Igors Šelegovskis 12.12.2018

Kustība = aktiermeistarība

Foto – Ģirts Raģelis

Šajā sezonā piedalījos dejas izrādē Visas manas vājības ir tavas lūpas, ko veidoja trīs horeogrāfi – Agate Bankava, Rūdolfs Gediņš un Dmitrijs Gaitjukevičs un kas apvienoja kustību, dzeju un mūziku. Izrādes sagatavošanas process manī raisīja dažādas pārdomas par deju, aktiermeistarību un teātri.

Atceros, kā studiju laikā akadēmijā dejas pedagogs Iļja Vlasenko kādā nodarbībā paziņoja: “Ja teātrī nemāk dejot un dziedāt, tad ir ģeniāli jāspēlē.” Viņš, protams, norādīja uz vieglprātīgo attieksmi un mūsu ne visai spožo sniegumu tās dienas nodarbībā, nevis piedāvāja sarakstu ar veidiem, kā kļūt par konkurētspējīgu aktieri. Pieļauju, ka lielākā daļa manu kursabiedru, arī es pats, tobrīd nodomāja: “Skaidrs, ka es ģeniāli spēlēšu! Un ar to man pietiks.” Lieki piebilst, ka tobrīd drosmes pateikt šo skaļi nevienam, paldies Dievam, nebija. Lai gan aktieris bez pārliecības par savu darbu var iet mājās, šī doma ir laba tikai tiktāl, kamēr nerobežojas ar aklu augstprātību.

Tagad, pēc zināma laika, uz deju skatos nedaudz citādi – ne vairs ar studenta augstprātību, bet ar bailēm. Katru reizi, kad, veidojot izrādi, pavīd kaut niecīga varbūtība, ka man būs jākustas noteiktā ritmā, ar noteiktu soļu un kustību skaitu, pie tam tā, lai tas izskatītos ne vien estētiski, bet arī pārliecinoši un atbilstoši kā lomai, tā izrādes kontekstam, manī rodas trauksme – nespēju koncentrēties un izpildīt visvienkāršākās lietas. Tas ir jocīgi, jo dejot man patīk – tad, ja to var darīt brīvi un savā nodabā. Visticamāk, tāpēc, ka tādos brīžos mani neviens nevērtē un man nevienam nekas nav jāpierāda. Vārdu sakot, uzzinājis, ka piedalīšos kustību izrādē, pārāk laimīgs nebiju. Mierināja doma, ka strādāšu ar zināmiem cilvēkiem. Pieņēmis faktu, ka būs vien jādejo, nolēmu, ka darīšu tik, cik būs manu spēju robežās, nepārmetīšu sev, ja kas neizdosies (bet par to, ka neizdosies, biju pārliecināts), un centīšos būt atvērts un pacietīgs, ja kaut ko nesapratīšu. “Galu galā, es neesmu dejotājs. Un vispār, ir taču jābūt kādam loģiskam iemeslam, kāpēc šajā izrādē nepieciešami aktieri. Uz to tad arī koncentrēšos,” tā es nodomāju.

Manas bažas izzuda jau pirmajos mēģinājumos, kuros nemaz nejutos kā dejas nodarbībā. Jau no paša sākuma process bija ļoti vienkāršs un viegli uztverams. Citāds tas nemaz nevarēja būt, jo gandrīz viss, ko darījām, bija balstīts rotaļas principā – jautājumiem vietas bija tikai tik daudz, lai pareizi saprastu rotaļas noteikumus. Es vienkārši atbrīvojos un ļāvos. Ja būtu sācis iedziļināties, pirmajā brīdī manī rastos ļoti daudz neskaidrību un pretestības – tikai tā iemesla dēļ, ka esmu radis strādāt pilnīgi citādi.

Patiesībā šī ir tā problēma, ar kuru teātra pasaulē pēdējā laikā esmu saskāries bieži – cilvēku nevēlēšanās pieņemt jaunas lietas. Un es to saprotu, jo par spīti tam, ka neesmu konservatīvs (vismaz tā man pašam šķiet), pats esmu bijis šādā stāvoklī. Pats trakākais, ka tādos brīžos manī rodas naids un dusmas, it kā teātris būtu mans privātais spēļlaukums, kurā es atļauju citiem spēlēties. Bet tikai tad, ja tiek ievēroti mani noteikumi.

Manuprāt, šī piecgadnieka mentalitāte, kas reizēm iezogas arī manī, saistāma ar bailēm. Brīdī, kad kāds cits spēlē ar pilnīgi citu pārliecību un pēc citiem noteikumiem, nevis pēc tiem, kas man bijuši svēti un kurus es apguvu no cilvēkiem, kas spēlējuši pirms manis, tiek apšaubīta mana pārliecība. Bet mana pārliecība nosaka to, kas es esmu.

Otra ne mazāk būtiska lieta ir zemapziņas bailes no tā, ka veids, kādā spēlēju, vairs nebūs aktuāls un es neiederēšos jaunajos noteikumos, kas nozīmēs, ka es pats tikšu padzīts no sava privātā spēļu laukuma. Lai gan jau akadēmijā mums mācīja, ka nav vienas patiesības, nav tikai viens veids, kādā spēlēt, nav viena noteikumu kopa, brīžos, kad saskaros ar kaut ko radikāli citādu, manī pamostas šis nedrošais piecgadnieks, kurš sāk aizstāvēt savu rotaļlaukumu, neapzinādamies, ka vietas pietiek visiem, ka var draudzēties arī ar to, kurš spēlē pēc citiem noteikumiem, un neapzinādamies, ka šī citādā spēle arī var būt aizraujoša. Turklāt, atmetot savu veco pārliecību, nepazudīšu es pats. Pārliecība, uzskati un principi var mainīties, un tajā nav nekā slikta. Tas nozīmē, ka tu audz.

Daudz runāju par personīgo pieredzi, bet, manuprāt, tas lielā mērā attiecas arī uz teātra skatītāju, kuram arī ir pārliecība par to, kā aktierim jāspēlē, kā skatuvei jāizskatās, kādai mūzikai jāskan, pat kādiem kostīmiem jābūt, un galu galā skatītajam ir arī pārliecība par to, kādam jābūt teātrim. Un, lai gan diapozons šīm pārliecībām ir plašs, tomēr tam ir robežas. Bet te es pieteikšu šīs esejas banālāko teikumu: mākslā robežu nav.

Piedaloties dejas izrādē, kas palīdzēja man atmest savas robežas, visjaukākais bija brīdis, kurā secināju, ka deja vai kustība, vai sauciet to, kā gribat, ne ar ko neatšķiras no aktiermeistarības. Piemēram, tāpat kā vārdu var pateikt neskaitāmās nozīmēs, arī ar vienu un to pašu kustību var sniegt visdažādāko informāciju. Tā ir ķermeniska aktiermeistarība. Ķermenis ir būtiska klasiskās aktiermeistarības sastāvdaļa, savukārt kustību teātris šo sastāvdaļu – ķermeni – izceļ.

Skats no LNT dejas izrādes "Visas manas vājības ir tavas lūpas" // Foto – Kristaps Kalns

Vērojot profesionālus dejotājus kustību izrādēs, esmu secinājis, ka vienīgā lieta, kā dejotājiem varbūt pietrūkst un ko skatītājs ļoti gribētu redzēt, ir domāšanas process. Šis process dejotājā, protams, notiek, bet tas gandrīz vienmēr tiek slēpts aiz neitrālas sejas izteiksmes. Acis un seja tiek darbinātas tikai tad, ja tas ir apzināts gājiens, kurā seja ir vēl viena ķermeņa daļa. Manuprāt, galvenais domāšanas procesa slēpšanas iemesls ir vēlme nerādīt neko lieku, atstāt tikai tīru kustību. Vēl viens iemesls varētu būt nedrošība. Tā pati, kas piemeklē aktieri dejojot, jo kustība nav viņa radošā amata pamatinstruments. Arī dejotājs nevēlas spert savu kāju svešā laukā, lai gan abi – gan aktieri, gan dejotāji – patiesībā ir ļoti radniecīgi. Tomēr man šķiet, ka domāšanas process kustību izradēs nav jāslēpj. Tas var piešķirt papildu dziļumu lomai vai izrādei. Protams, nekas nav arī speciāli jārāda un jādemonstrē. Vajag vienkārši atslābt un ļauties, kā jau jebkurā citā dzīves nozarē.

Esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka jāzina, kā skatīties kustību izrādes – kam pievērst uzmanību. Manuprāt, šis ir viens no iemesliem, kādēļ laikmetīgā deja kā žanrs ir ļoti nenovērtēta.

Pirmkārt, ir priekšstats, ka tā ir pāremocionāla baletveida dejošana vai arī abstrakta minimāla kustēšanās, ko var atkārtot jebkurš, līdz ar to tas nav nekas īpašs. Otrkārt, ir aplama pārliecība, ka jāzina, kas dejā ir grūti vai viegli izdarāms, jo no tā izriet tas, cik iespaidīga ir izrāde. Ja man kāds jautātu, kā jāskatās kustību izrāde, es teiktu: “Nekā.” Manuprāt, nav vajadzīgs īpašs veids, kā to darīt, galvenais – ļauties tai sajūtai un asociācijām, ko šis darbs izraisa. Turklāt tas ir pilnīgi normāli, ja šī sajūta ir nepatīkama. Tas pat ir labi, jo tas nozīmē, ka redzētais kādā veidā ir rezonējis.

Agate Bankava, viena no izrādes Visas manas vājības ir tavas lūpas veidotājām, uz šo jautājumu atbild šādi: “Kustības izrādes pēc saviem skatīšanās principiem ne ar ko neatšķiras no mūzikas vai vizuālās mākslas baudīšanas. Tāpat kā mūziku varam tvert gan racionāli, gan emocionāli, tieši šādi paši noteikumi darbojas arī izrādēs, kas saistītas ar kustību. Abstrakcija ir galvenais iepriekšminēto mākslu trumpis, kas vienlaikus arī mēdz biedēt, it īpaši laikos, kad politiskais stāvoklis sabiedrībā akūti grib pastāvēt tikai par vienu patiesību, tā mudina un ļauj cilvēkiem uz lietām skatīties dažādi, un tajā nav nekas peļams.”

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt