Lauma Mellēna-Bartkeviča 12.12.2018

Simtā sezona operā

Koncerts "Mūsu Operai 100": skats no Beletāžas // Foto – Aivars Liepiņš

“Operas stūrītis” ir rubrika par žanru, kas ir tilts starp divām paralēlām pasaulēm – mūziku un teātri, jo vienlīdz saistīts gan ar vienu, gan otru. Laiku pa laikam speciālisti lauž šķēpus, kurai no mākslām pieder virsroka visaptverošākajā no mākslas žanriem, kurā līdzās divām minētajām mūsdienās pievienojušās arī daudzas citas mākslinieciskas izpausmes. “Operas stūrītis” piedāvā ieskatīties operas pasaulē ar ieinteresēta klausītāja-skatītāja acīm.

Publikāciju cikls tapis ar VKKF atbalstu pētījumu veikšanai kultūras medijos.

 

Simtgades vilciņš turpina griezties arī pēc 18. novembra uguņošanas. Un kā nu ne – 2018./2019. gada sezona ir simtā arī Latvijas Nacionālajā teātrī un Latvijas Nacionālajā operā, šoreiz bez baleta, par kura dzimšanu tiek uzskatīts 1922. gads. Starp citu – nacionālo operu simtgade tiek jau atzīmēta vai pamazām tuvojas arī kaimiņvalstīs un daudzās Centrāleiropas valstīs, savukārt tādi operteātri kā Teatro Real Madridē, Bavārijas opernams un Theater an der Wien Vīnē tieši 2018. atzīmē divsimto gadadienu. Daudz kur pasūtināti jaundarbi, citur tiek atjaunota klasika, īpašu uzmanību pievēršot nacionālajam repertuāram operas žanrā. Latvijā 100. sezona operā atšķirībā no valsts simtgades neiezīmējas ar milzu vērienu nacionālā mantojuma aktualizēšanā, nav tapuši arī simtgadei veltīti jaundarbi, tomēr tas nenozīmē, ka nav svētku.

Latviešu operas vēsture ir interesanta, jo tā aizsākusies jau pirms nacionālas valsts tapšanas. 1912. gadā vecākais no brāļiem Jurjāniem – Pāvuls – nodibina Latviešu operu, nelielu trupu ar orķestri, kas veiksmīgi darbojās līdz I pasaules karam. Operas žanru vēlējās attīstīt arī Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas nodaļa, kas jau 1903. gadā izsludināja pirmo libretu konkursu. Komisija Raiņa “Uguni un nakti” uzskatīja par “no autora atpakaļ ņemtu”, uzvaru piešķirot 2. kursa arhitektūras studenta Artūra Krūmiņa sacerējumam “Baņuta”, kas vēlāk, Alfrēda Kalniņa komponēta, kļuva par pirmo latviešu nacionālo operu, tikai par nepilnu pusgadu apsteidzot Jāņa Kalniņa skaņās iedzīvināto “Uguni un nakti”. Pēc kara daudzi mūziķi atgriezās no Petrogradas, ļaudamies Latvju operas līdzdibinātāja un advokāta Andreja Frīdenberga (vēlāk Rīgas mēra) aicinājumam, kuram bija atsaukušās arī tādas autoritātes kā komponists Jāzeps Vītols un diriģents Teodors Reiters. Latvju operas pirmā sezona tika atklāta ar koncertu 15. septembrī, bet pirmā latviešu trupas iestudētā opera ir Riharda Vāgnera “Klīstošais holandietis” (tolaik Rūdolfa Egles tulkojumā dēvēts par “Skrejošo holandieti”). Pirmizrāde notika Rīgas pilsētas Otrajā (šobrīd Nacionālajā) teātrī 1918. gada 15. oktobrī, mēnesi pirms neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanas.  Muzikoloģe Lolita Fūrmane raksta: “Operā zīmētā lāsta, fatalitātes, rēgu motīvi (šīs vairāk ekspresionismam tuvās sajūtas) ļāva 20. gadsimta otrā gadu desmita klausītājiem uztvert operu kā brāzmainās realitātes spoguli un arī pravietojumu. R. Vāgnera “kuģis ar sarkanām burām”, Dālanda vēstījums: “Kas uzticas vējam, tas uzticas ellei!” [..] Laikmets atklājās ne tik daudz sižeta, kā pašas mūzikas, tās tēlu abstrakcijas līmenī.” [1] Trauksmainais laiks starp revolūciju Krievijā un Vācijas militārās varas krīzi, kas neļāva īstenot politiskās intereses Baltijā, iezīmējās nacionālās pašapziņas konstituēšanos un vienlaikus ar saprotamu grūtību apsolījumu lielvaru cīņā par virsroku šajā teritorijā. Latvijas vēsturē pirmā padomju režīma [2] sākumpunktā, 1919. gada 23. janvārī, izmantojot gadījumu, ka agrākā Rīgas Vācu teātra telpas ir tukšas, latviešu opermākslinieki pirmoreiz nonāk savā nākamajā citadelē, atkal jau izrādot “Klīstošo holandieti”. Kopš šī brīža sākas mūsu Baltā nama vēsture, kas šosezon tiek atzīmēta ar vairākiem īpašiem notikumiem.

Skats no R. Vāgnera operas "Klīstošais holandietis" iestudējuma LNOB (rež. V. Kairišs, 2018) // Foto – Didzis Grodzs

Latviešu operas klasika šobrīd nav modē. Pretēji LNOB vadības agrāk solītajam, Alfrēda Kalniņa “Baņuta” tomēr šosezon nepiedzīvos jauniestudējumu. Iespējams, tas ir signāls, kas liek pārskatīt jautājumu par latviešu klasiskā operrepertuāra aktualitāti Latvijas kultūras telpā vispār.

Par to liek aizdomāties arī šī gada martā noslēgtais operu libretu konkurss, kas par spīti 16 iesniegtiem darbiem beidzās bez rezultātiem. Protams, operas “Baņuta” muzikālā valoda vairāk atspoguļo pagājušā gadsimta 20. gadu nacionālromantiskās vēsmas, ko nosaka arī librets, tomēr nez vai operas iestudēšanai var rasties piemērotāks gadījums par 100. sezonu. Ja nu vienīgi uz pašas operas simtgadi 2020. gada pavasarī, ja to nolems jaunā LNOB vadība vai mākslinieciskajos plānos ierakstīs vecā. LNOB 100. jubilejas sezona tika atklāta ar jau pieminēto vēsturiski zīmīgo Riharda Vāgnera “Klīstošo holandieti” Viestura Kairiša režijā, iestudējumam saturot ne mazāk fatālisma kā pirms simt gadiem, kas tomēr liek domāt par savdabīgu vēstures ciparnīcu, kurā stundu un minūšu rādītāji laiku pa laikam satiekas, viens otru aizsedzot. Viesturs Kairišs “Uguni un nakti” gandrīz kā operu, pat izmantojot Vāgnera mūziku, iestudēja jau pirms trim gadiem Nacionālajā teātrī, tādēļ maz ticams, ka arī Jāņa Mediņa operai ir lielas izredzes iekļūt tuvāko gadu repertuārā.

16. un 17. novembrī LNOB notika vērienīgi koncerti “Mūsu operai 100”, kur trīsdaļīgā programmā izskanēja latviešu komponistu Jāņa Mediņa, Arvīda Žilinska, Romualda Kalsona, Bruno Skultes un Jāņa Kalniņa opermūzikas lappuses un pasaules klasika izcilu viessolistu, tostarp vairāku pasaules skatuves iekarojušo Latvijas operdziedātāju izpildījumā. Koncerts sešus mēnešus būs pieejams arī virtuālajā vidē interneta vietnē www.operavision.com un jau sasniedzis rekordaugstu skatītāju skaitu (9000 virtuālo skatījumu jau pirmajā decembra nedēļas nogalē, kas ir trīsreiz vairāk par vidējo operu izrāžu tiešraižu skatījumu skaitu).  Koncerta saīsināts ieraksts tika rādīts arī Latvijas Televīzijā un joprojām pieejams Replay.lv. Jubilejas sezonā operavision.com līdz nākamā gada martam skatāms arī LNOB tapušais Riharda Vāgnera “Klīstošais holandietis” Viestura Kairiša režijā. 

Tādēļ var teikt, ka simtgadei operai ir gana liela starptautiskā rezonanse, vismaz ciktāl tas atkarīgs no mūsdienu digitālo platformu piedāvātajām iespējām.

Skats no koncerta "Mūsu Operai 100": Inga Kalna, Aleksandrs Viļumanis, LNOB orķestris un koris // Foto – Aivars Liepiņš

Šosezon LNOB būs skatāmi vēl trīs operas jauniestudējumi. 2019. gada februārī Aika Karapetjana režijā taps divi viencēlieni, kas tiks izrādīti vienā vakarā. Pirmais būs opermūzikas retums – Italo Montemeci opera “Burvestība” un Rudžēro Leonkavallo “Pajaci”, bet maijā franču režisors Vensāns Busārs iestudēs sava tautieša Fransisa Pulenka “Karmelīšu dialogus”. Baletā, vēl īpaši nesteidzoties pretī simtgadei, līdzās nesen pirmizrādītajiem “Trim musketieriem” kanādieša Paula Čalmera horeogrāfijā aprīlī taps baleta viencēlieni “Hamlets” Antona Freimana  un “(Ne) stāsti man pasakas” Elzas Leimanes horeogrāfijā.  Liekas, operai simtajā sezonā pārmērības pārmest nevarēs.

 


[1] Fūrmane L. Opera. Četri vēstures loki teātrī. Latvijas Nacionālā Opera, 2000, 114. lpp.
[2] 1919. gada janvāris-maijs.

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Melizande 27.01.2019

    Ne tik sen intervijā radio "Klasika" Zigmārs Liepiņš stāstīja, ka pirmais 2019./2020. g. sezonas iestudējums 2019. gada septembrī būs Imanta Kalniņa opera "Spēlēju, dancoju" Lauras Grozas-Ķiberes režijā. Iespējams, prātīgākais variants, kā tomēr iestudēt latviešu operu, kas tomēr, lai arī ar oldskūlīga roka elementiem, varētu būt interesanta ne tikai pašu vietējai publikai, bet arī vēl kādam interesentam no ārzemēm. Katrā ziņā pats Z. Liepiņš šo izvēli pamatoja ar to, ka "Baņutu" viņi esot gribējuši iestudēt vēsturiskajā pirmiestudējuma dekorācijā, bet tad sapratuši, ka tā nevarēs. Un, ja jau nevarēs, tad kāpēc gan neiestudēt jebkuru citu latviešu operu? Un, ja tā, tad kāpēc gan ne 70. gados tik populāro "Spēlēju, dancoju"?
    Tā ka jauns latviešu operas iestudējums LNOB tuvākajā nākotnē tomēr ir sagaidāms.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt