Lauma Mellēna-Bartkeviča 22.01.2019

Vissi d’arte* – “Toska” Kristīnes Opolais repertuārā

“Operas stūrītis” ir rubrika par žanru, kas ir tilts starp divām paralēlām pasaulēm – mūziku un teātri, jo vienlīdz saistīts gan ar vienu, gan otru. Laiku pa laikam speciālisti lauž šķēpus, kurai no mākslām pieder virsroka visaptverošākajā no mākslas žanriem, kurā līdzās divām minētajām mūsdienās pievienojušās arī daudzas citas mākslinieciskas izpausmes. “Operas stūrītis” piedāvā ieskatīties operas pasaulē ar ieinteresēta klausītāja-skatītāja acīm. 

Publikāciju cikls tapis ar VKKF atbalstu pētījumu veikšanai kultūras medijos.

 

Džakomo Pučīni opera “Toska” pieder pie pasaules opermūzikas zelta klasikas. Ārijas no “Toskas” ieņem arī stabilu vietu dziedātāju koncertrepertuārā. Biežie iestudējumi, kurus estētikas ziņā lielākoties var dēvēt par tradicionāliem, tomēr nav nonivelējuši pat samērā melodramatisko stāstu, un tas joprojām aizkustina miljoniem skatītāju. Operas saknes meklējamas 19. gadsimta franču dramaturga Viktoriēna Sardū lugā “Toska” (1887), un tās titulloma rakstīta speciāli slavenajai franču aktrisei, tolaik četrdesmitgadniecei Sārai Bernārai, kura izcili tēloja trauslo, greizsirdības apmāto operdziedātāju Floriju Tosku pēc Franču revolūcijas Itālijā valdošo juku laikā, brīdī, kad Romu kontrolē to iekarojusī Neapoles karaliste, bet Alpus atkārtoti šturmē Napoleona armija. Vispirms tās bija teju divsimt izrādes Parīzē, pēc tam iestudējumi Londonā un daudz kur citur pasaulē, ieskaitot arī Turciju, Ēģipti, Austrāliju un Dienvidameriku, kur 1905. gadā Riodežaneiro Toskas pēdējā cēliena lēciens no Farnēzes pils jumta aktrisei kļuva liktenīgs – savainotā kāja tā arī nesadzija un 1915. gadā to nācās amputēt.

Džakomo Pučīni izrādi redzēja 1889. gadā Itālijā un pēc vairākiem gadiem un ilgstošām diskusijām ieguva tiesības lugu pārvērst operā, kas prasīja veselus četrus gadus un nemitīgus strīdus ar libretistiem Luidži Illiku un Džuzepi Džakozu, kā arī ar izdevēju. Tomēr pūlēm bija rezultāts – opera uzreiz iekaroja skatītāju simpātijas ar krāšņo instrumentāciju, meistarīgo vadmotīvu lietojumu, ko Pučīni patapināja no Vāgnera skaņuraksta, un dramatiski spēcīgajiem tēliem, kas gadsimtu gaitā šķiet vienlīdz aizraujoši gan to atveidotājiem, gan vērtētājiem. Līdzīgi teātra izrādei, arī opera pēc pirmizrādes Romā (1899) tika iestudēta Milānas Teatro alla Scala, pēc tam Karaliskajā Koventgārdena operā Londonā, drīz arī Ņujorkā, Parīzē, Dienvidamerikā, Austrālijā un Tālajos Austrumos, piecpadsmit gadu laikā (līdz 1. pasaules kara sākumam) tiekot uzvesta aptuveni 50 pilsētās visā pasaulē. Tapuši neskaitāmi skaņu un videoieraksti, filmas, “Toskas” mūzika izmantota kino un teātrī, un, piemēram, Marijas Kallasas balsī Toskas ārija kļuvusi par vienu no 20. gadsimta operas ikonām.

Operdziedātājas karjeras sākumā Marija Kallasa bija Kristīnes Opolais iedvesmas avots, galvenokārt ar savu spēju iemiesoties tēlos. Būdama intuitīvi apdāvināta aktrise, jau pašās pirmajās lomās Kristīne Opolais apbūra publiku ar savu atdevīgo aktierspēli, kas labi zināmām opermūzikas lappusēm piešķīra jaunu saturu, citu līdzpārdzīvojuma intensitāti, īpaši Pučīni mūzikā. Pirms vairāk nekā desmit gadiem dziedātāja intensīvi lasīja Marijas Kallasas atziņas, iedvesmojoties no tām, mācoties lomas un apgūstot skatuves patiesības. Kā māksliniece Kristīne Opolais augusi un attīstījusies Rīgas publikas acu priekšā, bieži pārsteidzot ar dramatisku dziļumu tradicionālās soprānu lomās un pamazām mērķtiecīgi slīpējot arī vokālo sniegumu. Savulaik Toskas loma Kristīnei nāca kā viens no izaicinājumiem un riskiem, kuri viņas līdzšinējā karjerā vairākkārt spēlējuši izšķirošu lomu. Arī dzīvē – savulaik “Toskas” mēģinājumi saveda kopā Kristīni un Andri Nelsonu, tobrīd LNO galveno diriģentu. 2006. gadā ar Tosku sākās Kristīnes starptautiskā karjera, debitējot Berlīnes Valsts operā.

Intervijās dziedātāja Tosku bieži nosaukusi kā sev tuvāko Pučīni lomu un par spīti tam atzinusies, ka tas nenozīmē, ka tā jādzied bieži, pietiek ar reizi vienā vai divās sezonās, bet tā, lai publikai tā paliktu atmiņā.

Kristīne Opolais – Florija Toska kopā ar Vitorio Grigolo – Kavaradosi "Toskas" iestudējumā Vīnes Valsts operā (18. janv. 2019) // Foto – Mihaels Pēns (Michael Pöhn)

Tiesa, par Kristīnes vizītkartes lomām uzstāšanās reižu skaita dēļ drīzāk varētu dēvēt titullomas Antonīna Dvoržāka operā “Nāra”, Pučīni “Madama Butterfly” vai “Manona Lesko”. Un tomēr viņas “Toskā” ir kaut kas liktenīgs, ne tikai šī vārda novazātajā nozīmē attiecībā uz lomas atveidojumu. Slavenību fotogrāfs Marko Borggrēve, kura fotogrāfijas ir arī Kristīnes oficiālajā portfolio, savulaik dziedātāju samulsinājis ar repliku: You are Tosca (angļu val. – “Tu esi Toska”). Viņa atbildējusi, ka dziedot Toskas lomu, taču nesapratusi, ko fotogrāfs domā. Borggrēve paskaidrojis, ka viņš runā par dziedātājas būtības līdzību ar šo varoni. “Pučīni operā Florija Toska arī ir operdziedātāja, ļoti kaislīga. Viņa ziedo sevi mīlestībai un dziedāšanai. Kad viņai grib atņemt kā vienu, tā otru, Toska mirst. Es negribu teikt, ka esmu Toska un darītu tāpat, bet tajos laikos, tajā situācijā…” [1] savulaik teikusi pati dziedātāja. Ārija Vissi d’arte, vissi d’amore no operas otrā cēliena ir viena no skaistākajām šīs operas lappusēm, un Kristīnes lasījums ir katrreiz citādāks, piepildīts gan ar neticamu trauslumu, gan dziļu dramatismu, gluži kā savulaik Sāras Bernāras spēle uz pasaules dramatisko teātru skatuvēm. Vēlāk, izpelnījusies izcilākās Pučīni operu mūsdienu interpretes titulu britu presē, Kristīne pati mazliet ironizēja par to, ka atzīta par izcilāko cietēju uz skatuves, vienlaikus piebilstot, ka komiskās lomas tiešām neesot domātas viņai. Jāteic, gandrīz visas Pučīni soprānu lomas ir traģiskas mīlestības, sāpju un ciešanu pilnas. Vārdos aprakstītas, tās izklausās pliekani melodramatiskas, tomēr tas tā nav. Var pat pabrīnīties, cik nekļūdīgi un ilgstoši iedarbīga ir Pučīni muzikālā dramaturģija labā vokālajā un piepildītā aktieriskajā izpildījumā.

2007. gadā Kristīne Toskas lomu Kristīne dziedāja Atēnās, pavisam drīz ar to iekarojot arī Londonas Karaliskās Koventgārdena operas publiku. Reti, bet atmiņā paliekoši savas karjeras, iespējams, intensīvāko desmit gadu laikā.

Arī Lieldienu festivālā Bādenbādenē pirms diviem gadiem (2017, Kavaradosi – Marselo Alvaress, Skarpija – Marko Vratonja) un Tangelvudas festivālā ASV.

Šosezon Kristīne Opolais kā Florija Toska atgriezusies Vīnes Valsts operā (rež. Margarēte Volmana, dir. Evelino Pido), kur nule aizvadītas vairākas izrādes janvārī kopā ar Vitorio Grigolo, saņemot stāvovācijas un jūsmīgas atsauksmes no kritiķiem un operas faniem (ovācijas pēc 18. janvāra izrādes Vīnes Valsts operā šeit).

Tenors Vitorio Grigolo un baritons Brīns Terfels būs kopā ar Kristīni Opolais viņas debijā arābu pasaulē marta vidū Abū Dabī, kur 15. martā “Toska” tiks spēlēta Emirātu Pils koncertzālē (Emirate Palace Auditorium). Maijā un jūnijā Opolais Toskas lomā atgriezīsies arī uz Karaliskās Koventgārdena operas skatuves Londonā.

 


* Tulk. no itāļu val. – “Dzīvoju mākslai/no māksas, dzīvoju mīlestībai/no mīlestības”, Toskas slavenākās ārijas (2. cēl.) nosaukums.

[1] Ilze Vītola. Ar mākslu un Andri. 04.03.2007. Latvijas Avīzes pielikums Mājas Viesis. http://www.music.lv/balva/lv/presei.asp?id=11476&year=2007&language=1&type=1&header_text=

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt