Linards Āboltiņš 29.11.2018

Čalis, kam patīk sēdēt pie molberta

Foto – Linards Āboltiņš

“Krodera fotosalons” ir fotogrāfiju – ekspresinterviju cikls par jaunākajām teātra mākslas aktualitātēm, kurā iespaidos aicināti dalīties Latvijas teātra mākslas profesionāļi. Līdzīgi kā fotogrāfija, kas “notēmējot un šaujot” iemūžina un iekapsulē konkrēto dzīves brīdi, arī šīs rubrikas mērķis ir apkopot aktuālākās teātra norises, mākslinieka konkrētā brīža sajūtas, iespaidus, priekus un pārdzīvojumus vienā kadrā – vienā intervijā.

 

Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režijas maģistrantūru, aktieris un režisors Klāvs Mellis šobrīd savu ikdienu velta teātra trupas KVADRIFRONS darbam. Jaunās teātra trupas repertuārā savu vietu atradis arī Klāva jaunākais veikums – izrāde “Himna”, kas sākotnēji tapusi kā diplomdarba izrāde. Taču pavisam drīz, KVADRIFRONAM sadarbojoties ar Dirty Deal Teatro un šī gada “Spēlmaņu naktī” godalgotās gada izrādes “Dvēseļu utenis” komandu, pirmizrādi piedzīvos režisores Ingas Tropas erotiskais trilleris “Sidraba šķidrums”, kur Klāvs darbosies aktiera ampluā.

Skatoties uz KVADRIFRONA aktivitātēm Rīgas cirka telpās, rodas iespaids, ka tas ir bijis mērķtiecīgs un apzināts solis – izveidot neatkarīgu teātra trupu un bāzēties tieši Rīgas cirkā. Kā ir patiesībā?

Kaut kādā ziņā tas ir bijis mērķtiecīgs solis. Šeit, cirkā, mēs darbojamies jau aptuveni gadu. Lai uztaisītu izrādi-ekskursiju “Brīnuma skartie”, vajadzēja te iedzīvoties. Vai gribi dzirdēt klasisko stāstu, kāpēc mēs to darām? Tad, kad nolēmām, ka ir kaut kas jānodibina, mēs (Klāvs Mellis, Ance Strazda, Reinis Boters, Āris Matesovičs – L. Ā.) vēlējāmies, lai tas būtu teātra mākslas projekts bez konkrētas mājvietas, bet radās sajūta, ka vajag kādu savu štābiņu – permanentu vietu, kurā atgriezties, kaut vai pašu dēļ, jo tomēr ir arī jāsēž pie datora, jāraksta visādas atskaites. Un teātra skatītājam jau tomēr patīk, ka ir kāda konkrēta vieta. Mēs sākotnēji meklējām vietu, jo bija doma, ka jāīrē telpas, taču padzirdējām, ka šeit, cirkā, notiek pārmaiņas – aizliegums izmantot dzīvniekus cirkā, valdes nomaiņa, remonta plāni… Vārdu sakot, dažādas peripetijas. Atnācām aprunāties par iespējām, jo publiskajā telpā bija izskanējis, ka cirks tiks veidota  kā starpdisciplināra mākslas norišu vieta, un sapratām, ka tas ir tieši tas, ko vēlamies. Mums teātris ir pamatā, bet patīk arī citas lietas, tādēļ radās doma dot cirkam kaut ko no sevis. Nākotnes plānos ir ideja sadarboties ar Rīgas cirka skolu. Tas nebija konceptuāls lēmums – izmantot lielu ēku kvartāla lielumā, Rīgas centrā, kurā nekas īsti nenotiek. Cirkā nav nekādas pastāvīgas trupas, tādēļ arī cirkam ir svarīgi, lai ēka līdz renovācijai dzīvotu. Tas bija abpusēji izdevīgi.

Skats no DDT izrādes "Dvēseļu utenis" // Foto – Jānis Amoliņš

Kas ir šie “mēs”?

Mēs ar Anci (Strazdu), Āri (Matesoviču) un Reini (Boteru) savācāmies kopā, jo studējām vienā kursā Kultūras akadēmijā. Ar Anci esam pazīstami ļoti, ļoti sen, jau no kādas 5. klases, mēs kopā mācījāmies rozentāļos (Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā – L. Ā.). Draudzējāmies arī, studējot Kultūras akadēmijā, bet, kamēr es biju Erasmus apmaiņas programmā Polijā, Ance sadraudzējās ar Reini, bet Reinis savukārt vairāk draudzējās ar Āri. Kad atbraucu atpakaļ no Polijas, sanāca, ka mēs sākām draudzēties savā starpā. Protams, Akadēmijā visi draudzējās ar visiem, bet mēs kaut kā vairāk. Sākām darīt daudz kopīgu lietu. Protams, mēs, freelance aktieri, bieži vien nevaram izvēlēties, ar ko kopā strādāt, tādēļ vienā brīdī nolēmām, ka vēlamies sastrādāties un veidot ko kopīgu. Izrāde “Dvēseļu utenis” bija tāds konkrēts atskaites punkts, no kura nolēmām sākām sadarboties. Visi kopā sanācām, piedzērāmies un izrunājām plānus. Sapratām, par ko vēlamies veidot izrādi, un noskaidrojām visus būtiskos jautājumus. Kas būs režisors? Inga Tropa! Kas to varētu uzrakstīt? Justīnei Kļavai varētu labi sanākt! Ar ko mēs gribētu kopā spēlēt? Ar Igoru Šelegovski un Anastasiju Rekutu-Džordževiču, jo gribējām arī kādu krievvalodīgo aktieri. Kur mēs varētu spēlēt? Piedāvāsim Dirty Deal Teatro vadītājai Annai Sīlei! Viņa piekrita, dabūjām arī finansējumu, un rezultātā mums tas izdevās.

Sapratām – ja to varam izdarīt, tad, lai darītu to kopā, mums vajadzētu organizāciju, juridisku personu, caur kuru veicināt visas ieceres. Vēlāk mums pievienojās dramaturgs Evarts Melnalksnis. Zināju, ka viņš studē mūzikas teātra dramaturģiju Vācijā, viņš tieši bija atbraucis uz Latviju. Beigās sanāca tā sanāca, ka viņš tagad ir Latvijā un ir ar mums kopā. Oficiāli biedrībā esam pieci, bet patiesībā KVADRIFRONA komanda ir daudz lielāka. Protams, liels prieks arī par brīvprātīgajiem.

Vai tad, kad mācījies aktiermākslu Kultūras akadēmijā, tev nebija vēlme strādāt repertuārteātrī?

Nevarētu teikt, ka tolaik pēc tā alku. Tāds gan nebija Akadēmijas uzstādījums, bet tā vide tomēr radīja šo iespaidu – ja esi kaut cik normāls aktieris, tad tevi paņems kāds repertuāra teātris. Savukārt, ja tu esi tāds meh… tad nē. Akadēmijā šī sajūta tiek netīšam nodota tiem, kas apgūst aktiermākslu. Tas ir ļoti nepareizi. Protams, ja mani kāds teātris tagad uzaicinātu štatā, es justos glaimots, bet noteikti tam nepiekristu.

Tad jau “Kvadrifrona” izveidošana nebija nekāds izmisuma solis?

Nē. Noteikti nē. Man, Ancei, Reinim un Ārim šobrīd ir darbs. Latvijā ir freelance aktieru kodols, no kuriem daudziem ir pat diezgan milzīgs darba apjoms. KVADRIFRONA dēļ pat nākas daudziem atteikt, lai gan finansiāli izdevīgāk būtu piekrist citiem piedāvājumiem. KVADRIFRONS ir sirdslieta, un ceru, ka kādreiz tas atmaksāsies.

Teātra trupa KVADRIFRONS: Ance Strazda, Reinis Boters, Evarts Melnalksnis, Āris Matesovičs, Klāvs Mellis // Publicitātes foto

Kādēļ izvēlējies maģistrantūrā studēt tieši režiju?

Īstenībā jau tad, kad stājos aktieros, vēlējos studēt režiju, bet toreiz režisorus Akadēmijā neuzņēma. Iestājos aktiermākslas programmā, pēc tam runāju ar kursa vadītāju Annu Eižvertiņu par to, vai viņa man varētu ko vairāk mācīt par režiju. Toreiz tāda vēlme bija gan man, gan aktierim Uldim Sniķeram. Viņa uzdeva režijas uzdevumus, bet mēs paši bijām slinki un pirmos divus uzdevumus izpildījām, trešo vairs ne. Tas nebija oficiāli un terminēti, tādēļ tā arī viss beidzās. Pabeidzu aktierus, nedaudz pastrādāju, un šķita loģiski stāties režisoros. Tas nebija pēkšņs lēmums, tā ir tā lieta, ko gribu darīt vēl aizvien, bet, protams, gribu arī būt aktieris.

Kādi, tavuprāt, ir laba režisora priekšnosacījumi?

Īsti nezinu… Tas gan nav oriģināls izteikums, bet principā režisoram vajag labu gaumi, lai gan tas ir nenormāli abstrakts jēdziens. Vēl ir viens Annas Eižvertiņas izteikums, ka režisoram ir jābūt pedagoģiskai, organizatoriskai un mākslinieciskai funkcijai. Mākslinieciskā un organizatoriskā man ir, bet pedagoģiskās man nav vispār. Esmu diezgan slikts skolotājs.

Pirms intervijas minēji, ka esi mācījies vairākās skolās. Kā tās tevi ir iespaidojušas?

Pēc 64. vidusskolas aizgāju uz Jaņa Rozentāla mākslas skolu, tā mani iespaidoja, jo mentālā līmenī esmu čalis, kam patīk sēdēt pie molberta un vienam, savā nodabā kaut ko ķibināt, nevis sadarboties ar daudziem citiem cilvēkiem, ko es daru šobrīd. Teātra vide ir tāda, kurā tev visu laiku ir jābūt cilvēkos, tādēļ ir patīkami būt savā nodabā. Pēc rozentāļiem sapratu, ka man nepatīk un negribas nekur mācīties, tādēļ devos stopot. Kad atbraucu uz Latviju, biju noilgojies pēc mācīšanās. Iestājos Mākslas akadēmijā, vizuālās komunikācijas nodaļā. Pusgadu izlikos, ka mācos, bet beigās neko tur nedarīju. Vēlāk iestājos Kultūras akadēmijā. Tas bija tas, ko toreiz gribēju, nezinu gan, kāpēc. Pabeidzu aktierus. Pa vidu tam visam vēlreiz mēģināju studēt vizuālo komunikāciju Mākslas akadēmijas maģistrantūrā un kā pirmais tiku uzņemts arī Kultūras akadēmijas kultūras menedžmenta un radošo industriju studiju programmā. Pēc gada arī Ance tajā tika kā pirmā, un viņai pārmeta to, ka viņa jau darīšot tāpat kā tas Mellis, kurš iestājās un neatnāca ne uz vienu lekciju. Vārdu sakot, man patīk stāties skolās. Plānoju to darīt arī nākamgad.

Kā pie tevis nonāca tavs maģistra darbs “Himna”?

Ir tāda krievu izcelsmes amerikāņu filozofe Aina Renda. Portālā Satori bija nopublicēts raksts, ka viņi izpārdod neizpirktās grāmatas. Ieraudzīju Ainas Rendas grāmatu “Himna”. Man šķita, ka tas ir ļoti foršs nosaukums un ka ir vērts paskatīties.

Patiesībā šādi pie mums mēdz atnākt ļoti foršas lietas…

Jā, tā ir. Es izlasīju to grāmatu un sapratu, ka tā ir fui… Tā ir diezgan jauka grāmata, bet ne jau, lai to iestudētu. Tur ir izteikta antiutopija, un tā grāmata ir nenormāli ideoloģiska. Es, piemēram, neesmu redzējis režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudēto Džordža Orvela “1984” Liepājas teātrī, bet man šķiet, ka antiutopija ir slidens variants. Īstenībā Aina Renda mani ļoti kaitina, bet nolēmu, ka ir jāizlasa vēl kas cits no viņas daiļrades. Izlasīju grāmatu “Pirmavots” – izrādē ir paņemti kādi trīs motīvi arī no šī darba. Kad man lūdza norādīt maģistra darba tematu, norādīju šo darbu. Tad vairākus mēnešus pavadīju rakstot. Principā iestudējums vairāk vai mazāk ir par to, kā es cenšos noformulēt savu viedokli par Ainu Rendu. Jeb drīzāk – izrāde pati par sevi ir tas mans viedoklis par viņu. Rakstot izrādes tekstu, ņēmu materiālus no daudziem avotiem, man tur bija lappusi garš monologs no slovēņu filozofa Slavoja Žižeka un no konteksta izrautiem Alvja Hermaņa citātiem. Izmantoto autoru spektrs ir milzīgs, patiesībā no Ainas Rendas tur nav pārāk daudz. Uzrakstīju 70 lappušu garu, wannabe čehovisku lugu. Sapratu, ka tas taču nav tas, kas mani interesē. Luga varētu būt ciešama, bet man taču tādu nemaz negribas taisīt. Beigās materiāls sanāca 20 lappušu garš, un arī izrāde nav pārāk gara, tikai stunda. Kopumā esmu apmierināts ar rezultātu.

Skats no Klāva Meļļa izrādes "Himna" (teātra trupa KVADRIFRONS) // Foto – Kristīne Madjare

Kādi šobrīd ir aktuālie plāni, režijas ieceres?

Pašlaik man kā aktierim notiek mēģinājumi pie erotiskā trillera “Sidraba šķidrums”, pēc tam Paula Pļavniece ar mums taisīs izrādi bērniem, vēlāk braukšu strādāt uz Valmieras Drāmas teātri, kur iestudēšu Džeku Londonu (Džeka Londona romānu “Mārtins Īdens” L. Ā.). Paralēli līdz jūnija beigām ar KVADRIFRONU taisīsim vienu diezgan lielu projektu, ko paredzēts rādīt dažādās Latvijas pilsētās, pēc tam piedalīsimies nākamajā Valmieras Vasaras teātra festivālā, kur, ja viss notiks, kā plānots, KVADRIFRONA komandai būs divas izrādes – vienu veidošu es, otru Reinis.

Vai tu šobrīd sevi redzi vairāk kā aktieri, vai kā režisoru?

Es to kaut kā nenošķiru, aktiera un režisora funkcijas ir dažādas, bet tu tāpat paliec mākslinieks. Es nedefinēju lielas atšķirības.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt