Andris Siksnis 28.01.2019

AKTIERIS RUNĀ: Eduards Johansons

Foto – Anna Tarabrina

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 

 

Andris Siksnis: Kāds ir tavs ceļš līdz aktiera profesijai? Zināms, ka tavs tēvs (Januss Johansons – A. S.) ir aktieris.

Eduards Johansons: Jā, tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu bijis tik tuvu teātrim jau kopš bērnības. Valmieras teātrī uz skatuves pirmoreiz uzkāpu piecu gadu vecumā, ja nemaldos. Bija Ziemassvētku ludziņa, kurā man bija piešķirta loma. Es tikai ļoti miglaini atceros, ka tur bija divi cēlieni un starpbrīdī bija jāpārģērbjas. Stāsts bija par mazu zēnu, laikam diezgan skumjš, viņš nomirst, otrais cēliens notiek debesīs, kur zēns nonācis. Tie bija pirmie soļi uz skatuves. Pirmajās klasītes bija vēl viena ielecināšana, kur es tiku spēlēt Rūdolfa Blaumaņa festivālā un dabūju balvu par debiju.  Arī vidusskolā aktīvi iesaistījos teātrī, mācījos Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, un katru gadu uz Ziemassvētkiem visa skola tiek iesaistīta vienā milzīgā iestudējumā – kāds dejo, kāds muzicē, kāds attēlo kādu lomu izrādē. Pēc tam gadu  studēju baltu filoloģiju, bet tad, kad bija jāstājas aktieros, lēmums mēģināt bija diezgan dabisks. Bija jāpamēģina. Lai cik tas smieklīgi nebūtu, es tikai iepriekšējā dienā pirms iestājeksāmeniem iemācījos visu, kas bija jāiemācās, – pāris dzejoļu, prozas fragmentu, fabulu. Iemācījos un aizgāju, pie tam – stundu nokavējot savu kārtu.

Cik kandidātu bija?

Precīzi neatceros, ap divsimt. Iestājāmies divdesmit cilvēki, pabeidzām astoņpadsmit. Tagad attiecīgi esmu Valmieras teātrī, kur esmu pavadījis visu bērnību. Kā pabeidzu aktierus, tā arī ar nākamo sezonu (2015./2016. – A. S.) sāku strādāt Valmierā. Pirmajā gadā man bija atsevišķi projektlīgumi, bet, sākot ar 2016. gadu, man ir štata līgums.

Stāstīji, ka gāji Valdorfa skolā Ādažos. No kurienes tu nāc?

Esmu dzimis Valmierā. Sākotnēji arī gāju Valdorfa bērnudārzā. Pirmās četras klases gāju Valdorfa skolā pie Valmieras, kur mana mamma bija skolotāja, pamatskolā mācījos Valmierā, Viestura vidusskolā. Sapratu, ka gribu atpakaļ Valdorfa skolā, jo biju izbaudījis abas metodes. Mamma aizgāja strādāt uz Ādažiem, un tad es tur pabeidzu vidusskolu. Vidusskolas laikā dzīvoju Duntē – tur, kur Minhauzens (smejas).

Ko vari pastāstīt par baltu filoloģijas studijām? Vai tās bijušas noderīgas?

Man daudz deva teātra vēstures lekcijas pie Līgas Ulbertes. Tāpat arī literatūras teorijas pamati. Kad aizgāju uz akadēmiju, bija informācija, kas pārklājas. Ļoti interesanti, ka, jau studējot baltu filologos, mēs sākām cits citam labot literārās valodas kļūdas. Arī akadēmijā es jau pirmajā gadā sāku labot savus kursabiedrus. Trešajā semestrī mums bija kurss “Latviešu valodas kultūra” – tajā tika apskatītas visas šīs lietas, un viņi saprata, ka laikam man bijusi taisnība.

Arī grāmatu apjoms, kas jāizlasa, – ļoti vērtīga bagāža. Valodas izpratne, kas man bieži ir noderējusi. Pat tagad teātrī kolēģi, kas zina, ka esmu studējis filoloģiju, vēršas pie manis un jautā, kā atsevišķos gadījumos būtu pareizi jālieto valoda. Ja es pats kaut ko nezinu, tad vēršos pie cilvēkiem, ar kuriem kopā studēju.

Paldies jāsaka manai vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai. Viņa par grāmatām uzdeva kontroldarbus, kuros bija tikai četri jautājumi, bet uz kuriem bija jāatbild izvērsti. Viņas attieksme pret valodu un literatūru mani aizrāva un, kad skatījos, ko, nez, varētu pastudēt, iedomājos par filoloģiju un nolēmu izmēģināt. Iespējams, ja nebūtu ticis aktieros, es turpinātu studēt filoloģiju.

Eduards Johansons izrādē "Mīlestības testaments" (2018) //  Foto – Matīss Markovskis

Tagad, kad esi pilntiesīgs aktieris, ir mainījies priekšstats par teātri un aktiera darbu? Laikam jau tu iepriekš visai labi zināji teātra vidi un tā īpatnības.

Jā un nē. Ir lietas, kuras es zināju, piemēram, ka brīvdienas man būs darbadienas. Daudzus psiholoģiskos faktorus, kas nāk līdzi, īsti nevar prognozēt. Ar katru jaunu iestudējumu tu kaut ko atklāj par sevi. Visas tās atklāsmes nāca tikai, kad sāku strādāt kā profesionāls aktieris. Katrs iestudējums nes kādas domas par sevi, par dzīvi kā tādu. Attiecīgi, ja ir psiholoģiski smags darbs par diezgan drausmīgām lietām, tad katram aktierim ir jārakņājas sevī un jāmeklē, kurās dzīlēs pašam ir tās drausmu lietas. Savā ziņā tas ir ļoti veselīgi, no otras puses – tas var ietekmēt psiholoģisko stabilitāti. Tas bija faktors, ar kuru es nebiju līdz galam rēķinājies. Bet ikdiena, dzīves ritms – to es jau apzinājos, zinot, kā gājis tēvam.

Kāds ir ideālais teātris, tā uzdevumi un mērķi?

Tas ir jautājums teātra mākslinieciskajam vadītājam. Respektīvi, ja es būtu mākslinieciskais vadītājs, kā es uz to skatītos. Galvenais mērķis – sasniegt pēc iespējas plašāku auditoriju, kas mūsdienās ir ļoti būtiski, lai teātris vispār spētu eksistēt. Eksistēt kā uzņēmums. Būsim atklāti – teātris ir uzņēmums, tas ir bizness. Tātad – lielāku, plašāku un dažādāku auditoriju. Mākslinieciskie piegājieni var būt ļoti dažādi, jo arī auditorija ir dažāda. Man liekas būtiski runāt par vispārcilvēciskām lietām, ar kurām saskaras jebkurš cilvēks ikdienā. Nesaku, ka visu laiku būtu jāiestudē reālpsiholoģiju vai lubenes u. tml., bet ar dažāda veida mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem tikt pie jebkura cilvēka iekšējās pasaules – pārdzīvojumiem, ar kuriem saskaras jebkurš. Jo tuvāk mēs tiksim cilvēku pārdzīvojumiem, jo vairāk cilvēki spēs identificēt sevi ar konkrēto mākslas darbu un spēs to izbaudīt un iemīlēt.

Kas vispār ir teātris?

Labs jautājums. Neteikšu, ka teātris ir dzīve. Teātris nav dzīve. Te ir jārunā par vairākām lietām: kas ir teātris juridiski un kas ir teātris, strādājot pie konkrēta mākslas darba. Teātris kā institūcija – zinu, ka daudziem nepatiktu, bet būsim atklāti – ir izklaides sfēra. Bet teātris no iekšienes ir mēģinājums radīt mākslu, brīnumu, kas tiek klāt cilvēka iekšienei un spēj to aizskart, – tas, ko teicu par teātra uzdevumu. Ir ļoti grūti izskaidrot, kas ir teātra procesa fenomens. Tas ir darbs un vēlme radīt kaut ko maksimāli patiesu. No aktieru puses – tiekšanās pēc patiesības. Pat, ja spēlēsi pašam nesaprotamas lietas, bet darīsi to ar pārliecību, tu kaut kādā metafiziskā veidā tiksi pie patiesības, kas spēj aizskart cilvēku. Tā ir brīnumainā mākslas radīšana. Ja skatāmies uz vizuālo mākslu, slavenā glezna “Melnais kvadrāts” – nekā jau tur it kā nav. Bet tomēr tur ir kas tāds, kas šo darbu liek uzskatīt par ļoti augstas klases mākslu. Tāpēc ļoti grūti izskaidrot, kas ir aiz tā, ko mēs darām. Tas ir kopums, ja skatāmies uz izrādi. Režisors ir tas, kurš kontrolē visu procesu. Tad esam mēs, aktieri. Ir scenogrāfs, kas iedod vidi. Gaisma un skaņa, kas veido globālāku sajūtu. Tie visi ir mazie kopumi, kas izveido izrādi, konkrētu mākslas darbu. Ja visi iesaistītie iet ar pārliecību par to, ko viņi dara un kas viņiem ir jāizdara, – tas ir teātris.

Kādas ir vēlamās īpašības, rakstura iezīmes, kas palīdz aktierim?

Iekšējs bērns, vēlme spēlēties. Līdz ar spēlēšanos – vēlme iemācīties ko jaunu, attīstīties. Nesen dzirdēju kādu Holivudas aktieri sakām – katrai lomai ir jāķeras klāt pilnīgi no jauna. Proti, ja tas ir nostrādājis vienreiz, tad tas nestrādās citā reizē. Tu vari izmantot tos pašus piegājienus, lomas apgūšanas veidu utt., bet ne vienmēr tas strādās.

Vēlme un spēja psiholoģiski saprast savu tēlu, iedziļināties viņā un izveidot tā šķautnes, jo katrai personībai ir savas psiholoģiskās, arī fiziskās iezīmes. Spēja just sabiedrību, zināt to, kas tajā notiek. Būt brīvam – nebūt kaut kam cieši piesaistītam. Māra Ķimele ir teikusi, ka aktieris nedrīkst būt ne ar savu reliģisko piederību, ne ar seksuālo piederību – aktierim jāspēj pieslēgties jebkam.

Vēl – dažādība, spēja būt ļoti dažādam. Būt gan stulbam, gan gudram. (Smejas.) Svarīgi būt organiskam. Jo bieži vien lomas netiek izstrādātas divus mēnešus, kā tas notiek repertuāra teātrī, citos darbos process mēdz būt daudz īsāks. Hop – tas esmu es! To māca akadēmijā – pārslēgšanos. Profesionalitātes iezīme ir nepazaudēt sevi – kas esi tu pats, ko tu jūti, no kurienes esi nācis, jo aktierim, pārslēdzoties no viena tēla citā, vajag saprast, kas ir viņš pats. Spēja atgriezties.

Es te nerunāju par visu pārējo, ko var pieprasīt no aktiera, – lai viņš būtu dziedošs, dejojošs, lai viņš varētu kustēties. Protams – klasiskā harisma. Ja nespēsi sajust cilvēkus, kas skatās uz tevi, citiem vārdiem, nevarēsi piespiest skatīties uz sevi, tad izrāde zaudēs.

Vai aktierim jābūt izteiktai vēlmei atrasties uzmanības centrā?

Bērni, kuriem ir uzmanības deficīts, kļūst par māksliniekiem. Tādā veidā uzmanības deficīts ir mums visiem. Mums visiem gribas būt uz skatuves un to darīt: “Ha, skatieties tagad uz mani, tagad ir manas minūtes uz skatuves!” Protams, tas tā ir. Un, kad tiek noņemta aina – ai, man būs mazāk...

Vai tu lasi kritiku?

Kritika ir svarīga, bet konstruktīva kritika. Tāda, kas analizē visas izdarītās lietas caur mākslas darba kopumu – konkrētās izrādes pamatideju. Bet, ja lasu recenziju un redzu, ka lielākoties tiek pārstāstīts sižets, tad, manuprāt, tā nav kritika, tas ir vienkārši atstāsts. Kritikai jābūt vērstai uz ideju, ne individualitātēm, uz katra tēla uzdevumiem konkrētajā darbā. Esmu lasījis foršu kritiku, kas ir pamatota, un tādu, kur neesmu sapratis, ko kritiķis vēlas pateikt. Labajā esmu lasījis par to, kas, kritiķaprāt, bija tāds, kas neļāva mākslas darbam sasniegt vēlamo rezultātu; kāpēc izrādes pamatideja neaizceļoja līdz skatītājam. Protams, ir bijis tā, ka sirsniņa iesāpas, bet dzīvoju tālāk. Cik cilvēku, tik viedokļu. Tomēr domāju, ka bez kritikas Latvijas teātri nespētu veikt virzību un attīstību. Kaut kādā mērā idejas, kas atskan kritikā, tiek realizētas tālāk. Domāju, ka tas ir vajadzīgs process. Kopumā gribētu redzēt vairāk kritikas par mākslas darbu, nevis par personālijām. Piemēram, kāpēc šis darbs kopējā Eiropas teātra kontekstā ir novecojis vai nav.

Vai tev ir kādi viedokļa līderi, kuru novērtējums tev ir īpaši svarīgs?

Ņemu vērā daudzus viedokļus – kolēģu, draugu, kursabiedru, kritiķu utt.), izvērtēju, domāju par to, bet konkrētu viedokļa līderu man nav. Neesmu tāds, kas pieslēgtos vienai līderības idejai, vairāk cenšos iegūt kopainu. Protams, mana tēva viedoklis ir būtisks, bet tas ir mazliet citādāk. Ar tēvu esam ļoti daudz runājuši par visvisādām lietām – par to, kādam vajadzētu būt teātrim, utt.

Inga Apine un Eduards Johansons izrādē "Pelikāns" (2017) //  Foto – Matīss Markovskis

Kas tevi interesē ārpus teātra, un vai tas palīdz profesijā? Lasīju, ka esi piedalījies skautu nometnēs.

Jā. Kopš astoņu gadu vecuma darbojos skautos. Nu jau vairākus gadus neesmu aktīvs biedrs, studiju laikā aizgāju no šīs organizācijas. Bet, protams, tas ir veidojis mani kā cilvēku, nostiprinājis manī vispārcilvēciskas vērtības par to, kā būtu jāuzvedas dzīvē, kā būtu jāizturas pret citiem cilvēkiem. Vēl mani interesē literatūra, komiķi, filmas, kā arī aktuālie notikumi. Tiešām – tas, kas notiek apkārt. Tas mani interesē. Cenšos sevī uzturēt informāciju par dažādām lietām.

Politikai seko?

Jā. Šodien (intervija notika 2018. gada 6. decembrī – A. S.) tieši pirms nākšanas uz interviju noskatījos Dombura interviju ar Gobzemu. Politikai es sekoju līdzi. Šovasar arī iesaistījos, manuprāt, diezgan politiskā akcijā – īsfilmu ciklā “2018. Latvijas hronika”, režisores Kristas Burānes īsfilmā (īsfilma pieejama šeitred.). Mēs uztaisījām oligarhu – Šlesera, Lemberga un Šķēles – maskas, Mežaparkā runājām oligarhu sarunas brīdī, kad cilvēki gāja uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu. Tas viss tika filmēts un ietverts īsfilmā, ko rādīja tieši pēc vēlēšanām. Cilvēku reakcijas bija ļoti interesantas. Nezinu, cik lielā mērā tas radīja pārdomas. Bija tādi, kas, ieraugot tās sejas, bija sajūsmā, ka tieši tā esot jādara. Bija cilvēki, kas teica: ārprāts, ne jau šajā dienā! Manuprāt, lielu rezonansi filma neizraisīja. Par politiku sevišķi nevēlos runāt, bet līdzi sekoju. Jo, ja neesam aktīvi, tad neko nevar gribēt. Lai arī kāda virtuve tur būtu, mums ir iespēja to mainīt. Kaut vai reizi četros gados izdarot izvēli.

Atgriežoties pie teātra – vai seko līdzi notikumiem citos teātros? Kā ar ārzemju teātriem?

Jā, protams, eju uz izrādēm, kontaktējos ar citiem aktieriem, saviem kursabiedriem, kas strādā Rīgā. Sekoju līdzi tam, kas tiek iestudēts. Uz ārzemēm neesmu braucis skatīties izrādes. Pēdējo reizi ārzemju izrādes redzēju viesizrādēs Latvijā, bet tas bija studiju laikā. Kad tu pats strādā teātrī, ir grūtāk apmeklēt izrādes. Studiju laikā tas bija vieglāk, jo es visu laiku gan dzīvoju, gan darbojos Rīgā un vakaros ar kursabiedriem varēju apmeklēt izrādes. Tagad, ja man ir mēģinājumu process vai izrāde Valmierā, ir grūtāk to apvienot. Bet, kad varu, eju un skatos. Tagad, kad mēs arvien vairāk pārejam uz brīvo aktieru tirgu un teātros arvien vairāk tiek iesaistīti ārštata cilvēki, ir svarīgi saprast, kas notiek ar teātri visas Latvijas mērogā. Saprast, analizēt un kaut kādā mērā turēties pie kopējās sajūtas. Jo aktiermeistarības pamati paliek tie paši, bet tendences kļūst nedaudz citas.

Kāds ir tavs ikdienas režīms – cik daudz laika pavadi Rīgā, cik Valmierā?

Tagad man Valmierā bija tukšais posms, iesaistījos pāris projektos Rīgā. Piemēram, brīvdabas izrādē-ekskursijā “Brasa. Pumpurs. Spēks”, kurā tika iesaistīti aktieri no dažādiem teātriem. Piedalījos arī tādā avantūrā kā angļu lugas lasījums, kas pagaidām ir pašā sākuma stadijā, bet ir ideja to visu attīstīt, viens no finansiālajiem atbalstītājiem ir Lielbritānijas vēstniecība. Lugu par mākslinieku Viljamu Bleiku ir uzrakstījis angļu dramaturgs, kurš tagad dzīvo Latvijā jau vairākus mēnešus. Projektā biju iesaistījies es un viens itāļu dramaturgs, kurš arī pēdējos sešus gadus dzīvo Latvijā un ir piedalījies dažos kino projektos kā aktieris. Ir arī viena latviete, kas dzīvoja Anglijā un tur pabeidza aktieru skolu. Šādi cilvēki mums tur ir – kam ir ārzemju teātra izglītība un kuri dzīvo Latvijā. Pagaidām tās ir mazas šūniņas, bet domāju, ka līdz ar šo šūniņu attīstību radīsies vairāk starptautisku projektu un sadarbību.

Kā šis darbs izpaužas?

Šajā gadījumā viens projekts ir attīstīt dažādu lugu lasījumus, kurus izpildītu latviešu aktieri, bet angļu valodā. Tālāk ir idejas jau par nopietnāku lugu iestudējumiem, kas būtu angļu valodā un ar kuriem varētu braukt uz dažādām valstīm.

Kā tas ir – latviešu aktierim runāt angliski? Vai ar to nav problēmu?

Tā man bija pirmā pieredze, bet mums bija režisore amerikāniete, kura izglītību ieguvusi Krievijā. Pamatdarbs Latvijā viņai bija angļu valodas pasniegšana. Man sanāca intensīvāk apgūt angļu valodu, jo šī luga bija rakstīta senajā, 19. gadsimta angļu valodā. Šajā projektā iesaistījos, lai iegūtu jaunu pieredzi un sevi trenētu. Domāju, ja šādi projekti kļūtu redzamāki, labāk finansēti, tiktu piesaistīti lielāki vārdi, tad tie gūtu atsaucību. Latviešu aktieriem ir tendence sisties Krievijas tirgū, tas ir vieglāk, piemēram, kino un seriālu jomā, bet mums jau ir arī iespēja doties uz otru pusi. Ir cilvēki, kas to dara.

Kā vari salīdzināt štata aktiera vietu ar brīvmākslinieka statusu? Kādas ir priekšrocības, trūkumi?

Es jau pēc akadēmijas uzreiz tiku piesaistīts Valmierai un neesmu izbaudījis brīvmākslinieka stāvokli. Štata aktiera priekšrocība ir stabilitāte. Ja ir līgums līdz noteiktam laikam, tu saņemsi algu, principā varēsi dzīvot. Bet tu zini, ka varēsi darīt to, ko tev dos. Ja esi brīvmākslinieks, ir grūtāk ar stabilitāti, manuprāt, vairāk jācīnās. Tomēr šīgada “Spēlmaņu nakts” apbalvojumi pierādīja, ko mans kursabiedrs Reinis Boters teica uz skatuves – ir iespējama dzīve bez štata. (Smejas.) Arī KVADRIFRONS tagad ir izveidojies. Grand Prix pirmoreiz ieguva kāds no neatkarīgajiem teātriem (“Dvēseļu utenis”, DDT – A. S.). Tāpat mans kursabiedrs Jānis Kronis, kurš tika apbalvots kā Gada jaunais skatuves mākslinieks, kopš akadēmijas beigšanas ir strādājis tikai pa projektiem. Būšana ārpus štata, protams, ir lielāka cīņa par sevi, sevis pierādīšana.

Vai būšana brīvmāksliniekam nav vairāk jaunības lieta? Man šķiet, ka tie pārsvarā ir jauni cilvēki.

Neteikšu gan, ka tie pārsvarā ir jauni cilvēki. Kaut vai tās daudzās trupiņas, kas veido bērnu izrādes. Zinu, ka tur ir cilvēki virs četrdesmit. Protams, pārsvarā viņiem ir arī pamatdarbs, bet, ja gribi būt uz skatuves, tad, man šķiet, arī piecdesmit gados brīvmākslinieks varēs atrast sev vietu. Jautājums par prioritātēm – ko tu gribi dzīvē darīt un vai tas saskan ar to, kā tev sanāk. Domāju, tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka, jo aktieri ir ļoti dažādi. Daudzi pēc aiziešanas vai atlaišanas no štata turpina darboties teātrī. Man liekas, teātrī nedarbojas neviens, kas tur negribētu būt vai kas to darītu tikai naudas dēļ. Visiem ir vēlme piedalīties procesā, radīt mākslas darbu. Tas ir individuāls lēmums – vai gribi cīnīties savos četrdesmit. Domāju, tā ir vēlmes, ne jaunības lieta.

Skats no izrādes "Smaržo sēnes" (2015) // Foto – Matīss Markovskis

Kas līdz šim ir tavas karjeras svarīgākie pieturas punkti – lomas, režisori?

Joprojām esmu tikai ceļa sākumā. (Domā.) Mārtiņš Eihe – pirmais režisors, ar kuru es pēc akadēmijas beigšanas strādāju. Mans pirmais darbs teātrī, par kuru mēs arī dabūjām “Spēlmaņu nakts” balvu, bija “Smaržo sēnes” (2015). Arī Inese Pudža, ar kuru iestudējām “Pelikānu” (2017). Šis darbs psiholoģiski man ļoti daudz deva un pateica par teātri. Tie ir režisori, ar kuriem izveidojušās labas personiskās attiecības. Negribētu definēt tos kā pieturas punktus, bet katra izrāde man palīdz atklāt ko jaunu par sevi, teātri, aktiermeistarību. Ja loma vai izrāde ir neizdevusies, arī tā ir pieredze, kas mūs veido. Katra loma ir solis uz priekšu.

Vai tev ir sapņu loma vai režisors, ar kuru gribētu strādāt kopā?

Jā, ir režisori, ar kuriem es gribētu strādāt, bet varbūt to paturēšu pie sevis.

Vai tev ir kāda tuva teātra niša, žanrs, kurā tev visvairāk patīk spēlēt vai to skatīties?

Man patīk darbi, kur ir viss – ekspresija, dejas, kas vairāk būvēti uz tādām enerģētiskām lietām, bet tajā pašā laikā man gan studiju laikā, gan arī teātrī ir tuvi psiholoģiski darbi, kas iet iekšā dziļumos, kur tiek būvēta pēc iespējas plašāka neizrunātā, skatītājam neredzamā teātra puse. Man patīk veidot to drēbi, kas ir apakšā, fona drapēriju. Jo tā biezāka, jo vairāk kas izceļas uz āru. Nezinu, varbūt pēc pusgada es domāšu kaut ko pilnīgi citu.

Diezgan utopisks jautājums – kāda ir tava optimālā vīzija par sevi teātrī (vai ārpus teātra) pēc divdesmit gadiem?

(Smejas.) Kā izpaužas optimālā vīzija? Man tad būs 47 gadi. Teiksim tā – divas labas kinolomas un divas labas teātra lomas.

Latvijā grūti dabūt divas kinolomas, ja vien tas nav simtgades gads.

Latvijā – jā. Bet, kā jau teicu, mani interesē attīstīt savu angļu valodu. Tas, protams, ir garš ceļš, jo tas ir nežēlīgs bizness. Ja prasi optimālo vīziju, tad tā varētu būt.

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Par aktieri atkarīgākas profesijas teātrī nav – tāpēc jāskatās, kā Johansonam ies Valmierā, kā paveiksies sadarboties ar režisoriem, cik daudz ar viņu strādās, kādas iespējas dos. Johansonam ir pietiekami liela aktieriskā amplitūda, viņš var spēlēt lielās varoņlomas, viņš ir glīts, viņš var tiešām izdarīt ļoti daudz. Es viņam novēlu savā darbā parādīt lielāku dedzību – lai režisori nedomā, ka viņš ir slinks. Nevajag pakļauties dzīves straumei, sava vieta ir jāiekaro."

Šeit Eduarda Johansona profils Valmieras Drāmas teātra mājaslapā

 

Raksta autors – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa BSP 3. kursa students

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt