Jurate Silakaktiņa 04.02.2019

Kostīmiņš šamanim

Kostīmi izrādi var nogremdēt, bet izglābt nevar.” (Baiba Puzina)

Kad saņēmu piedāvājumu uzrakstīt savas pārdomas par kostīmu nozīmi teātrī, stāvēju audumu veikalā pie mākslīgo kažokādu plaukta. Man līdzās, lai izveidotu savu rituāla kostīmu, pie kažokādām stāvēja arī mūsdienu aktiera priekštecis – šamanis. Pieņemu, ka viņam nebija īpaši daudz jautājumu par to, kā izskatīties – vai tas būs laikmetīgi vai jau vecmodīgi. Skaidrs, ka absolūti nepieciešama ir krāšņa galvassega, jo tā ne tikai piešķir valkātājam īpaši efektīgu, no parastajiem ļaudīm atšķirīgu izskatu, bet vēsta arī par būšanu darbā. “Kad es valkāju galvassegu un situ bungas, es esmu šamanis. Bez galvassegas un bungām – tavs ikdienišķais kaimiņš.” Dažādo spalvu izmantošana galvasrotas apdarē signalizē par to, ka valkātājs itin mierīgi var pārmiesoties dažādās būtnēs – arī putnos un zvēros. Tomēr šamaņa kostīms nav domāts tikai publikai. Jau uzvelkot kostīmu, šamanis sevi noskaņo rituāla veikšanai nepieciešamajam transam. Bieži vien arī aktieri savus kostīmus izmanto līdzīgi – uzvelk tos krietnu laiku pirms izrādes, it kā uzvelkot sava tēla ādu. Esmu dzirdējusi leģendas, ka sen nespēlētas izrādes atmiņā atsauc tieši kostīms: uzvelc to un uzreiz atceries tekstu. Esmu piedzīvojusi, ka aktieris kategoriski atsakās vilkt “to balto uzvalku”, jo izrāde, kurā šis baltais uzvalks iepriekš vilkts, bijusi neveiksmīga un loma – “nenospēlēta”.

Īpašs mirklis ir pirmā kostīmu laikošana. Protams, ka arī kostīmu skices aktieriem dod priekšstatu par kostīmu mākslinieka un režisora ieceri tam, kā konkrētais tēls sevi manifestēs vizuāli, tomēr pirmā uzlaikošana ir īpaša. Man ļoti patīk vērot to mirkli, kad viņi abi – aktieris un kostīms – pirmo reizi satiekas. Patiks viens otram, palīdzēs viens otram, vai tieši otrādi? Dažam labam ir vienalga, kas viņam mugurā, daži apsver, kurā haltūrā to uzvalku varēs ērtāk uzvilkt, bet cits stāv ļoti ilgi, skatās spogulī un it kā mēģina saprast svešo, līdz šim nesatikto personāžu. Ja esam ar režisoru vienojušies, ka izrādē izmantosim parūkas, tikpat īpaša ir arī parūku uzlaikošana. (Atklāšu milzīgu noslēpumu, ka aktieriem parūkas ļoti patīk, jo palīdz “aiziet no sevis”, turklāt savi mati katru vakaru nav jābojā ar ieveidošanu. Parūkas ir līdzīgas maskām, pat ja ne burtiskā Commedia dell'arte vai sengrieķu teātra nozīmē.)

Tas pirmais skatiens spogulī ir baiļu un nedrošības pilns, jo tēls vēl tikai dzimst. Un tad ir interesanti vērot, kā spoguļattēls tiek pieņemts par labu esam. Tas ir kaut kas līdzīgs dzimšanai. Piemēram, Arturs Skrastiņš stāsta, ka savu Šveiku saticis tieši pie šuvējiem. Kostīmu māksliniece viņam radījusi jautājuma zīmes siluetu, tas iedevis viņam tēla stāju, un tieši caur šo stāju izdevies atrast tēla iekšējo būtību.

Deviņdesmit astoņos gadījumos no simts es respektēšu aktiera vēlmes kostīma izveidē, jo, lai cik krāšņas, neparastas un konceptuāli ekskluzīvas var būt manas kostīmu idejas, uz skatuves būs jākāpj aktierim un lomu katru vakaru spēlēs tieši viņš.

 

Te, protams, ir runa par tekstā un Staņislavska sistēmā balstīto teātri, kurā galvenais vienmēr būs aktieris. Ja stāsts uz skatuves tiek stāstīts ar vizuāliem līdzekļiem, tad kostīmi top neatkarīgi no aktieriem. Šajā gadījumā kostīmi un scenogrāfija ir īpaši cieši saistīti ar semiotiku un skatītājam ir jāorientējas tajā zīmju valodā, kurā runā radošā brigāde. Skaidrs, ka arī šajā gadījumā kostīmiem nav jābūt vienkārši efektīgiem vai “skaistiem”, bet (kopā ar režiju, scenogrāfiju, gaismām un aktieru spēles veidu) jāpalīdz izrādes vēstījumam. Es pazīstu lieliskus aktierus, kuri šādās, izteikti vizuālā teātra tradīcijās būvētās izrādēs piedalās nelabprāt. Jo aktierim šķiet, ka šādā uzvedumā viņi ir tikai marionetes jeb manekeni, tātad konkrētā aktiera personība un talants šķiet nevajadzīgi. Leģendārais Dailes teātra aktieris Valentīns Skulme reiz esot teicis: “Netaisiet man smieklīgu kostīmu, es pats gribu smieklīgi nospēlēt.” Man šķiet, ka šis citāts ļoti spilgti ilustrē teātri, kurā galvenais ir aktiera pienesums. 

Skats no NT izrādes "Cīrulīši" // Foto – Kristaps Kalns

Tieši cīņa starp dažādiem teātra iestudēšanas veidiem regulāri atspīd šī laikmeta latviešu teātra spogulī. Un tas ir ne tikai skatītāju atspulgs, no kuriem vieni kaismīgi meklē intelektuālus izaicinājumus, bet citi atzīst tikai emocionāli uzrunājošus, klasiskus un “saprotamus” iestudējumus.

Personīgi man ir interesanti strādāt visos iespējamajos teātra žanros. Ja ir skaidrs un mani personiski aizraujošs vēstījums, tad ir nebūtiski kādā (kvalitatīvā) formā to nogādā skatītājam. Un, jā, es mīlu aktierus, un man gribas, lai viņi visi ir laimīgi un smaidīgi. Labi kostīmi jebkurā gadījumā veido sarežģītu zīmju sistēmu, kas publikai pakāpeniski jāatkodē. Dažkārt kostīms top saprotams tikai kustībā (lomu spēlē plandošas detaļas, auduma faktūra), dažkārt to atdzīvina tikai gaismu mākslinieks (kaut vai tik primitīvi un efektīgi kā tad, ja balts kostīms sarkanā gaismā kļūst sarkans un tā iegūst citu vēstījumu), nemaz nerunājot par scenogrāfiju un kostīmu saspēli ar to. Esmu jau vairākkārt teikusi, ka, manuprāt, kostīms “strādā” tikai konkrētam aktierim mugurā, konkrētā gaismā, režijā un scenogrāfijā. Kostīmu noliktavā tās ir tikai interesantas vai arī pavisam ikdienišķas drēbītes. Tāpēc es nelabprāt zīmēju skices, nezinot, kurš būs kostīma nēsātājs. Nekad viens un tas pats tēls divu dažādu aktieru izpildījumā nebūs identisks. Tāpēc saku lielu paldies režisoram Edmundam Freibergam, kurš izrādē “Cīrulīši” man atļāva abus izrādes aktieru sastāvus veidot vizuāli ļoti atšķirīgus. Sēžu zālē un priecājos, cik atšķirīgi labi spēlē abi sastāvi.

Un te jāatgriežas pie citāta, kuru izvēlējos kā savu pārdomu vadmotīvu. To pārfrāzējot – lai cik lieliski būtu kostīmi, tikai tie vien nevar radīt labu izrādi, bet, ja kostīmi ir slikti, laba izrāde nepiedzims. Viena pati šamaņa galvassega, lai cik krāšņa tā nebūtu, lietu nepieburs. Visos laikos. Tieši tik vienkārši. Es varētu pastāstīt arī par to, kā aktuālā mode neizbēgami atspoguļojas teātra kostīmos, bet to citreiz. Jāiet uz nākamo audumu veikalu. Mākslīgās kažokādas, lai arī tās šogad ir modē, man šoreiz nevajag.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt