Ilze Folkmane 19.02.2019

AKTIERIS RUNĀ: Raimonds Celms

Foto – Edgars Groševs

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 

 

Ilze Folkmane: Kā tu nonāci līdz aktiera profesijai?

Raimonds Celms: Man šķiet, ka nejauši, laimīgas sakritības rezultātā. Es sev neesmu īsti noformulējis iemeslus, katrā ziņā tas nebija apzināts ceļš, kuru es noteikti gribēju iet. Tā nebija arī kāda pārgalvība vai derības, kā dažreiz stāsta. Vienkārši nejaušība. Atceros, lasīju nolikumu (Latvijas Kultūras akadēmijas – I. F.) par to, ka ir četras kārtas, kas tajās jādara un kas tiks pārbaudīts, un mana pirmā sajūta bija, ka es to visu varu izdarīt. Ka man tas varētu būt pa spēkam. Tālāk tā jau bija pedagogu izvēle.

Vai tu izjuti spiedienu, kad sākās iestājpārbaudījumi?

Protams. Tā situācija ir piņķerīga un emocionāla. Jūtama spriedze, jo tiec vērtēts. Uz tevi skatās, vērtē pēc ļoti plaša spektra kritērijiem, sākot no zināšanām un beidzot ar izskatu, kustību un kaut ko tik mistisku kā harisma. Pats īsti nesapratu, kā man uzvesties, jo neko tādu iepriekš nebiju piedzīvojis. Gribas sevi parādīt pēc iespējas labākā gaismā, bet īsti nezini, kā to izdarīt, tāpēc vienkārši ceri, ka varētu komisijai iepatikties.

Kā tev šķiet – vai ir kādas īpašības, kas noder gan iestāšanās procesā, gan pēc tam, strādājot profesijā?

Noteikti nav tādas vienas formulas, kas ir jāizdara, kā jāsagatavojas, kādam tev ir jābūt vai kādas īpašības sevī ir jāattīsta, lai tevi noteikti uzņemtu aktieros. Tā ir loterija. Laimes spēle. Uzskatu, ka šādi manu dzīves ceļu pagriezusi fortūna.

Kādi ir tavi studiju laika spilgtākie iespaidi?

Mums bija ļoti interesanta un krāsaina dzīve. Visspilgtāk atmiņā palicis pirmais mācību gads, kad studijas notika Latvijas Kultūras akadēmijas ēkā Ludzas ielā un neatkarīgajā teātrī “Skatuve”, jo “Zirgu pasts” (LKA teātra māja – I. F.) tajā brīdī tika remontēts. Mēs faktiski dzīvojām tajā mazajā teātrī, un pedagogi ļoti mierīgi un sistemātiski mums ļāva pašiem mācīties, kā skatīties uz teātra pamatiem. Esmu ļoti pateicīgs saviem pedagogiem (Annai Eižvertiņai, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai, Pēterim Krilovam –  I. F.), kuri mūs audzināja ar lielu mīlestību. Es to ļoti augstu novērtēju. Tie bija pirmie soļi profesijas apguvē, ar kursabiedriem visu darījām kopā, un tad mums arī kopā neapzināti veidojās mūsu skatījums par šo mirkli Latvijas teātrī. Kaut kāds savs burbulis. Tas bija baigi romantiski un skaisti, arī vērtīgi. Pirmajā gadā mēs patiešām bijām ļoti tuvi – kā brāļi un māsas, tad ar katru kursu pamazām sadalījāmies pa bariņiem. Tomēr, satiekot kādu kursabiedru, kuru varbūt kādu laiku neesmu redzējis, varu neko neteikt, jau ar acu skatienu vien mēs runājam vienā valodā, jo kopā esam izgājuši cauri notikumu un apstākļu karalaukam gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē.

Vai mācību pieredze tevi pienācīgi sagatavoja reālajai teātra pasaulei?

Aktiera profesijā ārkārtīgi svarīga ir pieredze – gan veiksmīga, gan neveiksmīga. Laiks un pieredze ir svarīgākie faktori. Mācības man iedeva pamatus un apmēram ļāva nojaust, kādi ir tie ieroči, ar kuriem varu mēģināt darboties. Pēc tam, sākot darbu teātrī, jau mācījos saprast, kā veiksmīgāk pielietot un attīstīt to, ko esmu apguvis.

Kā nonāci Latvijas Nacionālajā teātrī?

Trešā kursa beigās režisore Indra Roga man piedāvāja spēlēt izrādē “Kabarē” (2014), un es, protams, laimīgi piekritu. Nākamajā sezonā Valters Sīlis mani uzaicināja piedalīties Lietuvas režisora Vida Bareika izrādē “Eiro Vīzija” teātra Jaunajā zālē (2014). Pēc tam tābrīža teātra direktors Ojārs Rubenis deva man iespēju spēlēt Polijas viesrežisora Andžeja Bubeņa izrādē “Vīnes meža stāsti” (2015) – jau ar domu, ka teātris varētu man piedāvāt pastāvīgu darbu pēc studiju beigšanas. Tā arī notika, un es piekritu, jo biju tur jau apostījis gaisu un tā vide man likās tuva un pazīstama. Daudzi mani kolēģi, piemēram, ir to pašu pedagogu audzēkņi, tāpēc mēs runājam tuvās valodās.

Raimonds Celms izrādē "Svina garša" (2016) // Foto – Agnese Zeltiņa

Kurus tu uzskati par svarīgākajiem pieturas punktiem savā līdzšinējā karjerā?

Katrs darbs paliek atmiņā ar kaut ko nozīmīgu, bet tādus lielus pieturas punktus man grūti nospraust. Man šķiet, ka vēl neesmu tik daudz piedzīvojis un mans ieskrējiens ir tikko sācies, ja tā var cerēt. Man noteikti vienmēr paliks atmiņā pats pirmais iestudējums – Indras Rogas uzvestais “Kabarē”. Nopietns pārbaudījums man bija pirmā sezona ar “Svina garšu” (2016, rež. Valters Sīlis – I. F.) un “Asins kāzām” (rež. Vladislava Nastavševa izrādē Raimonds Celms beigās tomēr nepiedalījās – I. F.).

Man ir arī neliela kino pieredze. Vēlos izcelt Jāņa Ābeles pirmo spēlfilmu “7 miljardi gadu pirms pasaules gala” (2019), kas ir stāsts par diviem jauniešiem, kuri satiekas Francijā. Tur viņu attiecības pajūk un pēc kāda laika atkal turpinās šeit, Latvijā. Šis darbs man ļoti spēcīgi palicis atmiņā, jo filmēšanas apstākļi bija neticami spiedīgi. Naudas bija ārkārtīgi maz, bet ambīcijas – ļoti lielas. Filmai ir brīnišķīga producente Inga (Jerzjukova – I. F.), kura, piemēram, par tām mikroskopiskajām naudām spēja visai grupai noorganizēt filmēšanu veselu nedēļu pavasarī Marseļā. Mēs visi kā jauni cilvēki mēģinājām radīt savas pirmās mākslinieciskās vēlmes kino sfērā. Tas bija savā ziņā bailīgi, bet ambiciozi un skaisti. Man šis darbs ir ļoti tuvs.

Kā mainās tavs lomas gatavošanas process atkarībā no tā, vai tas ir darbs kino vai teātrī?

Man patīk darboties abās sfērās. Varbūt mierīgāk jūtos teātrī, jo tur esmu strādājis vairāk. Arī studiju laikā kino aktiera mākslu mēs praktiski neapguvām. Manuprāt, kino tu esi vairāk pakļauts režisoram – filma top tumšā montāžas kabinetā pēc tam, kad viss jau ir nofilmēts. Sanāk, ka tavas lomas līnija arī top tikai montāžas kabinetā. Teātrī tas tomēr ir divu trīs mēnešu konstants kopdarbs, kad centies izrādi pēc iespējas labāk sagatavot, lai pēc pirmizrādes tā varētu uzplaukt. Kad uzzinu, ka man režisors ieplānojis kādu lomu, es jau sāku par to domāt, varbūt kaut ko pamanu vai palasu saistībā ar to. Bet lielākoties ir tā, ka atveidojamo tēlu sāku iepazīt iestudēšanas procesa pirmajā dienā. Visiem izdala eksemplārus, un mēs kopīgi lasām. Man patīk, ja ir galda periods, kurā mēs vismaz kādu laiku ziedojam tam, lai pārrunātu materiālu. Mierīgi palasām un pafilozofējam par to, kas tur ir un kas no tā varētu sanākt.

Kādām, tavuprāt, jābūt aktiera attiecībām ar režisoru?

Ja ieplānotajai izrādei ir konkrēts režisors un es esmu aktieris, tad režisors ir galvenais. Viņš izlemj, ko un kā mēs darīsim. Ja izrādi veido radošā grupa, tad tie jau ir domubiedri, kuriem ir vienāda atbildība. Bet kopumā attiecības ar režisoru vienmēr esmu uztvēris tā, ka režisors ir kā aktiera vecākais brālis vai māsa, kas ir nedaudz gudrāks. Tu ar viņu vari draudzīgi kontaktēties, bet tu arī viņam pakļaujies. Dažreiz tu viņam pretojies, tomēr viņš ne velti ir vecākais, tāpēc tieši viņš ir tas, kurš ved jūs uz autobusa pieturu, kad jābrauc mājās no skolas. Protams, gadās jau visādi.

Man ir bijušas dažādas attiecības ar režisoriem – draudzīgas, neitrālas, arī naidīgas. Bet īstenībā ir ļoti svarīgi, ka attiecības ir tik daudzveidīgas. Ir vajadzīga skarbā teātra dzīves realitāte. Kad pabeidzu akadēmiju, kaut kādā ziņā ar sapņainām acīm domāju, ka tagad skaisti varēšu spēlēt tikai pie foršiem režisoriem, kas mani iedvesmos, vienmēr būs labi materiāli, man būs brīnišķīgi skaistas lomas un skatītājiem patiks, būs aplausi un balvas. Tu gribi, lai tā būtu, jo jūties gatavs, jauns un enerģijas pilns. Pēc tam jābrīnās, kāpēc tā nenotiek, kāpēc man nesanāk, kāpēc neizdodas. Tāpēc ir baigi svarīgi nedaudz aplauzties, kā arī ar mani notika. Man bija ļoti sarežģīts iestudējuma process pie Vlada (Vladislava Nastavševa – I. F.) “Asins kāzās”. Tagad saprotu, ka tur traucēja tieši manas gaidas.

Daļa aktieru saka, ka iziešana no lomas ir sarežģīts process. Kā ir tev?

Man liekas, esmu no tiem, kam ir grūtāk iekāpt lomā. Tā pēkšņi no zila gaisa iemiesot kaut ko sev netipisku vai arī pat tipisku un tad rādīties citiem. Jāļauj sev būt nedaudz šizofrēniskam, lai kaut ko tādu darītu, tā veselīgi sev jāpasaka: “Tagad es nedaudz saiešu sviestā.” Esmu sapratis, ka man palīdz ieraduma veidošana. No iestudējuma procesa sākuma ar katru dienu pamazām mēģinu ļauties lomai. Mēģinu sev ieradināt to, ka tagad es uz kādu laiku būšu citāds, nākamajā dienā atkal mēģinu to pašu. Kad pamazām šādi pieradini sevi, kļūst vieglāk – ķermenis, prāts un sirds atpazīst šo ieradumu un vieglāk tam ļaujas.

Raimonds Celms izrādē "Gribu ziemu. Īsto" (2015)  // Foto – Agnese Zeltiņa

Ir kāds teātra žanrs, kurā tu jūties ērtāk?

Nē, nav. Man patiešām šķiet, ka man vēl nav tik liela pieredze, lai varētu teikt, ka jebkādā žanrā jūtos ērti. Bet man patīk tas, ka mūsu teātrī žanru dažādība ir diezgan plaša – no lielās zāles līdz mazajai, no traģēdijas līdz muzikālai komēdijai, no spilgtas formas līdz psiholoģiskām niansēm. Es varu sevi testēt un darbināt dažādos veidos.

Tā kā tev ir laba balss un muzikālās dotības, vai tev nav sajūtas, ka tevi vairāk bīda šajā lauciņā?

Man pret to nav iebildumu. Saprotu, ka mūsdienu apstākļos teātra aktierim tas ir jāspēj piedāvāt. Neesmu cīnītājs pret teātri, kurā nav mūziklu vai dejas izrāžu, balagānisku satīru vai komēdiju. Kāpēc ne? Skatītājus var aizkustināt un ar viņiem sarunāties jebkādā veidā un žanrā, ja tu to pārvaldi un zini, kāpēc to dari.

Vai tu lasi recenzijas par izrādēm, kurās piedalies?

Jā, lasu. Man ir svarīgi, ko saka teātra zinātnieki, pētnieki un novērotāji. Tas mani interesē. Reizēm pēc recenziju lasīšanas esmu izdarījis secinājumus ar cerību, ka nākotnē varētu kaut ko darīt veiksmīgāk. Man ir svarīgs arī skatītāju viedoklis, tāpēc lasu ne tikai profesionālu kritiķu recenzijas, bet arī skatītāju komentārus. Tāpat man ir nozīmīgi, ko saka mani tuvinieki, draugi vai kolēģi, kas atnākuši skatīties izrādi.

Vai tu arī ej uz izrādēm citos teātros?

Jā, cik man ir laiks un atļauj iespējas. Man parasti sanāk skatīties kaut ko saistībā ar iestudējamo materiālu, ap kuru mana dzīve tajā brīdī grozās. Tad es lasu vai pētu kaut ko par iestudējuma tēmu. Piemēram, Viesturs Kairišs šajā sezonā iestudēja “Baltiešu gredzenu”, un es skatījos Kairiša izrādi “Mumu” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī (2018). Man ļoti patika šī izrāde. Skatos arī kino. Tagad mēģinu paskatīties “Oskaram” nominētās filmas.

Ko tu dari, lai atslēgtos no darba?

Sportoju. Uzskatu – lai šodienas apstākļos varētu pilnvērtīgi darboties savā profesijā, man jāuztur savs psihofiziskais ķermenis tonusā. Gan fiziski jābūt spējīgam kustēties, darboties, izlēkāt un izlocīties, kā režisoram vajag, gan arī manam garam ir jābūt tonusā. Man patīk skriet no rīta pa parku, divreiz nedēļā eju peldēt. Man patīk lasīt grāmatas, klausīties vecas plates un sarunāties ar cilvēkiem. Esmu ieradinājis tos sev par hobijiem. Vēl man patīk ceļot, katru vasaru kaut kur aizbraucu. Tās ir svarīgākās lietas, kas mani nomierina un bagātina. Jūtos mierīgs un spēcīgs, ja savu dzīvi veidoju un pavadu šādi.

Tu pats sevi vēl pieskaiti pie jaunajiem aktieriem vai jūties jau ieskrējies?

Patiesībā vēl jūtos jauns. Kaut gan – manā dzimšanas dienā kolēģe Lolita Cauka prasīja, cik gadu man paliek, teicu, ka 27, un viņa tā domīgi novilka – ja jau paliek 27, tad beidzot jāķeras nopietni pie lietas.

Vai Nacionālā teātra vecākā paaudze jaunos arī pamāca?

Mums starp kolēģiem ir labas attiecības. Viņi mēdz kaut ko ieteikt, bet neuzbāžas ar norādījumiem, kā darīt, šad un tad kādu komentāru izsaka, un mēs kaut ko pārspriežam, pārrunājam.

Vai bieži sanāk, ka gatavošanās izrādei lauž kādus iepriekš izveidotus priekšstatus?

Jā, kaut kādā ziņā lauž. Varbūt pat ne gluži lauž, bet paver kādu jaunu skatpunktu, no kura es ieraugu pasauli. Šobrīd veidojam vācbaltiešu stāstu (intervija notiek pirms izrādes “Baltiešu gredzens” pirmizrādes – I. F.), un tas ir ārkārtīgi interesants darbs, jo ļauj mums pašiem uz sevi paskatīties no vācbaltiešu pozīcijas, kuri 700 gadus bija saimnieki šajā zemē. Mēs vienmēr pieminam, ka viņi mums likuši vergot, bet patiesībā ne visās muižās un visos gadījumos dzīve bija tik slikta. Bija gan labie, gan sliktie gadījumi. Vācbaltiešu kultūra mūs tomēr ļoti spēcīgi sargāja no rusifikācijas. Mēs visu laiku esam turējušies vairāk Rietumu pusē.

Vispār šis gads it ļoti interesants, jo saistībā ar simtgadi mums teātrī ir daudz vēsturisku darbu, tai skaitā arī skolu projekts par 18. novembri, kuru taisījām ar Valteru Sīli – “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris”. Man ļoti patīk vēsture. Es nevarētu būt pētnieks, kas sēž muzejā, bet lasīt kaut ko iestudējuma sakarā man ir ļoti interesanti, tas manī raisa pārdomas par to, kur mēs esam un ko darām.

Uldis Dumpis un Raimonds Celms izrādē "Pūt, vējiņi!" (2018) // Foto – Kristaps Kalns

Vai ir tēmas, par kurām, tavuprāt, teātrim vajadzētu aktīvāk runāt?

Tas ir nopietns un sarežģīts jautājums. Pedagogi mums mācīja, ka mākslā vienmēr ir jābūt skaidram, par ko iestāties un pret ko cīnīties. Reizēm domāju, ka, piemēram, padomju laikos tas bija daudz vienkāršāk. Ja cenzūra atļāva, aktieris no skatuves varēja kaut ko caur puķēm pateikt, un tas pārlija kā medus pāri skatītājiem, jo visi bija uz viena viļņa. Bija viens ļaundaris, par kuru visi kolektīvi domāja. Vai par laiku, kurā šobrīd esam, mēs varētu pateikt, ka visi esam uz viena viļņa? Vai mums ir kāda viena doma, kuru caur puķēm vai pat pilnīgi tieši pateikt no skatuves? Nav. Teātra vidē ir baigais haoss, taču tā nav tikai teātra, bet vienkārši šī laikmeta problēma, jo mēs visi nerunājam vienā valodā. Tāpēc teātri arī nedaudz izmisīgi domā, ko darīt, kā eksistēt, ko iestudēt, kādus stāstus stāstīt, kurus režisorus ņemt. Bet es domāju, ka tas nav atkarīgs no māksliniekiem vai teātru vadībām, bet no valsts vadības. Mūsu valdība pati nesaprot, uz kuru pusi gribam braukt ar šo kuģi, kas mums ir. Sagaidot šo simtgadi, mēs ļoti spēcīgi apzinājāmies – jā, mēs tomēr esam kuģis un drīkstam braukt, kur gribam, un tagad visi skatās apkārt – uz kuru pusi brauksim?

Mēs esam tādā miglas pozīcijā, kur nevar saprast, kas ir labs un kas – slikts. Nevar saprast, par ko cīnīties un kam pretoties. Cīnīties par veģetārisma idejām? Labi, cīnies. Neviens neiebilst, ka es cīnos? Tad tā vairs nav īsti cīņa, ja man ļauj cīnīties. Manuprāt, tas ir viens no mākslas pamatnosacījumiem – tev jābīda uz priekšu sava pozīcija. Ja tu paliec pieklājīgi neitrāls, tad arī skatītājs pieklājīgi un neitrāli tikai paskatīsies. Tā teikt, nebija jau 10 eiro vērts, bet nu, labi, jums tur grūti iet. Tas mākslā neder. Mākslai vienmēr jāiedarbojas uz skatītāju, klausītāju, lasītāju. Tai vienmēr ir kaut kā jāsatricina vai jāaizkustina. Esmu redzējis izrādes, kuras skaties un nesaproti, kā reaģēt, jo tās ar tevi neko neizdara. Nav ne labi, ne slikti, vienkārši – neitrāli.

Pieņemu, ka tagad ir tāds laiks, kad mākslai nav aktīvi jāiesaistās sabiedriskās pozīcijas veidošanā. Tā vietā, lai aicinātu skatītājus uz racionālu sarunu par politiskām un sociālām tēmām, mākslā šobrīd ir pienācis brīdis, kad aizkustināt un sarunāties ar skatītāja iekšējo pasauli, garīgo sfēru. Varbūt tas ir šī brīža mākslas uzdevums, un tas nebūt nav tas sliktākais variants, kas mums dots. Brīnišķīga iespēja!

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Mēs ar Ainu Matīsu Celmu ieraudzījām jau pirmajā atlasē un nospriedām, ka viņš pēc skata ir līdzīgs Uldim Pūcītim, tikai liriskāks. Manuprāt, Celma darbaspējas un talantu šobrīd ļoti labi pierāda Didzis izrādē “Pūt, vējiņi!” (rež. E. Seņkovs, Nacionālais teātris, 2018 – red.). Viņš tur varēja arī pazust blakus Jēkabam Reinim, bet viņš nepazuda. Viņš tajā izrādē ir stabili ieņēmis savu vietu – lai gan tā loma nav liela, Didzis ir pamanāms, jūtams. Ar Celmu viss būs kārtībā! Bet es viņam novēlu atmest to latvisko kautrību un droši likt lietā savas iespējas. Tas, ko viņš dara Nacionālā teātra iestudējumos, ir labi."

 

Šeit Raimonda Celma profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā. 

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente

 
Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt