Baiba Kalna 06.11.2018

Ibsena rudens

Skats no Stokholmas Karaliskā drāmas teātra "Dramaten" izrādes "Pērs Gints" // Publicitātes foto

Katru otro rudeni Oslo pārņem starptautiskais  Ibsena izrāžu festivāls – lielākais Norvēģijas teātra forums, kas vienkopus pulcē gan Skandināvijas teātrus, gan tālākus viesus un viņu veidotās jaunākās norvēģu nacionālās ikonas darbu interpretācijas. Festivāls ir visnotaļ demokrātisks tajā aspektā, ka līdzās lieliem, starptautiski pazīstamiem teātra kolektīviem un režijas vārdiem šeit tiek aicinātas piedalīties arī nelielas neatkarīgās teātra trupas. Tādējādi izrādes tiek rādītas dažādos spēles laukumos, sākot ar Oslo Nacionālā teātra lielo zāli samtā un zeltā, beidzot ar pavisam nelielām telpām ārpuspilsētas mājās, inscenetājiem piedāvājot savas versijas – kā šodien spēlēt Ibsenu, kurš joprojām ir visbiežāk uzvestais dramaturgs uz norvēģu teātru skatuvēm, kā arī tiek plaši iestudēts citviet pasaulē, par ko iespējams pārliecināties arī viņam veltītajos festivālos. Paralēli izrādēm festivāls tradicionāli ietver arī diezgan plašu citu pasākumu programmu: lekcijas, diskusijas, tikšanās ar māksliniekiem, pasākumus bērniem. Kaut arī festivāla kopējais budžets šogad izveidojās nedaudz mazāks nekā citkārt, skatītāju ieinteresētība bija patiešām liela gan par pašmāju, gan vieskolektīvu rādītajām izrādēm.

Aplūkojot iestudējumu klāstu, iezīmējas divi galvenie tematiskie loki, kas vairākumā no izrādēm akcentēti un var tikt uzskatīti par šīgada festivāla zīmēm. Pirmais no tiem saistās ar Ibsena sievietēm – fascinējošām, neikdienišķām, brīvību alkstošām personībām, kuras cenšas ietekmēt apkārtējo vidi un sabiedrību, kas dažādos veidos stājas ceļā viņu centieniem dzīvot dzīvi tā, kā tas ir iespējams tikai viņām. Par otru tematisko loku jeb festivāla zīmi nosaucams Pēra Ginta motīvs – vīzija par līdzīgi Ibsena sievietēm ārpus sabiedrības stereotipiem un dogmām mītošu, intriģējošu, pat ja līdz galam nesaprastu tipāžu. Kopumā šīgada Ibsena interpretāciju stilā var saskatīt vairākas vienojošas tendences, kurām raksturīga rūpīga iedziļināšanās klasiķa darbos un psiholoģisms, atvirzoties no pirms dažiem gadiem aktuālās dekonstrukcijas, bet cenšoties atklāt darba būtību un sekojot Ibsena tekstam, kas tiek adaptēts un reducēts, atskaldot otršķirīgās līnijas un tēlus, lai uzskatāmi izgaismotu darba esenci. Tas bija vērojams arī tālāk minētajās izrādēs, kas tā vai citādi izdalījās no festivāla piedāvājuma.

Viens no Ibsena festivāla gaidītākajiem notikumiem bija Stokholmas Karaliskā drāmas teātra Dramaten atvestais “Pērs Gints” vācu režisora Mihaela Tālheimera (Michael Thalheimer) režijā. Tieši šajā teātrī pirms desmit gadiem Tālheimers uzveda savu pirmo darbu, kas tapis aiz Vācijas robežām, – Ēdena fon Horvāta “Kazimiru un Karolīni”. Šoreiz viņš Dramatenā sākotnēji bija iecerējis inscenēt “Faustu”, bet pēc teātra vadības ieteikuma pievērsās norvēģu nacionālajam eposam, kuru rakstot arī Ibsens savulaik zināmā veidā iespaidojies no “Fausta”, un šī Gētes darba atblāzma ir jaušama arī šajā izrādē, kas pirmizrādi Stokholmā piedzīvoja šīgada februārī. Tālheimera izrādes nekad nav tradicionālas.

Viens no Eiropas cildinātākajiem režisoriem, pazīstams ar saviem neordinārajiem klasikas iestudējumiem, arī šoreiz Ibsena tekstu īsinājis un izmantojis kā pamatideju, lai radītu galēji piesātinātu, jēgpilnu sarunu ar skatītāju, sadarbībā ar aktieriem iestudējumā attīstot intensīvu emocionālo un mentālo plānu.

Izrāde ir kā audekls – monumentāls, vienlaikus niansēts un skaudrs savā grafiskajā precizitātē. Režisors kopā ar aktieriem panācis īpašu, ļoti ekspresīvu skatuviskās eksistences veidu, kur psiholoģiskā precizitāte tēlu dvēseles kustību noteikšanā apvienojas ar teatrāli spilgtu, sakāpinātu un kontrastainu izpausmes formu, lietojot arī groteskas un farsa elementus.

Skats no Stokholmas Karaliskā drāmas teātra "Dramaten" izrādes "Pērs Gints". Pērs – Ēriks Ehns, Solveiga – Rebeka Hemse // Publicitātes foto

Iespaidīgu skatuves dizainu uzvedumam izveidojis ilggadīgais Tālheimera izrāžu scenogrāfs Olafs Altmans. Tumšā skatuve ir pilna ar stieņiem, kas aug ārā no grīdas un paceļas līdz pat griestiem. Šis stieņu mežs ik pa brīdim viegli viļņojas kā vējā un iekrāsojas dažādās gaismu nokrāsās. Savukārt proscēnijā ir novietota melna platforma – kubs, uz kura gandrīz visu laiku atrodas Ērika Ehna (Erik Ehn) Pērs Gints. Lielākā izrādes daļa norisinās šajā melnajā kubā vai ap to, kur Pērs ilgojas, dusmojas, kliedz, raud, čukst, stāsta stāstus un pats tajos dzīvo. Ēriks Ehns strādā ārkārtējā garīgajā un fiziskajā intensitātē. Aktiera balss līdzās aktīvai mīmikai un žestikulācijai izskan visdažādākajās modulācijās, liekot apbrīnot tās iespējas. Īpašus balss reģistrus izmanto arī citi aktieri. Caur tumsu un spieķu mežu pie Pēra un šī kuba nāk pārējie tēli: Oze, Solveiga, Ingrīda, Zaļā, Dovres vecis, Pogu lējējs, troļli. Šis Pērs atsakās gan no debesīm, gan no elles. Pēra vienīgā reliģija ir vārdi un viņa sapņi. Iestudējums lielā mērā ir Pēra dramatisks monologs, kurā viņš, aiziedams no ikdienas un sadzīviskuma, kaislīgi un izmisīgi cenšas nonākt līdz lietu, pasaules un pats savam kodolam, risinot lielos eksistenciālos jautājumus. Tā ir viņa cīņa bez atelpas uz dzīvību un nāvi ar Laiku un Likteni. Melno kubu iespējams asociēt arī ar Pēra iekšējo pasauli, kuras dzīlēs viņam jāienirst, lai atrastu sevi. Un varbūt visa izrāde notiek Pēra galvā, bet pārējie tēli ir dažādas viņa personības šķautnesKopā ar Ērika Ehna Pēru un Stīnas Ekbladas (Stina Ekblad) Ozi iestudējumā piedalās vēl četri aktieri, kuri katrs izspēlē vairākas lomas, demonstrējot izcilu ansambliskumu un apliecinot, ka nav vajadzīgs liels aktieru skaits, lai piepildītu šo Ibsena lugu. Tas ir ļoti enerģētisks, dažbrīd agresīvs teātris. Konkrētās darbības, kustības, skaņas, gaisma rada suģestējošu gaisotni, kas notur skatītāja uzmanību no pirmās līdz pēdējai izrādes minūtei.

Nav viegli kopā ar Pēru doties šajā ceļojumā, jo te nav gaišu punktu, kas varētu pārraut tumsu. Vai izplatījumā ir kāda vieta, kur šis Pērs Gints varētu rast mieru? Atbildēt uz šo jautājumu, šķiet, nav iespējams.

Festivālā bija skatāmas divas kardināli atšķirīgas “Hedas Gableres” interpretācijas. Ibsena sieviešu tēmu neierastā rakursā pētīja viena no šodienas norvēģu teātra aktīvākajām režisorēm Sofija Jupitere (Sofia Jupither), kura strādājusi daudzos Ziemeļvalstu teātros, tostarp veidojusi arī operu uzvedumus. Patlaban viņa trešo gadu vada neatkarīgu teātra kompāniju Oslo, bet “Hedu Gableri” ir iestudējusi sadarbībā ar Oslo Nacionālo teātri. Ienākot Torshovteatret zālē, skatītājus sagaida omulīgs mājīgums – scenogrāfs Erlends Birkelands (Erlend Birkeland) šeit iekārtojis nelielu istabu ar zilu dīvānu, spilveniem, vāzēm, škīvjiem un dažām citām dekoratīvām lietiņām. Izrāde sākas vieglā, priecīgā gaisotnē, Hedai un Tesmanam atgriežoties no medusmēneša, un nekas neliecina, ka pavisam drīz šeit varētu notikt traģēdija. Ja nu vienīgi kāds neliels, apkārtējā vidē neiederīgs interjera elements – ģenerāļa Gablera pistoles – savdabīgs Hedas laika kavēklis un atrakcija. Kjersti Botas Sandalas (Kjersti Both Sandal) psiholoģiski smalki un iejūtīgi atveidotā Heda, vismaz sākotnēji, ir silta un šķietami laimīga sieviete. Izrādes sākumā viņa maigi skauj savu jauno vīru Tesmanu un cenšas darīt visu, lai Tesmana tante viņu dzīvoklī justos labi. Ja arī vēlāk viņas teiktajā parādas ironija, tad vienīgi kā cenšanās izrauties no garlaicības, kas aizvien jūtamāk sabiezē viņu attiecībās. Tādējādi sākotnējais miera un mājīguma uzstādījums padara turpmāko Hedas traģēdiju vēl skaudrāku.

Skats no Oslo Nacionālā teātra izrādes "Heda Gablere". Heda – Kjersti Bota Sandala // Publicitātes foto

Cilvēki, kas ir ap Hedu, piešķir viņai dažādas lomas – sieva, topošā māte, mājsaimniece, mīļākā –, kuras viņai jāattaisno un kuru karuselī pamazām pazūd viņas patiesā būtība. Šai Hedai ir daudz kopīga ar “Leļļu nama” Noru. Līdzīgi kā Noru, arī Hedu apkārtējie vairāk uztver kā bērnu, objektu, savdabīgu interjera priekšmetu. Viņa sapņo par ideālu, skaistuma piepildītu pasauli ap sevi, un sākotnēji šis sapnis ir nevainīgs, līdz uz skatuves parādās izrādes bīstamākais tēls – Tronda Espena Seima (Trond Espen Seim) Braks. Autoritatīvs, spēcīgs raksturs, kas balansē savu attieksmi no flirtējoša aizbildnieciskuma un tēvišķīga siltuma līdz pakļaujošai kontrolei, pelēkais kardināls, kura manipulatīvā spēle Hedai ir liktenīga. Kad Braka verbālā asprātība pāriet fiziski sajūtamā apdraudējumā, strauji mainās izrādes atmosfēra un notikumu gaita nenovēršami tuvojas traģiskajam finālam. Savukārt Hermana Sabado (Hermann Sabado) Jorgens Tesmans ir nevis bieži redzētais lempīgais zinātnieks, bet jauns, pievilcīgs vīrietis, kurš patiesībā nemaz nevēlas, lai Heda būtu viņa sieva. Varbūt viņš vēlas kādu citu, varbūt vispār nezina, ko vēlas. Savukārt Hedas izsapņotais iedomu tēls “ar vīnstīgām ap pieri” – Benjamina Helstada (Benjamin Helstad) Ēlerts Levborgs krietni atšķiras no visai ikdienišķā un necilā reālā cilvēka, kas parādās Hedas un skatītāju priekšā. Debitantes Hannas Marijas Gronnebergas (Hanna Maria Gronneberg) Tea Elvsteda nāk kā savdabīgs katalizators – sieviete, kas ar savu vienkāršību (brīžiem, šķiet, pat vientiesību) ir ieguvusi visu, par ko Hedai ļauts tikai sapņot, – Tea ir bijusi kaut kas citiem.

Kad Hedas izsapņotā pasaule saduras ar realitāti, viņa tajā izrādās lieka un neiederīga. Viņas brīvība ir zudusi, un viņai nav plāna, ko likt pretī pragmatiskajai, rutinētajai spēlei, kurā viņu kā marioneti grib iesaistīt Braks.

Nobeigumā, kad visi personāži ir aizņemti ar sevi un neviens nepievērš Hedai uzmanību, viņa lēni dodas augšup uz otro stāvu, vēl mirkli kā pardomās svārsta rokās pistoli, tēmē sev deniņos, tomēr nē – un tad seko šāviens.

Pilnīgi citā atslēgā veidotu “Hedu Gableri” piedāvāja norvēģu aktrise un režisore Juni Dāra (Juni Dahr) un viņas dibinātā teātra apvienība Visjoner Teater. Šajā trupā Juni Dāra ir attīstījusi eksperimentālu, norvēģu teātrim neierastu profilu, aprobējot novatoriskus teātra izteiksmes līdzekļus un ar saviem iestudējumiem piedaloties dažādos starptautiskos teātra festivālos gan Norvēģijā, gan aiz tās robežām, kā arī bieži izrādes spēlējot teātrim netradicionālās vietās. Dāra norvēģu teātrī pazīstama kā talantīga Ibsena sieviešu interprete. Viens no pēdējiem šī kolektīva iestudējumiem, kas izpelnījies teātra profesionāļu atzinību, ir “Leļļu nams”, kur viņa pati atveidoja Noru. Arī “Heda Gablere” jau saņēmusi nozīmīgu norvēģu teātra apbalvojumu – Hedas balvu par izcilu māksliniecisko sasniegumu un viesojusies vairākos aizrobežu festivālos.

Skats no teātra apvienības "Visjoner Teater" izrādes "Heda Gablere". Heda – Juni Dāra // Publicitātes foto

Dāras versija par Ibsena klasisko darbu ir raupja un spilgta. Festivāla ietvaros šo izrādi spēlē ārpuspilsētas savrupmājā aptuveni pusstundas brauciena attālumā no Oslo. Nedaudzie (ap piecdesmit) skatītāji tiek ieaicināti “Hedas mājā” – tās viesistabā, ar apkārtnes intimitāti piešķirot būtisku dimensiju lugas interpretācijai. Apkārtējā vide un ainava ar dienas gaismu, kas pamazām bālē, līdz satumst pavisam, ar pilsētas ugunīm tālumā, debesīm, kokiem un putniem veido būtisku Hedas pasaules daļu, kā arī iestudējuma kopumā fascinējošo atmosfēriskumu, realitātes un klātbūtnes garšu. Kas notiek ar Hedu – visas izrādes garumā skatītājs ir šī noslēpumainā, mistiskā rakstura sagūstīts. Kaut izrādē bez Juni Dāras piedalās vēl četri aktieri, tomēr pēc būtības šī atgādina monoizrādi, kur citi tēli vairāk vai mazāk ir rezonieri attiecībā pret galveno varoni. Atšķirībā no Torshowteatret izrādes Dāras Heda neapšaubāmi ir stipra sieviete, kas vistiešākajā veidā ietekmē un veido procesus un lietas ap sevi, un cīnās par ietekmi vīriešu pasaulē – laikmetīgs, nervozs tipāžs un reizē šarmanta, intriģējoša personība, jūtu piesātināta līdz pēdējai niansei. Ar ārēji atturīgiem izteiksmes līdzekļiem, bez plastiskiem žestiem, taču ar lielu ķermeņa izteiksmību un augstu garīgo koncentrētību Dāra, ciešā divvienībā saāķējot savas varones gribasspēku un vājumu, izveido asredzīgi tvertu garīgā un fiziskā “es” portretu. 

Jo tālāk virzās notikumi, jo skaidrāks top, ka šim konkrētajam stāstam nevar būt cita iznākuma, jo šī pasaule nav radīta Hedai.

Tālākie viesi festivālā bija Colectivo Zoologico, teātra kompānija no Čīles, kuri patīkami pārsteidza, parādot svaigu un aktuālu “Tautas ienaidnieka” versiju. Šo teātra kolektīvu 2012. gadā nodibināja divi interdisciplināras ievirzes mākslinieki Nikolass Espinoza (Nicolas Espinosa, Čīle) un Lorenss Lemaitre (Laurence Lemaitre, Francija), kuri joprojām ir tā pastāvīgie režisori un veidojuši arī šo izrādi. Colectivo Zoologico savos iestudējumos lielu uzmanību pievērš teātra valodas izpētei un eksperimentiem ar to, kā arī cenšas veidot īpašas, novatoriskas attiecības ar publiku. Šos māksliniekus interesē sociāli un politiski aktīvs teātris, mūsdienu politiskās un ekonomiskās dzīves sāpīgie punkti, ko redzējām arī Oslo spēlētajā izrādē. Likumsakarīgi, ka čīlieši savam uzvedumam bija izraudzījušies lugu, kurā no visiem Ibsena sacerējumiem visspilgtāk izpaužas viņa sociālpolitiskie centieni. Izrādei, kas tika rādīta vienā no Oslo Nacionālā teātra mazajām zālēm, izvēlēts intriģējošs un ar darba ideju korespondējošs stils. Spēles laukumā uzstādīta nelielam furgonam līdzīga telpa, kas attāli atgādina ceļojoša cirka kulbu, kur aktieri gan spēlē dzīvajā, gan viņu darbības tiek projicētas uz ekrāna – furgona sienas. Kad priekškars aizveras, spēles telpā – istabā notiekošo turpina fiksēt kamera, ļaujot publikai redzēt, kas notiek aiz burtiskā nozīmē aizvērtām durvīm. Šai vizualitātei izrādē ir īpaša loma, jo spēle ar (ne)caurspīdīgumu, video un projekcijām uzskatāmi akcentē darba galveno ideju par veidu, kā vara koruptīvi manipulē ar sabiedrības viedokli, atklātībā proponējot kalpošanu sabiedrības interesēm un godīgu lēmumu pieņemšanu, kaut patiesībā visu nosaka korumpēti politiķi un nauda. Gan uz skatuves, gan ekrānā skatītāji vēro mūsu laikabiedrus – jaunu cilvēku grupu šķietami ikdienišķu mirkļu impresionistiskā portretējumā, ar ko publikai viegli identificēties. Tēlu raksturi aktieru organiskajā tēlojumā šķiet norakstīti no mūsdienu realitātes. Uzskatāmi un precīzi aktieri atklāj veidu, kā viņu spēlētie personāži soli pa solim no it kā principāliem patiesības aizstāvjiem un Stokmana domubiedriem pakļaujas savtīgu finansiālo interešu spiedienam un  pāriet pretējā nometnē.  

Skats no teātra kompānijas "Colectivo Zoologico" izrādes "Tautas ienaidnieks" // Publicitātes foto

Izrādes kulminācija ir improvizēta preses konference, kurā doktors Stokmans Hosē Manuela (Jose Manuel) temperamentīgajā atveidojumā cenšas atklāt patiesību par veselības spa kūrorta ūdeņu piesārņojumu, bet pilsētas korumpētā elite Huana Pablo Tronkozo (Juan Pablo Troncoso) spēlētā Stokmana brāļa vadībā šo situāciju pavērš pret doktoru un izmanto savā labā. Uz skatuves preses konference tiek realizēta frontālā mizanscēnā, visi aktieri ir iznākuši proscēnijā, nostājušies  rindā ar skatu pret publiku un runā tieši zālē. Pēc tam, kad Stokmans ir beidzis savu atmaskojošo runu par veidu, kā tiek pieņemti sabiedrībai būtiski lēmumi, zālē iedegas gaisma, aktieris aicina sarunā piedalīties skatītājus un jautā, vai kādam zālē ir kas sakāms par to, kā šis mehānisms darbojas šajā valstī. Izrādē, ko redzēju, skatītāji sākumā nedaudz, bet vēlāk aizvien aktīvāk iesaistījās diskusijā, atzīstot, ka šīs tēmas ir aktuālas vienmēr un visur, bet Norvēģijā daudzas problēmas saistās ar valsts galvenajām eksportprecēm – naftu un zivīm, kā arī citiem jautājumiem, tostarp fjordu piesārņojumu. Ibsena 1882. gadā sarakstītās lugas aktualitāti apliecina arī tas, ka tieši šajās dienās, kad Oslo notika čīliešu trupas izrāde, Ķīnā, Nanjingas pilsētā, publikas vētrainās reakcijas dēļ tika aizliegta Berlīnes Schaubühne Tomasa Ostermeiera uzvestā “Tautas ienaidnieka” viesizrāde.

Šis fakts piešķīra zīmīgu akcentu visam festivālam, kura izrādēs Ibsena nemainīgais dzīvīgums un laikmetīgums uzrunāja tieši un nepastarpināti. Skaists vainagojums festivāla norisēm bija starptautiskās Ibsena balvas, kas šajā festivālā tradicionāli tiek piešķirta par izcilu un novatorisku veikumu, svinīga pasniegšana šveiciešu režijas meistaram Kristofam Martāleram.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt