Lauma Mellēna-Bartkeviča 03.12.2018

Latvijas teātris kaimiņu acīm

Skats no LNT izrādes "Mežainis" // Foto – Kristaps Kalns

Šogad “Spēlmaņu nakts” izrāžu skates ārvalstu ekspertu žūriju veidoja septiņi teātra kritiķi un praktiķi no piecām valstīm – Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Slovākijas, Beļģijas un Vācijas. Līdzās kritiķu diskusijai, kas notika 2018. gada 5. novembrī [1], šķita būtiski iezīmēt Baltijas perspektīvu, aicinot uz aktuālajiem procesiem Latvijas teātrī palūkoties mūsu tuvākos kaimiņus: Tartu Universitātes profesori, igauņu teātra zinātnieci Anneli Saro un lietuviešu teātra kritiķi Vaidu Jauniški. Saruna notika pēc piecām skates laikā redzētām izrādēm: “Dieviņš pillā” (JRT), “Dvēseļu utenis” (DDT), “Mežainis” (NT), “Arī vaļiem ir bail” (NT) un “Ļeņina pēdējā eglīte” (JRT).

 

Vai šīgada “Spēlmaņu nakts” skates izrādēs manījāt ko jaunu vai atšķirīgu no tā, ko esat iepriekš redzējuši Latvijas teātrī?

Anneli Saro: Pāris gadu neesmu sekojusi līdzi tam, kas notiek Latvijas teātrī, tādēļ man bija ļoti interesanti. No iepriekšējiem gadiem man palicis atmiņā, ka Latvijas teātrī netiek iestudētas jaunas latviešu lugas vai ka to vienkārši nav, kā arī tas, ka latviešu teātris nav īpaši ieinteresēts Latvijas vēsturē un tematikā. Tāpēc mani ļoti pārsteidza, ka šajā skatē galvenokārt redzējām iestudējumus, kuru pamatā ir nacionālā dramaturģija.

Vaids Jauniškis: Man negaidītākais pārsteigums bija izrāde “Pēdējā Ļeņina eglīte” (rež. Uldis Tīrons, JRT – L.M.B.) – izaicinājumu un ambīciju pilna, acīmredzami kolektīvi tapusi izrāde. Nevar teikt, ka es tajā būtu ieraudzījis ko radikāli jaunu, tomēr tas, kā iestudējuma veidotāji attiecas pret vēsturi, bija no formas viedokļa patiešām aizraujoši.

Simtgades sezonā nevaru nepavaicāt – vai, jūsuprāt, Latvijas teātrī ir manāmi arī kādi simtgades efekti?

V.J.: Man liekas, ka simtgades efekts ir acīmredzamās refleksijas par Latvijas un latviešu vēsturi, kas parādās vairākās izrādēs, tostarp arī, teiksim, Alvja Hermaņa veidotajā iestudējumā par Aivaru Neibartu (“Dieviņš pillā”, JRT – L.M.B.), kas ir par dzeju un valodu, un astoņdesmitajiem gadiem. Arī “Dvēseļu utenis” ir par Latviju, tikai par mūsdienām.

A.S.: Igaunijā pavisam nesen notika festivāls Draama, kura centrā bija īpašs simtgades izrāžu cikls “Gadsimta stāsts”, un ievēroju, ka mūsu ārzemju viesi – es šeit nedomāju Baltijas kolēģus, bet pārējos – bija visai samulsuši par vairākiem iestudējumiem ar spēcīgām lokālajām piesaistēm. Braucot uz Rīgu, domāju par to, ka koncentrēties uz atsevišķas valsts nacionālo dramaturģiju tomēr ir kaut kas ļoti atšķirīgs no ierastā festivālu formāta. Pašlaik vadu kādu promocijas darbu, kurā tiek aplūkota paškolonizācijas problemātika igauņu kultūrā 21. gadsimtā, uzsverot, ka modernisms ir sava veida koloniālisms, jo, pārņemot formas un ideoloģiju, mēs paši sevi kolonizējam. Šī tēze, manuprāt, sasaucas ar dažiem “Spēlmaņu nakts” skatē redzētajiem iestudējumiem, kuri reprezentē tipisku Eiropas modernismu, piemēram, “Salome” un “Arī vaļiem ir bail” – it kā postmodernisms, tomēr ar spēcīgām modernisma iezīmēm, kas nav raksturīgas specifiski Latvijai. Šāda tipa dramaturģiju var atrast visā Eiropā, tajā nav nekādas īpašas nacionālas problemātikas, kas varētu šķist interesanta citiem. Baltijā mums, protams, ir kopīga traumatiska vēsturiskā pieredze.

Man skates laikā bija tāds kā binokulārs skatījums – no vienas puses, meklēju mākslinieciskas inovācijas, no otras – kaut ko specifiski savdabīgu, lokālu un atšķirīgu gan formā, gan saturā, kas nebūtu redzēts citur, līdz ar to es īpaši neesmu domājusi par to, kāda saistība ir redzētajām izrādēm ar simtgadi.

Skats no JRT izrādes "Dieviņš pillā" // Foto – Jānis Deinats

“Spēlmaņu nakts” skates programma jums sākās ar režisora Alvja Hermaņa iestudējumu “Dieviņš pillā” Jaunajā Rīgas teātrī, turklāt bez tulkojuma. Kādu pieredzi jums sniedza šī izrāde?

A.S.: Ļoti spilgti atceros Gunu Zariņu no citas Alvja Hermaņa izrādes – “Garā dzīve”, un, protams, arī šajā uzvedumā viņa aktieriski ir nepārspējama. Man radās iespēja pārsēsties uz pirmo rindu, un es ar prieku to izmantoju, jo mani tiešām interesēja palūkoties uz šīs aktrises sniegumu tuvplānā. Izbaudīju aktierspēles smalkumu un tīrību, gūstot apstiprinājumu daudzu latviešu kolēģu paustajai sajūsmai par Gunas Zariņas meistarību, ierindojot viņu pat ģēniju kategorijā. Iespējams, jūs esat pieraduši pie tā, cik labi viņa spēlē, taču man tas bija kaut kas svaigs un interesants. Vienīgais, par ko man patiešām žēl, ir tas, ka šī izrāde netika tulkota, tādēļ nācās samierināties tikai ar pārstāstu par Neibarta dzejas valodu un poētiku, kuru gan es varēju uztvert pēc analoģijas ar līdzīgām parādībām igauņu dzejā, lai iedarbinātu savu iztēli. Kopumā ļoti izbaudīju izrādi, lai arī nevarēju saprast katru vārdu. Izrādes forma un saturs bija savstarpēji atbalstoši. Vienlaikus tā raisīja asociācijas ar dzejas teātri, kuru grūti ietilpināt kādā konkrētā “plauktiņā”.

V.J.: Laikam gaidīju kaut ko citu, tādēļ jutos mazliet vīlies. Esmu redzējis Alvja Hermaņa izrādi “Ziedonis un Visums” par Imantu Ziedoni (JRT, 2010 – L.M.B.), kā arī lasīju režisora publicētajā dienasgrāmatā par vēlmi iestudēt izrādi par Aivaru Neibartu un viņa poētiku. Tāpēc mani mazliet mulsināja scenogrāfija, kas atgādināja “Garo dzīvi” un vienlaikus bija ļoti skaidri sadalīta divās atsevišķās telpās. Vienu no tām nosacīti varētu dēvēt par “dabisku”, otru – par “reproducējošu”, bet starp tām – kaut kas līdzīgs 80. gadu estrādei. Hermanis it kā liek mums ienirt Neibarta dzejā, kuras izspēlēšanu bija interesanti vērot arī, nesaprotot tekstu. Tomēr vienlaikus man tas mazliet atgādināja ballīti, kurā ieradies kāds samērā eksotisks viesis, kas mēģina sarunāties un runā nepārtraukti. Sākumā ir pat interesanti, pēc tam tas kļūst nogurdinoši, tomēr aiziet prom nav iespējams. Varbūt tas arī bija režisora mērķis – parādīt, ka savā ziņā Neibarts pats bija valodas gūsteknis? Jāatzīstas, ka pat neizlasīju pirms izrādes neko vairāk kā to, ka tas ir iestudējums par šo dzejnieku, un uzreiz pat nesapratu, ka lomu spēlē sieviete, proti, Guna Zariņa, kura neapšaubāmi ir izcila aktrise. Pēc izrādēs vēlreiz pārdomājot koncepciju, es šajā faktā tomēr nesaredzēju neko vairāk kā aktrises izaicinājumu pašai sev nospēlēt vīrieti. Vienlaikus šajā no visām redzētajām izrādēm viskonsekventāk ievērots līdzsvars starp formu un saturu.

Par vienu no šīs sezonas spilgtākajām izrādēm tiek uzskatīts “Dvēseļu utenis”, ko Dirty Deal Teatro iestudējusi Inga Tropa. Jums bija iespēja gan izlasīt Justīnes Kļavas lugu, gan noskatīties iestudējumu. Kādas pārdomas raisīja šis materiāls?

V.J.: Pirms skates mums bija iespēja izlasīt izrādes aprakstu, kurā šis tas teikts gan par izrādes formu, gan saturu. Pēc izrādes noskatīšanās izlasīju lugu un tajā saskatīju mazliet vairāk iespēju, nekā redzēju iestudējumā. Man iestudējums šķita izteikti paredzēts jauniem cilvēkiem, kādi arī lielākoties sēdēja zālē. Bija gan arī vecāki cilvēki par mani, kuri, starp citu, arī pārsteidzošā kārtā smējās par “vāciešu” jociņiem, un tamlīdzīgi. Taču es personīgi dalu teātri divās kategorijās – atspoguļojošais, kas tikai rāda skatītājam viņa paša jeb sabiedrības atspulgu, un otrs, kas kā ar palielināmo stiklu var kaut ko pievilkt tuvāk, liekot domāt, analizēt un atsedzot arī funkcionēšanas mehānismu. Šī izrāde man likās izteikti atspoguļojoša.

Es teiktu, ka tas ir seriāla “Draugi” latviešu variants – it kā tiek runāts par būtiskām lietām, taču ļoti klišejiskā, stereotipiskā veidā, piemēram, par to, kā mēs cīnāmies ar savu vēsturi un tās neviennozīmīgumu mūsu priekšstatos, taču paliekot uz virsmas šīs problemātikas iztirzāšanā.

Atšķirībā no izrādes “Jubileja ‘98” (Daugavpils teātris, 2017 – L.M.B..), Justīnes Kļavas ļoti gudri veidotu Tomasa Vinterberga lugas adaptāciju, kuru man bija iespēja noskatīties pagājušogad, “Dvēseļu utenī” nekāda iešana dziļumā nenotiek. Un ir vēl viena lieta, kas man personīgi ļoti nepatīk teātrī – tā ir netīra skatuve, mētāšanās ar ēdienu un tamlīdzīgi, lai arī es saprotu, ka tas varbūt dažreiz ir attaisnojams. Kopumā šajā darbā apbrīnu pelna aktieru grupas vienotais spēles stils – tieši ansamblis, jo individuālie tēli šķita diezgan ilustratīvi.

A.S.: Es darīju pretēji nekā Vaids – vispirms izlasīju lugu un pēc tam skatījos izrādi. Luga likās samērā vienkārša, līdzīga visiem zināmajām anekdotēm par latviešiem, krieviem un amerikāņiem, kuri, saskaroties ar identisku situāciju, reaģē dažādi, un šīs reakcijas lielākoties ir saistītas ar nacionālajiem stereotipiem. Taču izrāde patīkami pārsteidza, radot vairākas labas metaforas. Piemēram, no lugas sapratu, ka komunālajā dzīvoklī ir tikai divi ledusskapji, bet uz skatuves bija seši, turklāt katrs no iemītniekiem it kā dzīvo savā kastītē, un tas, manuprāt, ir ļoti tipiski Baltijas un Ziemeļvalstu iedzīvotājiem. Mēs esam lieli individuālisti, un, pat dalot dzīves telpu ar citiem, paliekam savās “kastītēs”, citus uztverot caur ekrāniem, medijiem, sociālajiem tīkliem un tā tālāk. Līdz ar to scenogrāfija faktiski ietvēra laikmetīguma metaforu. Jāatzīmē, ka arī aktieri spēlēja ļoti enerģiski, it kā cenšoties pierādīt pretējo, nekā pauž viņu varoņi. Arī atsevišķie tēli bija diezgan plakani, tipizēti, līdz ar to aktieriem nebija dota pietiekama iespēja parādīt, uz ko viņi ir spējīgi. Piemēram, Lāsmas tēls – viņa visu laiku runā, taču skatītājs par viņu uzzina tikai to, ka viņa ir tautas deju skolotāja un samērā histēriska būtne. Arī man izrādē bija par daudz atspoguļojošā, proti, konstatējot nacionālo stereotipu esamību, bet nekādi nepiedāvājot, ko tad ar tiem darīt, kā tos pārvarēt. Mani laikam neapmierina konstatējums: “Es nezinu, ko man ar to darīt!”

Skats no DDT izrādes "Dvēseļu utenis" // Foto – Jānis Amoliņš

“Spēlmaņu nakts” skatē bija iekļauts arī Valtera Sīļa iestudētais “Mežainis” – izrāde ar interesantu biogrāfiju. Proti, tās pirmiestudējums tapa Lietuvā – Nacionālajā Kauņas Drāmas teātrī 2015. gadā. Tātad lietuviešu kolēģim ir arī salīdzinoša perspektīva. Taču, lai izvairītos no neapzinātas viedokļa ietekmēšanas, sāksim ar pirmreizējiem iespaidiem.

A.S.: Es par “Mežaini” biju lasījusi un arī dzirdējusi referātus vairākās konferencēs Baltijā, līdz ar to man bija izveidojies priekšstats, ka tā ir izrāde, par kuru latvieši labprāt runā, un es gaidīju ko īpašu. Skates laikā man bija arī intervija ar Valteru Sīli, kuram izdevās mani apburt. Man patīk viņa pieeja teātrim, mēģinot paraudzīties uz vienu un to pašu lietu no dažādām pusēm, noskaidrot dažādu pušu viedokļus, iedziļināšanās. Izrādē pārliecinājos, ka Latvijas Nacionālajā teātrī strādā patiešām talantīgi aktieri un ka Valters Sīlis kā režisors ir labs sava amata meistars, taču iestudējums, manuprāt, ir vismaz divreiz par garu. Domāju, ka te pietrūcis meistarīga dramaturga, kas varētu dot padomu, kuras ainas var droši “izgriezt”, lai izrāde ilgtu apmēram pusotru stundu, un tādā gadījumā tas būtu izcils, profesionāls un ļoti spēcīgs iestudējums.

V.J.: Man liekas, ka Jānim Balodim patīk ieslīgt detaļās. Tā nav pirmā izrāde, kur materiāls ir “izstiepts”, to pašu var teikt par “Veiksmes stāstu” (Jāņa Baloža un Valtera Sīļa sadarbībā tapušais iestudējums LNT, 2016 – L.M.B.). Saprotu, ka ir grūti kaut ko neiekļaut izrādes tekstā, īpaši, ja runa ir par jaunatrastiem dokumentiem un faktiem, pētījumiem, kur katra nianse šķiet izšķiroša. Tomēr arī man vairākas epizodes šķita liekas, pat pašmērķīgas. Man šis iestudējums patika galvenokārt aktieru dēļ. Esmu redzējis Kauņas Drāmas teātra iestudējumu, tādēļ bija interesanti salīdzināt Latvijas Nacionālā teātra aktierus ar lietuviešu kolēģiem, meklējot kopīgo un atšķirīgo, lai gan atšķirīgā bija diezgan maz. Galvenā problēma ar “Mežaini” Latvijā, manuprāt, ir mazā skatuve (izrāde tiek spēlēta Nacionālā teātra Mazajā zālē – L.M.B.), jo lielā zāle sniedz labāku iespēju episkam stāstam, kāds tiek izspēlēts “Mežainī”. Kauņā izrāde tika spēlēta uz lielās skatuves, bet spēles stils šeit ir saglabāts tieši tāds pats, tādēļ es tur saskatu neatbilstību starp izrādes formātu un spēles laukumu, man šis tuvplāns šķita pārāk ilustratīvs. Manuprāt, burtiski pietrūka tā, ko mēs varētu nosaukt par teātra telpu starp skatuvi un skatītājiem – skats no attāluma, pat fiziskā distance, respektīvi, skaidrāks kopplāns padarītu šo stāstu uzrunājošāku, emocionālāku.

A.S.: Mums ar citiem kolēģiem (skates ārvalstu ekspertiem – L.M.B.) domas dalījās, starp mums bija arī tādi, kuriem, tieši pretēji, šķita, ka šī relatīvā ceturtās sienas nojaukšana ļauj labāk izbaudīt aktieru sniegumu un panāk intensīvāku līdzpārdzīvojumu. Man netraucēja mazās zāles specifika. Un ļoti patika aktieris, kas spēlēja stāstnieku un arī Hērodu “Salomē” (Arturs Krūzkops – L.M.B.), viņš spēlē ar neticamu enerģiju un prot noturēt publikas uzmanību arī tad, kad viņa tēlam nav jārunā. Tāda skatuves harisma mūsdienās ir retums.

Lielākā daļa ārzemju žūrijas nepalika uz otro cēlienu Nacionālā teātra izrādei “Arī vaļiem ir bail”. Saprotams, ka trīs izrādes vienā dienā nav joks, tomēr vai tas bija vienīgais iemesls?

V.J.: Šī izrāde man atgādināja seriālu, kas var būt nepanesami garš un brīžiem garlaicīgs. Varu piekrist tam, ko Anneli iepriekš teica par Eiropas modernismu – ka nav nekā īpaša, viss ir tik vienāds un reizē tik virspusējs, pat ne mākslīgs, jo pati dzīve savā ziņā ir kļuvusi mākslīga. Saistībā ar šo iestudējumu gribu atzīmēt pāris lietas, kas šķita novatoriskas. Pirmkārt, tas ir plastiskais ķirurgs kā galvenais varonis, respektīvi, jauns sociālais tips. Otrkārt, neesmu redzējis daudz izrāžu, kurās mēģināts runāt par arhitektūru kā tēmu un reizē scenogrāfisku metaforu. Taču vispārējais tēlu tipizējums mani garlaikoja – gluži tāpat kā ir filmas par politiķiem, kuri noteikti ir zagļi un korumpanti, šis savukārt ir no sērijas “Bagātie arī raud”, ja atceraties tādu telenoveli. Savukārt ķirurga apsēstība ar loga izciršanu jaunajā mājā man šķita ilustratīva, muļķīga un banāla, tāpat kā centieni parādīt, cik bezjēdzīga ir šī mūsdienu stresainā skriešana, nejautājot sev, uz kurieni un kāpēc. Kaut kas šajā izrādē bija biedējoši sekls. Un pat labiem aktieriem īsti nav, kur izpausties, jo tēli ir viendimensionāli un klišejiski, varbūt izņēmums ir galvenā varoņa tēvs.

A.S.: Mani neatstāja sajūta, ka šo lugu jau kaut kur esmu redzējusi par spīti tam, ka zinu, ka tas ir jauns latviešu oriģināldramaturģijas darbs. Taču, atskaitot personāžu vārdus, es nevarēju ieraudzīt nekādas sakarības ar mūsdienu latviešu sabiedrību.

Eiropas dramaturģijā ir miljons līdzīga satura lugu, piemēram, Mariusa fon Maienburga darbi, tad kāpēc gan rakstīt vēl vienu tādu, kurā turklāt nav nekā nacionālspecifiski saistoša?

Heteroseksuāla baltā vīrieša pusmūža krīze taču nav nekas jauns vai pārlieku interesants. Nevar noliegt, ka luga ir talantīgi uzrakstīta un autors labi pārzina teātra “drēbi”, taču tematiski tur tomēr bija ļoti daudz balto plankumu. Piemēram, es varu norīt to loga metaforu, kas nepatīk lietuviešu kolēģim, tomēr man bija grūti ieraudzīt šajos tēlos kaut ko, kas varētu aizkustināt skatītāju, identificējoties ar pieminēto plastisko ķirurgu (galveno varoni Jāni Bērziņu – L.M.B.) vai blogeri (viņa sievu Annu Bērziņu – L.M.B.). Likās pat skumji, ka tik daudz radošās enerģijas izšķiests šādā viduvējā iestudējumā. Taču es īpaši gribu uzteikt gaismu mākslinieka (Oskara Pauliņa – L.M.B.) darbu un gaismu partitūru, kurai bija būtiska, mūsdienu teātrī atkal reti novērtēta nozīme skatuves telpas radīšanā, kā arī scenogrāfa (Reiņa Suhanova – L.M.B.) veikumu. Aktieri, nešaubos, darīja, ko varēja, tomēr jāatzīstas, ka atstāju zāli bez jebkāda aizkustinājuma sirdī.

V.J.: Tehniski izrādei nebija nekādas vainas. Un es saprotu, ka šis popkultūras produkts droši vien “strādā” uz noteiktu auditoriju. Iespējams, atsevišķiem sabiedrības slāņiem vai indivīdiem, kuri šajā izrādē ierauga sevi spogulī, ir citāds skatījums nekā mums. Varbūt vienkārši teātra kritiķi nepieder pie šīs izrādes mērķauditorijas.

Skats no LNT izrādes "Arī vaļiem ir bail" // Foto – Margarita Germane

Nākamā skates izrāde – Nacionālā teātra iestudējums “Salome” – šķiet paredzēta citai mērķauditorijai. Daži kolēģi izteicās, ka ir mulsinoši skatīties “Salomi” pusdienlaikā. Kādi iespaidi par šo klasikas interpretāciju Viestura Kairiša iestudējumā?

A.S.: “Salomē” mani iepriecināja režija, šķita, ka viss ir rūpīgi izdomāts līdz vissīkākajai kustībai un intonācijai. Režijas zīmējumā jāuzteic tēlu individuālais portretējums un vienlaikus attāluma un kustības nozīme izrādes varoņu mijiedarbībā ar skatītājiem. Viesturs Kairišs ir neapšaubāmi talantīgs režisors, kurš zina, ko grib un kā to panākt. Arī aktieri ir lieliski, sevišķi Agnese Cīrule titullomā un jau pieminētais Arturs Krūzkops Hēroda tēlā. Tomēr atsevišķos aspektos, manuprāt, forma ņēma virsroku pār saturu, jo vairākkārt pieķēru sevi mēģinām rast pamatojumu šķietami simpātiskiem risinājumiem. Piemēram, tam, ka Jānis Kristītājs atnāk un apsēžas starp skatītājiem – it kā kristietības reprezentācija, bet tad jādomā – kā īsti režisors traktē Jāņa Kristītāja nogalināšanu? Estētiski mani viss pārliecināja, taču, pat izmisīgi cenšoties notvert izrādes saikni ar mūsdienu sabiedrību, man sev tā arī neizdevās atbildēt uz jautājumu, kāpēc Viesturs Kairišs tieši šobrīd ķēries pie “Salomes”. Un tas likās dīvaini.

V.J.: Man likās ļoti neparasti, ka, sēžot klasiskā teātrī, esmu nonācis site-specific (vietas jeb telpas izpratnē specifiskā – L.M.B.) izrādē, jo režijas koncepcija tik organiski sader kopā ar Nacionālā teātra Lielo zāli, ka pat grūti nosaukt citu, līdzīgu iestudējumu. Visas ložas un balkoni, apzeltījums un drapērijas tik labi iederas šajā dekoratīvajā izrādē, ka šķiet pat neiespējami, ka šo izrādi varētu spēlēt citā teātrī. Man pārsteigumu sagādāja fakts, ka režisors kombinē Riharda Štrausa operu un Oskara Vailda lugu. Tomēr šo formas tīrību ir ļoti grūti saglabāt. Man likās, ka ir par daudz neobligāta dekoratīvisma gan Salomes tēlā, gan, piemēram, toreadoru-suņu tēlos, kuros šis dekoratīvais izkāpinājums šķiet pārspīlēts. Opera kopā ar vizuālo tēlu padara iestudējumu savdabīgu estētikas ziņā, taču man ir grūti runāt par kādu saturisko pievienoto vērtību.

Dienā, kad notiek mūsu saruna, jūs tikko esat noskatījušies izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte” JRT. Kā tajā sabalansējas forma un saturs?

V.J.: Man jāatzīst, ka šī izrāde no visa redzētā ir mana favorīte, jo tajā ir jūtama bezkompromisu ambīcija gan formas, gan satura aspektā. Sākumā likās, ka izvēlētais spēles stils zaudēs asumu un pēc pirmās pusstundas noplaks, taču tad tika izspēlēta ritualizācijas kārts, kas lielā mērā noteica turpmāko izrādes temporitmu. Šajā ziņā būtisks ir fakts, ka režisors ir filozofs, jo runa ir par cita veida domāšanu, kas, iespējams, iet pāri teātra tehnikas robežām. Varbūt režijas aspektā šis uzvedums nav labākais paraugs, bet idejas ir svaigas – groteskā makabreska par Ļeņinu ir ceļš, kuru režisors izvēlējies, visticamāk, pat nenojaušot, kurp tas aizvedīs, un liekot pārskatīt dažādus priekšstatus un stereotipus, kas patiesībā līdz šim brīdim nav ļāvuši Ļeņinu apglabāt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Dažādo rituālu klātbūtne ir vienlaikus ironiska, bet reizē ļoti tieša norāde uz kolektīvās atmiņas spēku un ilgstošo efektu.

Izrāde provocē domāt par to, kā mēs izturamies pret savu vēsturi un tās problēmjautājumiem. Strādājot ar izcilu aktieru komandu, kas gatava ne tikai izpildīt norādījumus, bet arī piedalīties izrādes struktūras veidošanā, rezultāts ir lielisks.

A.S.: Mani sākumā šokēja šķietami ekspresionistiskā spēles maniere, kas mūsdienu teātrim nav raksturīga, taču ļoti interesēja, kā šis stils ies kopā ar izrādes saturu. Bieži vien režisoru iesācēju izrādēs redzamas visas iespējamās tehnikas un pieejas vienā putrā, paslēpjot to zem modernā vārdiņa “brikolāža” [2] . Šajā gadījumā trāpīts ir ar atsevišķām konkrētām zīmēm, piemēram, dzejoļiem par Ļeņinu, kas ir ļoti atpazīstams fenomens ne tikai postsociālisma kultūrtelpā, bet arī ārpus tās. Igaunijā pat ir pētījums, kurā slavas dziesmas Staļinam salīdzinātas ar reliģiskajiem dziedājumiem un atrastas līdzības. Izrādē bija daudz ironisku atsauču skatītāju izklaidēšanai, taču vairāk gan tādai auditorijai, kas spēj šo ironiju nolasīt.

V.J.: Vārds “brikolāža” man liekas šai izrādei ļoti atbilstošs. Man patika arī dažādie joki, kas savā laikā bija ļoti populāri, piemēram, atsauces uz Sergeja Kurjokina un Sergeja Šolohova televīzijas šovu “Ļeņins-sēne” (Ленин-гриб) no pagājušā gadsimta 90. gadiem. Gan tajos, gan šajā izrādē kopumā ir zināms iracionālais slānis, un tā esamība krietni bagātina teātra realitāti. “Pēdējā Ļeņina eglīte” ir kā šausmu filma, kurā tu pats sevi pieķer, ka smejies par deģenerējušos cilvēka ķermeni uz izdzišanas robežas. Jautājums jau vairāk ir par mums, nevis par to, ko redzam vai saskatām uz skatuves.

A.S.: Man gan īpaši smiekli nenāca. Protams, ir atsevišķas komiskas lietas, kur, pamatojoties uz pierādītiem vai nepierādītiem faktiem, var konstruēt dažādas savā ziņā komiskas situācijas, kurās skarta, piemēram, seksualitāte vai attiecības starp Nadeždu Krupskaju un Ļeņinu, dekonstruējot un deheroizējot šos tēlus. Aktieri spēlē brīnišķīgi, īpaši Vilis Daudziņš Ļeņina lomā, taču man viss notiekošais likās diezgan grotesks. Vienlaikus es, piemēram, atcerējos, kā mums savulaik skolā lika lasīt Ļeņina tekstus un cik tas bija mokoši un absurdi pēc būtības. Ir vārdi un teikumi, bet kaut kādu jēgu izlobīt ir reāli neiespējami…

Skats no JRT izrādes "Pēdējā Ļeņina eglīte" // Foto – Jānis Deinats

Kā jūs teiktu, vai mūsdienās publiku vairāk interesē aktierspēle vai režija?

A.S.: Ja runa ir par popularitāti vai iemeslu, kā dēļ publika nāk uz teātri, es teiktu, ka proporcija ir līdzvērtīga. Protams, ir aktieri, kas filmējas seriālos vai veido stand-up izrādes, tādējādi iekarojot un nostiprinot savu zvaigznes statusu. Tomēr tajā pašā laikā Igaunija ļoti lepojas ar savu psiholoģiskā teātra tradīciju, ko pārstāv, piemēram, režisors Elmo Nīgenens. Tas ir paradoksāli – piemēram, teātra “NO99” aktieri ir brīnišķīgi, taču viņi ļoti reti saņem balvas tieši par individuālo sniegumu, jo izrādes lielākoties ir konceptuāli kolektīvas, balstītas konkrēto aktieru enerģijā un personībā, ignorējot tradicionālajam teātrim raksturīgo pārmiesošanos kā amatu. Igaunijā ir vairāk nekā simts teātra režisoru, taču lielāka daļa nav plaši pazīstami. Teiksim, 90. gados bija režisori, kas varēja uztaisīt kaut vai tikai pāris iestudējumu un ar tiem ieiet teātra vēsturē.

V.J.: Manuprāt, režisori tomēr ir tie, kas atklāj izcilus aktierus un attīsta viņu talantu. Pirms kāda laika Lietuvā bija ļoti aktuāla diskusija par aktieriem, kas “der” vai “neder” konkrētiem režisoriem viņu specifiskā režijas stila vai rokraksta dēļ. Patlaban Lietuvā ir ļoti maz labu režisoru, es teiktu, ka viņi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Faktiski mēs pat varam runāt par zināmu krīzi gan režijā, gan dramaturģijā. Tieši tāpēc Lietuvas teātri aicina viesrežisorus, piemēram, Valteru Sīli, Arpadu Šilingu, Kristianu Lupu un citus. Režijas krīzes dēļ aktieri vairāk pievēršas dažādām eksperimentālām formām, kolektīviem iestudējumiem, pētījumiem, dokudrāmai un tamlīdzīgi, tomēr man grūti pateikt, cik produktīvas ir šādas stratēģijas.

Un kāda no malas izskatās Latvijas teātra publika?

A.S.: Tāpat kā Igaunijā, pie jums ir novērojama tendence sarīkot stāvovācijas neatkarīgi no tā, vai izrāde bijusi patiešām laba vai viduvēja. Tas nozīmē, ka Latvijas skatītājiem patīk latviešu teātris, vienalga, kas tajā tiek rādīts. Tā ir sava veida atzinība pašam teātra faktam. Dažkārt tas kaitina, jo šķiet, ka publikai nav vispār nekādas kritiskās domāšanas, tomēr, no otras puses, nav nekādas vainas tam, ka teātris mūsdienu sabiedrībā joprojām ir sava veida kultūras rituāls ar atbilstošiem uzvedības kodiem. Es visu laiku vēroju publiku. Redzēju, ka ir cilvēki, kam patīk un kam varbūt ne tik ļoti, taču es gandrīz nekad neesmu redzējusi, ka latviešu teātrī kāds ietu ārā no zāles, kas bieži vērojams, piemēram, Vācijas un Krievijas teātros. Publika Latvijā ir labi audzināta.

V.J.: Ja es salīdzinātu teātri ar reliģiju, man tomēr liekas, ka igauņi un latvieši savās ovāciju izpausmēs ir luterāņi salīdzinājumā ar katoliskajiem lietuviešiem, tiešām! “Spēlmaņu nakts” skates laikā nevienu vakaru nepieredzēju tādas emociju izpausmes, kādas sastopamas Lietuvas teātros gandrīz pēc katras izrādes gradācijā no klaja sašutuma līdz bezmaz svētlaimes ekstāzei. Jāņem vērā arī tas, ka katrai nācijai patīk izcelt savas zvaigznes. Tādēļ mēs ceļamies kājās un aplaudējam. Reizēm paužam atzinību par izrādi, lai attaisnotu to, kādēļ esam iegādājušies teātra biļeti.

Vēl esmu ievērojis, ka latviešu teātrī publika joprojām daudz vairāk uztver gājienu uz teātri kā svētkus, īpašu notikumu, par ko liecina, piemēram, ģērbšanās stils. Es to pat salīdzinātu ar Vīnes Burgtheater. Lietuvā uz teātri gan jauni, gan veci mierīgi iet ikdienas apģērbā. Lietuvā attieksme pret šīm ārējām izpausmēm ir brīvāka.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Baltijas valstu un to nacionālo teātru simtgades sezonās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teātra vidē kaimiņu attiecības kļuvušas tuvākas. Operteātri rīkojuši savstarpējas viesizrādes. Pēdējos gados vairāki latviešu režisori iestudējuši  teātra izrādes Lietuvā, decembra sākumā Tallinā notiek Alvim Hermanim veltīts teātra festivāls. Visu trīs valstu teātra kritiķi vairākkārt tiekoties uzsvēruši nepieciešamību biežāk un intensīvāk apmainīties ar informāciju un viedokļiem, tiek apspriestas profesionālās vides attīstīšanas iespējas digitālajos resursos un Baltijas valstu teātra procesu atspoguļojuma iekļaušana starptautiskajā teātra kritikas apritē. Redzējums kaimiņu acīm, iespējams, paver citu perspektīvu, kuru grūti ieraudzīt, skatoties spogulī. Reizēm tas, ko redzam no sava skatpunkta, no malas izskatās pavisam citādi, un to ir labi zināt, lai neieslīgtu pašapmierinātībā, kas teātra procesos ir bīstams stāvoklis. Atšķirīgu viedokļu iespējamība un līdzāspastāvēšana ir demokrātiskas un inteliģentas sabiedrības pazīme. Latvijas teātris un teātris vispār mūsdienu pasaulē iet pāri valodas barjerām un ģeogrāfiskajām robežām, tāpēc jautājums, vai labākajam izrādēm nepieciešams tulkojums, piemēram, angļu un krievu valodās, jau būtu uzdodams saistībā ar  konkrētu teātru tehniskajām iespējām un to izmaksām, nevis jautājot, vai tas vispār ir nepieciešams.

 


[1] Diskusijas video ieraksts angļu un krievu valodā skatāms “Spēlmaņu nakts” Facebook kontā: https://www.facebook.com/SpelmanuNakts/videos/265365817453543/

[2] Bricolage (no bricoler – franču val. burt. noz. “sameistarot”) – stilistisks eklektisms, izmantojot visu, kas “ir pie rokas”,  postmodernismam raksturīgā robežu atcelšana, ironiska un polistilistiska intertekstualitāte, brīvi kombinējot dažādus konceptus, jēdzienus un to nozīmes. Terminu humanitārajās zinātnēs ievieš Klods Levī-Stross, bet to attiecībā uz mākslu, estētiku un cilvēka darbībām izvērsti iztirzā postmodernisma filosofs Žaks Deridā. (L.M.B.)

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt