Kroders.lv 23.11.2018

Teātra radīšanas prieks

23. novembris ir diena, kad Latvijas teātra cilvēki svin gada svētkus – “Spēlmaņu nakti”. Lai izceltu balvai nominētos darbus, bet jo īpaši – māksliniekus, kas tos radījuši, Kroders.lv aptaujāja “Spēlmaņu nakts” 2017./2018. gada sezonas balvas individuālos nominantus, uzdodot visiem vienādu ekspresjautājumu: “Ar ko jums īpašs darbs(-i), par kuru(-iem) esat nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai?”

 

-8, mākslinieks (nominācija “Gada video mākslinieks” par izrādēm “Mizantrops” LT un “Turaidas roze” LNOB): “Mizantrops” ir īpašs ar līdz tam man uz teātra skatuves neizmantotu tehnisko risinājumu. Savukārt “Turaidas roze” ir pirmā sadarbība ar režisori Ināru Slucku.

Elīna Avotiņa, aktrise (nominācija “Gada jaunais skatuves mākslinieks” – Dārgums izrādē “Kam no Vilka kundzes bail?” DT): Darbs, par kuru esmu nominēta, man ir īpašs vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām, tas noteikti ir materiāls – viens no Edvarda Olbija dziļākajiem darbiem. Otrām kārtām – aktieri. Ļoti liels prieks bija sastrādāties ar tik profesionāliem un pieredzējušiem cilvēkiem (Agnesi Zeltiņu, Ivaru Auziņu, Andri Buli – red.). Ansambļa darbs – izrāde jau ir nodzīvojusi gadu, esam saspēlējušies, jūtam viens otru ar muguras smadzenēm. Var noķert tādu lidojumu! Kā džezā, kur katram ik pa laikam ir kādi solo numuriņi un pārējie ļauj viņam tos izdzīvot, radot fonu, un tad kādam citam ir solo numuriņš, un pārējie kļūst par fonu. Milzīgs kaifs. Dārgums ir sieviete, kas pieaug. Sieviete, kas iziet cauri garīgam iniciācijas procesam un ir gatava kļūt par māti. Radošā komanda un režisors (Toms Treinis – red.), ar kuru spējām atrast kopīgu valodu, izvirzīt vienotu mērķi un novest to līdz gala rezultātam.

Jānis Balodis, dramaturgs (nominācija “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā” – “Mežainis” LNT): “Mežainis” man ir īpašs ar to, ka tas dzīvo gan Lietuvā, gan Latvijā. Iespēja to veidot Latvijā man ļāva tur ierakstīt gandrīz visu, kas man ir tuvs un mīļš saistībā ar Latgali. Izrādes prototipi – Jānis un Veronika Pīnupi – un izrādes galvenie tēli – Jānis un Veronika Pugači –, manuprāt, tomēr saglabā kādus tikai sev vien zināmus noslēpumus, un tas, man šķiet, ir ļoti skaisti.

Marija Bērziņa, aktrise (nominācija “Gada aktrise otrā plāna lomā” – Vita izrādē “Arī vaļiem ir bail” LNT): Pirmkārt, šī laikam man ir visu laiku statiskākā loma. Mums ar Elmāru (Seņkovu – red.) bija diezgan skaļas diskusijas par to, kādai jābūt Vitai. Elmārs iegrožoja manu versmaino temperamentu, noņēma praktiski jebkādus izteiksmes līdzekļus un iesēdināja mani krēslā, no kura es ar dzelzsbetona seju bārstu jokus. Otra lieta – izrādes laikā es pievēršos veselīgākam dzīvesveidam, jo uz skatuves man jāizdzer gandrīz litrs ūdens. Bet, ja nopietni, es patiešām esmu pārsteigta, ka, ieliekot Vitas tēlu stingros formas rāmjos, arī saturiski ir sanākusi tāda “zaptīga”, “garšīga” lēdija ar melnu humora izjūtu. Tapšanas process bija gana sarežģīts, bet spēlēt ir ļoti viegli – šī loma atbrīvo no vēlmes pārlieku censties uz skatuves.

Uģis Bērziņš, scenogrāfs (nominācija “Gada scenogrāfs” par izrādēm “Cilvēki, lietas un vietas” un “Mežainis” LNT): Izrādē “Cilvēki, lietas un vietas” valda spēcīgs dzīves meklējumu pārdzīvojums, kas reflektēja ar mani personīgi, jo atgrieza mani tajos dzīves stāvokļos, kad pats biju daudzu izvēļu priekšā. Lai gan šos pārdzīvojumus nevar salīdzināt ar lugas dramatismu, tomēr tie deva papildu sazobi ar šo darbu. Veidojot scenogrāfiju, balstījos uz sajūtām, kuras biju pieredzējis dažādos dzīves posmos. Savukārt “Mežainim” ir garāka priekšvēsture. Viss sākās 2014. gadā Kauņā, kur šī izrāde piedzīvoja pirmo pirmizrādi un guva panākumus Lietuvas teātra vidē. Izrāde tika nominēta Lietuvas teātra balvai (Skatuves Zelta krustam – red.) vairākās kategorijās, tai skaitā arī par labāko scenogrāfiju. Tagad “Mežainis” sācis savu dzīvi Latvijā, šoreiz no scenogrāfijas viedokļa koncentrētākā veidā, jo tiek spēlēts uz mazās skatuves. Scenogrāfija tika radīta no jauna pavisam citai telpai. Konceptuāli tika ieturēti galvenie elementi – koks, dzīvība, mežs.

Vadims Bogdanovs, aktieris (nominācija “Gada aktieris” – titulloma izrādē “Cilvēks parastais” Daugavpils teātrī): Īpašs bija process.

Madara Bore, aktrise (nominācija “Gada jaunais skatuves mākslinieks” - jauniete izrādē “Man 30 gadu”, Bjanka izrādē “Dūja” LNT, Hloja izrādē “Labie bērni” VDT): Man ir liels gods tikt nominētai par trim lomām. Pirmā, kas tapa kā diplomdarbs, beidzot Akadēmiju, ir īpaša, jo režisors (Reinis Suhanovs izrādē “Labie bērni” – red.) man uzticēja centrālo tēlu, kas bija izaicinājums ne tikai tādēļ, ka tā ir liela loma, bet arī tādēļ, ka atveidoju cilvēku, kas ir krasi citādāks nekā es. Otrā loma – Bjanka izrādē “Dūja” – man, jāatzīst, ir visīpašākā, jo tā runā par man svarīgu tēmu – teātri. Kāds tas ir, un kāpēc mēs vispār ejam uz teātri? Trešā loma (izrādē “Man 30 gadu” – red.) man ir īpaša, jo tā pierāda, ka nav mazu un nesvarīgu lomu. Ikkatrs tēls ir svarīgs izrādes veidošanā. Un šī loma man ir sagādājusi daudz patīkamu emociju.

Maksims Busels, aktieris (nominācija “Gada aktieris” – Stāstnieks izrādē “1900. Leģenda par pianistu” M. Čehova RKT): VISS = 1900 = 19.00. Katru reizi tieši šajā laikā mana sirds sāk pa īstam dzīvot un dāvināt visu godīgāko un intīmāko, kas man ir. Nezinu, iespējams, tā ir visa mana mīlestība, kas krājas laikā starp šīm izrādēm.

-8, Elīna Avotiņa, Jānis Balodis, Marija Bērziņa, Uģis Bērziņš, Vadims Bogdanovs, Madara Bore, Maksims Busels

Pamela Butāne, māksliniece (nominācija “Gada scenogrāfs” par scenogrāfiju izrādēm “Dvēseļu utenis” DDT un “Kam no Vilka kundzes bail?” DT): Abās izrādēs ir savdabīgs dekorāciju un sadzīves tehnikas recycle [1]. Radīšanas process ietvēra sevī meklējumu, kas veiksmīgi pārtapa atklājumā, kā arī aizrāva ar dažādu sadzīvisku vai teatrālu objektu neordināru izmantojumu.

Agnese Cīrule, aktrise (nominācija “Gada aktrise” par titullomu izrādē “Salome” LNT): Šī izrāde man ir īpaša ar izteiktu izjūtu par komandas darbu. Brīnišķīga sadarbība, kas pieļāva iebildes, strīdus un karstasinīgas diskusijas, lai vienotos kopīgam rezultātam. Tas bija svētīgs process atbalstošā komandā. Likās, ka mūsu sarunās Salome top pavisam reāla, un man pirms katras izrādes atliek tikai cerēt, ka mūsu satikšanās būs iespējama.

Vilis Daudziņš, aktieris (nominācija “Gada aktieris” – Ļeņins izrādē “Pēdējā Ļeņina eglīte”, Ome izrādē “Cerību ezers aizsalis” JRT): Lai arī šie darbi ir grūti salīdzināmi, viena kopīga iezīme tomēr ir. Abos gadījumos režisori kārto rēķinus ar mirušiem cilvēkiem. Uldis Tīrons (izrādē “Pēdējā Ļeņina eglīte” – red.) mēģina notvert nenotveramo tūkstošveidi Vladimiru Iļjiču aiz astes un beidzot iemānīt viņu mirušo valstībā, lai pašam un pasaulei vienreiz būtu miers. Savukārt Vladislavs Nastavševs (izrādē “Cerību ezers aizsalis” – red.) gluži otrādi lai atgūtu sirdsmieru, mēģina savu vecmāmiņu izvilināt laukā no mirušo valstības vismaz uz pāris vārdiem. Un abos gadījumos šie aizsaules iemītnieki atstāj milzu iespaidu uz tiem, kas vēl ir šaisaulē. Nu, lūk, vienā sezonā tikt pie divu aizgājēju lomām (viena vēl ejošā un otra jau aizgājušā) – tas ir O-HO-HO-HO!!! Esmu pagodināts! Paldies Uldim un Vladam par uzticēšanos! P.S. Ja atmiņa mani neviļ, neskaitot ielēkšanu Lāčumātes lomā Krodera “Sarkangalvītē”, Nastavševa Vecmāmiņa ir pirmā dāmu loma manā karjerā.

Artūrs Dīcis, dramaturgs (nominācija “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā” par lugu “Arī vaļiem ir bail”): “Arī vaļiem ir bail” bija mūsu centiens radīt mūsdienu traģisko varoni. Un, manuprāt, tas diezgan labi ir izdevies. Pavirši to grūti pamanīt, bet tas tur ir.

Artis Dzērve, video mākslinieks (nominācija “Gada video mākslinieks” par izrādēm “Smaragda pils@ta. Enter” LT un “Man 30 gadu” LNT): Darbs pie jebkura iestudējuma ir maģisks, īpašs un unikāls, jo vienmēr ir cita cilvēku komanda, citi mērķi, cita enerģija. Izrāde “Man 30 gadu” ir īpaša ar to, ka pirmo reizi strādāju ar režisori Ināru Slucku, tas ļāva papildināt manu pieredzi ar jaunu skatījumu izrāžu tapšanā. Savukārt “Smaragda pilsēta” ļāva izspēlēties manā profesionālajā lauciņā vairāk nekā parasti. Arī šī radošā darba sezona bija piesātināta ar izaicinājumiem un smagu darbu, tāpēc jūtos pagodināts par man piešķirtajām nominācijām.

Krista Dzudzilo, kostīmu māksliniece (nominācija “Gada kostīmu mākslinieks” par izrādēm “Salome” LNT un “Baladīna” VDT): “Salome” man ir īpaša ar to, ka pirmo reizi kostīms fiziski piepildīja visu skatītāju zāli. Tā kā lugas darbība notiek naktī, gribēju, lai visi tēli mēģina līdzināties saulei, bet lai Salome aizstāj sauli, pati izstarojot gaismu. Tas tā arī notiek, kad, sākoties Salomes dejai, mazie stikla gabaliņi, no kuriem sastāv kleita, pastiprināti atstaro gaismu, kas rada kosmosa atspīdumu uz Nacionālā teātra skatīju zāles sienām, balkoniem, griestiem un cilvēku miesas, tajā ir kaut kas maģisks. Bet tas neapstājas tur, jo Agnese Cīrule ir tik suģestējoša aktrise, ka viņa turpina hipnotizējoši mirdzēt arī tad, kad kleita to tik aktīvi vairs nedara. Vizualitāte ar viņas tēlu tik labi saaudās, ka viņa uz skatuves ir kā dzīva skulptūra, kura ir maģiska, noslēpumaina un monolīta vienlaicīgi. “Baladīna” mums visiem atklājās kā radīšanas prieka pilns darbs par spīti traģiskajam sižetam. Lugas eklektiskais raksturs lika man domāt par katru tēlu kā atsevišķu lielumu, nojaucot laika konsekvenci, tā radot tiešu asociāciju ar domāšanu, kur viss notiek vienlaicīgi. Tā radās doma par dažādu laiku kolīziju, kurā 16. gadsimta dižciltīga vīrieša tēls satikās ar mūsdienu treniņtērpa bezpajumtnieku, peldētāja/mākslas vingrotāja – ar bērnu skolu uniformās tērptiem pieaugušajiem. Nesavienojamais savienojas caur teātri, caur teātra radīšanas prieku un caur teātra samta aizkariem.

Reinis Dzudzilo, scenogrāfs (nominācija “Gada scenogrāfs” par izrādēm “Salome” LNT un “Baladīna” VDT): “Salome” notiek uz Nacionālā teātra skatuves, bet faktiski ārpus tās. Šī ir pirmā mana scenogrāfija, kas kā naža grieziens notiek tieši pa vidu starp skatītāju zāli un skatuvi, vēršot pastiprinātu uzmanību Oskara Vailda laikabiedra Augusta Reinberga teātra arhitektūrai. Vienīgi pašā finālā giljotīnas nazis jeb dzelzs priekškars tiek pacelts un atveras skatuves mutes saturs, zālē ienākot skatuves mutes aukstajai nāves elpai. 1939. gadā Jāņa Akuratera tulkotās “Salomes” pēcvārdā ir šāds teikums: “Uailda viencēliens ir dramatiska spēka un līdzekļu taupības paraugs.” Man liekas, ka tas tā arī izvērtās. Izvērtās arī tā, ka Nacionālā teātra iebetonētais sarkanais Arlekīns šīs idejas vārdā bija jānoņem, un beidzot tas, pateicoties tehniskā direktora Alvila Samoilova atsaucībai, tika izdarīts. “Baladīna” ir atgriešanās Valmieras teātrī piecus gadus pēc izrādes “Raudupiete”. Un šeit, tāpat kā toreiz, galvenā varone/antivarone ir Elīna Vāne, kura jau atkal apstiprina, ka viņas mērogs ir lielās zāles arēna un traģēdija. Scenogrāfiski pretēji “Salomei”, kur viss notiek pirms skatuves portāla, “Baladīnā” viss notiek aiz portāla, bet tas šeit ir pilnībā jaunradīts, uzlikts virsū esošajam, jo arhitekta Modra Ģelža 90. gados projektētais Valmieras teātra arkveida portāls jau dažus gadus ir dekonstruēts un pārveidots lakoniskā taisnstūrī. Portāls ir scenogrāfijas daļa, un “Baladīnā” tas caur eklektisko divdimensionalitāti atbilda Slovacka garam, un uz tā burtiski caur burtiem, projicētajiem remarku titriem, atklājas viena no būtiskākajām mākslas, scenogrāfijas iezīmēm proti, tas, ko tu redzi, nav tas, ko tu redzi. Scenogrāfijas lielākā daļa bija acīm neredzama.

Mārtiņš Feldmanis, gaismu mākslinieks (nominācija “Gada gaismu mākslinieks” par izrādēm “Dons Paskvāle” LNOB un “Zilā istaba” LT): Par “Zilo istabu” – balta, tukša telpa vienmēr ir izaicinājums. Piepildot to ar gaismu un krāsu, var radīt mazus un lielus brīnumus, dažādas dvēseles noskaņas vai ko citu. Man šķiet, ka šeit tas viss izdevās. Komiskajā operā “Dons Paskvāle”, strādājot ciešā simbiozē ar video, tomēr varēju atļauties spēlēties ar sev neraksturīgiem pasteļtoņiem un neierastām krāsu kombinācijām, saglabājot šai operai raksturīgo vieglumu un rotaļīgumu. Atkal izdevās!

Pamela Butāne, Agnese Cīrule, Artūrs Dīcis, Artis Dzērve, Vilis Daudziņš, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo, Mārtiņš Feldmanis

Gundars Grasbergs, aktieris (nominācija “Gada aktieris otrā plāna lomā” – Tors izrādē “Man 30 gadu” LNT): Pie klavierēm sēž maestro Raimonds Pauls, kas ir Tora prototips un piedalījās arī 1962. gada iestudējumā!

Inga Misāne-Grasberga, aktrise (nominācija “Gada aktrise otrā plāna lomā” – lomas izrādē “Mežainis” LNT): Izrāde “Mežainis” man ir nepārtraukta laika un cilvēku satikšanās vienuviet!
Austra Hauks, māksliniece (nominācija “Gada video mākslinieks” par izrādēm “Dvēseļu utenis” DDT un “Romeo un Džuljeta” LLT): Izrādes “Romeo un Džuljeta” vizuālo risinājumu varētu saukt par žanru sintezēšanas procesu. Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi aizraujošs veids, kā atrast ko jaunu tālākiem radošiem atklājumiem.

Anna Heinrihsone, māksliniece (nominācija “Gada kostīmu mākslinieks” par izrādi “Vidzemnieki” VDT): “Vidzemnieki” un Indra Roga man ļāva pārkāpt zināmām brīvības robežām. Mēs visi pozitīvi trakojām, meklējām un brīžiem aizmirsām, ka esam cilvēki, nevis mītiskas būtnes. Ļaušanās un vieglums ir tas, kas man ar šo izrādi saistās.

Damirs Ismagilovs, gaismu mākslinieks (nominācija “Gada gaismu mākslinieks” par izrādi “Turaidas Roze” LNOB): Vispārcilvēciskām vērtībām nav robežu, mīlestība un naids, labais un ļaunais. Ar to mēs, mūsdienu cilvēki, bieži saskaramies šodienas realitātē. Vienmēr esmu gatavs pieskarties īstai mākslai, jo īpaši latviešu tautas nacionālajām vērtībām. Teātris bija gatavs varoņdarbam un to arī paveica.

Viesturs Kairišs, režisors (nominācija “Gada režisors” par izrādēm “Salome” LNT un “Baladīna” VDT): Šķiet, ka tās vienkārši ir manas labākās izrādes.

Keita, māksliniece (nominācija “Gada kostīmu māksliniece” par izrādi “Man 30 gadu” LNT): Šis iestudējums man ir īpašs, jo man vienmēr patikusi mūzika, tai ir īpaša vieta manā dzīvē. Kvalitatīvas muzikālās izrādes vai mūzikli Latvijā pēdējā laikā diemžēl tiek uzvesti ļoti reti. Šī bija brīnišķīga iespēja sadarboties ne tikai ar Ināru Slucku, Ditu Lūriņu un jaunajiem Nacionālā teātra aktieriem, bet arī ar dzīvās mūzikas izpildītājiem un pašu maestro Raimondu Paulu. Man tas bija liels gods piemeklēt arī viņam kreklu manā mīļajā rozā tonī. Brīnišķīga, viegla izrāde. Viss mūsu pašu, latviešu, autordarbs atbilstoši Nacionālā teātra un vispār teātra būtībai. Prieks par nomināciju. Vienkārši izdarīju savu darbiņu. Paldies!

Justīne Kļava, dramaturģe (nominācija “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā” – “Dvēseļu utenis” DDT un “Vidzemnieki” VDT): “Dvēseļu utenis” man ir ļoti īpašs ar to, ka pie šī darba strādāju kopā ar saviem vienaudžiem un domubiedriem. Mums ir ļoti līdzīgi uzskati gan par to, kādam jābūt teātrim, gan par to, kādai jābūt sabiedrībai, kurā vēlamies dzīvot. Šo izrādi veidojām par sava vecuma cilvēkiem šeit un tagad, paši vācām stāstus un dalījāmies priekšstatos par valstiski nozīmīgiem pagātnes notikumiem. Tieši tāpēc “Dvēseļu utenis” no ļoti personīga stāsta kļuva par platformu, kurā izteikties deviņdesmitajos gados dzimušajai paaudzei kopumā. Savukārt “Vidzemnieki” ir īpaši ar to, ka, pateicoties Indrai Rogai un Rūdolfam Blaumanim, man tika dota vēl nebijusi iespēja iepazīt latviskās mentalitātes mazāk zināmas, taču ļoti būtiskas nianses, kas spēja palīdzēt no jauna atklāt gan Rūdolfu Blaumani kā autoru, gan latviešu sabiedrību kopumā. Turklāt pati izrāde ir ļoti īpaša ar daudzajiem spēles teātra paņēmieniem, kas šo jaunatklāšanas aizrautību padara par līdz šim nebijušu piedzīvojumu.

Gundars Grasbergs, Inga Misāne-Grasberga, Austra Hauks, Anna Heinrihsone, Damirs Ismagilovs, Viesturs Kairišs, Keita, Justīne Kļava

Sandra Kļaviņa, aktrise (nominācija “Gada aktrise otrā plāna lomā” – de Senfona izrādē “Marķīze de Sada” JRT): Kad Alvis Hermanis mani uzaicināja uz šo darbu, jutos pagodināta. Viņa izrādes, kas saistās ar eksperimentu, savu profesionālo robežu paplašināšanu (piemēram, “Traktāts par mīlestību”, “Ledus”, “Vilkumuižas jaunkundzes”), vienmēr ir devušas personisku jaunatklājumu. “Marķīzē de Sadā” atceros ilgstošos mēģinājumus smagajos tērpos, plastiku, kuru uz vietas radījām, mūziku, kuru viņš mums piedāvāja un kurā eksperimentējām. Cik svarīga loma bija elpai, kustībai, sievišķībai. Un materiāla jēdzieniskais sniegums. Mana loma – totāls protests laika liekulībai, visu kanonu nojaukšana, protests pret Dieva pastāvošo nevarību... Bet es jutos droša, jo tā atbildība nebija tikai mana. Mani sargāja. cik vien mūsu profesijā ir iespējams sargāt. Šis darbs deva man pārlaicīgu drosmi un uzdrīkstēšanos uzrunāt skatītāju.

Inga Krasovska, horeogrāfe (nominācija “Gada kustību mākslinieks” par izrādi “Esi sveicināta, bohēma!” LT un “Svinības” DT): Izrādes “Esi sveicināta, bohēma!” un “Svinības” man īpašas ar tuviem, mīļiem un harismātiskiem cilvēkiem, radošu trakumu un fantastiskiem teātriem.

Jānis Kronis, aktieris (nominācija “Gada jaunais skatuves mākslinieks” – lomas izrādē “Mežainis” LNT, loma izrādē “Lidojošais šķīvītis” DDT): Nominācija ir īpaša vispirms ar to, ka tā bija iespēja turpināt sadarbību gan ar Valteru (Sīli – red.), gan ar Kārli (Krūmiņu – red.). Izrāde “Mežainis” ir mana pirmā pieredze ārpus neatkarīgajiem teātriem un iespēja sastrādāties ar aktieriem, ar kuriem līdz šim neesmu strādājis kopā. Savukārt, veidojot “Lidojošo šķīvīti”, uzzināju par tardigradiem jeb gauskājiem, jeb ūdens lāčiem. Lai gan izrādē tie netika iekļauti, tomēr fascinē šīs mazās, izturīgās radības. Ir vērts ierakstīt “tardigradi” interneta meklētājā.

Inese Kučinska, aktrise (nominācija “Gada aktrise otrā plāna lomā” – Mārsija izrādē “Mizantrops”, lomas izrādē “Zilā istaba” LT): Aktiera profesijā arī otrais plāns ir izaicinājums, jo lomai atvēlētā “telpa”, lai uzbūvētu tēlu, ir mazāka. Šajā apstāklī arī slēpjas azarts – kā būt interesantam... Un novērtējums taču vienmēr ir patīkams! Pavadīt laiku ar interesantiem cilvēkiem ir aizraujoši, un režisori Viesturs Meikšāns un Regnārs Vaivars ir personības, ar kurām nav garlaicīgi dzīvoties arī otrajā plānā, jo viņi redz visus plānus.

Ģirts Ķesteris, aktieris (nominācija “Gada aktieris” – Ivans izrādē “ART”, Helge izrādē “Svinības” DT): “Svinības” ir provokatīva, izaicinoša izrāde. Estētiski glamūrīgajā, muzikāli jutekliskajā, žilbinoši izsmalcinātajā ietvarā paslēpies kāds ievainots cilvēciņš, kurš rāda pasaulei, ka amoralitāte ir absolūti apsveicama visās tās izpausmēs. Tāds izcila režisora (Aleksandra Morfova – red.) kabarē par apokalipses tēmu. “Art” ja draudzībai ir cena, tad tie ir 200 000. Laikmetīgā māksla vai arī ”balts sūds”. Trīs draugi, trīs atšķirības, viena trīsvienība, kas brīnumainā veidā sadzīvo ar šīs izrādes ideālo spēku un ilgu piepildījumu Mariju Naumovu. Kāpēc es? Nezinu. Vienkārši fantastiska komanda un mīloši režisori.

Marija Linarte, aktrise (nominācija “Gada jaunais skatuves mākslinieks” – Aktrise izrādē “Cerību ezers aizsalis” JRT): “Cerību ezers aizsalis” ir mana pirmā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Vienmēr esmu domājusi, ka satikt Vladu (Nastavševu – red.) ir viena no manas dzīves lielākajām laimēm, bet strādāt kopā ne tikai ar Vladu, bet arī Kasparu Znotiņu, Vili Daudziņu un manu mīļo kursabiedru Āri Matesoviču – tas jau ir kaut kas vairāk par laimi. Šī izrāde man asociējas ar manas pieaugušās dzīves sākumu. Tādu ļoti labu sākumu. #metoo

Juris Lisners, aktieris (nominācija “Gada aktieris otrā plāna lomā” – Dominikuss izrādē “Klūgu mūks” un Pols, tētis izrādē “Cilvēki, lietas un vietas” LNT): Aktiera laime ir spēlēt labā literārajā materiālā. Un, ja vēl kāds to atzīst par labu esam…

Ģirts Liuziniks, aktieris (nominācija “Gada aktieris” – Fredijs izrādē “Dziļā skumjā jūra”, Jānis Bērziņš izrādē “Arī vaļiem ir bail” LNT): “Dziļā, skumjā jūra” ir izrāde, kas vistiešākajā mērā ir atkarīga tikai un vienīgi no aktiera. Tur ir tas spēlēšanas kaifs ar brīnišķīgiem, atvērtiem partneriem un publiku, kas šādā spēles laukumā mums ir ļoti tuvu. “Arī vaļiem ir bail” ir darbs, kas īpašs ar izrādes veidošanas procesu starp režisoru, lugas autoru un aktieriem notika nemitīga domu apmaiņa, process ne brīdi neapstājās. Tāpat kā pati izrāde jo skatuve tiešām visu laiku kustas, tā, ka brīžiem reibst galva un mēs aizpeldam tiešām citā realitātē. Ir arī ļoti interesanti redzēt, kā ar vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem mūzikā, tekstā, aktierspēlē mēs tomēr nonākam līdz dziļumam. Kā skatītājs no smiekliem tiek līdz nopietnām pārdomām.

Dita Lūriņa, aktrise (nominācija “Gada aktrise” – Roze izrādē “Man 30 gadu”, Estere izrādē “Dziļā, skumjā jūra” LNT): Man īpaša bija visa sezona kopumā. Esmu ļoti pateicīga savam teātrim par atbalstu un uzticēšanos. Katrs jauns darbs, jauna loma ir satikšanās ar svešiem un, protams, arī labi pazīstamiem dēmoniem. Un cīņas laukā ir labāk nepalikt vienam. Man pieder izredzētība būt to cilvēku lokā, kurus nenobiedēt ar mission impossible [2].

Elīna Lutce, horeogrāfe (nominācija “Gada kustību mākslinieks” par VDT izrādi “Baladīna”): Pirmkārt, šis darbs ir īpašs ar iestudējuma vietu, proti, Valmieras Drāmas teātri. Esmu dzimusi un uzaugusi Valmierā, un šī bija kā atgriešanās mājās. Otrkārt, šajā materiālā ir tādi tēli kā Čupriņš un Spridzis!

Sandra Kļaviņa, Inga Krasovska, Jānis Kronis, Inese Kučinska, Ģirts Ķesteris, Dita Lūriņa, Ģirts Liuziniks, Elīna Lutce

Edgars Mākens, komponists (nominācija “Gada muzikālās partitūras autors” par izrādi “Arī vaļiem ir bail” LNT): Artūra Dīča lugā galvenais varonis Jānis Bērziņš logu uztaisa pats. Šīs izrādes dziesmas vokālu iedziedāju pats. Raimonds Vējonis pēc pirmizrādes tikšanās laikā bija tik pārsteigts par manām vokālajām dotībām, ka jautāja, vai tad Nastavševs esot iedziedājis. Great success [3]!

Arturs Maskats, komponists (nominācija “Gada muzikālās partitūras autors” par izrādi “Maģijas atslēgas” Mihaila Čehova RKT): Man vienmēr prieks kaut ko komponēt M. Čehova Rīgas Krievu teātrim, jo šajā teātrī strādā izcili talantīgi mākslinieki. Viņi ir ārkārtīgi muzikāli un plastiski, tātad ar viņiem var veidot muzikālas formas izrādes. Viņi izdarīs labāko, ko spēj. Tieši tāda ir arī izrāde “'Maģijas atslēgas”'! Man bija liels prieks šajā darbā satikties ar Maskavas režisori Marinu Brusņikinu un mūsu horeogrāfi Olgu Žitluhinu. Visu izrādes mūziku ir ieskaņojis mūsu jaunās paaudzes mūziķu ansamblis Art-i Shock, kurā spēlē pianiste Agnese Egliņa, čelliste Guna Šnē un sitaminstrumentu māksliniece Elīna Endzele. Viņām skan fantastiski!

Āris Matesovičs, aktieris (nominācija “Gada jaunais mākslinieks” – Aktieris izrādē “Cerību ezers aizsalis” JRT, Hermans izrādē “Dvēseļu utenis” DDT): Katra izrāde ir īpaša. Strādāt ar Vladu (Nastavševu – red.) ir īpaši. Izrāde “Cerību ezers aizsalis” ir mana ceturtā sadarbība ar viņu, un ir visai patīkami apzināties, ka režisors vēlas sadarboties atkārtoti. Cerams, ka tā nav pēdējā reize! Tāpat arī šī izrāde dāvā iespēju jau otro reizi būt uz vienas skatuves ar aktieri Vili Daudziņu, kurš ar savu darbu mani ir iedvesmojis pašam “iekāpt aktiera kurpēs”. “Dvēseļu utenis” ir iestudējums, kurā nevis uzaicināja piedalīties, bet kuram paši bijām iniciatori. Mēs vēlējāmies runāt par sev aktuālām tēmām un pierādījām, ka to varam. Tā ir izrāde, kur katrs darīja, ko var, un vēl vairāk, arī lietas, ko aktieri parasti nedara.

Elīna Matvejeva, video māksliniece (nominācija “Gada video mākslinieks” par izrādi “Zibeņu domas. Irbīte”, Mūzikas un mākslas atbalsta fonds): Īpaša ir tā sajūta, kad esmu uz skatuves… Izrādes forma un atklātā saspēle (ar aktieri Juri Bartkeviču – red.), kad video attēls ir manās rokās, reālā laikā un telpā.

Jēkabs Nīmanis, komponists (nominācija “Gada muzikālās partitūras autors” par izrādēm “Dvēseļu utenis” DDT, “Kaiju karalienes noslēpums” LLT, “Persiešu valodas stundas” Žaņa Lipkes memoriālā): Katra no šīm izrādēm ir būtiska daļa no manas radošās dzīves, katrā no tām ir ieguldīts darbs, kurā nav ne miņas no rutīnas. Visi iestudējumi balstīti jaunā saturā, dramaturģijā, kas nav iepriekš iestudēta, – autori ir mūsu laikabiedri un kolēģi, kas aktīvi piedalās teātra procesā. Šīs izrādes balstītas jaunradē pilnīgi visos aspektos. Tas ir risks, aizrautība un azarts darīt savu darbu pēc iespējas labāk, un šeit es nerunāju tikai par sevi, bet par visiem cilvēkiem, kas pie tā strādāja. Viņi mani iedvesmo, motivē strādāt vairāk un iet tālāk, attīstīties riskējot, meklēt jaunas robežas un iespējas arī skaņas pasaulei teātrī. Mēs esam neapgūtā teritorijā, prieks būt kopā ar tik lieliskiem kolēģiem tik bīstamā vietā.

Oskars Pauliņš, gaismu mākslinieks (nominācija par darbu sezonā LNT un Mihaila Čehova RKT): Īpaša ir katra sezona, teātris ir īpaša vieta, īpašs notikumu virpulis. Satikti daudzi jauni cilvēki, strādāts vairākos jaunos teātros (strādāt jaunā vietā vienmēr ir interesanti un iztēli raisoši), ir bijis daudz spēcīgu darbu. Prieks par dzimto, Latvijas Nacionālo teātri, kas neatlaidīgi un pārliecinoši iet uz priekšu. Arī Rīgas Krievu teātrī pagājušajā sezonā ir dzimušas pieminēšanas vērtas izrādes.

Juris Lisners, Marija Linarte, Arturs Maskats, Edgars Mākens, Āris Matesovičs, Elīna Matvejeva, Jēkabs Nīmanis, Oskars Pauliņš

Ivars Puga, aktieris (nominācija “Gada aktieris otrā plāna lomā” – Viljams Koljers izrādē “Dziļā skumjā jūra” LNT): Gandarījums, ka ir vēl viens jaunās paaudzes režisors (Georgijs Surkovs – red.), kas savā darbā vairāk akcentē nevis formu, bet saturu!

Ieva Puķe, aktrise (nominācija “Gada aktrise” – Madāma, Ilze izrādē “Vidzemnieki”, Megija izrādē “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” VDT): Šīs izrādes man ir tikpat īpašas kā visas pārējās, kurās es piedalos. Prieks spēlēt kopā ar tik brīnišķīgiem kolēģiem.

Igors Renceti, Alesandra Solimene, Lorenco Bruno, mākslinieki (nominācija “Gada video mākslinieks” par izrādi “Dons Paskvāle” LNOB): Mums darbs pie “Dona Paskvāles” bija ideāla iespēja turpināt iepriekš iesāktos eksperimentus, veidojot attiecības un saspēli starp skatuves darbību un video projekcijām un izmantojot mūziku kā virziena noteicēju, lai attīstītu operas vizuālo atmosfēru.

Edgars Raginskis, komponists (nominācija “Gada muzikālās partitūras autors” par LNT izrādi “Mežainis”): “Mežaiņa” lielākā svētība man bija iespēja izbaudīt darba procesu, sastrādājoties ar iemīļoto Nacionālā teātra aktieru komandu un saviem uzticamajiem cīņu biedriem Valteru (Sīli – red.), Jāni (Balodi – red.) un Uģi (Bērziņu – red.). Visi izrādes tapšanā iesaistītie mākslinieki ir apbrīnojami radoši cilvēki, bet īpašā beznosacījumu mīlestībā atzīstos mūsu grandiem Lolitai Caukai un Uldim Dumpim. Un, ja būs jākomplektē kārtīgas lauku zaļumballes kapella, zinu, ka vienmēr varēšu paļauties uz Jāņa Kroņa virtuozo stabules solo un harmoniski inovatīvajām Ivara Kļavinska akordeona pasāžām.

Elmārs Seņkovs, režisors (nominācija “Gada režisors” par izrādi “Arī vaļiem ir bail” LNT): Šis darbs man īpašs ar to, ka fiksē šodienas cilvēka sajūtas. Šis darbs nav par klimata pārmaiņām vai par to, kā pareizi dzīvot. Tas darbs ir par to, kā es un vēl daudzi mani laikabiedri jūtas. Un tas arī viss! Šī izrāde ir tikai šodienas sajūta, kurai pietrūkst konkrētības vai reizēm virziena. Ar to arī man šis darbs ir mīļš. Protams, esmu arī priecīgs, ka izrāde spēj skatītājiem likt pasmaidīt un pašiem paskatīties uz sevi no malas. Otrkārt, esmu priecīgs, ka Latvijas Nacionālais teātris dod iespēju tapt jauniem darbiem. Un sveiciens visiem Jāņiem Bērziņiem!

Valters Sīlis, režisors (nominācija “Gada režisors” par izrādēm “Mežainis” un “Cilvēki, lietas un vietas” LNT): “Mežainis” man ir viens no personīgākajiem darbiem. Jau veidojot izrādi Lietuvā, radās vēlme to veidot arī Latvijā. Strādājot tik ilgu laiku ar šiem varoņiem, viņi kļūst par tuviniekiem, un rodas šķitums, ka es viņus jau ļoti labi pazīstu. “Cilvēki, lietas un vietas” ir luga, kas man bija īpašs atradums. Domāju par to, kādus darbus man patīk skatīties kino un kāpēc nav adekvātu darbu teātrī. Un atbildi, ka tādi darbi ir, es atradu šajā lugā. Tas ir emocionāli iedarbīgs stāsts, kas nepārtraukti uzdod jautājumus, kas ir īsts un kam tu vienkārši vēlies ticēt. Mēģinājumu procesi aizņem lielu daļu manas dzīves, un tas laiks, ko pavadīju, veidojot šos divus darbus, man sagādāja ļoti daudz prieka. Un tas savukārt ir to cilvēku nopelns, ar kuriem kopā es šajos darbos strādāju.

Ināra Slucka, režisore (nominācija “Gada režisors” par izrādi “Man 30 gadu” LNT): Katrā darbā ļoti daudz kas notiek pirmo reizi. Arī izrādē “Man 30 gadu”. Pirmo reizi mūzikls, pirmo reizi tikšanās ar cilvēkiem, ar kuriem iepriekš nebiju strādājusi – Edvīnu Raupu, Ingu Bērziņu, maestro Raimondu Paulu. Es nezināju, ko nozīmē uztaisīt mūziklu no materiāla, kas nav uzrakstīts kā mūzikls. Paldies Zanei Dombrovskai, ar kuru ļoti daudzas vakara un nakts stundas tika pavadītas, turpinot strādāt pie muzikālā materiāla vēl pēc mēģinājumiem teātrī.

Lucina Sosnovska, režisore (nominācija “Gada režisors” par izrādi “Cilvēks parastais” Daugavpils teātrī): Šī izrāde man ir īpaša ar to, ka mēs bijām iegrimuši godīgā darbā pie tās un mums izdevās aizrakties līdz nozīmīgiem cilvēka būtības aspektiem. Mēs nemēģinājām spēlēt teātri, bet BŪT teātris. Esmu laimīga un pateicīga, ka aktieri visa ceļa garumā sekoja šai manai idejai. “Cilvēks parastais” man ir ļoti nozīmīgs un sirdij tuvs darbs.

Ieva Puķe, Ivars Puga, Edgars Raginskis, Igors Recenti, Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, Ināra Slucka, Lucina Sosnovska

Imants Strads, aktieris (nominācija “Gada aktieris” – titulloma izrādē Lūcis, Grabecs izrādē “Baladīna” VDT): Man kā Valmieras teātra aktierim un vēstures mīļotājam izrāde “Lūcis” bija īpaša ar to, ka veidojām netveramu pieminekli sava teātra saknēm. “Baladīna” īpaša ar spēlesprieku un pirmo pieredzi, strādājot ar Kairišu un viņa komandu. Bija lieliski strādāt un ikdienā redzēt absolūti harmonisku cilvēku. Vismaz tādu, kurš atstāj tādu iespaidu.

Reinis Suhanovs, scenogrāfs (nominācija “Gada scenogrāfs” par izrādēm “Arī vaļiem ir bail” LNT un “Persiešu valodas stundas” Žaņa Lipkes memoriālā): “Arī vaļiem ir bail”. Izaicinājums. Katrai ainai precīzs laika grafiks un mājas pagrieziena leņķis. Mēģinājumi, kuros skaļi un daudz tiek rēķināts, cik lielā ātrumā var sagriezt telpu par septiņām astotdaļām vai uzlikt basketbola grozu divu ceturtdaļpagriezienu laikā. Katra aina ir matemātikas uzdevums izrādi apkalpojošajai tehniskajai komandai. Tabulas. Pēkšņas izmaiņas ainā. Jāpārkārto vairākas ainas pirms un pēc jauninājumiem, bet ideja par visu laiku kustīgo, dzīvo telpu strādā. Kad mēs ikdienā pārvietojamies, mēs kustamies attiecībā pret telpu, bet reizē arī telpa kustas attiecībā pret mums. “Vaļos” to izdodas izdarīt uz skatuves dēļiem. Prieks.

“Persiešu valodas stundas”. Pagaidu teātris. Sukka [4]. Izaicinājums uzburt teātri ekspozīcijā, rēķināties ar kontekstu un atrast mākslas tēlu. Režisors, kurš nevēlas vietu apzīmējošu scenogrāfiju, bet poētisku telpu. Aktieri, kuri ir ar mieru meklēt iespējas scenogrāfijas elementu asociatīvajam pielietojumam. Tora, Patvertne, Līķis, Skurstenis, Vanna, Klase, Taburete, Bērniņš, Krāsns, un to visu izdodas radīt ar koka skalu paklājiem. Izdodas dizainu transformēt scenogrāfijas tēlā. Gandarījums.

Igors Šelegovskis, aktieris (nominācija “Gada jaunais skatuves mākslinieks” – Jezups Sebalds izrādē “Klūgu mūks”, Pēteris Bērziņš izrādē “Arī vaļiem ir bail” LNT, Vitālijs izrādē “Dvēseļu utenis” DDT): Gribas uzsvērt, ka jūtos kā liels veiksminieks par pagājušā sezonā saņemtajām lomām. Dramaturģija visos trīs darbos bija ļoti augstā līmenī, sevišķi izrādē “Dvēseļu utenis”. Arī sadarbība ar režisoriem bija ļoti auglīga, nevienu brīdi procesa laikā nejutos tā, it kā darītu kaut ko bezjēdzīgu, kas nozīmē, ka attīstība notiek visādā ziņā. Lomas izrādēs “Dvēseļu utenis” un “Arī vaļiem ir bail” man ļāva izpausties raksturu meklējumos un brīvi spēlēt citu cilvēku, kas profesionālā ziņā man ir ļoti svarīgi. Arī tēmas, par kurām runā šie iestudējumi, man pašam ir aktuālas, svarīgas un interesantas. Jezups Sebalds jaunībā izrādē “Klūgu mūks” savukārt bija ļoti emocionāla un personiska loma, kur daudz vairāk atbilžu meklēju sevī – gan par lomas līniju, gan par sevi kā cilvēku.

Mārtiņš Upenieks, aktieris (nominācija “Gada jaunais skatuves mākslinieks” – Harolds izrādē “Harolds un Moda”, Pouls izrādē “Svinības”, Džonijs Dovs izrādē “Būt Kejai Gondai” DT): Harolda loma man sagādā azartisku un neviltotu spēles prieku. Iespēju izdzīvot plašu jūtu amplitūdu, no komēdijas līdz drāmai, dzīvot starp smiekliem un asarām. Domāju, ka šādas lomas ir katra aktiera sapnis, mans noteikti. Ar Džoniju ir citādāk. Es pirmo reizi teātrī iemīlējos idejā par kādu no atveidotajiem varoņiem, tajā, ko šis cilvēks pārstāv. Izlasot Ainas Rendas “Pirmavotu” (izrādes “Būt Kejai Gondai” literāro materiālu – red.), viss tapa skaidrs – dialogs, motivācija un ainas fināls. Loma ir emocionāli smaga, bet zinot, kāpēc es to daru, viss kļūst saprotams. Ar nelielo Poula lomu var izdzīvot veselu dzīvi bez vārdiem un finālā skūpstīties ar sava tēva (nu jau bijušo) līgavu. Vai aktiera darbs nav brīnišķīga profesijas izvēle?

Mārtiņš Vilkārsis, scenogrāfs (nominācija “Gada scenogrāfs” par izrādi “Man 30 gadu” LNT): Satikšanās ar Pētera Pētersona personību, satikšanās ar maestro Raimondu Paulu, satikšanās ar režisori Ināru Slucku pirmo reizi ne uz operas, bet teātra skatuves.

Agnese Vanaga (nominācija “Gada kustību mākslinieks” par izrādi “Man 30 gadu” LNT kopā ar Leonardu Vīksni): Izrāde ir īpaša ar ļoti lielu darbu, bet iestudējuma komandai tomēr izdevās pietuvoties īstam mūziklam. Un es apzinos šīs ambīcijas lielumu!

Toms Veličko, aktieris (nominācija “Gada jaunie skatuves mākslinieki” – Jozefs K. izrādē “Process” JRT): Šo izrādi es neaizmirsīšu pat tad, ja to gribētu... Tas ir vistumšākais darbs, ko esmu lasījis un spēlējis. Lai cik grūti bija tam atdoties, tomēr ar vistīrāko sirdsapziņu es tajā atstāju neatgriezenisku daļu sevis, spēkus un emocijas savā vismīļākajā teātrī JRT. Tas bija arī mans pirmais lielais iestudējums šeit, un tā iestudēšanas laikā iepazinu aktierus, kurus jau šobrīd varu saukt par saviem draugiem. Šīs pārdomas rakstīju 18. novembrī, Latvijas simtgades salūta laikā, un nespēju neatzīties tev, Latvija, es tevi mīlu!

Yashi, kostīmu māksliniece (nominācija “Gada kostīmu mākslinieks” par izrādi “Izvirtības hronika” LNOB): Darbs pie “Izvirtības hronikas” bija izaicinājums. Man vajadzēja atrast īsto tēlu, kas ir ļoti vizuāls un fantastisks, bet reizē arī saistīts ar mūsu pasauli un saderīgs ar video. Margo (Zālīte – red.), mana režisore, iedrošināja mani atraisīt iztēli un uzticēja man īstenot viņas redzējumu par šo darbu.

Guna Zariņa, aktrise (nominācija “Gada aktrise” – Ņurbulis izrādē “Dieviņš pillā” JRT: “Dieviņš pillā” man ir jauna bezkaunības pakāpe. Un jauna vientulības pakāpe.

Imants Strads, Reinis Suhanovs, Igors Šelegovskis, Mārtiņš Upenieks, Mārtiņš Vilkārsis, Agnese Vanaga, Toms Veličko, Yashi, Guna Zariņa
 
 
* “Spēlmaņu nakts” nominantu viedokļus apkopoja Ieva Rodiņa un Eva Škenderska. Foto no Latvijas teātru un mākslinieku personīgajiem arhīviem.
** Uz ekspresjautājumu tika aicināti atbildēt visi “Spēlmaņu nakts” 2017./2018. gada sezonas individuālie nominanti.
 

[1] Tulk. no angļu valodas – “pārstrādāšana”
[2] Tulk. no angļu val. – “neiespējamā misija”
[3] Tulk. no angļu val. – “liela veiksme”
[4] “Tieši virs bunkura pirmajā stāvā atrodas tā sauktā sukka – sastatnēm līdzīga trausla koka konstrukcija bez jumta ar caurspīdīgām papīra iekšsienām. No ārpuses tā apšūta ar melniem dēļiem, lai atgādinātu Lipkes malkas šķūni. Jūdaismā par sukku sauc pagaidu patvērumu vai būdu, kuras reliģiskā nozīme tiek atzīmēta tā saucamajos Būdiņu svētkos jeb Sukotā. Ebrejiem sukka atgādina par seno israēļu teltīm un trauslajiem mitekļiem, kuros tie pavadīja 40 gadu pēc tam, kad Dievs ar Mozus starpniecību tos bija izvedis no verdzības Ēģiptē, bet vēl nebija aizvedis uz Apsolīto zemi.” Satori.lv, 26.07.2012, par Žaņa Lipkes memoriālu Ķīpsalā stāsta Agnese Gaile-Irbe. Pieejams: https://www.satori.lv/article/fiziski-specigakie-neizdzivo
 

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt