Ilze Folkmane 12.02.2019

AKTIERIS RUNĀ: Āris Matesovičs

Foto no Āra Matesoviča personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 
 

Ilze Folkmane: Kā tu nonāci līdz aktiera profesijai?

Āris Matesovičs: Pēc dabas esmu tāds cilvēks, kas ir mēģinājis visu ko. Kad biju mazāks, dzīvoju Lielvārdē, un mamma mani sūtīja uz dažādiem pulciņiem – dejoju tautas dejas, gāju mākslas skolā, fotopulciņā, spēlēju ģitāru. Tad ap astoto klasi skolā parādījās improvizācijas teātris, bija jābrauc un jāsacenšas ar citām komandām. Tev dod uzdevumus, tu improvizē, tevi vērtē. Man likās, ka man sanāk, un citiem arī patika tas, ko darīju. Biju tāds mazs, smalks puisis, kurš izskatās nedaudz pēc meitenes, jo man bija ļoti gari mati. Man laikam patika uzmanība, patika būt uz skatuves. Turklāt mamma mani veda uz JRT izrādēm, tāpēc iepazinu teātri jau diezgan agri.

Kad mācījos vidusskolā, dažādu apstākļu dēļ mēs pārcēlāmies uz Rīgu, un bija jautājums, kur iet mācīties. Mamma bija dzirdējusi, ka Rīgas 64. vidusskola agrāk ir bijusi teātra skola. Iestājoties bija jāiet runāt ar direktori, un es teicu, ka gribu atjaunot skolēnu teātri. Mani uzņēma, un es pat mēģināju to darīt vai vismaz ieviest kādu improvizācijas pulciņu, bet man nebija ne jausmas, ko es daru. Izlikos, ka kaut ko saprotu, bet īstenībā tā arī tas viss noplaka. Ir tie apņēmīgie skolēni, bet es laikam tāds īsti nebiju. Beigu beigās vidusskolā es nedarīju neko ar teātri saistītu.

Tad pienāca 11. klase, laiks domāt par nākotni, bet nekas no tā, kas bija skolā, mani neinteresēja. Mamma prasīja, kas man patīk, un teicu, ka filmas un teātris. Izdomājām, ka jāmācās par aktieri, jo uzzināju, ka Latvijas Kultūras akadēmijā uzņem kursu. Nenobijos no konkursa un iesniedzu dokumentus. Rezerves variants bija Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes programmētāju kurss, kurā bija 100 budžeta vietas. Domāju, ja netikšu aktieros, tad vismaz kaut kur tikšu budžetā. Bet tiku aktieros. Principā kļuvu par aktieri, jo man patika teātris. Arī kino šajā izvēlē spēlēja lielu lomu, bet to es saprotu tikai tagad. Diemžēl šobrīd Latvijā nav iespējams sevi uzturēt, ja esi tikai kino aktieris.

Ko tu atceries no iestāšanās un studiju procesa?

Atceros, ka ļoti satraucos par dziedāšanu. Es vispār nedziedu. Neko vairāk par eksāmeniem neatceros. Gāju un pildīju uzdevumus, un katru reizi, kad atnācu un ieraudzīju sevi sarakstā, likās, ka tas tiešām notiek. Studiju laikā visi kaut kā kūlās. Es turpināju plūst, kā līdz šim dzīvē biju plūdis. Trešajā kursā es, Klāvs Mellis, Reinis Boters un Ance Strazda savācāmies un nedaudz sacēlāmies pret sistēmu. Mums bija jārunā monologi, bet mēs pateicām, ka četratā taisīsim stāstus. Beigās sanāca izrāde (“Trīs stāsti”, rež. Varis Piņķis, 2015 – I. F.), kuru veidojot mēs satuvinājāmies. Vēlāk mēs šo darbu transformējām par pārvadājamu izrādi, kuru aizvedām arī uz Zviedriju un Lietuvu un esam spēlējuši dažādos pasākumos arī tepat Latvijā. Tobrīd mēs visi kaut kur spēlējām ik pa brīdim. Tikai nesen saņēmāmies paši savai lietai (teātra apvienībai KVADRIFRONS, kas izveidota 2018. gadā – I. F.), un te nu mēs esam.

Tātad KVADRIFRONS būtībā briest no studiju laikiem?

Nē, tad mums nebija ambīciju, ka mēs varētu nodibināt savu trupu. Bet mēs to tagad esam izdarījuši, tikai nedaudz citādi – jo neesam uztaisījuši platformu tikai sev, mēs gribam spēlēt un sadarboties ar dažādiem cilvēkiem. Mēs esam tāds kā radošais pamatsastāvs, bet nav tā, ka mēs visi četri vienmēr būsim katrā ludziņā. Galvenais iemesls veidot ko savu bija tas, ka gribas pašiem būt lēmējiem par to, kāds būs saturs. Ance un Klāvs, manuprāt, bija galvenie katalizatori, bet mēs visi esam komanda. Mēs kopā elpojam. Katrs esam citāds un cits citu papildinām. Skaidrs, ka mēs kašķējamies, bet ne destruktīvi. Pamats ir stingrs. Kaut kādā ziņā mēs cits citu mīlam, mums patīk citam ar citu būt kopā.

Vai tev ir mainījies priekšstats par aktiera profesiju tagad, kad jau kādu laiku esi reālajā teātra vidē?

Noteikti ir mainījies. Akadēmijā es vispār par to nedomāju. Kad iestājies akadēmijā, pār tevi četrus gadus gāžas tāda informācijas gūzma, un tu centies to visu kaut kā aptvert – astoņos no rīta dejošana, pēc tam lekcijas, pēc tam etīdes. Visu laiku no rīta līdz vakaram esi skrējienā. Tobrīd nedomāju par to, kas būs uz priekšu. Zemapziņā jau noteikti ir šaubas, paņems vai nepaņems pēc tam teātrī, bet es laikam vispār nestādījos priekšā, kā tas būs. Pēc akadēmijas jāsaskaras ar skarbo realitāti. Biju vīlies, man nelikās, ka viss ir godīgi. Bet pats jau vien biju vainīgs – ja neviens mani nečubina un nebaksta, es jau arī nedaru. Skaidrs, ka tad, kad beidzas studijas un kādu daļu paņem štatā, bet tevi nē, tad kļūst visai bēdīgi, jo liekas, ka te arī viss beidzas. Man iestājās tumšais posms, domāju, ka nevienam mani nevajag, tāpēc aizgāju uz taksistu kursiem. Bet tad Vladislavs Nastavševs Ģertrūdes ielas teātrī taisīja “Melno spermu” (2015), un bija vajadzīgs vēl viens aktieris. Marija Linarte ieteica mani, un es teicu: “Jā, jā, jā!” Tāpēc tā izrāde ir ar tādu enerģiju. Man bija sajūta, ka ir jāparāda viss, ko varu, jāpierāda sevi. Tas bija nākamais pakāpiens, kas ļāva sev noticēt.

Tas ir tas, kas mainījās. Pamazām sabruka priekšstati, bet tos nebija viegli sabrucināt. Akadēmijā neviens neteica, ka būt štatā ir vienīgais iespējamais darba veids. Tu pats izveido šo priekšstatu, jo ir tā sajūta, ka tad, ja būsi labs, tevi paņems štatā, bet ja nepaņems, tad darba profesijā nebūs. Bet tad tu padzīvojies un saproti, ka ir arī dzīve bez štata. Vajag arī to otru pusi. Tā ir veselīga konkurence.

Āris Matesovičs izrādē "Melnā sperma" (2015) // Foto – Elmārs Sedols

Vai esat iejutušies Cirka ēkā?

Jā! Protams, mēs mācāmies un mēģinām saprast, kā sadarboties. Mēs tomēr pamatā esam aktieri, tāpēc daudzas administratīvās lietas mums ir jaunums. Bet – kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Mēs riskējam, kļūdāmies un no tā mācāmies. Tāds ir process.

Piemēram, kā ar izrādi “Sidraba šķidrums”, ko atcēlāt uz nenoteiktu laiku?

Jā, bet jāiet uz priekšu. Tāpēc mēs izveidojām video paskaidrojumu – lai pateiktu, ka dzīve neapstājas. Mēs sapratām, ka tas, ko bijām radījuši, nav tas, ko vēlamies nodot skatītājiem. Dažādi ārējie apstākļi sakrita nelabvēlīgi. Tā gadās arī “lielajos teātros”.

Vai zināmu spiedienu deva arī tas, ka tikko bijāt ieguvuši “Spēlmaņu nakts” balvu par “Dvēseļu uteni” (Dirty Deal Teatro, 2017) kā Gada labāko izrādi?

Skaidrs, ka to spiedienu jūt. Visi tagad gaidīs, ko uztaisīsim nākamo. Man šķiet, ka to vajag apzināties, bet nevajag izvirzīt priekšplānā, tad tas var baigi noēst. Jāsaprot, vai pašam ir prieks par to, ko dari, un vai tas ir jēgpilni. Šādu lēmumu pieņemt bija ļoti grūti. Bet “Sidraba šķidrumu” mēs paturam prātā, jo tēma un materiāls ir ļoti labs. Domāju, ka tas nekādā gadījumā neaizies vējā.

Vai tu lasi recenzijas par savu darbu?

Man patīk lasīt recenzijas. Man liekas, ka to vajag darīt. Vajag lasīt gan labo, gan slikto. Tas ir vēl viens atskaites punkts, pēc kura var saprast, ko tu dari nepareizi un kā sevi uzlabot. Jo domāt, ka es visu izdaru ideāli un tie pārējie neko nesaprot, tas ir nedaudz absurdi. Dari savu darbu godīgi un no sirds un, ja kādam kaut kas kardināli nepatīk, padomā, vai tu tam piekrīti un kā to var izlabot. Protams, informāciju jāmāk filtrēt. Piemēram, Delfos pie raksta par “Dvēseļu uteni” bija komentāri, ka redaktori sajaukuši izrādes nosaukumu.

Vai biji pārsteigts, ka “Dvēseļu utenis” dabūja “Spēlmaņu nakts” Gada izrādes balvu?

Bija daudz nomināciju, tāpēc mēs cerējām, ka kaut ko dabūsim. Dziļi sirdī ticēju, ka dabūsim balvu par Mazās formas izrādi, bet balva kā Gada izrādei bija pārsteigums. Es gan ļoti saskumu, jo gribēju būt Gada jaunais skatuves mākslinieks. Negribēju sacerēties, bet to sajūtu nevar kontrolēt. Tagad šī sajūta vienkārši jāvērš produktīvā virzienā, jo būt nominētam un pamanītam jau ir gods. Kad “Dvēseļu utenis” dabūja vairākas balvas, bija skaidrs, ka tas viss nāk no komandas darba, un ne vienmēr galvenais ir saņemt kādu individuālu balvu. Muļķa mierinājums, bet izrāde tiešām ir piemērs tam, kā strādā komanda. Visi. Mēs ar Reini zāģējām ledusskapjus, meitenes slaucīja. Visi darīja visu.

Vai ir kāds režisors, ar ko tu noteikti gribētu sastrādāties?

Vienmēr esmu atvērts visam, ja man patīk ideja un interesē tēma, tāpēc gribētu sadarboties ar jebkuru režisoru. Varbūt ar kādu no jaunajiem, piemēram, Elmāru Seņkovu vai Dmitriju Petrenko, kurš man šķiet ļoti foršs režisors. Gribētu vēl strādāt ar Vladislavu Nastavševu. Noteikti būtu interesanti strādāt ar Alvi Hermani. Man nav tā, ka man ir kaut kāds saraksts, kur visu vajadzētu atķeksēt. Varbūt strādāt ar Vili Daudziņu bija tāds sapnis, jo man viņš kā aktieris vēl skolas laikā ļoti patika, joprojām esmu viņa fans, esmu viņam pats to teicis. Tas acīmredzot bija zemapziņā, ka es ar viņu kādreiz spēlēšu vienā izrādē. Kad mēs uz vienas skatuves stāvējām izrādes “Cerību ezers aizsalis” (JRT, rež. V. Nastavševs, 2018 – I. F.) pirmizrādē, es turēju viņa roku un mēs abi paklanījāmies, tad gan man likās, ka viens man sapnis patiešām ir piepildījies.

Sapņu lomas arī tev nav?

Man agrāk pat bija gatava atbilde uz šo jautājumu, bet īstenībā man patīk jebkāds izaicinājums. Nav tā, ka es gribētu nospēlēt Otello vai Hamletu. Pret katru lomu, lai cik apjomīga vai mazāk apjomīga tā arī nebūtu, jāattiecas tikpat nopietni kā pret galveno lomu. Man galvenais ir neatkārtoties. Lai tā bagāžas kaste, no kuras es ņemu, radot tēlus, neiztukšojas.

Kāds tev ir lomas veidošanas process?

Atkarīgs no lomas. Piemēram, veidojot “Dvēseļu uteņa” Hermanu, tikos ar vienu Latvijā dzīvojošu vācieti. Tā bija atslēga tai lomai. Mēs tikāmies arī ar pāris vācu studentiem, viņi bija ļoti kautrīgi un nevēlējās runāt par vēsturi. Tā ir svarīga nianse, kas iekodēta arī Justīnes Kļavas lugā, jo tekstuālā ziņā krievam un latvietim ir visvairāk teksta. Poliete mēģina runāt, bet viņu vienkārši neņem vērā. Bet vismazāk runā vācietis, jo viņam tas ir sāpīgi. To es arī sapratu no tā vīrieša, ar kuru tikos. Ir daudz vācu jauniešu, kuri ne pie kā nav vainīgi, bet viņiem ir jānes šī pagātnes nasta. Arī formas ziņā es nokopēju pāris lietas no viņa, piemēram, to, kā viņš runā. Skaidrs, ka esmu to nedaudz kariķējis vai paspilgtinājis, bet palicis tas, cik interesanti viņš veido teikumus.

Vēl man šķiet ļoti svarīgi jau sākotnējā procesā iemācīties tekstu. Jo tad tu zini pamatu, kuru vari sadzīvot un apdzīvot. Mēģinājumu procesā pamazām saproti, kāpēc rodas kāds teikums, no kurienes tev tas ienāk prātā.

Vai tev ir grūtības ar iziešanu no lomas?

Man personīgi šķiet, ka tas ir mīts. Bet, kā man teica Nastavševs – jūs ar Kasparu Znotiņu abi esat formas aktieri, jūs vispār neko nejūtat. Man šķiet, radīšanas procesā esmu maksimāli iekšā visā un taisu lomu. Es par to nepārtraukti domāju. Bet pēc tam uz skatuves tev tas ir jāatkārto atkal un atkal, un atkal, un atkal. Katru reizi precīzi. Es izveidoju sev tādu iekšējo pamācību – tev ķermenis ir tāds, balss šāda, izturies tā, runā ar šādu ātrumu. Īstenībā beigās tās ir tīri tehniskas lietas. Es no visas sirds ticu, ka visu var izdarīt, atrodot tam pareizās pogas. Lai nospēlētu šo, man jānospiež tie slēdži. Kā lidmašīnā – aizdedze, ventilatori, spārni, šasijas. Tad tā lido. Tāpat loma var lidot, ja saslēdz pareizos slēdžus. Bet man ir ļoti daudzi kolēģi, kuri tiešām katru vakaru uz teātra skatuves mirst un kuriem lūst sirdis.

Man šķiet – ja ir kāds brīdis, kad no lomas ir jāiziet, tad tas ir pēc radīšanas procesa, kad jau jāsāk darbs pie nākamās lomas. Nav jau tā, ka es vispār neko nejūtu. Pēc izrādes parasti esmu fiziski noguris, jo darbinu savu instrumentu ar pilnu jaudu. Varbūt mani vēl gaida lūzuma punkts, pēc kura kaut kas mainīsies tajā, kā es spēlēju. It kā visi mācījāmies Staņislavska sistēmu, bet beigu beigās tu izmanto to tehniku, kas strādā tev.

Skats no izrādes "Dvēseļu utenis" (2018) // Foto – Jānis Amoliņš

Vai tu pats arī ej uz teātri?

Jā, es eju, lai redzētu, kas notiek apkārt. Bet skaidrs, ka man nāk līdzi profesionālais kretīnisms – kā viņi te ir gaismojuši vai kā viņi pāreju šeit taisa. Es varbūt pievēršu uzmanību citām lietām nekā ikdienas skatītājs, kam ar teātra pasauli vai tās aizkulisēm nav saistības, bet varu atsvešināties un nedomāt par to. Es gribu redzēt, ko rāda, jo mēs joprojām mācāmies viens no otra, arī skatoties un analizējot citas izrādes. Man patīk tāds teātris, kas runā par nopietnām un aktuālām tēmām caur smiekliem. Tu smejies, bet īstenībā saproti, ka ir skumji.

Bija viena “Homo Novus” izrāde (Benija Klāsena monoizrāde “Esi sveicināta bezjēdzība – W un draugiem” – I. F.), kas mani šokēja, jo vācu aktieris atnāca, izstāstīja, ko viņš katrā ainā darīs, un tad būtībā visu izrādes laiku tā arī tur dzīvojās, neko īsti nedarot. Es nevarēju saprast, kas tas ir un vai to, ko viņš dara, var nosaukt par mākslu. Kurā brīdī tas, ko tu dari, ir māksla? Kādu nedēļu par to izrādi domāju. Tā bija mana iekšējā cīņa ar sevi, jo es pretojos, man nepatika, man likās, ka tā nav māksla, bet īstenībā jau es vienkārši maz esmu redzējis un varbūt tieši tāpēc nesaprotu. Tāpēc daudz jāskatās teātris. Jābagātina pasaule, lai nebūtu šaurs skatījums, kas sabiedrībā var nonākt arī absurdos – piemēram, idejā, ka visi homoseksuāļi grib izjaukt klasisko ģimenes modeli, ka visi, kam ir melna bārda un biezas, skaistas uzacis, ir bēgļi, kuri nolaupīs mūsu sievietes un pārņems Latviju. “Sidraba šķidrums” būtu par šo tēmu, tāpēc vien šī izrāde ir jātaisa, lai gan mēs negribam nevienu mācīt. Mēs gribam, lai cilvēks domā, nevis tikai instinktīvi reaģē. Arī “Dvēseļu uteņa” finālā mēs nepasakām, ka pietiek ar visiem mīļi sabučoties un iet tālāk.

Kur tu redzi sevi pēc 10 vai 15 gadiem?

Es tiešām no sirds ceru, ka kino. Bet tas nenozīmē būt tikai aktierim. Biju iestājies operatoros, jo man pašam gribējās filmēt. Man prātā ir virziens, bet vēl baidos saņemties, būt nedaudz bezkaunīgāks un riskēt. Man patīk tā sajūta, kas ir filmēšanas laukumā. To esmu sapratis, filmējoties studentu diplomdarbos un arī pāris lielākās filmās. Varbūt man par kino šobrīd ir tieši tā pati sajūta, kas kādreiz bija par teātri, varbūt man vajag to nākamo lietu, uz ko tiekties. Man ļoti patīk, ko filmas dara ar cilvēkiem, ar mani. To pusotru stundu esmu kaut kur citur, un tur ir kaut kas ļoti nereāls, kā teātrī bieži vien nav. Es gribētu kādreiz uztaisīt kaut ko tādu, kas nav pelēks un kur kāds ilgi neiet pret kalnu sniega vētrā un necieš. Protams, ka vajag taisīt arī tādas filmas, bet mums trūkst kontrasta. “Kriminālās ekselences fonds” (rež. Oskars Rupenheits, 2018 – I. F.) ir tas virziens, kas man šķiet interesants. Vajag panākt to Kventina Tarantino un Vesa Andersona vieglumu. Un vajag arī  bojevikus, kur pa Rīgas ielām notiek pakaļdzīšanās, lido ar helikopteriem un kaut ko spridzina.

Man patīk būt kino aktierim. Uzņemšanas laukumā joprojām ļoti uztraucos, jo tas ir kaut kā smalkāk. Tas ir lauciņš, kur vēl neesmu dabūjis pārliecību. Lielākais projekts, kurā esmu piedalījies, ir Alises Zariņas filma “Blakus”, kas iznāks martā. Pat brīžos, kad filmēšanas process bija ļoti smags, man patika. Četros no rīta jāceļas, piecos grims, sešos filmējam pirmo kadru, piecos pēcpusdienā jābrauc uz teātri. Kamēr brauc mašīnā, pārskati eksemplāru, tad nospēlē izrādi, esi desmitos mājās, kaut ko apēd, nākamajā rītā transports plkst. 4.30 ir klāt. Filma ir par divu cilvēku attiecībām, es spēlēju aktieri, kuram pēc mācību beigšanas neiet. Un tur gan es ļoti iegāju lomā, jo tā sakrita ar manu dzīvi un kaut kādā ziņā bija nedaudz par mani. Es vēlreiz izdzīvoju šo savas dzīves posmu un biju spiests domāt par to, ko es tajā brīdī palaidu garām. Tas bija ļoti personīgi. “Blakus” man iedeva garšu, ka es gribētu vēl būt kino pasaulē. Man patika, ka viss nav jādara vēlreiz. Skaidrs, ka ir arī stress, jo no trim reizēm to labāko arī paturēs, un, ja tā nebūs laba, tad pats būsi vainīgs. Es darīju visu no sirds un gribētu turpināt augt šajā jomā.

Te varbūt arī nedaudz parādās kāds bērnības sapnis, jo es gribētu kādreiz gatavoties kādai lielai lomai, kur man jāiet uz sporta zāli, jāiemācās braukt ar ūdensslēpēm un mest salto. Es būtu kā Toms Krūzs, kurš ķeras pie lidmašīnas un pats lido. Man ļoti patīk atdoties kino procesam. Vai man tas sanāk, to pateiks skatītājs. Jābūt pacietīgam. Esmu sapratis, ka ir cilvēki, kuriem viss notiek uzreiz, bet man šis ceļš ir pakāpenisks. Man agrāk tiešām bija liels sapnis tikt kino industrijā ASV. Tagad esmu nedaudz nobijies no šīs idejas, bet es to paturu kā tādu lielo mērķi. Ar tēti vienreiz runājām, ka vajag to vienu lielo sapni, pat ja tas ir nereāls. Un tad mazos sapnīšus pa ceļam. Jāmēģina saņemties, darīt un nekautrēties. Ja jau es varēju īstenot sapni spēlēt kopā ar Vili Daudziņu, tad jau viss ir iespējams.

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Āris kursā bija jaunākais. Studiju laikā vēl īsti nevarēja saprast – kas būs, kas nebūs. Bet Āris ir foršs aktieris! Piemēram, ne velti Nastavševs viņu paņēma pēc tam “Melnajā spermā” (Ģertrūdes ielas teātris, 2015 – red.). Šobrīd Āris ir sācis noformēties – viņu interesē arī kino, ir izveidots KVADRIFRONS. Atliek tikai strādāt ar atrastajiem domubiedriem."

 

Šeit teātra trupas KVADRIFRONS mājaslapa

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt