Ieva Rodiņa 25.02.2019

REDAKCIJAS SLEJA: Pirmie un nākamie simts

Foto - Edgars Rodiņš

Jau kopš 2011. gada Kroders.lv piedalās Latvijas teātra procesa veidošanā – vērtējot, runājot, pētot un ziņojot par aktuālo. Šajā laikposmā Kroders.lv ieguvis savu pastāvīgo autoru loku, aptverot visu paaudžu un mākslas veidu kritiķus. Vietnes darbību nodrošina ne tikai Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursos piešķirtais finansējums, bet arī mūsu lasītāji, kuru skaits arvien turpina pieaugt, apliecinot, ka tas, ko darām, ir vajadzīgs ne tikai teātra profesionāļiem, bet arī jebkuram Latvijas teātra skatītājam. Tieši tādēļ šajā brīdī – sezonas karstākajā punktā, kad pirmizrādes un citi notikumi strauji seko cits citam, esam nolēmuši sākt jaunu rubriku – redakcijas sleju. Mūsu mērķis ir reflektēt par to, kas tieši šajā konkrētajā brīdī ir aktuāls teātra pasaulē, kā arī aicināt lasītājus pievērst uzmanību tiem kultūras procesiem, kas tikko notikuši vai vēl gaidāmi, vienlaikus nepretendējot uz absolūtu teātra aktualitāšu pārraudzīšanu.

2018. gads Latvijas vēsturē ir iegājis kā simtgades atzīmēšanas gads. Lai arī cik ļoti vārds “simtgade” vēl pirms 18. novembra nešķita nodeldēts un bieži vien saistīts ar formālām nodevām šī fakta atzīmēšanai, vienlaikus nevar noliegt, ka skaitlis “100” iezīmē nopietnu pieturpunktu gan Latvijas valsts vēsturē, gan teātrī. Simtgades nospiedumi teātrī jūtami jau pāris sezonu. Finansiālā ziņā simtgades faktoram varam pateikties par to, ka tas ļāvis tapt virknei oriģināldarbu, kas runā par Latvijas vēsturi un šodienu, aizsniedzot kā bērnu un pusaudžu (“Latvijas skolas somas” izrāžu cikls), tā pieaugušo auditoriju.

Vienlaikus simtgade ierosinājusi arī būtiskas mākslinieciskas pārmaiņas. Esam jau pieraduši pie tā, ka šobrīd teātrī aktīvi strādā post-padomju režisoru un dramaturgu paaudze, kas savos darbos pēta neērtus, ne-vienkāršus jautājumus, turklāt atbilžu vietā mēdz piedāvāt virkni jaunu jautājumu. Viskonsekventāk to dara Valters Sīlis, piemēram, ar savu nosacīto izrāžu triptihu par Latvijas valsts dibināšanas laiku (“Andrievs Niedra”, “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris”, “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”). Tēmai par baltvāciešu nozīmi Latvijas vēsturē savā jaunākajā izrādē “Baltiešu gredzens” pievērsies režisors Viesturs Kairišs. Pēdējās sezonās tapušas arī vairākas izrādes, kas pievēršas salīdzinoši nesenajai vēsturei – 90. gadiem kā sociālpolitiskam un ekonomiskam pārmaiņu laikam (Justīnes Kļavas un Paulas Pļavnieces “Jubileja ‘98”, “Klubs “Paradise”” u. c.). Domāju, ka jebkura viļņošanās uz teātra skatuves ierosina lielāku vai mazāku viļņošanos arī ārpus teātra ēkas sienām – pat ja konkrētajā iestudējumā aizskartās tēmas un uzdotie jautājumi šķiet saistīti tikai ar pašas izrādes realitāti, tie tomēr ir izskanējuši, un katrs skatītājs, iznākot no teātra, tos apzināti vai neapzināti paņem sev līdzi. Pat ja brīžiem nepiekrītam tam skatpunktam, ko piedāvā teātris, domāšanas process ir aizsākts, un tas nav maz.

Ko mēs paņemsim līdzi no simtgades? Tas, visticamāk, atkarīgs no katra individuālās attieksmes pret šo vēsturisko faktu un pret to, kā tas tika un joprojām tiek atzīmēts Latvijas kultūras dzīvē.

Manuprāt, teātrī neapšaubāma vērtība ir simtgades ierosinātā nacionālās dramaturģijas un līdz ar to – nacionālā varoņa renesanse. Ja iepriekš reālu vēsturisku personību parādīšanās uz skatuves lielākoties bija saistīta ar neobligāti obligātu jubileju atzīmēšanu (tāds, piemēram, bija Aspazijas un Raiņa jubilejas gads), patlaban droši var teikt, ka atpazīstamu personību izcelšana no nacionālās kultūrvēstures annālēm kļuvusi par aktuālu parādību, kas nav saistīta tikai ar pieklājības nodevu izpildīšanu. Līdzās biedrības “Kultūrmarka” vairāku gadu garumā producētajam izrāžu ciklam par Latvijas mākslas vēsturē būtiskām personībām (jaunākās no tām veltītas māksliniekam Irbītem un gleznotājai Aleksandrai Beļcovai) arvien biežāk gan atsevišķu projektu veidā, gan pamatplūsmas teātrī parādās iestudējumi, kuru centrā ir, iespējams, aizmirstas, dažkārt nenovērtētas, dažkārt vienkārši interesantas un iedvesmojošas personības. Pēdējo sezonu laikā uz Latvijas teātru skatuvēm esam redzējuši Konstantīnu Raudivi, Zentu Mauriņu, Ņurbuli, Pēteri Lūci un citus, pavisam drīz Alvja Hermaņa topošajā izrādē “Atnāc mani vēl satikt” viņiem piebiedrosies arī virkne latviešu 20. gadsimta dzejnieču-sieviešu. Simtgades ierosmē tapusi grāmata “100 izcili Latvijas aktieri”, kur Silvijas Radzobes vadībā un plaša autorkolektīva izpildījumā portretrakstos atdzīvojušies 103 aktieri, aptverot laiku kopš Latvijas teātra pirmsākumiem līdz mūsdienām. Kā atzīst pati projekta autore, šī grāmata ir kļuvusi par lielāko aktieru salidojumu Latvijas teātra vēsturē.

Skats no izrādes "Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris" (NT, rež. V. Sīlis) // Foto – Kristaps Kalns

“100” ir skaitlis, kas ļauj atskatīties uz jau paveikto un vienlaikus raudzīties uz priekšu. Līdz ar Latvijas valsti šogad nākamajā gadsimtā ieiet arī Latvijas teātra metropoles – simtajai Latvijas Nacionālās operas sezonai 2019. gadā seko Nacionālā un Dailes teātra jubilejas.

Šajos 100 gados mainījušās politiskās sistēmas un mainījusies arī paša teātra estētika, ko lielā mērā nosaka laikmeta tehnoloģiskā attīstība. Latvijas Nacionālā teātra simtgadi iespējams atzīmēt, ieejot īpaši šim notikumam izveidotajā modernajā mājaslapā, kas vizuāli pievilcīgā un saturiski dziļā formā ļauj virtuāli izsekot teātra vēsturei kopš tā dibināšanas līdz šodienai. Arī nupat, 23. februārī, Nacionālā teātra simtgades koncertā līdzās aktieru izpildītajām dziesmām savu, brīžiem uzkrītošu lomu spēlēja skatuves mašinērija un Oskara Pauliņa “Oskara” cienīgā gaismu partitūra.

Neskatoties uz to, ka teātris ir zūdoša māksla, kas turklāt nemitīgi mainās, transformējas un veidojas līdzi tehnoloģiskajam progresam, uzdrošinos apgalvot, ka teātra centrā nemainīgi paliks nevis ēkas, institūcijas vai tehniskie rīki, bet gan personības, kas ar savu dzīvi un darbu ietekmē kolektīvo nacionālo apziņu un tādējādi atstāj nospiedumus nākamajām paaudzēm.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt