Lauma Mellēna-Bartkeviča 28.01.2019

Jaunā vecā “Bohēma”

Rūdolfs – Raimonds Bramanis, Mimī – Evija Martinsone // Foto – Gunārs Janaitis

“Operas stūrītis” ir rubrika par žanru, kas ir tilts starp divām paralēlām pasaulēm – mūziku un teātri, jo vienlīdz saistīts gan ar vienu, gan otru. Laiku pa laikam speciālisti lauž šķēpus, kurai no mākslām pieder virsroka visaptverošākajā no mākslas žanriem, kurā līdzās divām minētajām mūsdienās pievienojušās arī daudzas citas mākslinieciskas izpausmes. “Operas stūrītis” piedāvā ieskatīties operas pasaulē ar ieinteresēta klausītāja-skatītāja acīm. 

Publikāciju cikls tapis ar VKKF atbalstu pētījumu veikšanai kultūras medijos.

 

Operas izrāžu atjaunojumi ir savdabīgs formāts, sevišķi, ja runa ir par vēsturiskiem iestudējumiem. Vēsturiskiem gan žanra, gan parādības izpratnē. Atjaunojums ir termins, kas mūsdienu teātra situācijā ir aktuāls praktiski tikai operā un baletā. Tirgus nosacījumi un mediju sabiedrības īpatnības ikdienas dzīves tempam arī mākslā liek palielināties līdz galvu reibinošam ātrumam, arvien biežāk mākslas radīšanas procesu ļaujot pielīdzināt ražošanai, kur panākumi mērāmi vairāk kvantitatīvā nekā kvalitatīvā izteiksmē. Atjaunojums atgādina par to, ka “jauns” ne vienmēr uztverams kā sinonīms vārdam “labs”, un reizē apliecina pagātnē radītas kvalitātes vērtību, kaut vai tā būtu muzejiska. Ir, protams, arī pretēji gadījumi ar daudz prozaiskākiem cēloņiem. Nevienam nav noslēpums, ka opera ir viens no dārgākajiem skatuves mākslas žanriem, tādēļ atjaunojums var kalpot kā otrā, trešā vai pat ceturtā dzīve atsevišķiem publikas iemīļotiem, bieži klasiskiem iestudējumiem, kuri ilgākā laika nogrieznī pierāda, ka iespējama arī citāda pieprasījuma un piedāvājuma dinamika: proti, uzskatāmāk mainās nevis uz skatuves notiekošais, bet paaudzes skatītāju zālē. Uzskatāmāk tādēļ, ka atjaunojums nevar būt rekonstrukcija – mainās skatītāju uztveri noteicošie apstākļi un priekšstati. Vai atjaunojums ir mēģinājums divreiz iekāpt vienā upē? Jā un nē.

Patriss Pavī atjaunojumu definē šādi: “Izrādes atjaunojums (fr. reprise, angļu revival, vācu Wiederaufnahme) ir atgriešanās pie iestudējuma pēc īsāka vai ilgāka pārtraukuma (no dažām nedēļām līdz vairākiem gadiem), cenšoties to veidot pēc iespējas līdzīgāku pirmvariantam.” [1] Vienlaikus Pavī apgalvo, ka tas ir visai sarežģīts uzdevums, jo mainās skatītāju uztvere un gaidas, tādēļ režisori lielākoties izvēlas veidot jauniestudējumu, jaunu materiāla interpretāciju. Priekšstati noveco, mainās teātra realitātes ticamību nodrošinošie izteiksmes līdzekļi un tehniskās iespējas. Operas gadījumā lielākoties mainās dziedātāju sastāvs, kas piešķir jaunas nianses interpretācijai. Aktieri nav skrūvītes, kuras var aizvietot ar citām tādām pašām skrūvītēm, lai mehānisms darbotos, atšķirīga psihofizika un skatuves partnerības iemaņas atjaunojumu daļēji pārvērš jaunā izrādē arī tad, ja saglabātas iepriekšējās mizanscēnas. Operas klasikā ilgdzīvotāji ir, teiksim, Franko Dzefirelli iestudējumi, piemēram, 1982. gadā tapusī “Bohēma” Metropoles operā Ņujorkā, Latvijā – Jāņa Zariņa “Turandota” (1973), šobrīd jau arī daļa pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tapušie iestudējumi tikuši atjaunoti, turklāt vairākkārt.

Džakomo Pučīni opera “Bohēma” ir viens no šādiem uzvedumiem. 1995. gadā Pētera Krilova veidotais iestudējums, tuvojoties ceturtdaļgadsimta atzīmei, jau var mēroties ar Dzefirelli klasiku. “Bohēma” ir mūžīgs stāsts par Parīzi 19. gadsimta vidū, kur savus romantiskos sapņus ar dažādiem panākumiem mēģina piepildīt dažādu mūzu kalpi – dzejnieks, gleznotājs, filozofs un mūziķis. Viņu ienākumi ir neregulārāki par īres rēķiniem, tomēr tas nemazina jaunības prieku, azartu un piedzīvojumu alkas. Arī šuvēja Lučija jeb Mimī ieskatījusies kaimiņos mītošajā dzejniekā, taču strauji uzplaukušajam mīlasstāstam lemtas traģiskas beigas – to pārtrauc Mimī nāvējošā slimība un nabadzība, kas paslēpusies aiz romantiskā “bohēmas” nosaukuma.

17. janvārī ar spāņu diriģentu Pedro Halfteru no Seviļas Maestranza opernama pie diriģenta pults izskanēja kārtējais Džakomo Pučīni “Bohēmas” atjaunojums LNOB.

“Bohēma” ir viena no tām operām, kas dod iespēju sevi parādīt jaunajiem solistiem – gan muzikāli, gan aktieriski, turklāt ne tikai galvenajās, bet arī otrā plāna lomās. Savukārt Mimī un dzejnieka Rūdolfa lomas ir daudzu soprānu un tenoru Pučīni pamatrepertuārā, un karjeras gaitā agrāk vai vēlāk līdz tām tiek nonākts.

Daudzi, iespējams, atceras, kā šo lomu dziedāja viena no pirmajām Latvijas bezdelīgām starptautiskajā arēnā – Inese Galante, atminoties arī 2003. gada izrādes atjaunojumu, kad Rūdolfa lomā dziedāja jaunais un daudzsološais Aleksandrs Antoņenko, bet diriģēja tikpat jaunais un daudzsološais Andris Nelsons. Ar ne tik lielo, bet spilgto Mizetes lomu plašāka publika pamanīja Kristīnes Opolais aktrises talantu. Mimī lomu gan Latvijā, gan uz pasaules operteātru skatuvēm dziedājušas Inga Kalna, Maija Kovaļevska, Kristīne Opolais, Marina Rebeka, lielākoties “veco” iestudējumu sastāva atjaunojumos. Pirms sešiem gadiem, kad tapa iepriekšējais “Bohēmas” atjaunojums, lomu savām balsīm piemērīja arī Liene Kinča un Evija Martinsone. Martinsone ir arī šī, 2019. gada, “Bohēmas” atjaunojuma Mimī. 17. janvārī “Bohēma” atkal pēc ilgāka laika bija debiju izrāde – tenors Raimonds Bramanis pirmoreiz dziedāja Rūdolfa partiju, bet soprāns Marlēna Keine debitēja kolorītajā Mizetes tēlā.

Skats no Džakomo Pučīni operas "Bohēma" iestudējuma LNOB // Foto – Gunārs Janaitis

Raimondam Bramanim šī ir jauna, ļoti gaidīta virsotne viņa karjerā. Savulaik Bramanis absolvēja Mūzikas akadēmiju kā baritons. Operā pāriešana no viena balss tipa uz citu, mainot repertuāru, prasa vairākus gadus. Balss atmiņa ir līdzīga ķermeņa atmiņai – lai to mainītu, nepieciešams laiks un neatlaidīgs darbs, tāpat kā ķermeņa trenēšanai sporta zālē, un rezultāts tiek panākts pakāpeniski. Šobrīd Raimonds Bramanis ir sasniedzis to, uz ko gājis vairāk nekā desmit gadus, pakāpeniski veidojot savu tenora repertuāru, slīpējot tembrālās krāsas un tehniku, kas dziedātājam šobrīd ļauj neforsēt skaņu, izbaudīt legato un arī būt labākam aktierim. Rūdolfs ir nopietna partija, ar publikai labi pazīstamām ārijām, duetiem un ansambļiem, turklāt uz skatuves jābūt praktiski visu izrādi – te ampelējoties ar Marselu, Šonāru un Kolēnu, te – romantiskos divskatos ar Mimī.

Seviļas maestro Pedro Halfters labi pārzina Pučīni, izprot muzikālās dramaturģijas kontrastus un prot atrast jaunas nianses simtkārt dzirdētā operā. Pirmā cēliena āriju sērija, kas noslēdzas ar mīlas duetu O, soave fanciulla starp Mimī un Rūdolfu, kuri jau iemīlējušies, izskan vokāli pārliecinoši un harmoniski, bez solistu savstarpējas konkurences, kas nereti piedzīvota, jo tenora ārija Che ghelida manina un soprāna ārija Mi chiamano Mimi seko viena otrai tikai ar nelielu cezūru. Operas otrais cēliens uzbur Parīzes Latīņu kvartāla atmosfēru. Tajā lieliski izceļas Marlēnas Keines teatrāli kaprīzā Mizete, kura vienā acumirklī paņem ne vien visu skatuves kolēģu uzmanību mizanscēnā, bet arī neļauj no sevis novērst acis skatītājiem.

Šis atjaunojums atgādina par to, cik reizēm veldzējoši šķiet “vecie, labie, klasiskie” operu iestudējumi, kas līdzīgi pasakām spēj vēstīt atšķirīgos uztveres un sagatavotības līmeņos, saglabāt atklājuma prieku tiem, kas uz operu atnākuši pirmoreiz, un atgādināt zināmas patiesības pieredzējušākiem skatītājiem.

Pirms nedēļas, ar bērniem skatoties “Turandotas” atjaunojumu, vēroju, kā viņi pārdzīvo par galvas nociršanu Persijas princim, jūt līdzi verdzenei Liu un viens otram čukst, cik tomēr bende un kareivji izskatās baisi, un sapratu, ka lielizmēra kartona āvas liekas smieklīgas un pārāk dekoratīvas tikai man. Operu atjaunojumi veido citādu operas pieredzi nekā jauniestudējumi ne tikai estētiski, bet arī konceptuāli.

 


[1] Pavis P. Dictionnaire du Thѐâtre, Paris: Armand Collin, 2013, 303.-304.lpp.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt