotu viņu degsmi. Šīs degsmes dēļ šobrīd pat sēžu šajā grimētavā pēc izrādes un runāju par teātri. Tagad jau arī degsme ir, bet tā nav tik izteikta. Ir pagājis zināms laiks teātrī, un saprotu, ka neesmu vispār neko citu dzīvē darījusi. Esmu ziedojusies teātrim ar lielu kaifu, ieguldot visu sirdi. Mēs bijām ļoti izlutināti – tad, kad mūsu kurss ienāca Valmieras teātrī, par mums ļoti rūpējās, svarīga bija katra aktiera izaugsme, un tie darbi, kurus iestudēja ar mūsu līdzdalību, mums ir ļoti palīdzējuši. Esmu Pētera Krilova skolniece, jau pirmajā sezonā man bija iespēja strādāt ar Māru Ķimeli, Feliksu Deiču, Vari Braslu, Oļģertu Kroderu, un, skatoties lomu sarakstā, lasot Šekspīra, Čehova, Ibsena vārdus, visu laiku bija sajūta: “Jā! Jā! Jā! Vienalga – liela vai maza loma. Cik forši…” Minētie režisori, kas paši par sevi jau ir vēsture, stāsta tādas lietas, kas sajūsmina. Bet... paiet gadi, tu saproti, ka esi pieradis pie tāda veida sajūtām. Es laikam esmu senila un iesīkstējusi, jo es uzskatu, ka vajag kā tādā pasakā, lai ir kādi viedie un gudrie, kas domā par mākslu un kā tajā virzīties. 

Man ir ārkārtīgs prieks, ka mūsu teātris dod iespēju iestudēt arī Feliksam Deičam. Žēl, ka Māra Ķimele, šobrīd brīva būdama, nav uzaicināta pie mums iestudēt. Man patīk, kā Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba saka, lai visi jaunie saiet kopā un sintezējas ar vecāka gadagājuma aktieriem. Koks taču aug, tas uzsūc visu no saknēm. Nevar jauno asniņu nocirst un iestādīt atsevišķi. Izejot šodien cauri izrādes aizkulisēm, sapratu, cik ļoti mīlu savus kolēģus – gan aktierus, gan visus tehniskos darbiniekus. Jaunajā izrādē, kad karājos uz virvēs iesieta galdiņa un esmu sarkofāgā, es nevarētu teikt, ka man tas šķiet ļoti ērti. Man dažbrīd reibst galva, lai gan man ļoti patīk kāpt kalnos, augstums mani biedē, taču es uzticos tehniskajiem darbiniekiem. Iepriecina tas, ka mūsu teātrī kolēģis kolēģim nedara pāri, lai tiktu uz priekšu. Te ir forša, mīlestības pilna atmosfērā. Uzskatu, ka arī darbi ir jārada mīlestībā, un pie mums tas notiek.

Kā šī sezona tev ir iesākusies, vai tā kaut kā atšķiras no iepriekšējām?

To nekad nevar paredzēt, nekad nevar zināt, kāds būs nākamais iestudējums, ko režisors ir iecerējis. Mums teātrī pat lomu saraksts parādās diezgan vēlu. Neko nevar ieplānot un saprast. Zinu tikai to, ka būs darbs pie Rolanda Atkočūna un Pētera Krilova. Ar Krilovu būs sevišķi jauka tikšanās, jo ar viņu, ja nemaldos, mēs teātrī neesam tikušies kopš 2003. gada, kad iestudējām “Pīļu medības”. Par sezonu kopumā nevaru pateikt, neredzu to kopskatā. Aktieris ir pakļauta profesija, katra sezona ir kā laimes rats.

Skats no izrādes "Baladīna" // Foto – Matīss Markovskis

Tu saki, ka esi daudzus gadus atdevusi teātrim, bet vai katrs šāds sezonas sākums nav pārāk liels vāveres ritenis?

Jā, tas ir vāveres ritenis. Protams.

Kur smelties enerģiju?

Cerībā! Bez mīlestības uz skatuves nevar iziet, pat ja iestudējums, kurā jāspēlē, ļoti, ļoti nepatīk. Es, piemēram, gribētu, lai bez kādam īpašām sankcijām no vadības puses varētu pateikt, ka šis darbs man nav pieņemams, un manā vietā tajā varētu spēlēt tie aktieri, kuri to vēlas darīt. Jau no skolas laikiem man teātris ir mīļš, un es bez tā nespēju iedomāties savu dzīvi. Pēc katras sezonas es nodomāju: “Ai, nospēlēšu šo sezonu, tad domāšu kaut ko citu, iešu prom”, man vienmēr tā ir bijis. Arī pirms pirmizrādēm man vienmēr gribas iet prom no visa, pašai liekas, ka nebūs labi, jo visu laiku gribas augstāk, tālāk, stiprāk.

Vai tad bieži negribas spēlēt?

Gadās.

Vai ar katru sezonu jaunie iestudējumi vairāk patīk vai, tieši pretēji, nepatīk?

Nē, jo tu nekad nezini, ko režisors ir iecerējis. Piemēram, pavasarī tikāmies ar Viesturu Kairišu, iestudējot izrādi “Baladīna”, mēs nebijām sen kopā strādājuši, un izrādījās, kas visi vecie vadiņi atkal savienojās. Tas bija tik kolosāls iestudējuma process! Tā ir laime. Viss saskan – scenogrāfija, horeogrāfija, kostīmi, katru mēģinājumu tu strādā par 100% un katru dienu zini, kas būs jādara. Tas ir ideāls. Taču gadās, ka režisoram nesaskan, piemēram, ar kostīmu mākslinieku, un tas patērē lieku enerģiju. Ir gan bijušas reizes, kad esmu gan gribējusi, gan divas reizes atteikusies no dalības iestudējumā. Vienu reizi totāla veselības sabrukuma dēļ, lai gan patika režisors un izrāde bija forša. Otrreiz informēju teātra administrāciju un pa pusei pārģērbusies ziemā skrēju laukā no teātra, lai neviens mani nenoķertu. Toreiz pie tā režisora bija atļauts atteikties, ja mēs cilvēcīgi to nespējam pavilkt. Gandrīz visi aktieri, kas bija šajā iestudējumā, atteicās no dalības, bet pirmizrāde notika.

Kā veicās darbā pie izrādes “Fantočini noslēpums”? Neskrēji prom no teātra?

Ļoti interesanti, ka režisore Jekaterina Polovceva šai izrādei veidoja aktieru atlasi, tādu kā kastingu. Atnāca, pavēroja mūs, nedaudz pastrādāja, lai mūs iepazītu. Viņa ar savu vīru, kurš arī šosezon Valmierā iestudēs izrādi, ir gaiši un riktīgi forši cilvēki. Man pat šķiet, ja mēs ar Katju nebūtu pozīcijās režisors-aktrise, mēs pat būtu ļoti labas vēstuļdraudzenes. Viņa ir tik savākta, un viņai piemīt iedzimta inteliģence. Pat tas, ko viņa mēģinājumu gaitā saka mums aizrādījumos, ir tik ļoti sakarīgi. Šīs izrādes iecere bija radīt daudz un dažādu tehnisko lietu, dažādus hokus-pokus. Sanāca tā, ka tehniskais izpildījums aizņēma vislielāko iestudēšanas laika, būtu bijušas nepieciešamas vēl kādas trīs nedēļas, lai spētu šo uzvedumu aktieriski pieslīpēt. Tehnika vienmēr var ķerties, tu nospied podziņu, un lifts var atvērties vai arī neatvērties. Ja šādas tehniskās lietas ir uz skatuves, tad nevari būt 100% drošs.

Ja tehnikas vietā ir cilvēks, nevis mašīniņa, tad aktieriski ir daudz vieglāk, un, ja skatuves strādnieks nav aizmidzis vai miris, uz viņu vienmēr varēs paļauties.

Skats no izrādes "Fantočini noslēpums" // Foto – Matīss Markovskis

Izrāde jau arī runā par tehnikas un cilvēka attiecībām.

Manam Elektriskās vecmāmiņas tēlam Katja nevēlējās nekādu atsaldējumu, nekādu specifisku grimu vai īpašas vizuālas izmaiņas. Tur jau ir tas biedējošais, ka mana Elektriskā vecmāmiņa ir cilvēciskāka par cilvēcisku un dāvā absolūtu mīlestību, vairāk, nekā to spētu cilvēks. Spēlējot šo lomu, visu laiku domāju par savu bērnību, jo man šķiet, ka tas laika posms, kad tu kā bērns priecājies, mamma vai vecmamma tev uzcep pankūkas, tas ir ļoti laimīgs un bezrūpīgs. Tajā piecgadīgajā sešgadīgajā bērnā ir kaut kas tīrs un silts, tādēļ es ar lielu prieku spēlēju šo lomu. Man ir svarīgi, lai no manis spēlētā čuģika nāk laukā visa tā mīlestība. Vispār es nespēju pieņemt domu, ka mašīna spēj būt kas vairāk nekā cilvēks. Nevaru ciest visus tos, kuri visu laiku sēž datorā, telefonā. Tu redzi sauli, tu nofočē sauli, bet īstenībā tu to sauli nemaz neredzi, to tu redzi tikai fotogrāfijā. Tas ir totāls murgs. Totāls! Domāju, ka tādas Elektriskās vecmāmiņas ir tuva nākotne. Ļoti negribētos, lai mēs būtu kā filmā “Matrikss” un sazinātos caur kādam mikroshēmām.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt