Ligita Zaula 01.03.2019

AKTIERIS RUNĀ: Jānis Kronis

Foto no Jāņa Kroņa personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 

 

Ligita Zaula: Kāds bija tavs ceļš līdz aktiera profesijai?

Jānis Kronis: Tas sākās kā joks. Vienreiz skolas kafejnīcā ākstījos, kafejnīcas pārdevēja izsaucās: “O, šim puisim jākļūst par aktieri!” Līdz tam vispār nebiju domājis, par ko kļūt. Nodomāju – jāpamēģina! Gribēju uzreiz iet uz aktiermeistarības kursiem pie Annas Eižvertiņas, jo biju dzirdējis, ka nevajag iet uz pašdarbības teātriem, tie varot jauno aktieri tikai sabojāt. Taču tēvs ieteica vispirms tomēr pamēģināt darboties amatieru teātrī, lai saprastu, vai teātris man vispār patīk. Viņš bija sameklējis amatierteātri, kuru vadīja režisors Ārijs Geikins, un teica, ka viņš točna mani nesabojās, jo pats ir bijis aktieris. Darbojoties tur, ļoti konkrēti sapratu, ka teātris ir vieta, kur gribu būt. Pēc tam jau sekoja arī aktiermeistarības kursi pie Annas Eižvertiņas.

2009. gadā stājos aktieros Mihaila Gruzdova kursā [Latvijas Kultūras akadēmijā]. Tur es netiku. Pēc tam divus gadus vazājos pa Latviju. Vienu gadu nostrādāju stroikā. Sapratu, ka pilnīgi bez izglītības nevar, aizgāju uz Kultūras koledžu un vienu gadu mācījos par pasākumu vadītāju. Otro reizi aktieros stājos 2011. gadā un tiku uzņemts. Zināju, ka man ļoti gribas būt teātrī, jo biju jau pabijis pie Annas [Eižvertiņas] kursos. Tieši tur arī sapratu, ka aktiera darbs nav nekāda loderēšana. Bija apziņa, ka būs jāstrādā.

Ko tu apguvi Eižvertiņas kursos?

Tās bija mācības divas reizes nedēļā: kustība, deja, runa un aktiermeistarība. Pēc tam, kad 2009. gadā netiku aktieros, joprojām turpināju darboties teātrī “Skatuve”. Jutu, ka tā ir vieta, kur varu nodarboties ar teātri. Vienmēr piekritu palīdzēt, ja vajadzēja kaut ko izdarīt, u. tml. “Skatuve” man ir kā mājas, pārzinu katru kaktu.

Pirmā izrāde, kurā spēlēji, bija Valda Lūriņa iestudētā “Klase – XX gadsimts” teātrī “Skatuve” (2009).

Izrāde tapa laikā, kad vēl mācījos sagatavošanas kursos. Iepriekšējais Annas Eižvertiņas kurss gribēja iestudēt izrādi, bet viņiem kapitāli trūka čaļu. Mana skolas biedrene, kas bija dzirdējusi, ka eju pie Geikina, mani uzaicināja, sakot: “Mēs meklējam puišus, Lūriņš taisa izrādi. Vai tu gribi?” Protams, gribu!

Kā notika tavs otrais mēģinājums iestāties aktieros?

Par to man jāsaka liels paldies Annai Eižvertiņai un Ainai Matīsai. Pa ausu galam esmu dzirdējis, ka viņas ir ļoti cīnījušās, lai mani paņem. Nu, neesmu es pēc skata un izmēra standarta aktieris. Pieļauju, ka arī iestājeksāmenos sevi neparādīju labākajā gaismā.

Vai tev ir mainījies priekšstats par aktiera profesiju?

Aktiera profesiju tagad vairāk uztveru kā darbu. Iestājoties LKA, gandrīz visiem ir tā sajūta: “Ah! Tas ir kaut kas liels un īpašs!” Protams, man tas vēl aizvien man ir kaut kas liels un īpašs, taču tas ir arī darbs, ko daru. Cenšos to tā arī uztvert. Ja iespējams, nenesu darbu uz mājām. Ne vienmēr tas sanāk. Taču nav tā, ka naktīm sēžu un mācos tekstu. Pamazām mācos nodalīt darbu no pārējās dzīves.

Man ir radies priekšstats, ka nupat esi ļoti noslogots aktieris. Kā tu paspēj tikt galā ar visiem projektiem?

Darbu apjoms ir periodisks. Svarīgs ir laika menedžments. Citreiz piedāvā divus interesantus projektus vienlaicīgi. Gribas abus, bet var paņemt tikai vienu. Parasti priekšroku dodu tam, kurš pirmais man ir jautājis. Man nepatīk piečakarēt. Tad atkal ir posms, kad nav tik blīvs darba periods vai kaut kas nojucis ar plāniem. Piemēram, pagājušajā gadā no augusta līdz novembrim bija brīvāks laiks, tad sāku tracināties par to, ka man nav aktīvo mēģinājumu. Tas aktierim ir tipiski – sūdzēties gan tad, kad ir daudz darba, gan tad, kad darba nav. Pēc divām nedēļām nav vairs miera – vajag kaut ko darīt.

Kā var noķert to brīdi, lai darbs nepāriet rutīnā?

Nesanāk rutīna. Darbs teātrī man nav kā naudas pelnīšanas mašinērija. Pie katra projekta sāku strādāt no nulles. Man ir tā pozitīvā lieta, ka kādam projektam varu pateikt arī “nē”. Tie projekti, kuriem esmu pateicis “jā”, mani interesē, tāpēc zinu, ka strādāšu ar atdevi, pēc labākās sirdsapziņas. Tie gadījumi, kad esmu atteicis kādu projektu, nav visai bieži – piedāvājumu nav arī tik daudz. Šobrīd ir salicies tāds patīkams darba grafiks, un, ja tāds saglabāsies turpmāk, būšu ļoti priecīgs.

Jānis Kronis izrādē "Neiekostais elkonis" (2017) // Foto – Anna Rosalie Uudre

Štata vieta teātrī un brīvmākslinieka statuss – kādas tam ir priekšrocības, kādi trūkumi? Pēdējās “Spēlmaņu nakts” rezultāti parādīja arī to...

... jā, ka ir iespējams dzīvot arī ārpus štata (smejas). Protams, katrai pozīcijai ir savas priekšrocības un trūkumi. Esot štatā, aktierim ir drošības sajūta. Piemēram, man kā brīvmāksliniekam var gadīties, ka nav darba. No vienas puses, pluss ir tas, ka ir iespēja atteikties no kāda projekta. Varu ieplānot sev brīvdienu, ja man ļoti vajag. Svarīgs pluss, īpaši, ja strādā nevalstiskajos teātros – Dirty Deal Teatro (turpmāk DDT – L. Z.) un Ģertrūdes ielas teātrī (turpmāk ĢIT – L. Z.), – nav trešā plāna lomu, nav jāspēlē masu skatos. Ja esi kādā projektā, tad zini, ka būs gana daudz darba. Nebūs tā, ka izrādē aiznes tikai paplāti. No otras puses, štats dod ģimenes izjūtu teātrī. Tavi kolēģi ir tie, ar kuriem satiecies ikdienā. Kā brīvmāksliniekam arī it kā vairāk vai mazāk sanāk strādāt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, taču daudz un dažādās kombinācijās. Ir aktieri, ar kuriem sastrādājies labāk, tomēr neizveidojas tāds ģimenes modelis, kāds ir lielajos teātros.

Darbs nevalstiskajos teātros nozīmē arī strādāt ar dažādiem režisoriem. Kā to vērtē? Ko tas prasa no aktiera?

Ļoti priecājos par iespēju sadarboties ar dažādiem režisoriem, jo katrs strādā citādi. Esmu faktiski tikko pabeidzis akadēmiju, aktieris esmu tikai trīs gadus. Pie katra režisora varu papildināt savu prasmju loku, pieslīpēties un saprast, kā ar katru strādāt. Katra darba reize ir arī mācīšanās.

Vai studiju laikā arī spēlēji izrādēs?

Nē, studiju laikā izrādēs nespēlēju. Mums bija kursadarbi, diplomdarbi pie Annas Eižvertiņas. Studiju laikā Anna nelabprāt laida spēlēt kaut kur citur. 4. kursā mani palaida spēlēt “Mēness dārzā” DDT (2014, rež. Inga Tropa – L. Z.). Tā bija mana pirmā pieredze, spēlējot ārpus teātra “Skatuve”.

Kas ir ideālais teātris? Kāda ir tava šā brīža refleksija par to, kas vispār ir teātris?

Man patīk domāt, ka teātris, vismaz aktieriem, ir – ka pieaugušie spēlējas mājās un viņiem par to maksā. Tas ir ļoti līdzīgi, kā spēlējas bērni, – ieslēdzas iztēle, un viņi darbojas. Man liekas, ka teātrī svarīgākais ir spēlēties un saglabāt prieku. Kā bērniem. Protams, teātrī spēlēšanās var notikt dažādos līmeņos. Piemēram, var spēlēt nopietni “Hamletu”, vienlaikus apzinoties, ka notiek spēlēšanās. Kāds ir ideāls teātris? Neesmu par to domājis. Laikam tas ir tāpēc, ka teātris man ir darbs un ar šādiem jautājumiem sevi nenodarbinu. Svarīgi ir teātrī gūt prieku.

Kas aktiera darbā ir visgrūtākais?

Vienmēr biedē pirmie mēģinājumi, kas ir pēc galda perioda, kad jāsāk celties kājās. Es katrreiz jūtos kā pirmajā kursā vai vēl pirms tam. Saprotu, ka neko nesaprotu. Viss jāsāk no jauna, taustos. Sākumā vienmēr jūtos kā muļķis. Līdz tam mirklim, kad atnāk klikšķis un saprotu, kā kaut ko aizķert aiz astes. Tas ir atkarīgs arī no tā, kā režisors man palīdz darba procesā.

Kādām īpašībām jāpiemīt, lai kļūtu par aktieri?

Man labpatīk domāt, ka ir ļoti daudz jāstrādā. Mani kursā sauca par Censli. Es gan cenšos no tās pārliekās centības atbrīvoties. Šī iezīme bija svarīga studiju laikā, jo bija jāapgūst nepieciešamās tehniskās iezīmes – balss, lunkanība, koordinācija un viss pārējais. Aina Matīsa teica, ka, galvenais, lai cilvēks būtu personība. Laikam jābūt gatavam būt kā mālam, lai tevi var izmīcīt un tu varētu uztvert visu, kas notiek apkārt, un veidotu sevi kā personību. Es vēl esmu ceļā. Tieši tāpēc man patīk, ka ir iespēja strādāt ar dažādiem režisoriem un aktieriem, jo tad varu vairāk uzķert. Mazliet esmu tāds sūklis. Ja sadzirdu kādu interesantu vai smieklīgu izteikumu, tad sevī to saglabāju, pēc tam izmantoju kādā darbā.

Vai tev ir kāds īpašs žanrs, kurā patīk spēlēt?

Neteiktu, ka man kāds žanrs būtu tuvāks, taču man patīk izrādes, kur varu “izākstīties”. Tādā ziņā man patīk spēlēt “Mežainī” (rež. Valters Sīlis, 2018 – L. Z.) – tur ir daudz mazu lomiņu, kas to ļauj. Man patīk, ka, veidojot izrādi, daudz smejamies – tapšanas procesā neizpaliek humors. Man patīk smieties un smīdināt citus.

Esi strādājis par pedagogu – biji docētājs Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā un strādā par skatuves runas pasniedzēju teātra studijā “Rats”. Kāpēc runas pedagoģija?

Docētājs biju uz īsu mirkli, bet “Ratā” strādāju joprojām. Jā, piektdienas ballītes man noteikti atkrīt, jo sestdienu rītos darbojos ar bērniem teātra studijā “Rats”. Pēc četrām stundām, ar viņiem strādājot, gan dažkārt jūtos kā izžmiegta grīdas lupata, bet tajā pašā laikā, ja ir bijušas tiešām foršas nodarbības, tad ir pozitīvs lādiņš.

Kad pabeidzu Kultūras akadēmiju, aktuāls bija darba jautājums. Sāku vadīt amatierteātrus Jumpravā un Ikšķilē. Studiju laikā pats cīnījos ar savu runu. Atceros, kursā mēs vienā brīdī sākām labot cits cita runas kļūdas, un tas man ļoti iepatikās. Māra Liniņa piedāvāja vadīt skatuves runu viņas vietā teātra skolā “Rats”. Pirmajā vai otrajā gadā pēc studiju beigšanas stājos LKA maģistrantūrā, taču paliku aiz budžeta strīpas. Biju domājis koncentrēties uz runas pedagoģiju. Šobrīd ir liela slodze ar citiem darbiem, tāpēc šis plāns ir nedaudz atlikts malā.

Vai tev ir kāds hobijs ārpus teātra? Liekas – tikai darbs, darbs un darbs…

Jā, vienu brīdi centos atrast laiku savam hobijam, taču nu tas atkal ir noplacis. Kopā ar kursabiedriem Armandu Ikali un Eduardu Johansonu nodarbojamies ar Airsoft (militāras simulācijas komandu sporta spēle – L. Z.). Armands rīko atklātās spēles. Cenšos arī lasīt un būt kontaktā ar to, kas notiek sabiedrībā. Man ir diezgan svarīgi, kas notiek politikā, cenšos visam sekot līdzi.

Vai skaties arī savu kolēģu darbus?

Esmu diezgan slinks teātra gājējs, bet cenšos. Lielākoties aizeju uz ĢIT un DDT. Es reti kaut kur vispār eju, jo, kad ir brīvi vakari, gribu tos pavadīt mājās starp savējiem vai kopā ar draugiem. Es ļoti cenšos saglabāt draugus, kas ir ārpus teātra loka.

Vai, skatoties izrādes, vari būt tikai skatītājs?

Ai, nē, tur man ieslēdzas profesionālais kretīnisms. Skatos un domāju: “Jā, šo tik skaisti viņš izdarīja! Man arī tā gribētos izdarīt.” Vai arī: “Bāc, tur varēja labāk!” Taču tas man netraucē skatīties izrādi. Es gan vienmēr visu skatos ar akmens cietu seju, bet tas nenozīmē, ka man nepatīk. Cenšos iedziļināties.

Vai bieži satiecies ar saviem kursabiedriem? Vērtējat arī cits cita darbu teātrī?

Jā, esam draudzīgs kurss. Pabeidzām astoņpadsmit. Satiekamies izrādēs un arī brīvajā laikā. Ar Mariju Linarti un Eduardu Johansonu ir tā: ja aizejam viens uz otra izrādi, tad neglaimojam, droši pasakām, ko domājam. Cenšos iet uz izrādēm, kur spēlē mani kursabiedri.

Vai lasi kritikas? Ko par tām domā?

Šad tad lasu. Lasu arī par tām izrādēm, kuras neesmu redzējis. Teiktu, ka diezgan daudz laika pavadu Kroders.lv un Satori.lv. Neuzskatu, ka varētu kritizēt kritiķus, ņemot vērā, cik maz pats esmu izdarījis. Citreiz lasot saku: “O.K., tam es varu piekrist.” Citreiz: “Jā, ir tāds viedoklis, bet es nepiekrītu.” Nav tā, ka kritika izraisa manī mīlas vai naida jūtas. To arī tik ļoti neņemu pie sirds – ja izrādi, kurā spēlēju, recenzijas autors neuzskata par to izcilāko darbu, man vienalga patīk tajā spēlēt. Protams, negatīva recenzija var ietekmēt skatītāju apmeklējumu.

Pagājušajā gadā tu pirmo reizi tiki nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kā Gada jaunais skatuves mākslinieks un to arī saņēmi. Muļķīgi būtu jautāt, kādas sajūtas tas izraisīja. Varbūt – kā to vērtē?

Tiešām neticēju, ka to saņemšu. Pēc ceremonijas kāds izteicās, ka balvu saņēmēji tomēr jau varēja sagatavot runu, bet toreiz tiešām neticēju. Protams, ka šī balva man ir ļoti nozīmīga. Savā ziņā tagad esmu teātra kartē atķeksēts kā Jānis Kronis. Balva nenozīmē, ka esmu izcils, bet apliecina to, ka esmu atzīmējies ar labu darbu teātra saimē. Tas vienkārši uzliek lielāku atbildības sajūtu, ka tagad, bāc, būs jāstrādā vēl vairāk! Jā, prieks bija neizmērojams. Vēl nedēļu pēc balvas saņemšanas visi apsveica, visi priecīgi, es – priecīgs, bet pēc tam sākas ikdienas darbs. Zinu, ja būtu sagatavojis runu, tad man būtu daudz cilvēku, kam pateikt paldies.

Jūs bijāt salīdzinoši daudz nominantu šajā kategorijā – astoņi.

Tāpēc arī neticēju. Nojautu, ka šogad arī būs divi balvas saņēmēji. Domāju, ka trīs galvenie pretendenti būs Marija [Linarte], Āris [Matesovičs] un Igors [Šelegovskis]. Par Igoru es nekļūdījos, taču Marija bija nominēta jau trešo reizi. Par to, ka viņai neiedeva balvu, man ir žēl.

Zane Dombrovska un Jānis Kronis izrādē "Meistars un Aleksandra" (2019) // Foto – Mārīte Meļņika

Kādi ir tavi jaunākie darbi teātrī?

Izrāde par Aleksandru Beļcovu un Romanu Sutu (“Meistars un Aleksandra”, rež. Ināra Slucka, 2019 – L. Z.). Tas ir neatkarīgais projekts, biedrības “Kultūrmarka” izrāžu cikls par māksliniekiem. Mūsu izrāde vairāk ir par mākslinieci Aleksandru Beļcovu un sākotnēji bija domāta kā [aktrises Zanes Dombrovskas – L. Z.] monoizrāde. Taču, tā kā Beļcovas līdzgaitniekam un vīram Romanam Sutam bija liela nozīme viņas dzīvē, tad darbs nevarēja būt tikai monoizrāde. Ināra uzaicināja mani šajā lomā. Esmu ļoti priecīgs par to. Mēs ar Anci Strazdu tieši runājām, ka teātris un aktiera profesija dod iespēju iedziļināties lietās, par kurām tu savu mūžu nebūtu interesējies. Jā, es zināju, kas ir Romans Suta un kas ir Aleksandra Beļcova, taču šāds darbs dod iespēju uzzināt vairāk par šiem māksliniekiem. Esmu priecīgs, ka muzejs man uzdāvināja milzīgu, skaistu grāmatu par Romanu Sutu. Tā man tagad stāv grāmatplauktā goda vietā. Tas jau ir tas foršums teātrī, ka vari apgūt jaunas lietas. Piemēram, izrāde “Būt nacionālistam” (rež. Valters Sīlis, 2017 – L. Z.) – es par politiku biju interesējies, bet ne tik ļoti par Nacionāļiem, arī Matīss (dramaturgs Matīss Gricmanis – L. Z.) deva iespaidu par politikas iekšieni. “Lidojošais šķīvītis” (rež. Kārlis Krūmiņš, 2017 – L. Z.) – arī par kosmosu nebiju tik ļoti pirms tam interesējies. “Neiekostais elkonis” (rež. Mārcis Lācis, 2017 – L. Z.) deva iespēju iemācīties slidot ar skrituļslidām. Sākumā nevarēju uz tām vispār nostāvēt, domāju, ka lauzīšu visus kaulus. Laikam tas vienlaikus ir arī hobijs – caur profesiju interesēties par dažādām lietām. Katru reizi apgūstu vai uzzinu kaut ko jaunu. Tagad Romans Suta. Viņš vispār bija baigais čalis – egoists.

Kādi ir svarīgākie pieturas punkti tavā līdzšinējā aktiera karjerā?

Pirmkārt, tas, ka satiku Annu Eižvertiņu. Otrkārt, iestāšanās aktieru kursā 2011. gadā. Pēc tam noteikti visi režisori, ar kuriem esmu strādājis. Nevaru izcelt vienu atsevišķu. Ar Mārci Lāci, Kārli Krūmiņu un Valteru Sīli esmu strādājis vairākkārt. Man liekas, ja viņi vēlreiz izvēlas mani kādam darbam, tad mūsu sadarbība bijusi laba. Bet kā pieturas punkti? Nezinu. Ir tā: satiku Annu [Eižvertiņu], iestājos aktieros un pēc tam, kad pabeidzu, strādāju savā profesijā – gan DDT, gan ĢIT, arī visus trīs gadus Valmieras vasaras festivālā – Kārļa Krūmiņa izrādēs “Nāc laukā!”(2016), “Štābiņš” (2017) un “Mušas” (2018). Šogad spēlēšu Klāva [Meļļa] izrādē.

Kas ir tavas autoritātes teātrī?

Mēģinot izrādi “Mušas”, domāju, kas ir manas autoritātes. Sapratu, ka man laikam to nav. Tas ir kā ar to sūkli, par ko runājām, – man patīk no katra paņemt pa bišķim. Kad iestājos aktieros, man jau bija 21 vai 22 gadi – tas nav uzreiz pēc vidusskolas. Līdz ar to es izvērtēju, ko no katra paņemu. Domāju, ja kāds ir autoritāte, tad vai nu pilnīgi visiem dzīves uzskatiem ir jāsakrīt, vai arī tā ir akla paļaušanās uz konkrēto cilvēku. Mazliet dievināšana. Neesmu saticis nevienu tādu cilvēku, ar kuru man viss pilnībā būtu sakritis. Savukārt akli paļauties un dievināt kādu, pieņemot katru vārdu par vienīgo patiesību, laikam neesmu gatavs. No katra paņemu to, kas man patīk, kam es piekrītu un kas man liek aizdomāties.

Nē, man nav kā tāda. Vismaz teātrī nav. Man vēl viss priekšā.

Vai tev ir sapņu loma?     

Atceros, ka to jautāja arī iestājeksāmenos kolokvijā. Es toreiz ļoti samulsu un nezināju, ko atbildēt. Domāju – ko es tā muļķīgi stāvu, tāpēc vienkārši spontāni pateicu, ka Lāčplēsis, kas, protams, nevienā mirklī nav bijusi mana sapņu loma. Taču ir viena loma, ko vēlreiz gribētu nospēlēt. Kad mācījos Kultūras koledžā, diplomdarbā spēlēju Karandiševu izrādē “Līgava bez pūra” (Aleksandra Ostrovska luga – L. Z.). Ar katru gadu ir sajūta, ka saprotu ko vairāk, un šodien spēlētu pavisam citādāk.

Vai labāk patīk būt aktierim vai režisoram?

Nekad nevarētu būt profesionāls režisors. Man liekas, ka režisoram ir plaši jāpārredz viss laukums. Uzskatu, ka es pārāk šauri skatos uz lietām, nespēju aptvert visu plašumu. Spēju saredzēt savu lomu, kā tā iziet cauri izrādei. Tā ir tā problēma, ar ko sevī cīnos, vadot amatierteātri. Viņi zaudē ar to, ka neredzu izrādi plašākā vīzijā. Režisoram ir jābūt gudrākam. Neesmu laikam pietiekami gudrs, lai būtu režisors (smejas). Es zinu sevi. Nē, bet man arī ļoti patīk būt aktierim. Man nav iebildumu, ja man norāda, ko darīt.

Vai strīdies ar režisoriem?

Nē, nestrīdos. Es sarunājos, un mēs diskutējam. Anna [Eižvertiņa] mācīja, ka mums jābūt līdzradītājiem un nedrīkstam būt tikai izpildītāji. Man liekas, ka šodien teātrī ir šī tendence – aktieris sevi apzinās kā līdzradītāju, nevis tikai izpildītāju. Divas galvas jau gudrākas par vienu.

Vai ir pieļaujama arī skarbāka komunikācijas forma režisora attieksmē pret aktieri?

Nezinu, neesmu izbaudījis tādu attieksmi pret sevi. Taču, iespējams, tas ir veids, kā kāds konkrētais režisors tiek pie sev vēlamā rezultāta. Varbūt nepietiek ar mierīgu sarunāšanos un aktieris ir kaut kā jāsalauž, lai nonāktu pie mērķa.

Par kādām tēmām tev patīk runāt teātrī?

Es ļoti nopriecājos, ka nokļuvu izrādē “Būt nacionālistam” pie Valtera Sīļa. Līdz tam man nebija iespējas spēlēt politiskajā teātrī, tas bija kas jauns. Man ļoti patika šī sadarbība.

Vai pēc 20 gadiem redzi sevi teātrī?

Jā, tā ir mana mazā baile, ka kļūstu aizvien vecāks un kā tālāk mana brīvmākslinieka būšana noritēs. Es ļoti gribētu turpināt darbu savā profesijā, zināt, ka man būs lomas un varēšu aktīvi darboties. Vēlētos, lai man nebūtu jāķer aiz astes katra mazā iespēja varbūt pat apšaubāmas kvalitātes darbā. Gribētu turpināt strādāt, vienalga – kā brīvmākslinieks vai kaut kur štatā. Tā laikam ir paļaušanās uz likteni, jo nekad neesmu domājis par kādu rezerves plānu, ko darītu, ja nebūtu teātrī.

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

Jāni es pazīstu no bērna kājas, kad viņš nāca mācīties teātra “Skatuve” studijā. Man ļoti liels prieks par viņa “Spēlmaņu nakts balvu” (“Gada jaunais mākslinieks” 2017./2018. gada sezonā – red.). Jānim ir brīnišķīga humorizjūta, ja vajag, viņš var būt ļoti komisks. Jānis ļoti mīl teātri, un viņam piemīt lielas darba spējas. Atliek tikai novēlēt labas lomas! Es Jānim un viņa talantam ļoti ticu.

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt