Kristiāna Šuksta 05.02.2019

AKTIERIS RUNĀ: Ance Strazda

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 
 

Kristiāna Šuksta: Kā tu nonāci līdz aktiermākslas studijām?

Ance Strazda: Esmu jau sen pazīstama ar Klāvu Melli, kopā mācījāmies Rožos (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola – K. S.), Klāvs ļoti bieži gāja uz teātri un visu mūsu bariņu pavilka līdzi. Tobrīd bija lielais Jaunā Rīgas Teātra bums, kad tapa tādas [Alvja Hermaņa] izrādes kā “Latviešu mīlestība” (2006), “Latviešu stāsti” (2004), „Ledus” (2005) u. c. Neilgā laikā mēs jau bijām tie ārprātīgie, kas četros no rīta sēž pie JRT kases, lai dabūtu biļetes. Tā tas turpinājās vairākus gadus, un es sapratu, ka gribu strādāt tajā teātrī. Dabūju darbu garderobē un strādāju tur no septiņpadsmit gadu vecuma, apmēram septiņus gadus.

Pabeidzām vidusskolu, un Klāvs teica, ka viņam pietikšot mācīties un viņš pastopēšot pa pasauli. Man šķita, ka pēc vidusskolas nevar nemācīties tālāk, uzreiz iestājos scenogrāfos Latvijas Mākslas akadēmijā. Kad Klāvs atbrauca atpakaļ no saviem pasaules ceļojumiem un pateica, ka stāsies aktieros, izdomāju, ka tad es arī.

Vai tev jau bija izveidojies priekšstats par to, kādas būs studijas?

Nē, pilnīgi nekāds, es par to vispār nebiju interesējusies. Ļoti ilgi biju malusies pa vizuālās mākslas pasauli un pieradusi pie tās formas.

Man nebija nekādu ekspektāciju. Četrās iestājeksāmenu dienās tev visu laiku stāsta, ka būs grūti, ka tu būsi tikai laimīgs, ja neiestāsies, tad tev būs labāka dzīve... Neesmu no tiem cilvēkiem, kas fano par skolu sentimentālā līmenī, – man daudz kas patika, bet daudz kas arī nepatika. Skolas laikā visi saka: “Tu pabeigsi un tad domāsi, cik labi te bija!” Bet es tiešām tā nedomāju un negribētu atgriezties šajā laikā.

Kas, tavuprāt, būtu varējis būt labāk?

Man liekas pareizi tas, ko pašlaik dara Alvis Hermanis. Viņa jaunie aktieri jau uzstājas uz lielās skatuves – visi jau zina, ka tas vienkārši ir eksāmens, bet tas ir jādara. Mūsu kursam šādas iespējas nebija, mēs netikām laisti ārā, saulītē. Jauni cilvēki vēl ir spējīgi visu jauno uzņemt visai droši, bet nevar viņus pieradināt pie skatuves, ja neļauj uz tās kāpt.

Man nav mazohistisku noslieču, tāpēc arī neliekas pareizi tas, kā studiju laikā dažkārt tikām audzināti: “tu nekas neesi”, “kāda tev resna dirsa”, “savācies”... Man tas šķiet neētiski, to var izdarīt arī humānāk.

Kas tev aktiermākslas studijās likās visvērtīgākais? Ko tu nebūtu varējusi apgūt pati?

Neko jau es nebūtu varējusi pati, ja vienkārši sēdētu mājās. No sirds varu teikt – pats labākais, ko esmu tur ieguvusi, ir cilvēki, kas man tagad ir apkārt. Tie četri gadi ir forši ar to, ka tu tur padzīvojies, atrodi svarīgus kontaktus, cilvēki tevi ierauga, tu ieraugi cilvēkus, saproti, kā teātris funkcionē, ieej teātrī no citas puses. Lielā mērā saproti arī to, kas tev nepatīk un ko tu vairāk nedarīsi. Tas man bieži vien liekas pat svarīgāk, nekā koncentrēties uz to, ko gribi izdarīt, – jo to tu tāpat izdarīsi.

Vai tev bija kādi priekšstati par aktrises profesiju vai atrašanos uz skatuves?

Reiz, kad strādāju JRT garderobē, ieradās aktrises Ingas Alsiņas vīrs, toreiz vēl tikai kavalieris, un atnesa viņai milzīgu baltu rožu pušķi. Man šķita, ka tas taču vien ir iemesls, lai kļūtu par aktrisi, – ka tev uz skatuves dāvina ziedus! Tā ir viena lieta, kas nav mainījusies, man joprojām tas šķiet ārkārtīgi aizkustinoši.

Neesmu tāda persona, kas skatās nākotnē ar lielām alkām vai cerībām. Es visur redzu visādas problēmas, drausmīgi daudz činkstu un pirms izrādēm domāju: “Ak dievs, kāds slinkums to tagad darīt!” Tāpēc man ir sajūta, ka nekas nav mainījies, nekad neesmu bijusi tādā utopiskā stāvoklī, kurā liekas, ka aktrises profesija ir satriecoša un es par to varētu stāvēt un krist. Lielā mērā tas vienkārši ir darbs. Darbs, kurā varu radoši izpausties tādā formā, kas man patīk un interesē.

Vai ir bijuši šaubu brīži, kad šķiet, ka varbūt tomēr vajag nodarboties ar kaut ko citu?

Tādas domas ir bijušas par menedžmentu. Es gan to apvienoju ar aktrises darbu, bet ir skaidrs, ka lielākos projektos tā nevar. Tā es izdarīju ar izrādi “Dvēseļu utenis” (rež. Inga Tropa, DDT, 2017), bet tā bija nenormāla slodze, man likās, ka sajukšu prātā. Tajā brīdī īsti vairs nespēj būt ne menedžeris, ne aktieris. Menedžments mani ļoti interesē un arī padodas, un ik pa laikam ir tāda sajūta, ka varbūt man vajadzētu nodarboties tieši ar to.

Kas ir tas, kas pagaidām tomēr notur pie aktrises profesijas?

Nezinu. Tās puķes, ko dāvina uz skatuves! Baigi grūti noiet no tās taciņas, ko esi uzsācis. Šķiet, ka tā būtu kaut kāda veida padošanās. Manā dzīvē ir bijis pietiekami daudz labu iespēju, lai zinātu, ka, turpinot strādāt, es varētu izdarīt vēl vairāk un labāk. Pēdējā laikā gan es par to maz domāju, jo ar KVADRIFRONU ir tik daudz darba, ka nepietiek laika prātot, kā es par to jūtos. Vienkārši daru. Pašlaik apvienoju divas profesijas, bet ilgi tas tā vairs nevarēs turpināties. Meklējam cilvēkus, kuriem mēs gana uzticamies, pozīcijām, kurās šobrīd darbojamies paši, bet kurās mums pašiem nevajadzētu darboties. Un tad es droši vien attālināšos no vienas vai otras nodarbošanās.

Vai pietiek laika arī hobijiem ārpus teātra?

Pēdējā laikā ir diezgan ārprātīgi. Jā, mans hobijs ir mans darbs! Turklāt ļoti dārgs. Man ļoti patīk taisīt viesības, saaicināt cilvēkus un gatavot viņiem ēst – tas mani iepriecina un nomierina. Arī taisīt dāvanas. Uz Ziemassvētkiem visiem saviem krustbērniem taisīju adventes kalendārus. Tajā brīdī ļoti aizraujos, tas man ir ļoti svarīgi un arī atslābinoši: tāda ķibināšanās, mazu konfektīšu iepakošana, datumu līmēšana... Vēl man patīk iet uz kino. Tikko kaut kas jauns, tā jāiet skatīties. Sēdi, ēd popkornu, cita pasaule, cita vide. Pēdējā laikā ļoti maz atslēdzos no ikdienas, galva visu laiku nonstopā strādā.

Ance Strazda un Āris Matesovičs izrādē "Būt nacionālistam" (2017) // Foto – Aivars Ivbulis

Kādi ir bijuši tavi lielākie pagrieziena punkti aktrises profesijā?

Man jau skolas laikā bija tuvas attiecības ar režisoru Pēteri Krilovu. Taisījām izrādi “Pēterburgas stāsti” (aktierkursa studiju darbs, 2013), un viņš mums pateica: “Jo vairāk jūs katrs man atnesīsiet etīdes, jo vairāk spēlēsiet!” Aktieri, domājiet paši. Tas bija tāds pirmais grūdiens, kad sapratu, ka ir iespējams strādāt arī tā, ka aktieris var būt radoša persona komandā, nevis tikai izpildītājs.

Ir bijuši arī vairāki darbi, kuros es vienkārši izpildu aktiera funkcijas. Man ļoti patika strādāt ar Valteru Sīli (izrāde “Būt nacionālistam”, DDT, 2017), tad arī visi kopā domājām, ko darīt. Process kļūst ļoti dzīvs, ir interesanti iet uz mēģinājumiem, jo zini, ka varēsi kaut ko ieguldīt no sevis. Valtera mēģinājumu process bija viens no smieklīgākajiem, kāds man jebkad bijis. Visi runā muļķības, dara kaut kādu sviestu, bet beigās sanāk laba izrāde, jo process ir bijis priecīgs. Pēdējais lielākais darbs bija “Dvēseļu utenis”, arī superīgs komandas darbs, bet tajā es biju nomocījusies, jo vienkārši biju uzņēmusies pārāk daudz.

Šobrīd aktieri arvien vairāk iesaistās radošajā procesā. Kā tev šķiet, vai aktieri kā režisora komandu izpildītāji ar laiku izzudīs?

Nē, un es arī nedomāju, ka tas vienmēr ir slikti, tas vienkārši ir kaut kas cits. Ir arī tādi režisori, kuriem ir tik stingra vīzija, ka tieši tādā veidā viņi darbu uztaisa perfekti.

Kādas ir tavas attiecības ar kritiku?

Mana omīte abonē visus laikrakstus, tāpēc es tos lasu katru rītu. Kādu brīdi man vispār bija vienalga, kas notiek pasaulē, tagad es ar šādu attieksmi nelepojos. Šķiet, ka man vajadzētu vairāk iedziļināties apkārt notiekošajā, bet es dzīvoju savā burbulī. Bet, kas attiecas uz teātri, – protams, sekoju līdz aktuālajiem notikumiem. Nevaru pateikt, kā jūtos par kritiku, jo mani nav skārusi nekāda kritikas apogeja, ne arī elles vārti. Man šķiet, ja cilvēks var pamatoti definēt savu viedokli, tad tas jau vien ir vērtīgi.

Kā tu raksturotu KVADRIFRONA vietu savā ikdienā?

Es teiktu, ka tas aizņem 90% mana laika. Ir fiziskais laiks, ko pavadu, sēžot kabinetā, rakstot projektus, spēlējot izrādes. Bet, pat ja esmu mājās un it kā atpūšos, tas, kas man galvā notiek, ir darbs. Varbūt es to nedaru, sēžot ekselī, bet esmu jau izdomājusi, ko tajā ekselī ierakstīšu, kurā brīdī kaut kas būtu jāizdara, kam neesmu piezvanījusi...

Ir brīži, kad spēju aizbēgt: man patīk izbraukt ārpus Rīgas, pastaigāties. Pirms KVADRIFRONA atklāšanas aizbraucām uz Bali. Pirms tam man likās, ka dabūšu nervu sabrukumu, bet tās divas nedēļas es tiešām atpūtos. Bijām sarunājuši, ka nerunāsim par darbu un nepiedalīsimies darba čatos. No darba var distancēties, bet tad tev ir jābūt ārpus valsts, citādi esi pārāk sasniedzams.

Kā varētu raksturot tavu lomu KVADRIFRONĀ? Vai ir tā, ka jūs visi darāt visu?

Nē. Kādu brīdi mēģinājām iztēloties, ka tas tā funkcionē, bet diezgan ātri sapratām, ka tā nav. Rodas papildu spriedze, atbildība ir pārāk izkliedēta, viss notiek tādā amēbiskā formā. Tagad mums ir shēma ar konkrēti sadalītiem pienākumiem. Man liekas, ka mēs esam ļoti, ļoti atšķirīgas personības, bet atšķirības ir tās, kas veido piepildījumu, tāpēc katrs skatītājs var ieraudzīt kaut ko savu. Iestudējot izrādi, katrs no mums pavilks deķi mazliet uz savu pusi, bet mēs tik sen esam kopā, ka esam pie tā pieraduši. Varam plēsties, bet ar jēgu: tas, pie kā nonākam tādos skandālos, parasti arī ir vislabākais risinājums.

Man, piemēram, patīk vienkārši, tehniski nesarežģīti darbi. Ar minimāliem resursiem panākot maksimālo efektu – tas ir tas, uz ko es ļoti izteikti velku deķi. Gandrīz vienmēr.

Ance Strazda izrādē "Himna" (2018) // Foto – Kristīne Madjare

Vai tu sevi uzskati par brīvmākslinieku vai štata mākslinieku?

frīlanceri mēs visi bijām ļoti noslogoti, jo visi zināja, ka esam gatavi mesties iekšā darbos un šiverēt. Pašlaik neteiktu, ka esmu frīlancers, jo esmu diezgan atkarīga no mūsu kompānijas. Mums ir savstarpēja vienošanās, ka par citiem projektiem iekšēji sarunājam, jo mūsu sejas tomēr ir arī mūsu kompānijas sejas. Ja, piemēram, kāds no mums atnāktu un teiktu, ka grib filmēties ātro kredītu reklāmās, mēs noteikti uztaisītu skandālu. Man šķiet, apzīmējums “brīvmākslinieks” implementē faktu, ka tu dari tikai to, ko gribi. Mēs viens otru tomēr ietekmējam.

Pa kādiem izaugsmes ceļiem tu gribētu redzēt KVADRIFRONU ejam?

Tas, ko es ļoti gribētu, ir starptautiska atpazīstamība. Lai gan apzinos, ka šobrīd mums pietrūkst kapacitātes, sākums nemaz nav viegls. Mūs visus ļoti interesē starptautiski projekti, dalība festivālos, braukšana uz rezidencēm – personīgā attīstība, kas arī mums kā grupai ļautu augt starptautiskā līmenī. Protams, mums ir daudz draugu, mums palīdz visas mammas un tēti, bet tas prasa baigo darbu: atrast, kur, samenedžēt laiku, rakstīt pieteikumus... tas ir pilna laika darbs. Patlaban lielā mērā eksistējam uz entuziasma pamata.

Kas bija galvenais dzinulis, kas lika izveidot KVADRIFRONU?

Jo dziļāk mēs tajā esam, jo vairāk esam pārsteigti, ka kaut ko tādu esam izdarījuši. Man šķiet, ka paši mēs nebūtu saņēmušies. Daudz nozīmēja labās atsauksmes un cilvēki, kas mudināja beidzot kaut ko darīt. Vēl, protams, bija tās nogurdinošās runas: “Ak, tie nabadziņi, viņi taču labi aktieri, kāpēc viņi nav štatā?!” Galu galā izdomājām: jā, vajadzētu kaut ko darīt, bet – kas vispār ir jādara? Kā to vispār dara? Skolā to nemācīja! Tad mēs sākām ar visiem par šo ideju runāt, pasaule sadevās rokās, un mēs izveidojām KVADRIFRONU. Es pat nekautrējos tā teikt, jo ir ļoti daudz iesaistīto, kas stāvējuši mums klāt, lai tas izdotos.

Kādi ir tavi tuvākie plāni teātra jomā? Varbūt arī kaut kas ārpus KVADRIFRONA?

Nē! (Smejas.) Ārpus KVADRIFRONA nav nekā! Klāvs veido izrādi Valmierā, kurā es spēlēšu, tas laikam sanāk ārpus. Ir divi lieli projekti, pie kuriem KVADRIFRONS šobrīd strādā: viena ir bērnu izrāde, ko skatīties mammām ar bērniem sestdienu rītos, un otrs, lielāks projekts – izrāde par omītēm. Mums visiem četriem ir dziļas un nopietnas attiecības ar šīm personām, kas pamazām mirst un mūs strauji pamet, un mums ir, ko par to teikt!

Kur tu redzi sevi tālākā nākotnē? Kāds būtu ideālais scenārijs?

Man par šo tēmu bija saruna ar Klāvu un Āri, un mēs vienojāmies, ka dzīvē ir tādi brīži, kad tu piepildi tikai savus tuvākos mērķus un ej uz tuvas distances rezultātiem. Daudz neesmu par to domājusi. Vajadzētu gan, jo tas palīdz mazos mērķus sastādīt tā, lai tiktu līdz vēlamajam galapunktam. Tur, kur pašlaik atrodos, man ir piepildījuma sajūta. Esmu tik aizņemta ar KVADRIFRONA lietām, ka neesmu izdomājusi, kur man vajadzētu tiekties kā personībai. Tagad tu man radīji spriedzi, iešu par to padomāt!

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Ance ir ļoti talantīga, gudra, bet viņai piemīt Rozentāla skolas niķi. Vai tas ir labi vai slikti – nezinu. Tas, ko viņa šobrīd aktieriski dara, ir labi. Ance gan zina, kāda ir mana pretenzija: “Ance Strazda, tu zini – savu pilsētniecisko runu variē, lūdzu. Nevar būt tā nemitīgā ātrruna. Es ceru, ka tu atceries šo manu mūžīgo aizrādījumu!” Bet līdz ar visiem tiem Rozentāla skolas niķiem Ance arī ir diezgan dulla – tas ir tāds labs radošais dullums, kas var nest arī augļus. Viņa ir spējīga labi strādāt."
 

Šeit teātra trupas KVADRIFRONS mājaslapa

 

Raksta autore – Latvijas Kultūras akadēmijas filmu režijas BSP 3. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt