Kroders.lv 22.02.2019

Lai svētki turpinās!

“Nacionālu teātru nozīme ir ļoti liela. Kādēļ tas mums ir vajadzīgs, un ko viņš mums dos? Vispirmām kārtām nacionālā teātra pienākums ir celt gaismā un rādīt mūsu tautas estētiskās un ētiskās vērtības. Te mēs sevi pazīstam kā tautu, lai tiktu vēl pilnīgāki. Bet nacionālajam teātrim ir arī jārāda vispārcilvēciskie ideāli un lielie paraugi cittautu literatūrā. Ar to mēs kā tauta rādīsim, ka mēs saprotam tos un esam cienīgi stāties tiem blakus. Un cik mēs varam to saprast, tas jārāda nacionālam teātrim.” /Jānis Akuraters, 1919/

1919. gada 23. februārī ar Alekša Mierlauka iestudēto Leona Paegles dramatisko poēmu “Augšāmcelšanās” tagadējā Latvijas Nacionālā teātra ēkā darbu sāk Strādnieku teātris, kas jau 30. novembrī, īsi pēc bermontiādes beigām, kļūst par Latvijas Nacionālo teātri. 2019. gada 23. februārī teātris sagaida savu simtgadi, un šo vēsturisko mirkli vēlējāmies atzīmēt, lūdzot dažādu paaudžu teātra kritiķus – Latvijas Nacionālā teātra pastāvīgos skatītājus – izteikt vēlējumu teātrim, iesākot nākamos 100. Par jau sasniegto un par turpinājumu – kritiķu vēlējumos.

 

Ieva Rodiņa: Teātris nav tikai ēka, tie ir arī cilvēki. Latvijas Nacionālais teātris kopš tā sākotnes bijis lielu personību teātris, taču šīs personības dzīvojušas un strādājušas augstāka mērķa vārdā. Nacionālais teātris gadu gaitā pierādījis daudz ko. Ka teātra nosaukumā esošais vārds “Nacionālais” nebūt nenozīmē akadēmisks un garlaicīgs. Ka Nacionālais teātris var būt arī laikmetīgs teātris. Ka tad, ja strādā mērķtiecīgi un pašatdevīgi, ir iespējams sasniegt lielus un vēl lielākus mērķus. Man ir prieks būt lieciniecei tam Latvijas Nacionālajam teātrim, kāds tas ir šodien, 2019. gadā. Lai tikpat augsti mērķi arī nākamajiem 100!

Silvija Radzobe: Tā turēt! Par godu Tēvzemei, prieku sev un mums, skatītājiem.

Viktors Hausmanis: Lai veicas! Lai top izrādes, kas rada prieku un liek domāt, kas pacilā prātu un iedvesmo sirdi! Paldies par visu labo!

Dita Jonīte: Nu jau kādu laiku Nacionālais teātris ir uz viļņa. Iekāpjot nākamajos 100, novēlu vienmēr atcerēties, kas bija tie apstākļi, kuri ļāva šo lidojumu piedzīvot. Lai izdodas noturēties! Mīlu un lepojos ar savu Nacionālo teātri!

Maija Svarinska: Novēlu Nacionālajam teātrim priecīgi apzināties un gudri pildīt savu misiju, līdz ar to virzīties uz priekšu un uz augšu mūžīgi mūžos!

Edīte Tišheizere: Gribu novēlēt divas lietas, kas Nacionālajam teātrim jau ir, bet ko iespējams attīstīt un spodrināt. Pašcieņu, apzinoties, kādu bagātību īpašnieks un mantinieks tas ir. Atvērtību, jo tikai bezbailīgā salīdzinājumā iespējams novērtēt savas stiprās un vājās puses. Visu pārējo jau ir novēlējis kādreizējais direktors Rainis – mainīties!

Andra Rutkēviča: Katru vakaru, katrā izrādē no jauna piedzimst teātris. Brīnums, kas rodas, satiekoties stāstam, aktierim un publikai. Simts gadu garumā, piefiksējot katru teātra dzīvo mirkli, veidojas īpašā Nacionālā teātra kardiogramma. Novēlu Nacionālajam teātrim saglabāt savu sirdsritmu, spēt  to samērot ar laikmeta tempu un  mūžības ritumu. Lai vienmērīgs un skaidrs sirdsritms!

Ērika Zirne: Ak, tētīt! Teātrim jau simts gadu! Lai nekad nepienāktu laiki, kad būtu jādarbojas zem diviem karogiem un jāizjūt svina garša... Lai mūza atlidotu tik viegli kā kaija un dūja! Lai, slidojot ar sudraba slidām, jūs izsapņotu Raiņa sapņus un justos žilbinoši – kā trīs vīri kūrortā! Pūt, vējiņi! 

Henrieta Verhoustinska: Varbūt tauriņš var atļauties aizmirst, ka ir bijis kāpurs, vai princese – ka reiz kurkstējusi kā varde, bet teātrim, man šķiet, ir ļoti svarīgi atcerēties. Tāpēc priecājos, ka par atskaites punktu šodienas teātra komanda izvēlējusies datumu, kurā aprit apaļi simts gadi kopš Leona Paegles revolucionārās “Augšāmcelšanās” pirmizrādes Strādnieku teātrī. Nevis dienu, kad pirmizrāde pirmo reizi notiek teātrī ar nosaukumu “Nacionālais”. Nacionālais teātris nav iedomājams bez divām sastāvdaļām – bez savas īpašās mājas ar zaļo jumtu un bez personībām – zvaigznēm. Kā izcilībā mainīgs lielums dažādos laikos tām pievienota trešā sastāvdaļa – repertuārs. Jau padsmit gadu tas ir krāšņs saraksts, kurā šobrīd vairāk nekā puse ir latviešu autoru darbi. Taču vēl svarīgāk – lielākajā daļā NT izrāžu tiek meklēts vienīgais, neatkārtojamais veids, kā pateikt kaut ko ļoti svarīgu, panākot, lai tas kļūst svarīgi arī skatītājam. Lai šīs trīs sastāvdaļas allaž veido svaigu, dzirkstošu kokteili, bez kura nav iedomājama mūsu kultūras ēdienkarte!

Guna Zeltiņa: Noturēt savu vietu virsotnē, apliecinot tradicionālās vērtības un tajā pašā laikā – atvērtību jaunām idejām un formām, priecāties un izbaudīt panākumus un tajā pašā laikā – saglabāt veselīgu paškritiku un skatu uz sevi no malas – tas ir gan vēlējums, gan izaicinājums šim teātrim nākamībā. Lai izdodas!

Baiba Kalna-Puķīte: Nacionālajam teātrim 100. dzimšanas dienā novēlu turpināt būt pārsteigumiem bagātam, jauneklīgam un neparedzamam, saglabāt pašapziņu un godaprātu, turēt rūpi par latviešu autoru darbiem un turpināt spilgti un būtiski runāt par mūsu tautas šodienu, vēsturi, cerībām un sapņiem. Lai tas, ko teātris dara, ir vajadzīgs skatītājiem un valstij!

Ilze Kļaviņa: Teātris – jubilārs sagaida simtgadi ar plašu tēmu un estētisku meklējumu loku. Lai arī ne visas izrādes ir neapstrīdami veiksmes stāsti, radošā amplitūda pārliecina ar izvērsumu no tradicionāli klasiska līdz eksperimentālam, ar mākslinieku brīvību izteikt skaudri sociālās idejas un spēlēties ar estētiski pašvērtīgu formu. Teātra koptēls līdzinās dažādu gabaliņu puzlei, ko unikālā un neatkārtojamā veidā kopā satur šai skatuvei piederīgie talanti. Mākslinieku personības nozīmi apliecina arī jaunā, pārsteidzoši detalizētā un efektīgā mājaslapa, uz kuru pārcēlies teātra arhīvs. Jaunais portāls mūsdienu tehnoloģiju saslēgumā saista teātra vēstures leģendārās personības ar mūsdienām. Vēlējums – iedvesmoties no svētku sajūtas turpmākam darbam un spilgtai nākotnes vīzijai!

Atis Rozentāls: Nacionālais teātris, kas savulaik bija ļoti prognozējams, pēdējo gadu laikā ir pieradinājis skatītājus, ka spēj būt ārkārtīgi dažāds, dinamisks un meklējošs teātris. Tas ir pārorientējies no personību teātra uz dzīvā procesa un komandas teātri, vienlaikus nepazaudējot personību spožumu. Būt šo meklējumu aculieciniekam ir aizraujoši un interesanti pat tad, ja ne vienmēr sanāk simtprocentīgi viss, kas iecerēts. Tādēļ vienīgais, ko gribas no sirds novēlēt, ir neapstāties, nenobīties un turpināt. 

Gundega Saulīte: Mūsu Nacionālais teātris kā simtgadīgs ozols ar saknēm stingri stāv dzimtajā zemē. Kaut tā zaļoksnā lapotne arī turpmāk mums apliecinātu mākslas meklējumu nerimtību!

Zane Radzobe: “Māksla mākslas dēļ. Kāpēc ne? Māksla dzīves vārdā. Kāpēc ne? Māksla baudas dēļ. Kāpēc ne? Kāda gan starpība, kamēr vien tā ir māksla?” (Pols Gogēns) Sirsnīgs sveiciens svētkos! Izcilus nākamos 100!

Ingrīda un Mārtiņš Vilkārši: “Tik tāpēc Dieviem līdzīgs Tu esi, ka cilvēkam līdzīgs mēģini būt!” (Zenta Mauriņa) Lai teātra dvēsele ir modra, drosmīga, pacietīga, labvēlīga un radoši neievainojama!

Silvija Geikina: “Teātra ieroči ir dvēsele un gars,” bieži esot atgādinājis Eduards Smiļģis. Paldies Nacionālajam teātrim, ka daudzus gadu desmitus tas rūpējies par latviešu tautas garu un dvēseli. Tā turpināt!

Ilze Folkmane (“Students VĒRTĒ”): Vispirms paldies par iepriekšējiem 100 gadiem. No tiem esmu pieredzējusi tikai mazu daļiņu, bet ar to bijis pietiekami, lai arvien ar prieku dotos uz Nacionālo teātri meklēt jaunus teātra iespaidus. Nākamajos 100 gados novēlu turpināt augt, bet saglabāt jaunības garu. Iet līdzi laikam, bet kopt arī pagātnē izstieptās saknes. Lai izcili nākamie 100!

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Nebaidīties pārmaiņu un neaizmirst tradīcijas, augt dialogā ar publiku un likt Nacionālā teātra vārdam skanēt ārpus Latvijas robežām!

Vēsma Lēvalde: Simts gadi ir viss mūsu valsts mūžs. Novēlu Nacionālajam teātrim būt zaļai salai, kur pasaules vējos un straumēs apmaldījies cilvēks var sajust pamatu zem kājām, atgūt ticību mākslai kā cilvēces eksistences jēgai. Un vienlaikus neieslīgt rutīnā. 

Līga Ulberte: 1921. gada septembrī “Valdības Vēstnesī” publicēts Nacionālā teātra biroja paziņojums, uzsākot sezonu: “Atjaunojot vecās vērtības, teātrs neaizmirsīs arī jaunu vērtību meklēšanu, ko viņš darīs, izrādot lugas, kas stāv sakarā ar tagadnes mākslas būtību, kā arī darbus, kas meklē jaunus ceļus. Šo jauno teātrs meklēs, protams, ne vien vielā, bet arī skatuves izteiksmē, aktieru spēlē un skatuves izvedumos, nekur akli pakaļ nedarinot, bet smeļoties jaunus ierosinājumus un izstrādājot īpatnējus skatuves izteiksmes veidus ar patstāvīgām, latviskam iezīmēm. (..) Teātra darbību – sevišķi lielāku jauninscenējumu ziņā – gan var nomākt apcirptie budžeti, tomēr jācer, ka tos varēs palielināt, jo ar labi inscenētiem darbiem teātrs, protams, pavairos arī ieņēmumus.” Lai viss augstākminētais notiek arvien no jauna!

Valda Čakare: Nacionālajam teātrim no visām nedēļas dienām vislabāk piestāv svētdiena – grezns interjers, krāšņi aktieri, pārsteigumu sarūpēt spējīgi režisori, laipns personāls un intriģējošs repertuārs. Lai svētki turpinās!

 

Vēlējumus apkopoja Ieva Rodiņa

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt