Ieva Rodiņa 03.12.2018

Vēsture un laikmetīgums Latvijas teātrī

Skats no DDT izrādes "Dvēseļu utenis" // Foto – Jānis Amoliņš

2018. gada 5. novembrī notika ikgadējās Latvijas Teātra darbinieku savienības rīkotās “Spēlmaņu nakts” izrāžu skates noslēguma diskusija, kurā ar Latvijas teātrī gūtajiem iespaidiem dalījās ārvalstu teātra eksperti. Skates laikā (no 1. līdz 4. novembrim) septiņi ārvalstu viesi noskatījās kopumā deviņus “Spēlmaņu nakts 2017/2018” balvai dažādās kategorijās nominētus iestudējumus, no kuriem izvēlējās savu favorītu, simpātiju balvu piešķirot Dirty Deal Teatro izrādei “Dvēseļu utenis” (dramaturģe Justīne Kļava, režisore Inga Tropa). 23. novembrī iestudējums ieguva arī aizvadītās sezonas Gada izrādes jeb Grand Prix titulu “Spēlmaņu nakts 2018” apbalvošanas ceremonijā.

“Spēlmaņu nakts” skates diskusijā viedokļus pauda teātra zinātniece Rūta Mažeikiene (Lietuva), dramaturģe Miriama Kičinova (Slovākija), teātra pētniece Tatjana Zeļmanova (Beļģija), mākslas notikumu producente Jevgeņija Šermeņeva (Krievija), režisors un teātra kritiķis Ričards Petifers (Vācija), savukārt pēc īpaša Kroders.lv lūguma tapusi arī Laumas Mellēnas-Bartkevičas saruna ar teātra zinātnieci, Tartu universitātes profesori Anneli Saro (Igaunija) un teātra kritiķi, teātra portāla Menų faktūrą redaktoru Vaidu Jauniški (Lietuva).

 

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Diskusiju vēlētos atklāt ar vispārīgu jautājumu. Mūs ļoti interesē ārvalstu ekspertu viedoklis, jo tas piedāvā skatījumu no malas, taču dažiem no jums jau ir bijusi saskarsme ar Latvijas teātri. Kā jūs, balstoties savā pieredzē, raksturotu to, kā latvieši sevi pozicionē teātrī?

Rūta Mažeikiene: Šī nav mana pirmā iepazīšanās ar latviešu teātri. Lietuva ir tuvu, tādēļ es teiktu, ka mūsu teātra tendences ir diezgan līdzīgas. Mani katru reizi – un arī šoreiz – pārsteidz tas, ka Latvijas teātrim ir daudz oriģināldramaturģijā balstītu iestudējumu, tas man šķiet ļoti interesanti, jo Lietuvā ar oriģināldramaturģiju ir problēmas. Īpaša uzmanība Latvijā tiek pievērsta vēsturiskām tēmām, kas arī ir viena no mūsdienu Latvijas teātra raksturīgām īpatnībām – uzdrošināšanās runāt par kolektīvo atmiņu, par dažādiem vēstures periodiem, sarežģītiem vēstures jautājumiem, piemēram, kara, starpkaru, padomju vēsturi, kā arī par postpadomju paaudzi. Latvijas teātris izceļas arī ar ļoti labiem aktieriem, aktierspēles tradīcijām, un mēs redzējām daudz labu un ļoti labu aktierdarbu piemēru.

Miriama Kičinova: Šī bija mana pirmā viesošanās Rīgā, bet iepriekš esmu redzējusi dažas Alvja Hermaņa izrādes starptautiskos teātra festivālos – Bratislavā, Vīnē un citur. Man bija radies priekšstats – labi, Latvijā ir Alvis Hermanis. Taču tagad redzu, ka te ir daudz tādu interesantu mākslinieku kā viņš. Man arī bija svarīgi redzēt salīdzinājumu starp divām mazām valstīm – Latviju un Slovākiju, kam ir līdzīga vēsture, salīdzināt to, kā Latvijas teātris runā par tēmām, ka saistītas ar pagātni, vai kā runā par mūsdienīgām tēmām – ekoloģiju, sociālajām pārmaiņām sabiedrībā, nacionālismu. Sapratu, ka abos gadījumos mēs teātrī risinām līdzīgus jautājumus, mēs radām jaunu dramaturģiju un domājam par to, kā to iestudēt uz skatuves. Slovāku teātris salīdzinoši ir daudz politiskāks, sociāli kritiskāks – tā nav trausla pieskaršanās vēstures tēmām, bet teātris, kas ir orientēts atklāt visus vēstures aspektus, atmaskot politiskos līderus, u. tml.

Tatjana Zeļmanova: Man ir privilēģija, ka piedalos jūsu konferencēs jau vairākus gadus un man ir izveidojies priekšstats par Latvijas teātri. Kā katru gadu, gribu teikt “cepuri nost” jūsu aktieriem, taču, kad skatījos šīs sezonas iestudējumus, man tie nelikās tik brīnišķīgi kā iepriekšējos gados. Vienlaikus es pati sev uzdevu jautājumu – kā jums izdodas panākt to, ka 2018. gadā Latvijas teātris nav politizēts. Es jūsu teātros neatradu nekādas sociālpolitiskas tendences, ja salīdzinu ar frančvalodīgo teātri, ko man nākas daudz skatīties, – mums 90% izrāžu ir balstītas šodienas aktualitātēs, piemēram, migrācijas, kara tēmā, un šīs tendences aizēno labu dramaturģiju. Frančvalodīgajos teātros netiek radīta īpaša dramaturģija, tie ir scenāriji, kuru autori ir režisori, iestudējumā iesaistītie aktieri. Jums ir ļoti labas kultūras iespējas, un tas, ka ir saglabājušies repertuārteātri, ir ļoti vērtīgs pagātnes mantojums, pie kura jāturas arī nākotnē.

Ričards Petifers: Man šķiet, es redzēju par daudz vēstures. Daudz lugu pārāk tieši pievērsās vēstures jautājumiem, kas var būt pozitīvi, taču, lūkojoties no malas, domāju, vai tas ir efektīvākais veids, kā pievērsties vēstures tēmām, tā vietā, lai runātu tieši.

Taču vienlaikus es redzēju arī lielu skatuves darbu dažādību, kas uz mani atstāja iespaidu, kā arī ļoti daudz tekstā balstītu iestudējumu. Mēs varam runāt par to, kādēļ tas tā ir un vai tas ir labi. Varbūt tas ir saistīts ar latviešu valodas saglabāšanu vai to, ka teksts Latvijas teātrī ir svarīgs, nezinu.

Zinu, ka pirms pāris mēnešiem bijāt Igaunijā, kur skatījāties Baltijas Drāmas foruma programmā iekļautos igauņu nacionālās dramaturģijas iestudējumus. Vai jums ir kādi vērojumi, salīdzinājumi starp Igaunijas un Latvijas teātri? Igaunijā tika izrādīts valsts simtgadei veltīts izrāžu cikls “Gadsimta stāsts”, kamēr Latvijā šī ir ikgadējā izrāžu skate.

R.P. Tas ir interesants salīdzinājums, jo igauņi savā ziņā bija spiesti strādāt šajā kontekstā un pievērsties vēstures tēmām. Latvijā ir bijusi izvēle pievērsties vēsturiskiem materiāliem, bet, iespējams, atklājās dažas līdzīgas problēmas. Kāpēc runāt par vēsturi tik tieši? Ir daži efektīvi piemēri, kad tiek runāts par vēsturi netieši, tai vispār neesot klātesošai lugā.

Jevgeņija Šermeņeva: Latvijas teātrī esmu bijusi iesaistīta vairākus gadus, zinu lielāko daļu mākslinieku, kuru darbi bija iekļauti šajā programmā. Man bija interesanti redzēt, kā šajā skatē izpaudās latviešu nacionālās tradīcijas, jo lielākā daļa no izrādēm, ko redzējām, bija veltītas tam, kā palīdzēt cilvēkiem izprast pagātni un šodienas problēmas. Biju pārsteigta par augsto izrādes “Dvēseļu utenis” līmeni Dirty Deal Teatro. Interesants teksts, kaut arī sapratu tikai 10-15% valodas, fiziskā darbība bija ļoti skaidra. Es šo iestudējumu jau esmu ieteikusi Maskavas “Gogoļa centram”, kas meklē jaunu dramaturģiju. Man bija arī ļoti interesanti redzēt, kā izrādē “Mežainis” trīsdesmitgadnieku paaudze reflektē par vēsturi, problēmām, cilvēciskām attiecībām un caur to arī domā par nākotni.

Skats no JRT izrādes "Dieviņš pillā" // Foto – Jānis Deinats

Ekspertu komanda kopumā ir redzējusi deviņas izrādes, tādēļ aicinu jūs dalīties iespaidos par katru no redzētajiem iestudējumiem. Sāksim ar izrādi “Dieviņš pillā” (JRT, rež. Alvis Hermanis – I. R.).

R.M. Iespaids bija ļoti spēcīgs. Mēs bijām nedaudz noraizējušies, ka izrāde būs bez tulkojuma, tā ir balstīta dzejā. Taču es teiktu, ka gandrīz divas stundas, ko pavadījām kopā ar izcilo aktrisi Gunu Zariņu, bija kā sava veida cirka priekšnesums šī vārda labākajā nozīmē. Visu laiku bija iespēja vērot mākslinieces izcilo meistarību. Nezinu, kā viņa to dara, taču biju pilnībā pieslēgusies šai izrādei un bija vienalga, vai saprotu vai nesaprotu vārdus. Man un Vaidam (Jauniškim – I. R.) kā lietuviešiem bija vieglāk līdzīgo valodu dēļ. Šī pieredze bija neticama.

M.K. Ir jocīga sajūta – skatīties izrādi, kam nav tulkojuma, un no mums dotajiem materiāliem var saprast, ka tā nav iztulkojama, var tikai ieguglēt informāciju par autoru un saprast, kāda veida dzeju viņš raksta. Skatoties šo izrādi, tu vari savā galvā nemitīgi radīt pats savu izrādi, jo tā ir tik atvērta. Pat bez tulkojuma un nesaprotot latviešu valodu, man bija iespēja pilnībā pieslēgties Ņurbuļa prātam. Detalizēta režija, kas būvēta, savienojot veco pasauli, dabas pasauli, hipiju pasauli un nedaudz tehnikas, bet telpa pa vidu ir kā mūsu radošuma, domu avots. Man bija iespējams sekot līdzi izrādes struktūrai, vārdu ritmam.

Tas ir tas pats Hermanis, kurš prot ļoti precīzi strādāt ar aktieriem un radīt īpašu aktieru iemiesošanos, man liekas, ka viņš ar šo izrādi turpina savu radošā darba ceļu.

R.P. Es jutu, ka teksts šajā izrādē ir ļoti svarīgs. Protams, aktrise veic ļoti skaistu fizisku darbu, mani iespaidoja Hermaņa režijas detalizētība, bet man šķiet, ka valodā bija kāds ļoti svarīgs vēstījums – es sapratu to, ka izrāde ir par valodu.

J.Š. Es izrādi redzēju martā. Es to uztvēru kā otro daļu Hermaņa idejai uzlikt uz skatuves lielu dzejnieku – līdzīgi kā izrādē “Brodskis/Barišņikovs”, tikai iepazīstinot ar Latvijā pazīstamu, taču pasaulei nezināmu dzejnieku un novietojot latviešu dzejnieku (Ņurbuli – I. R.) vienā līmenī ar Brodski. Es šajās izrādēs saskatīju ļoti daudz līdzību – pārvietošanos no vienas skatuves puses uz otru, u. tml.

Daļa no jums paralēli skatījās “Zelta zirga” uzvedumu Leļļu teātrī – latviešu klasiku, ko iestudējis Duda Paiva.

J.Š. Ļoti interesants, vizuāli iespaidīgs iestudējums, bet pa vidu ir nevajadzīgas pauzes. Taču, manuprāt, tā ir ļoti laba izrāde leļļu tehnikas, mākslinieciskā ziņā, arī aktieriem tā ir laba pieredze – strādāt ar šādām lellēm. Ir svarīgi nacionālo literatūru uz skatuves iestudēt laikmetīgi, un es izbaudīju šo izrādi.

T.Z. Domāju, ka izvēle piesaistīt slaveno horeogrāfu, dejotāju, leļļu mākslinieku Dudu Paivu jebkurā gadījumā ir veiksme, jo visa izrāde principā turas uz viņa iniciatīvu, radošo darbu. Tādas izrādes var redzēt reti – viņš savas lelles, kas ir no porolona materiāla, rada ar tādu mīlestību, rūpību, un aktieri prot ar tām manipulēt. Tas pats par sevi rada apbrīnojamas iespējas. Domāju, ka tas ir kļuvis par iemeslu, lai parādītu mūsdienu leļļu teātra bezgalīgās iespējas. Pirmās 15 minūtes es izrādi skatījos pilnībā apburta, jo aktieru darbība ir pārliecinoša – viņi saprot, manipulē, prot kustēties, atdot sevi, saplūst ar lellēm. Princeses deja, kad viņa lido gaisā, ir tik estētiski nevainojama, ka tas pārņem. Galvenās lomas atveidotājs (Antiņš – Druvis Anusāns – I. R.) ne tikai izcili strādā ar lellēm, bet darbojas arī pats par sevi. Nevaru teikt, ka šī izrāde man būtu atklājusi ko jaunu, jo es zinu šo leļļu teātra veidu, taču tiem cilvēkiem, kas kaut ko tādu redz pirmo reizi, tas var būt liels atklājums jau tehniskā ziņā vien.

Skats no LLT izrādes "Zelta zirgs" // Publicitātes foto

Turpinām ar izrādi “Dvēseļu utenis” Dirty Deal Teatro – cik noprotu, tā uz jums visiem atstājusi spēcīgu iespaidu.

R.P. Tas bija mans favorīts no visa skatē redzētā – te bija gan eksperimenti, gan sava veida risks, kā man pietrūka citos iestudējumos. Man patika skatuves transformācijas, kā dinamiski tika mainīts skatuves iekārtojums, kā arī teksta dinamika. Arī tas bija teksts par vēsturi, par to, kā vēsture tiek nodota no paaudzes paaudzē, taču veids, kādā tas tika risināts, bija ļoti dinamisks. Klišejiskā tēma par nacionālo identitāti kļuva par to, kāds mantojums un slogs mums tiek nodots.

T.Z. Man šis iestudējums likās ļoti interesants. Vairāku gadu garumā vērojot jūsu teātra attīstību, man liekas, ka projektu teātri pie jums ir sākuši pacelties jaunā līmenī. Izrādi “Dvēseļu utenis” radījuši jauni cilvēki – režisore, dramaturģe, māksliniece, aktieri. Tā ir tēma, ar kuru varētu spekulēt, jo aiz tās stāv politnekorektums. Jums tā nav, aiz tās stāv cilvēks, izrādes tēli paši par sevi ir tik jauki, smieklīgi, viņi izklaidējas, cits citu savaldzina. Tas viss ir daudz simpātiskāk, reālāk, interesantāk un bagātāk.

Ja būtu jāizvēlas sezonas labākā izrāde, tas nebūtu viegls uzdevums, jo, manuprāt, sezona bijusi viduvēja, taču šim teātrim es dodu pirmo vietu – pirmkārt, vajag atbalstīt šādu sākumu, aktieri ir iedegušies, ļoti labi strādā, otrkārt, atbalstīt arī nebanālo lēmumu par smiekliem, jautrību pat pie tik nopietnas tēmas.

M.K. Šī izrāde iemieso manu sajūtu par to, cik traki dažkārt ir teātra cilvēki – pat nesaprotot valodu, kad situācija ir precīzi uzbūvēta un režisors zina, ko vēlas darīt, ir iespējams nekavējoties pieslēgties izrādei. Varbūt tādēļ, ka esmu no problemātiskās Viduseiropas, šie temati man ir ļoti svarīgi – šī pieeja vēsturei, vēsturiskās identitātes izjūta, jautājums, vai tas ir svarīgi vai ne, kā jauni cilvēki uz to reaģē, kā viņi nākotnē to risinās... Tas ir gan mākslinieciski, gan tematiski nozīmīgs darbs. Apbrīnoju arī to, kā viņi tika galā ar tehniskajām lietām – piemēram, demonstrējot Facebook naidīgos komentārus u. tml. un padarot tos par ļoti interesantu teātra izteiksmes līdzekli. Kopā ar mums izrādi skatījās jauniešu auditorija (izrāde tika rādīta akcijas “Latvijas skolas soma” ietvaros – I. R.) – aktieri zināja, kam viņi spēlē, un auditorija reaģēja un saprata to. Aktieri ir labi un gudri, un viņi strādā kopā, kā grupa, viņi kopā elpo un rada šo izrādi kopā – viņi dzīvo šajā tematā.

R.M. Arī es gribētu pieminēt izrādes specifisko auditoriju – bija ļoti interesanti vērot, kā jaunieši reaģē. Lasīju lugu pēc izrādes noskatīšanās, un man liekas, ka tai tiešām ir potenciāls tikt iestudētai visās post-sovjetiskajās valstīs. Tā ir atbilstoša tēmai un tieši uzrunā jauniešu auditoriju, parasti mums ir problēmas ar jaunu cilvēku piesaistīšanu teātrim, tādēļ šim tekstam, manuprāt, ir ļoti labs potenciāls.

J.Š. Ļoti interesanta ir skatuves iekārtojuma ideja – izrāde sākas ar ledusskapjiem un TV ekrāniem, ar cīņu starp vēderu un prātu cilvēkā. Kas ir spēcīgāks – propaganda TV vai tukšs ledusskapis? Izrādē arī labi strādāts ar mūziku un video, tas ir attaisnots darbībā. Visi aktieri ir lieliski, dažus no viņiem esmu redzējusi citu teātru izrādēs, un man ir prieks redzēt, kā viņi attīstās. Es ceru, ka šo iestudējumu varētu rādīt Maskavā, “Gogoļa centrā”.

R.P. To varētu rādīt pat Austrālijā.

Skats no LNT izrādes "Mežainis" // Foto – Kristaps Kalns

Tātad mums ir eksportējama izrāde. Nākamais iestudējums, par ko runāsim, ir “Mežainis” (LNT, rež. Valters Sīlis – I. R.), un tam ir interesants konteksts – mūsu lietuviešu kolēģi ir redzējuši šīs lugas uzvedumu Kauņas Drāmas teātrī, tādēļ ir iespēja salīdzināt ar latviešu versiju.

J.Š. Šī izrāde man šķiet kā eposs. Es uzreiz nodomāju, ka tai būtu jābūt uz lielās skatuves, jo tas ir ļoti garš stāsts. Pēdējās dienās domāju par šo iestudējumu, nevaru to aizmirst, tas uz mani atstāja lielu iespaidu.

R.M. Redzēju šo uzvedumu Kauņas Nacionālajā Drāmas teātrī. Kad pirms diviem gadiem dzirdējām, ka Valters Sīlis un Jānis Balodis strādās mūsu Nacionālajā teātrī, bijām patīkami satraukti, jo mums nav šādu režisoru un dramaturgu sadarbības tradīciju, kopīgi radot izrādes, kas balstītas dokumentos. Protams, tā bija viena no sezonas virsotnēm, kas tika nominēta kā Gada izrāde (2016. gada Lietuvas teātra Skatuves zelta krustam – I. R.), bet man tā bija neliela vilšanās. Man likās, ka skatuve ir pārāk liela šāda veida aktierspēles stilam, ko varētu dēvēt par post-episko teātri, kad aktieri atstāsta stāstu un tieši vēršas pie auditorijas – tas tik labi nestrādā, ja skatītāji sēž tālu zālē. Latvijas versijā man bija prieks pavadīt trīs stundas kopā ar izcilu aktieru grupu. Arturs Krūzkops ir izdarījis tiešām lielisku darbu (arī izrādē “Salome”), tas man bija atklājums. Arī stāsta adaptācija latviešu kontekstā bija paveikta ļoti labi, manuprāt, mazās zāles formāts bija labāks.

R.P. Varbūt to vajadzēja iestudēt mežā.

M.K. Esmu Slovākijas Nacionālā teātra dramaturģe, tādēļ man jādomā par to, kā teātrim izlemt par iestudējumu tematiku, un šī tēma nacionālajam teātrim ir nozīmīga. Jautājums ir par to, kādēļ izrāde ir iestudēta telpā, kur aktieri nevar paelpot, kas ir pārāk cieša, tas nepalīdzēja radīt vajadzīgo atmosfēru. Nezinu Valtera Sīļa režiju, taču redzu, ka viņam ir spēcīga iztēle, labas idejas, viņš cenšas strādāt ar aktieriem citādā veidā – ne tik psiholoģiski, bet izkāpjot no lomām un vērojot tās no malas. Režisors ieviesis arī teicēja tēlu (Artura Krūzkopa atveidojumā – I. R.), bet tajā pašā laikā man jādomā, vai šāds naratīvs palīdz pieslēgties stāstam – brīžiem bija tik daudz informācijas, ka viņi (izrādes veidotāji – I. R.) bija aizmirsuši par vissvarīgāko – skaisto stāstu, ko stāsta vecais aktieris (Uldis Dumpis Jāņa Pīnupa lomā – I. R.). Novērtēju to, kā viņš atveido tēmu par to, kā ir pazaudēt savu identitāti un nespēt to nekur atrast.

R.P. Man šis iestudējums nepatika, tā nebija mana izrāde – balstīta tekstā, ļoti gara, man bija garlaicīgi. Daudzi iestudējumi bija ļoti gari – kāpēc vajadzīgas trīsarpus stundu garas izrādes?

Pēc “Mežaiņa” jūs skatījāties izrādi “Arī vaļiem ir bail”, kādas domas raisīja šis iestudējums?

R.P. Daļa no mums redzēja tikai pirmo izrādes cēlienu, ne tāpēc, ka izrāde būtu slikta, bet man tas likās tāds kā vidusšķiras teātris, arī balstīts tekstā. Tās ir divas lietas, pret kurām iestājos teātrī.

M.K. Saprotu, ka ir svarīgi iestudēt laikmetīgu lugu, kurā cilvēciskās attiecības kombinētas ar dabas problēmām un runāts par to, kā viens iznīcina otru, un otrādi. No šī viedokļa luga ir ļoti nozīmīga. Jautājums ir par to, kā tā ir iestudēta – vai ir interesanti, vai arī tas ir darīts klasiski, balstoties tekstā, ar labu aktierspēli. Man būtu bijis interesanti redzēt kaut ko atšķirīgu, izrāde mani neaizkustināja, taču redzēju, ka tas aizskāra skatītājus – viņi nemitīgi smējās un priecājās, ka saskata sevi šajās destruktīvajās attiecībās, tomēr tās nav viņu problēmas, tās ir uz skatuves. Līdzīgi kā teica Ričards, tas nav teātris, kas mani provocē vai liek domāt, jo viss bija ļoti nostrādāts un tīrs.

R.M. Man gribētos zināt, kādēļ šī izrāde nominēta kā Gada lielās formas izrāde. Manuprāt, tā ir profesionāli iestudēta komēdija, kas der plašai mērķauditorijai, taču es neuztvēru, kādēļ tā būtu jāizrāda uz Nacionālā teātra skatuves. Tēma un teksts pats par sevi ir pārāk vispārīgs, tas neatklāj lokālas problēmas.

Pēc izrādes noskatīšanās izlasīju lugu – to varētu būt sarakstījis jebkuras nacionalitātes dramaturgs, tā nepasaka neko specifisku par latviešu sabiedrību mūsdienās. Man tā likās problemātiska izrāde, un es nesapratu, kādēļ tā ir tik nozīmīga.

J.Š. Piekrītu kolēģiem – tā ir izrāde, kas varētu būt interesanta parastajam skatītājam. Taču man bija interesanti redzēt šo izrādi režisora (Elmāra Seņkova – I. R.) dēļ, jo Krievijas teātra sabiedrībā par viņu tiek runāts, viņš patlaban iestudē izrādi (Moljēra “Mizantropu” – I. R.) “Gogoļa centrā”.

Skats no M. Čehova RKT izrādes "1900. Leģenda par pianistu" // Foto – Didzis Grodzs

Miriamai un Tatjanai bija iespēja arī redzēt izrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – “Leģenda par pianistu. 1900”.

T.Z. Saistoša, nebanāla, skaista, emocionāla izrāde. Man liekas, ka aktieris Maksims Busels un mūziķis Uldis Marhilēvičs radījuši ļoti aizkustinošu dialogu mūzikā. Jūsu (diskusijas auditorijā klātesošs ir aktieris Maksims Busels – I. R.) tehniskās iespējas, kurās strādājat bez sevis žēlošanas, atdodot no sevis visu, ko iespējams, man tas likās ļoti svarīgi un skaisti. Ja būtu iespēja piešķirt balvu jaunajam aktierim, es to dotu jums. Es šeit vairāk runāju par aktierdarbu, nevis režiju, jo koncepcija ir skaidra, skaista – mūzika, okeāns, jūtas u. tml., bet domāju, ka jums ir ļoti spēcīgs potenciāls augt vēl tālāk.

M.K. Ir jauki redzēt uz skatuves kādu, kam ir tik daudz prasmju. Vadīt gandrīz divas stundas garu izrādi – tas prasa daudz spēka, un jums tāds piemīt. Jūs bijāt kontaktā ar savu kolēģi (Uldi Marhilēviču – I. R.), un viņš bija jūsu partneris. Režisoram izdevās mūs tūdaļ ievest Bariko stāsta vidū – tas nebija mākslīgs koncepts, tā nebija vēlēšanās radīt postdramatisku vai vietas teātri, bet tas bija kaut kas ļoti godīgs. Okeāna projekcijas, skatuves ripa radīja nepieciešamās sajūtas – ka atrodies uz klāja, ka esi daļa no stāsta, nevis tikai skatītājs, bet viesis, ceļotājs.

Turpinām sarunu par vēl vienu klasikas iestudējumu – izrādi “Salome” uz Nacionālā teātra lielās skatuves (rež. Viesturs Kairišs – I. R.).

J.Š. Tā ir interesanta skatuves adaptācija. Daudz zelta. Taču, ja godīgi, tas nav mans teātris. Šajā teātrī ir ļoti laba aktieru komanda – redzot trīs izrādes, sapratu, kādā tehniskā kvalitātē strādā aktieri. Tas ir iespaidīgi.

R.M. Man tas likās ļoti profesionāli iestudēts, estētisks mākslas darbs, kas sajauc dažādus mākslas veidus – mūziku, performativitāti, vizualitāti, tekstu. Šo mākslu pretnostatījums ir iespaidīgs. Man nedaudz pietrūka teksta (iestudējums tika rādīts bez tulkojuma angļu valodā – I. R.), šķiet, uz skatuves prospekta būtu labi rādīt tekstu arī angļu un krievu valodā. Man radās jautājums, kādēļ šī izrāde ir iestudēta – saprotu, ka režisoram tas ir milzīgs māksliniecisks meklējums, eksperiments, tas ir veikts ļoti labi, taču ir jautājums par “Salomes” aktualitāti mūsdienās.

Tas man atgādināja 20. gadsimta sākuma modernā teātra eksperimentus, Totālo teātri. Vienlaikus šis iestudējums ir kā vietas teātra instalācija – tas tiešā veidā atsaucas uz Nacionālā teātra zāles arhitektūru, kas ir saistīta ar izrādes estētiku.

M.K. Lēmums iestudēt klasiku ir kā maltīte aktierim, taču režisoram vienalga jāizlemj, kā ar šo materiālu tikt galā – meklēt, kas ir laikmetīgs Oskara Vailda tekstā, kā to iestudēt. Pirmais līmenis ir izpildīts – Arturs Krūzkops, ko jau redzēju “Mežainī”, te bija kā pilnīgi cits aktieris, man tas bija pārsteigums – viņam ir tik daudz citu talanta šķautņu, ko mums parādīt. Otrais līmenis raisīja jautājumus – režisora izvēle ir radīt vizuālu instalāciju ar mūziku, kas plūst. Taču es pazaudēju saikni ar izrādes darbību, jo tas bija tik tīrs, tik fiziski precīzi nostrādāts darbs, ka tas kļuva noslēgts. Es nesapratu saistību starp Riharda Štrausa mūziku un Oskara Vailda lugu, jo tas nebija komentārs Štrausa mūzikai vai komentārs Vailda tekstam, tā nebija dekonstrukcija vai jautājumu uzdošana. Laikmetīga man šķita Salomes izvarošanas aina – seksuālas uzmākšanās akts, taču tas izrādi neaizveda līdz laikmetīgai pieejai. Šī izrāde ir pārāk auksta, mākslīga.

Skats no LNT izrādes "Salome" // Foto – Kristaps Kalns

T.Z. Šī vērienīgā glezna mani no sākuma ļoti pārsteidza – mūzikas un dramatiskās darbības salikums man šķita nedaudz nesavienojams. Pakāpeniski, kad pieslēdzos darbībai, sāku just, ka dramatiskā bāze ir ļoti precīzi pakļauta mūzikai – vairs nejutu atšķirību starp šīm divām sfērām, man tas likās interesanti. Šajā izrādē ir salikti neordināri akcenti – piemēram, Septiņu plīvuru deja u. tml., tas viss ir citādi interpretēts. Saprotu, ka režisors Kairišs kaut kādā veidā ir seksualizējis, piezemējis Vailda lugas lidojumu. Neskatoties uz to, tas ir plašs, gaišs, interesants iestudējums. Ceļš, kas ietiecas zālē, aktieri, kuri savas lomas traktē temperamentīgi, mūsdienīgi. Interesanti, bet tas viss iedarbojās uz manu prātu, nevis uz sirdi un dvēseli. Man principā nebija skaidrs, kāpēc vajadzēja savienot mūziku ar izrādes darbību.

R.P. Šis uzvedums bija fokusēts uz dizainu – tas man likās forši, bet tas nav mans teātris. Piekrītu, ka Štrausa mūzikas ieraksts un Vailda runātais teksts, iespējams, varētu strādāt, bet tas bija kaut kas dīvains. Es tur saskatīju arī dzimumu karu – sievietes spīdzināšanas ainās man bija neērti par aktrisi, tas bija dīvaini.

Pēdējos divus iestudējumus skatījāmies Jaunajā Rīgas teātrī – “Pēdējā Ļeņina eglīte” Ulda Tīrona režijā un “Cerību ezers aizsalis” Vladislava Nastavševa režijā.

R.P. “Pēdējā Ļeņina eglītē” man patika šis pastiša stils, tas atgādināja Robertu Vilsonu. Tas, ka režisors ir filozofs, ir interesanti. Man šis šķiet gadījums, kad vēstures tēma neierobežo lugu. Izrāde runā par vēsturisku nežēlību, nesavienojamību starp žestu un nozīmi, tas rosina diskusiju par nežēlību.

T.Z. Jautri, izklaidējoši, man tas likās kā kaspustņiks. Skatījos atsevišķus numurus, lieliski nostrādātas mizanscēnas un nospēlētus sižetus, ļoti interesanti un labi strādā Vilis Daudziņš. Bet kopumā man tās bija kapustņika epizodes – es tajā nesaskatīju veselu izrādi un principā nesapratu, ko šī izrāde dod šodien. Bija smieklīgi skatīties, kā spēlē aktieri, bet izrādes jēgu es nesaskatīju. Man nelikās interesants Ļeņins, kas joprojām māj ar roku no sava kapa, es pirmām kārtām skatījos uz aktieru spēles prieku – aktieri strādā ļoti labi, bet izrāde man nelikās ne vajadzīga, ne aktuāla.

R.M. Šī izrāde man ļoti atgādināja lietuviešu režisora Oskara Koršunova agrīnās izrādes, kad viņš iestudēja ciklu ar (Daniila) Harmsa, (Aleksandra) Vedenska darbiem. Izrādes estētika, aktierspēle ir ļoti līdzīga – man bija interesanti skatīties šāda veida teātri, es to izbaudīju. Šī estētika labi strādā, lai atklātu dzīves un šī vēstures perioda absurditāti, tādēļ es tur nesaskatīju tikai kapustņiku – man tā šķita labi nostrādāta absurda luga. Abās izrādēs (“Pēdējā Ļeņina eglīte” un “Cerību ezers aizsalis” – I. R.) īpaši jāizceļ aktieris Vilis Daudziņš.

J.Š. Man tā likās interesanta kombinācija – ļoti laba aktieru trupa, ar lielu pieredzi spēlēt dažāda veida teātri, un īsts filozofs, kurš iestudējumam veicis lielu pētniecības darbu. Izvēlētā estētika ir ļoti saistīta ar stāstu, man patika šī izrāde, es par to daudz domāju. Man liekas, arī aktieriem tā ir jauna pieredze – spēlēt šādā stilā. Absurda lugas laikmetīgajā teātrī ir ļoti nozīmīgas, un veidot šādu vēsturē, arī latviešu vēsturē, balstītu izrādi, tajā pašā laikā izmantojot mūziku no budisma rituāliem – tas izrādei piešķir daudz līmeņu.

Ir interesanti, ka, no vienas puses, var skatīties stāstu un aktierspēli, izbaudīt smieklus par Ļeņinu, par vēsturi, bet, no otras puses, var būt cilvēki, kas saprot, kas notiek izrādes dziļumā. Tā ir izrāde ļoti dažādai auditorijai.

Skats no JRT izrādes "Pēdējā Ļeņina eglīte" // Foto – Jānis Deinats

Pēdējā izrāde, par ko runāsim, ir Vladislava Nastavševa darbs “Cerību ezers aizsalis” – turpinājums iepriekš tapušajam iestudējumam “Cerību ezers”. Vai šī ir jūsu pirmā saskarsme ar Nastavševu?

R.M. Pirms diviem gadiem redzēju izrādi “Cerību ezers”, man bija ļoti interesanti un man šī izrāde likās labi nostrādāta. Pirmajā daļā mani intriģēja – tēma, aktierspēles stils, tas, kā izrāde piesaista skatītājus, kā pieskaras sabiedrībā aktuālām problēmām – krievu minoritātei, post-sovjetiskajai realitātei, u. tml. Tādēļ man bija ļoti lielas gaidas attiecībā uz otro daļu, bet diemžēl mana reakcija aizsala kā cerību ezers. Es izbaudīju daudz lietu – vizualitāti, slidošanu, balto kubu estētiku, kas beigās transformējas par atkritumiem, utt. Bet man vilšanos radīja tas, kā izrāde ir attīstīta – labi, ka režisors pats smejas par sevi. Ir skaidrs, ka viņam ir radošas problēmas – tas bija redzams izrādē. Tas, kā viņš strādā ar aktieriem, vilšanās par savas režijas rezultātiem – viņš pats par to reflektē šajā iestudējumā, taču man ar to nepietika – tikai saprast, ka viņam ir problēmas. Salīdzinot ar pirmo iestudējumu, attiecības ar Vecmāmiņu, personiskā mīlestības pieredze nebija tik labi izstrādāta – tas bija pārāk tieši.

M.K. Man tā nebija vilšanās, jo neesmu redzējusi pirmo daļu. Skatījos izrādi kā balta lapa, un tā man lika domāt par teatralitāti, par to, kas mani joprojām var pārsteigt uz skatuves, par to, kā režisors attīsta situāciju. Es sāku domāt, vai mums Slovākijā ir kāds, kas spētu tik atklāti runāt par sevi – tā ir kā terapija, bet mākslinieciska terapija.

Nastavševs meklē veidus, kā par to runāt, – tā nav tikai raudāšana, bet viņš meklē kaut ko universālu, cilvēka esamības jēgu, kad ir nepieciešams kaut ko salauzt, mainīt, bet tu to nevari izdarīt, jo aiz tevis ir tava pagātne. Beigās ir sajūtama vēlme dzīvot, būt, piepildīt dzīvi – man tas likās svarīgi.

T.Z. Nastavševs iepriekš bija mans favorīts no jūsu režisoriem. Bet šī izrāde man sagādāja vilšanos – es saprotu, ar ko viņš nodarbojas uz skatuves, tās ir sava iekšējā ekshibicionisma dzemdības, viņš izmanto psihoterapijas seansu, viņam tas varbūt ir ļoti svarīgi, bet nedomāju, ka tas ir svarīgi skatītājiem. Manuprāt, Nastavševam diemžēl iestājusies režijas krīze, viņam vajadzētu to pārvarēt un atdzimt citā kvalitātē. Šī izrāde ir vājāka salīdzinot ar “Cerību ezera” pirmo daļu, tas ir zems lidojums, kaut arī galvenais varonis atrodas uz slidām. No skatuves nāk tāda kā slimīga enerģija – no Nastavševa, nevis no aktieriem. No otras puses, varonis ir skaistā kostīmā un ledus var būt kā slīdēšana pa dzīvi, varbūt viņš aizlidos kaut kur tālāk. Šī pašizģērbšanās kaut kādā ziņā ir nepatīkama, piemēram, Vecmāmiņas tēls – Daudziņš neapšaubāmi ir izcils aktieris, bet režijas enerģija, kas nāk no šīs izrādes, man likās traucējoša.

R.P. Man likās labi redzēt izrādi, kas cenšas strādāt ar latviešu un krievu valodu. Tas ir naivs komentārs no malas – saprotu, ka jums ir krievvalodīgie un latviešu teātri, un man gribētos redzēt vairāk šādu pārklāšanos.

Skats no JRT izrādes "Cerību ezers aizsalis" // Foto  – Ansis Starks

Noslēdzot diskusiju, vēlos atgriezties pie tēmas par nošķīrumu starp aktierspēli un režiju – kāds ir jūsu iespaids par pagājušo sezonu pēc Latvijas teātrī redzētajām izrādēm, vai tā vairāk ir bijusi aktieru vai režijas sezona?

R.M. Manuprāt, tas ir dīvains jautājums. Nedomāju, ka ir iespējams labs aktiera darbs bez režijas. Ja runājam par visām šīm izrādēm, mēs tik daudz nevērtējam režijas darbu, bet vairāk redzam to, kā režisors pazūd aktieros. Manuprāt, tas ir ļoti labi, varbūt tas liecina par režijas stila maiņu? Piemēram, “Salomē” mēs labi redzējām režisora ambīcijas, un lielākā daļa no mums secināja, ka tas varbūt bija pārāk auksti, formāli. Citās izrādēs mēs vairāk redzējām aktierus. Protams, jūsu aktieri ir ļoti talantīgi un jums ir spēcīga aktierskola.

M.K. Esmu redzējusi tikai deviņas izrādes, varu tikai salīdzināt ar sava reģiona režijas stilu – tas savā ziņā ir līdzīgs. No vienas puses, tas ir režisoru ieguldījums aktieros, tā ir atgriešanās pie spēcīgas aktierspēles. No otras puses, man pietrūka nozīmīgas režijas koncepcijas, kas neiznīcinātu aktieri. “Salomē” bija spēcīgs koncepts, bet tas bija ilustratīvs.

R.P. Man aktierspēle šķita prominentāka. Patiesībā man radās jautājums par režiju – kur ir eksperimenti, risks, es gribu redzēt ambiciozus konceptus, kas maina teātri, citādi man ir garlaicīgi. Protams, arī aktieris var to darīt, bet viņu ierobežo rāmis, kurā režisors viņu ir ievietojis.

J.Š. Tas ir kolektīvs darbs, mēs nevaram režisoru nošķirt no izrādes. Tas ir bijis garš ceļš – sagatavot šādus aktierus, ir daudz interesantu režisoru, kuri paceļ aktieru talantu jaunā līmenī.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt