Lauma Mellēna-Bartkeviča 12.02.2019

Operā un teātrī aiz kadra. Vokālajai pedagoģei Anitai Garančai – 70

Vokālā pedagoģe Anita Garanča // Publicitātes foto

“Operas stūrītis” ir rubrika par žanru, kas ir tilts starp divām paralēlām pasaulēm – mūziku un teātri, jo vienlīdz saistīts gan ar vienu, gan otru. Laiku pa laikam speciālisti lauž šķēpus, kurai no mākslām pieder virsroka visaptverošākajā no mākslas žanriem, kurā līdzās divām minētajām mūsdienās pievienojušās arī daudzas citas mākslinieciskas izpausmes. “Operas stūrītis” piedāvā ieskatīties operas pasaulē ar ieinteresēta klausītāja-skatītāja acīm. 

Publikāciju cikls tapis ar VKKF atbalstu pētījumu veikšanai kultūras medijos.

 

Vokālā māksla ir kā aisbergs. Jau šī žanra redzamā daļa ir milzīga gan iesaistīto cilvēku skaita, gan citu operas iestudējuma veidošanai nepieciešamo resursu ziņā. Taču vēl milzīgāka ir tās neredzamā daļa jeb tas, kas paliek aizskatuvē, slēpts skatītāju acīm. Zvaigznes gūst panākumus, bet, piemēram koncertmeistari un pedagogi, kuri palīdz dziedātājiem slīpēt viņu individuālo meistarību un gatavot jaunas lomas, parasti paliek aiz kadra. Anita Garanča (1949-2015) ir viena no redzamākajām figūrām latviešu vokālās mākslas virtuvē. Leģendāra personība Latvijas vokālajā mūzikā, daudzu operdziedātāju vokālā pedagoģe Latvijas Mūzikas akadēmijā un ilggadēja dramatiskā teātra aktieru vokālā pedagoģe Latvijas Kultūras akadēmijā, vokālā pedagoģe un konsultante Latvijas Nacionālajā operā gandrīz 20 gadus. 10. februārī viņai būtu apritējuši 70 gadi.

Var teikt – ja vien viņu pašu vainas vai kādas nelaimīgas apstākļu sagadīšanās dēļ kaut kas nenoiet greizi, Anitas Garančas skolēniem akadēmiskās dziedāšanas lauciņā ceļš uz operas skatuvi ir gandrīz likumsakarīgs mācību turpinājums, turklāt bieži vien arī plašākos ūdeņos nekā Latvijas Nacionālā opera. Anitas Garančas nodarbības apmeklējuši gan daudzi ārvalstu dziedātāji, gan arī latviešu solisti – Maija Kovaļevska, Evija Martinsone, Inga Šļubovska-Kancēviča, Kristīne Gailīte, Ilona Bagele, Viesturs Jansons, Krišjānis Norvelis, Baiba Berķe, Ieva Parša, Irma Pavāre, daudzi citi Latvijā pazīstami dziedātāji, aktieri. Arī viņas meita pasaulslavenais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča mammu saukusi par savu uzticamāko “ausi no malas” ne vien studiju laikā, bet arī savas karjeras gaitā. Ir leģenda, ka kādā Dailes teātra koncerta programmiņā savulaik esot bijis ieraksts “Garanča iemācīs dziedāt pat akmeņus”. Pirms desmit gadiem intervijā saistībā ar savu sešdesmito jubileju pedagoģe, vaicāta par šo apgalvojumu, smejoties atgaiņājās, ka tā neesot tiesa, jo neviens taču dziedošus akmeņus neesot redzējis, taču pēc tam teica: “Dziedāt principā var iemācīt jebkuru, jautājums tikai kādā līmenī. Tie, kam tas lācis uz auss ir uzkāpis, par profesionāliem dziedātājiem, visticamāk, nekļūs. Lai gan zinātniskie pētījumi pierāda, ka, ja bērna dzirdi attīsta līdz 3 gadu vecumam, viss ir iespējams. Jo cilvēks vecāks, jo grūtāk muzikālo dzirdi attīstīt, mūziķiem pārsvarā šī maņa ir iedzimta. Svarīgs starta kapitāls ir dotības, talants. Pēc tam gan – darbs un pirmā vokālā pedagoga kompetence, profesionalitāte, jo tieši tas, kurš nostāda balsi un ieliek pamatus, lielā mērā nosaka nākamā dziedātāja ceļu, vieglumu vai grūtumu.” [1]

Aktieris Gundars Āboliņš Anitu Garanču raksturojis šādi: “Viņa ir kā augstas klases kramplauzis, kas atmūķēs jebkuru seifu un dabūs ārā balsi baudāmā un saprotamā veidā. Vispirms saprast, ko tu gribi pateikt ar to savu dziedamo gabaliņu, un tad vērt muti vaļā. Man pašam viņa ir palīdzējusi saprast, cik svarīgi ir līdzskaņi, nevis tikai āāā, ēēē, ūūū... Viņai ir viegli palūgt padomu! Nekad nejūties kā muļķis, kaut arī reizēm tāds esi.” [2] Daudziem viņa bija ne tikai skolotāja, bet arī otra mamma, psiholoģe un slepenā režisore, kas katram mācējusi atrast īstos vārdus iedvesmai un pareizo pieeju, lai arī neskopojusies ar kritiku, kad tā bijusi nepieciešama. “Sevi salīdzinu ar balss ārstu. Īsā laikā jānosaka diagnoze un jāizraksta pareizās zāles. Pieeja katram studentam ir individuāla. Nav divu vienādu, tāpat kā nav divu vienādu seju, vaigu kaulu, zodu vai lūpu. Balss ir skaistākais instruments. Es mīlu čellu, klarneti, džeza saksofonu un klavieres, lai gan klavieres zināmā mērā uzskatu par sitamo instrumentu. Taču nekas pasaulē nepārspēj cilvēka balsi,” [3] teikusi Anita Garanča.

Viņa nākusi no Vīpes pagasta Jēkabpils rajonā, muzikālo talantu mantojusi no tēva, kas kopā ar saviem trim brāļiem, nebūdami profesionāli mūziķi, mājās bieži muzicējuši un daudzbalsīgi dziedājuši. 14 gadu vecumā pēc bērnu mūzikas skolas pabeigšanas Anita Garanča iestājās kordiriģentos, jo tik jaunus studentus vokālistos Daugavpils mūzikas vidusskolā neuzņēma. 1973. gadā Anita Garanča absolvēja Latvijas Mūzikas akadēmijas kordiriģentu nodaļu, bet 1982. gadā ieguva diplomu vokālajā mākslā, bija kamerkora “Ave Sol” un Filharmonijas soliste, daudzu tā laika komponistu vokālās kamermūzikas izpildītāja, nereti ar autoriem pie klavierēm. Patiesībā kamermūzika, nevis operas skatuve drīzāk bija Anitas Garančas ampluā un aicinājums.

Vokālajā pedagoģijā Anita Garanča nonāca tieši caur teātri – pēc nopietnas deguna blakusdobumu operācijas, kas faktiski uz visiem laikiem pārvilka svītru profesionālai dziedātājas karjerai, viņa sāka strādāt ar teātru aktieriem izrāžu muzikālā materiāla sagatavošanā.

Tādēļ arī aktieri un teātris Anitai Garančai bija īpašs darba lauks. Savulaik uzdevu pedagoģei provokatīvu jautājumu, ar ko viņai patīk strādāt labāk – ar operdziedātājiem vai aktieriem. Kādu brīdi padomājusi, viņa atbildēja: “Varbūt tas šķitīs vokālajam pedagogam netipiski, tomēr es daudz labprātāk klausos aktieri, kas varbūt dzied mazliet šķībi, bet piepilda tēlu un sniedz tam emocijas iepretim vokālistam ar skaistu balsi, kas dzied pareizi, bet ir stīvs kā koks. Tās ir pilnīgi atšķirīgas pasaules, un es kā pedagoģe izmantoju pilnīgi atšķirīgas metodes. Lai neapvainojas akadēmiskie dziedātāji, bet ar aktieriem bieži vien ir pat radošāk un interesantāk, jo viņi ir vairāk atvērti visam jaunajam, viņiem bieži ir plašāka iztēle. Ar vokālistiem savukārt ir interesantāk strādāt jau kādā trešajā, ceturtajā kursā, bet vislabāk – ar maģistrantiem. Tas ir patiess baudījums, jo tie vairs nav studenti, bet jauni kolēģi, ar kuriem var gan padiskutēt, gan pastrīdēties, gan meklēt jaunus mākslinieciskus risinājumus.” [4]

Anitas Garančas devums latviešu skatuves mākslās par sevi atgādina vokālajā sniegumā ne vien operā, bet arī uz gandrīz visām Latvijas profesionālo teātru skatuvēm un arī citos žanros, jo, pat būdama ļoti aizņemta, pedagoģe savu padomu neliedza nevienam, kas klauvēja pie viņas durvīm.

 


[1] L. Mellēna. Man nepatīk zīmēties, man patīk strādāt! Intervija ar Anitu Garanču, 2009. gada 1. februārī.
[3] Turpat.
[4] L. Mellēna. Man nepatīk zīmēties, man patīk strādāt! Intervija ar Anitu Garanču, 2009. gada 1. februārī.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt