Normunds Akots 16.11.2018

Emocijas lietuviešu vitrīnā

Skats no Lietuvas Krievu drāmas teātra izrādes "Krievu romāns" // Publicitātes foto

Savā piecpadsmitajā gadskārtā Starptautiskais teātra festivāls “Sirenos” ir nonācis uz pēctecības pārmaiņu sliekšņa. Pēc vienpadsmit gadu nepagurstošas darbošanās festivāla mākslinieciskās vadītājas posteni atstāj Audra Žukaitīte un viņas vietu solās ieņemt Kristīne Savickiene. Arī turpinot priekšgājēju aizsāktās tradīcijas un saglabājot līdzšinējo pasākuma struktūru, jaunā direktore, visticamāk, veidos pati savu festivāla konceptu, un tas nozīmē pārmaiņas, bez kurām neiztiek neviens dzīvs teātra process. Kur un kādā virzienā tas aizvedīs mūsu kaimiņu iecienītāko festivālu, skatīsim nākamgad.

Šoruden festivāla izrāžu atlasi lielā mērā noteica devīze “Emocijas tuvumā”, dodot iespēju publikai atklāt, izzināt un izjust emocijas, ko sniedz skatuves tuvplāns un cilvēciski cieša saskarsme. Tas attiecas arī uz deviņām lietuviešu programmas izrādēm, par kurām pastāstīšu mazliet sīkāk, mēģinot ieskicēt ainu, kas paveras, no malas skatoties aizgājušās sezonas spilgtākos iestudējumus dažādos Lietuvas teātros. Viena no šovkeisa būtiskākajām funkcijām ir dot vārdu jaunajiem režisoriem, lai pavērtu tiem ceļu uz starptautisku auditoriju, jo pasākumu apmeklē gan nopietnu festivālu kuratori, gan dažādu sadarbības projektu menedžeri no daudzām valstīm.

Četrus no “emociju vitrīnā” ievietotajiem darbiem bija veidojuši režisori, kas tikai nesen sākuši profesionālo darbību. Visplašāko cilvēcisko emociju spektru traģikomiski intīmā izrādē “Terapijas” (Terapijos) šoreiz Oskara Koršunova teātra (OKT) studijā atklāja jaunais režisors, aktieris un improvizācijas grupas Kitas Kampas vadītājs Kirils Glušajevs. Iestudējuma pamatā ir Birutas Kapustinskaites luga, kas stāsta par sešām sievietēm, kuras ilgākā laika periodā regulāri tiekas ķīmijterapijas uzgaidāmajā telpā. It kā pavisam ikdienišķas sarunas pelēcīgā interjerā ar saliekamiem krēsliem. Izrādes laikā sešas aktrises, iejūtoties dažādos tipāžos, dzīvi mēļo par saviem bērniem, vīriem, ceļojumiem, virtuves noslēpumiem, brīžiem pat aizsniedzoties līdz komiskām viedokļu sadursmēm, taču aiz visiem šiem emocionālajiem monologiem un dialogiem izrādē ir prasmīgi paslēpts tas baiļu, neziņas un cerību mudžeklis, kas pārņem cilvēku, izdzirdot diagnozi – vēzis. Spēlējot bez distances starp sevi un atveidojamo personāžu, aktrises, režisora neuzkrītoši vadītas, ļoti pārliecinoši ieved publiku tajā noslēgtajā zonā, kas nepiederošiem nav pieejama, bet tur smiekli un asaras iegūst pavisam citu svaru un nozīmi.

Skats no Oskara Koršunova teātra studijas izrādes "Terapijas" // Publicitātes foto

Savulaik maģistra grādu filozofijā ieguvušais Antans Obcarskis pēdējos gados ir ieinteresējies par teātri un sācis studijas pie Nekrošus un Koršunova. Šī gada festivālā viņš piedāvāja savu debiju režijā – iestudējumu “Voiceks”, kurā visai neparastā griezumā izmantoti atsevišķi Georga Bīhnera lugas motīvi. Ar dramaturga palīdzību savienojis Voiceka ilgas pēc patiesības, Herberta Markūzes idejas par totālo administrāciju un Germanwings pilota Andreasa Lubica apzināti izraisīto lidmašīnas avāriju Alpos 2015. gada 24. martā, režisors radījis mūsdienīgā skatuves valodā labi izturētu izrādi par tā saucamo “Voiceka lietu”, liekot publikai skatīties un domāt par sarežģītiem jautājumiem. Administrācija vēlas cilvēkus pārvērst par saviem objektiem, cilvēks vēlas atrast savu individualitāti un, pārkāpjot administrācijas diktētos noteikumus, pierādīt savu autentiskumu, taču bažas būt nesaprastam paliek, un, ja vēl piedevām lidmašīnas kapteinis guļ ar Mariju, tad Voiceka reakcija šodien vairs nebūs tikai viena cilvēka slepkavība greizsirdības dēļ.

Tam visam pievienojot emocijas transformējošo un aktieru artistiski izspēlēto metaforu par Ikara vaska spārniem, režisors liek skatītājam intensīvi pakustināt smadzenes, un mūsdienu teātrī tas ir ekskluzīvs retums.

Būdama Lietuvā pazīstama dziesmu autore un vokāliste, Kamile Gudmonaite pirms dažiem gadiem ar savām debijām režijā – “Sapņu spēle” un “Dievs ir DJ” – guva atzinību vairākos starptautiskos festivālos. “Sirenos” programmā varēja noskatīties viņas jaunāko iestudējumu Kauņas Drāmas teātrī – izrādi “Četri” (Keturi), kas balstās uz izvilkumiem no Viktora Pelevina stāsta “Čapajevs un tukšums”. Izrādes darbība notiek kādā nomales garāžu pagalmā, kur trīs krimināli elementi bauda ar alkoholu atšķaidītu extasy un aizfilozofējas līdz Dieva eksistences atklāsmei. Aktieri izrādē cītīgi atveido personāžu trulo un agresīvo uzvedības manieri, apliecinot režisores deklarēto “īpašo interesi par kriminālo psiholoģiju”, bet solītā ironija par šo tukšo kaifu uz skatuves izpaliek. Līdz ar to doma, ka no sava īstā “es” apzināšanās nemaz nav iespējams izvairīties, līdz publikai nenonāk, pāri paliek tikai kriminālās vides fiksācija un emocijas, ko skatītājā raisa tās atpazīšana, taču teātris to jau izdzīvoja gadsimtu mijā.

Skats no Nacionālā Kauņas drāmas teātra izrādes "Četri" // Publicitātes foto

Topošais režisors Mants Jančiausks, joprojām studējot pie Gintara Varnas, jauno uznācienu festivālā noslēdza ar iestudējumu “Sapņu zeme” (Dreamland), kurā pieci imigranti no Tuvajiem Austrumiem, Turcijas, Afganistānas un Krievijas iznāk rampas ugunīs, lai dalītos ar saviem dzīves stāstiem. Statiskas mizanscēnas, nelielas video kompilācijas un aizkustinoša informācija, kas brīžiem uzšūpo emocionālu līdzjūtības vilni, taču mākslinieciski priekšnesums diemžēl nesniedzas tālāk par teatralizētu bēgļu jautājumam veltītu plakātu.

Pārējās lietuviešu programmas izrādes veidojuši jau atzīti režijas meistari, atklāti pretendējot uz nopietnas mākslas klātbūtni savos darbos.

Laika trūkums diemžēl liedza iespēju redzēt Gintara Varnas iestudēto “Spilvencilvēku”, taču izrāde aizvadītajā sezonā nominēta Lietuvas Skatuves zelta krustam. Savukārt Valsts Jaunatnes teātris festivālā parādīja kādreiz tik slavenās ungāru trupas Kretakor dibinātāja Arpada Šillinga veidotu autoriestudējumu “Autonomija”, kas skatītājam cenšas uzdot diezgan neērtus, bet patiesībā ļoti aktuālus jautājumus. Piemēram, kas notiek ar mūsu brīvību un neatkarību, kuru mēs labprātīgi uzdodam pārraudzīt citiem? Kādas ir mūsu attiecības ar pašreizējo “lielo impēriju” un vienotās Eiropas ideju? Režisora darba metode ir nedaudz īpatna – viņš reizēm veido izrādes bez literārā pamata, balstoties vienīgi uz paša izvēlētu tēmu, kas mēģinājumu procesā tiek izvērsta caur aktieru improvizācijām un personīgajiem stāstiem. Velkot paralēles starp ģimeni un tautu, Šillings izrādē stāsta par kādu jaunu cilvēku, kurš izlēmis uzņemt filmu par savu dzimtu. Atklāt noslēpumus, kurus visi dzimtā uzskatījuši par noklusējamiem, izurbties cauri tam melu slānim, kurā viņi gadiem ilgi eksistējuši, nozīmē apmēram to pašu, ko nonākt elles priekškambarī un atskatīties uz tiem izvēles brīžiem, kuros pasaulīgu labumu dēļ cilvēks labprātīgi ziedo savu brīvību, identitāti un pat cilvēcību. Transformējamā skatuves telpā nepārtraukti miksējot filmēšanas epizodes un aizgājušo notikumu restaurācijas, kurās tiek sapludināta psiholoģiska, ekspresīva un asociatīva aktierspēle, režisors nonāk pie diezgan haotiskas dzimtas vēsturiskās ainas. Tajā ir pagrūti (īpaši tulkojuma dēļ) izsekot atsevišķu personāžu darbības niansēm un konsekvencēm, jo dzīve okupācijas apstākļos ar ierobežotu brīvību spiež pieņemt diskutablus, cilvēciski nosodāmus lēmumus, un nosargāt savu personīgo autonomiju nav viegli, taču visa uz skatuves notiekošā jēgas virzība ir stigra un nemainīga – autonomija sākas ar spēju izšķirīgos mirkļos pateikt “nē”.

Skats no Lietuvas Valsts Jaunatnes teātra izrādes "Autonomija" // Publicitātes foto

Ar veseliem trīs iestudējumiem lietuviešu teātra vitrīnā šoreiz sevi pārstāvēja Oskars Koršunovs. Pēc Gogoļa stāsta motīviem veidotā viena aktiera izrāde “Ārprātīgais” (Pamišėlis) ekspresīvā Eimanta Pakalkas monologā ar agresīvu spēles ievirzi vēsta par to, kā zemākā līmeņa ierēdnis kļūst par sabiedrībai bīstamu un destruktīvu elementu. Mūsdienīgas uzvedības standartizpausmju manierē ieturētais lomas zīmējums šaurā skatuves telpā intensīvos toņos atklāj to “prāta svaidīšanos”, kurā jaunu cilvēku spēj iedzīt šodien tik kultivētā prasība būt veiksmīgam. Bet ko darīt, ja priekšniecība tevi nenovērtē, mīļotā meitene nepievērš nekādu uzmanību un situācija kļūst bezcerīga? Atliek tikai kalt plānus, kas reizēm var kļūt par bīstamu nodarbi gan sev, gan citiem. Režisors uzskata, ka patlaban ir būtiski par to runāt, jo dažādi sīkie klerki sāk “shēmot” kā lielie pasaules diktatori, un tas mūs no tiesiskuma un pastāvošās kārtības var novest pie megalomānijas un alkām mainīt pasauli. Tieksme pēc dzīves standartizēšanas un vēlme to uzspiest citiem normālu domāšanu var pārvērst izkropļotos lēmumos, kas ātri vien var kļūt par lavīnu un aizslaucīt visu, ko cilvēce līdz šim ir sasniegusi.

Martina Krimpa luga “Izmaiņas viņas dzīvē”, ko Koršunovs iestudējis Viļņas Pilsētas teātrī, faktiski ir pieskaitāma mūsdienu dramaturģiskajiem eksperimentiem, jo tajā nav tradicionālā nozīmē tverama sižeta, nav galvenā varoņa un otrā plāna personāžu, bet ir septiņpadsmit ainas, kurās tiek meklēta kādas neeksistējošas Annas identitāte. Turklāt šai Annai uzskatāmā veidā vajadzētu mums atklāt to īpašību un pasaules uztveres kopumu, kas noved pie kaislībām un tieksmes pēc terora. Meklēšanas akcija norit kādā reklāmas aģentūrā, kas producē patērētāju sabiedrībai nepieciešamos dzīves standartus. Izrāde sākas ar video, kurā redzama aģentūras personāla gatavošanās šai akcijai, tad aktieri pakāpeniski parādās uz skatuves, lai “radošā procesā” uzņemtu reklāmas rullīti par to, pēc kā šajā dzīvē alkst neeksistējošā Anna.

Epizodes seko cita citai, narkotikas, nakts izklaides klubiņos, agresīvās uzvedības izpausmēs balstītas attiecības, izrādes pulss palielinās arvien straujāk, un fināla eksplozija kļūst neizbēgama.

Britu dramaturga materiālu Koršunovs formatē kā aktieru izkāpinātos jauniešu rīcības stereotipos ietvertu stāstu par “saukļu un lozungu fabrikas” ikdienas viltojumiem, kas patērētāju sabiedrību noved līdz pakāpeniskai deģenerācijai, un, kaut arī izrādes pēciespaids ir visai nomācošs, jāatzīst, ka režisors to izstāsta pārliecinoši.

Skats no Viļņas Pilsētas teātra izrādes "Izmaiņas viņas dzīvē" // Publicitātes foto

Vislielāko interesi nenoliedzami raisa trešais festivāla programmā redzētais Koršunova iestudējums – “Krievu romāns” (Rusiškas romanas), kas veidots pēc tāda paša nosaukuma Marjus Ivaškēviča lugas, kura 2017. gadā festivālā “Zelta maska” saņēmusi labākās ārzemju lugas balvu. Starp citu, luga ir sarakstīta krievu valodā, un lietuviešu autors savu izvēli pamato ar vēlmi pilnestīgāk izmantot krievu valodas nianses satura atklāsmei. Darba pamatā ir ļoti nopietns Tolstoja mūža nogales pētījums, kuru talantīgais dramaturgs ir pārvērtis savdabīgā ģimenes sāgā, velkot dažādas paralēles ar romāna “Anna Kareņina” varoņu likteņiem un konfrontējot biogrāfiskus faktus ar to atspoguļojumu rakstnieka daiļradē. Levina un Kitijas, kura sākotnēji bija iemīlējusies Vronskī, attiecību līnija kā laimīgas laulības paraugs vijas cauri visam romānam un veido pretstatu tai drāmai, ko pārdzīvo Kareņini. Levins ir pats jaunais Tolstojs un Kitija – viņa sieva Sofija Andrejevna. Ivaškēvičs lugā uz šo “laimīgo laulību” mēģina palūkoties ar Sofijas Andrejevnas acīm pēc pusgadsimta kopīgas dzīves ar ģeniālo rakstnieku. Paša Tolstoja starp lugas personām nav, izrādē dzirdam tikai viņa balsi, ar kuru sarunājas romāna lappusēs apmaldījusies sieva, izmisīgi cenšoties izprast, kas bija vispirms – viņa vai romāna tēli, un pūloties atkarot savu vietu vīra liktenī.

Atšķirībā no Mindauga Karbauska iestudējuma Maskavā, kuru Rīgā “Zelta maskas” ietvaros varēja skatīt pagājušajā rudenī, Koršunovs nedaudz maina akcentus un Viļņas Krievu Drāmas teātrī veidotās izrādes centrā liek attiecību trīsstūri, kurā trešo pozīciju aizpilda rakstnieka biogrāfs Četkovs.

Izrāde sākas ar garāmbraucoša vilciena kadriem, kreisajā skatuves pusē novietotās sliedes strauji ietiecas debesīs, kamēr labajā piecpadsmit aktieri-pasažieri klanās uz vecmodīgiem vagona soliem brauciena laikā. Epizodes, kurās viņi iemiesosies gan reālos Tolstoja laikabiedros, gan slavenā romāna varoņos, lugā un izrādē nav izkārotas hronoloģiski, tās vieno un satur kopā Sofijas Andrejevnas (emocionāli ļoti piesātināts pazīstamās aktrises Neles Savičenko radīts tēls) dialogs ar klātneesošo vīru. Ļevs Tolstojs mira 1911. gadā Astapovas dzelzceļa stacijā, un rakstnieka nāves stundā viņai neļāva ar to tikties, tādēļ izrādē Sofijai atbild tikai Balss. Nevēlēdamās palikt par Tolstoja romāna varoņu izdzīvoto jūtu bālu atspulgu, Sofija Andrejevna uz skatuves iedzīvinātās atmiņās pārcilā bezgala daudzas dzīves epizodes, kurās atplaiksnī gan bērnu sarežģītie likteņi, gan “tolstojiešu” aktivitātes Jasnaja Poļanā, cīnoties par lielā rakstnieka uzmanību. Pats fanātiskākais no visiem šeit spietojošajiem Tolstoja apjūsmotājiem bija Četkovs, kurš abas rakstnieka meitas noskaņoja pret māti un sāka nežēlīgu cīņu ar Sofiju Andrejevnu par tiesībām uz Tolstoja literāro mantojumu. Lugā šis tēls ik pa laikam tiek vienādots ar pašu Nelabo, ko aktieri visai komiski apspēlē, bet pēc Ivaškēviča domām tieši Četkovs ir tas, kas radīja bezdibeni starp rakstnieku un viņa sievu. Sofijas greizsirdība un pat mēģinājumi izdarīt pašnāvību vairs nelīdzinājās romānā aprakstītajām Kitijas un Levina idilliskajām attiecībām, bet drīzāk atgādināja Annas Kareņinas drāmu. Koršunovs pats saka, ka Tolstojs viņa izrādē nav tikai Balss, ka viņš iemājo visos izrādes varoņos, un izrādes tēlainajos risinājumos katrs to var arī sajust. Ja vēl režisors dažas ainas patīrītu no aktieru pārliecīgas aizraušanās ar komiskām izpausmēm, kas bīstami tuvojas banalitātei, izrāde kļūtu par nevainojamu pilna spektra cilvēcisko emociju atbildi visiem ziņkārīgajiem, kurus interesē, ko nozīmē būt ģeniāla rakstnieka sievai.

Skats no Lietuvas Krievu drāmas teātra izrādes "Krievu romāns" // Publicitātes foto

Konceptuāli izcelt emocijas kā īpašu festivāla izrāžu atlases kritēriju būtībā ir visai savdabīgs organizatoru lēmums, kas it kā fokusē skatītāja uzmanību uz šodienas sabiedrībā prevalējošo emociju gammu un ļauj ieraudzīt, kā to izjūt un atspoguļo teātra mākslinieki.

Lietuviešu rudens vitrīnā aplūkojamās izrādes rada iespaidu, ka cilvēciskajā saskarsmē lielā mērā tomēr valda agresīvu emociju klāsts, kas vienmuļajā ikdienā ir grūti pamanāms, bet izkāpinātības brīžos padara cilvēka rīcību greizu un pat bīstamu. Grūti sacīt, cik šāds skatījums ir vispārināms, taču lietuviešu režisori liek domāt, ka šim laikam tas ir zīmīgi.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt