Agnese Linka 07.03.2019

AKTIERIS RUNĀ: Reinis Boters

Foto – Kristaps Kalns

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 

 

Agnese Linka: Sākšu ar klasisko jautājumu – kurā brīdī Reinis saprata, ka grib būt aktieris?

Reinis Boters: Konkrētu brīdi nevaru izšķirt. Šobrīd liekas, ka viss – arī KVADRIFRONS un nonākšana Kultūras akadēmijā – ir loģisku notikumu virkne, nevis uzdrīkstēšanās. Bērnību pavadīju Balgales pagastā, tas ir apmēram 20 kilometrus no Talsiem. Tur mācījos pie vokālās pasniedzējas, no četru piecu gadu vecuma jau kāpu uz skatuves un dziedāju. Šajā laikā sāku iet arī pie klavieru privātskolotājas. Skolas pasākumos man vienmēr bija jāskaita dzejoļi vai jādzied, tāpēc skatuve man bija ierasta lieta, tas nebija nekas īpašs. Pat tāds kā lāsts – ja kaut kas tāds bija jādara, tad, protams, to darīju es. Vēl arī mūzikas skola un orķestris… Viss noveda līdz tam, ka žetonvakarā Talsu Valsts ģimnāzijā es atveidoju galveno lomu. Pēc tam visi teica, ka baigi forši, skubināja, ka man noteikti jāstājas aktieros. Varbūt tiešām jāstājas, nodomāju. Aizgāju, pamēģināju un tiku. Man bija pilnīgi melna bilde, kas tas ir. Protams, biju braucis uz teātri, liela ietekme uz mani ir tēvam, kurš visu laiku spēlējis amatierteātrī. Esmu redzējis teātra aizkulises un jautrību, varbūt tas mani vedināja. Paralēli iesniedzu dokumentus arī Mūzikas akadēmijā uz skaņu režiju, bet tur iestājeksāmens sakrita ar ceturto kārtu aktieriem. Bija jāizvēlas, un sapratu, ka laikam pamēģināšu ceturto kārtu aktieros, nekā traukšos uz pirmo Mūzikas akadēmijā. Tā nu es te esmu.

Kādas atmiņas palikušas par iestājeksāmeniem?

Pats sākums, kad bija jāskaita proza un dzeja, man nebija nekāds jaunums, ar dziedāšanu arī nebija problēmu. Bet bija arī dejas iestājeksāmens. Aizgāju, baigā rinda, visi iet iekšā pa vairākām kārtām, Gunta Bāliņa, kura pieņēma eksāmenu, saka: “Nu, iesildieties!” Stāvu tur, tāds čalis šortos un T-kreklā, atnācis no ielas, zeķēs, jo neesmu pat speciālas kurpes paņēmis, un redzu – šķiet, tā bija Samira [Adgezalova] pilnā triko, ar dejas kurpēm kājās, iestaipās un trenējas… Likās: “Bļāviens, ko es te vispār daru?” Mazliet tizli sajutos tajā brīdī. Bet kopumā, no vienas puses, tas bija jautri un interesanti, no otras puses, brutāli – redzi cilvēkus, kuriem tas bijis dzīves sapnis un kuriem pasaka: “Lūdzu, ejiet prom,” un tu paliec uz tās skatuves un domā – kāpēc es te paliku?

Kāds bija studiju process?

Visu laiku tiek izceltas tavas nepilnības, un tev ar tām jātiek galā. Tas dažbrīd ir ļoti grūti. Vienā brīdī sapratu, ka nevajag ņemt to visu pie sirds, vajag censties stāvēt tam pāri. Ja tāds klikšķis notiek, tad paliek vieglāk. Bija interesanti. Man ļoti patika strādāt ar Pēteri Krilovu, tad beidzu baidīties un skatīties uz sevi no malas, bet tiešām iejusties un izbaudīt to, ko daru. Ļoti vērtīgi likās Indras Rogas vārdi, ka nav tāds pareizi un nepareizi, ir tikai mana interpretācija. Visu laiku biju centies izpatikt mūsu skolotājiem, bet, kad viņa to pateica, man pilnīgi norāva jumtu. Likās – kāpēc to nepateica agrāk? Tiešām kaut kas pavērās, jutos iedvesmots.

Bet to sajūtu – to norauto jumtu izdevās saglabāt arī pēc tam?

Jā, pilnībā. Tas ir pagrieziens domāšanā, un tu paliec tajā ātrumā, ar pilnīgi citu skatu uz visu. Necenties domāt, kā būs labāk, kā būs pareizāk, kā labāk patiks šim, kā patiks tam, bet konkrēti darīt, ko tev gribas. Kļūsti brīvāks, neesi tik saspringts. Esmu pateicīgs visiem saviem skolotājiem, ar kuriem esmu strādājis. Skaidrs, ka daži ir bijuši asāki, tiešāki un nav kautrējušies pateikt konkrēti, ko viņi par mani domā, bet tāds ir viņu darbs. Tāpat kā tagad ar kritiku – skaidrs, ka kritika ir vajadzīga, bet no tās jāspēj izvilkt to, kas pašam noder, kaut kā jāmēģina to informāciju apstrādāt. Ja pilnīgi visu uztver personīgi un viss, ko par tevi saka, šķiet pa īstam, tad ir traki grūti dzīvot.

Kas ir tas, ko kritikai vajadzētu spēt saprast tieši attiecībā uz aktiera darbu izrādē?

Jāatgriežas pie Rogas vārdiem – nav pareizi un nepareizi, ir tikai interpretācija. Katram sava. Lai vērtētu aktieri, man šķiet, ka viņš ir jāiepazīst. Biju aizgājis uz pāris eksāmeniem “Zirgu pastā”, un var forši redzēt, kā cilvēki attīstās, kā parādās jaunas šķautnes, viņi spēj būt dažādi un interesanti. Ja aktieris mani pārsteidz, tad viss strādā. Tas ir grūtākais – katru reizi būt citam.

Cik lielā mērā atšķiras aktiermākslas studenta skatpunkts uz profesiju, salīdzinot ar īsto darba dzīvi?

Akadēmija, kur mēs strādājam pie diplomdarbiem, un nonākšana brīvajā tirgū – lielu pārsteigumu nav. Lielākie pārsteigumi ir tad, kad tiecies ar dažādiem režisoriem, iespējams, esi pieradis pie viena darba stila, un tad nāk nākamais, kas dara citādāk, šķiet, kaut kā nesaprotami. Mums ļoti paveicās, jo jau studiju laikā bija iespēja strādāt ar dažādiem režisoriem. Uzreiz sapratām – katru reizi ir jāpielāgojas un jāatrod sava vieta un savs paņēmiens, kā strādāt izrādē.

Ance Strazda, Reinis Boters, Klāvs Mellis izrādē "Trīs stāsti" (2015) // Foto – Rinalds Zelts

Par nonākšanu brīvajā tirgū – tas ir ieguvums vai zaudējuma sajūta, ka pabeidz studijas, bet neesi starp tiem, kuriem nāk štata vietas piedāvājums?

Vienā brīdī, protams, ir jocīga sajūta, kāpēc tas neesi tu. Īpaši, kad kursabiedrus jau 2., 3. un 4. kursā aicina lielie repertuārteātri. Skaidrs, ka visi nav vienādi un katram ir savs raksturs, spējas. Šķiet, ka mūs ļoti audzināja tam, ka būsim kādā no lielajiem teātriem, tika tāds maindsets piedāvāts, ka būs Nacionālais teātris, Daile – “par jums tur aizlikšu vārdu”, un kaut kā tamlīdzīgi. Viss nav melns un balts.

No vienas puses, ļoti gribētos to [darbu liela teātra štatā – A. L.] pamēģināt. No otras puses, tas nešķiet interesantākais ceļš. Ja esi štatā, ir kas vilinošs drošībā, algā, stabilitātē, bet var gadīties apstākļi, kuros ir viegli iesūnot, piemēram, tiec izmantots tikai otrā plāna lomās. Salīdzinot ar to, ko man ir nācies piedzīvot, – liekas, paldies Dievam, ka neesmu štatā. Ne visiem tāds ceļš ir jāiet. Bet mani kursabiedri ir pierādījuši, ka arī štatā var strādāt ļoti labi. Par to prieks.

Vai lēmums iet savu ceļu, kādu jūs tagad ejat KVADRIFRONĀ, prasīja drosmi?

Cilvēki saka: “Cik forši, ka jūs to uzņematies, riskējat.” Bet man tas liekas pilnīgi normāli, tas nešķiet kaut kas ārpus pieņemtā. Loģiska notikumu virkne, apstākļu sakritība. Atskatoties uz visu – es neteiktu, ka man bija jāpieņem lēmumi, kas būtu baigi drosmīgie.

Kas nosaka to, ka KVADRIFRONS esat tieši jūs?

Trešajā kursā mums ar Anci [Strazdu] runas eksāmenam bija jāveido skice, mums abiem nebija, ar ko strādāt, un viņa mani uzrunāja un iepazīstināja ar Andrusa Kivirehka daiļradi. Tāda maza, maza grāmatiņa, ko nu jau uzskatām par mazliet svētu (stāstu krājums “Skaistais dzīvnieks” – A. L.). Rakstnieks mūs ļoti iedvesmoja, mums patika viņa valoda, spēlēšanās ar nopietnām lietām un humors. Mēs ar Anci uztaisījām fragmentu, un man likās baigi forši, smieklīgs gabals. Sapratām, ka varētu Kivirekhu taisīt arī ceturtajā kursā. Tādā veidā noformējās grupa – es, Ance, Klāvs [Mellis] un Āris [Matesovičs], piesaistījām Vari Piņķi kā režisoru. Tā bija Ances ideja un vīzija, tāpēc esmu viņai ļoti pateicīgs. Arī tagad KVADRIFRONĀ mēs, čaļi, mīlam tā dzīvoties un varbūt tik ļoti nepiedomājam pie lietām, bet Ance ir tā, kas mūs tur uz sliedēm un ar savu pieredzi menedžmentā un dažādos projektos skatās pāris soļus uz priekšu. “Trīs stāsti” (rež. Varis Piņķis, 2015 – A. L.) mums tiešām bija baigi labais jājamzirdziņš.

Kādas lomas vēl bijušas pagrieziena punkti?

Uzreiz pēc Akadēmijas strādāt ar Vladislavu Nastavševu (izrādē “Melnā sperma” Ģertrūdes ielas teātrī, 2015 – A. L.) bija kaut kas ļoti iespaidīgs. Dažādās nozīmēs, protams. Vlads ir ass, bet patiess. Process pie viņa ir nogurdinošs. Ja pirms tam bija tādi darbi, kuros varēja šļūkt cauri, tad te bija ļoti jāieguldās, bet tas beigās arī atmaksājās. Esmu ļoti pateicīgs Vladam, jo pēc “Melnās spermas” mūs pamanīja, tieši mūsu ansambli. Viņš mūs paņēma un, lai arī ar lielām grūtībām no abām pusēm, izcēla saulītē. Arī Mārcis Lācis man ir devis daudz darba. “Rīga. Urbānie mīti” (2016) un “Neiekostais elkonis” (2017) man ļoti patika. Tā nebija sevis plēšana, pilnīgi kaut kas cits, savā ziņā klaunāde. Arī forša komanda. Mārcis Lācis kā režisors ļauj mēģinājumu procesā justies brīvi –  sper laukā visu, kas nāk prātā, un no visiem tiem sūdiem, ko aktieri sadomā un izstāsta, beigās top izrāde. Tas ir forši – tā brīvības sajūta. Arī pēc tam, spēlējot izrādes, ir sajūta, ka tas ir kaut kas tavs. Protams, esmu pateicīgs visiem režisoriem, ar ko esmu strādājis.

Skats no izrādes "Melnā sperma" (2015) // Foto – Elmārs Sedols

Tu pats arī strādā kā režisors.

Jā, šobrīd arī studēju režiju maģistrantūrā. Viss sākās ar to, ka man piedāvāja vadīt amatierteātri vietā, kur esmu audzis, – Balgalē. Arī baigā veiksme. Es pie viņiem aizbraucu, tur bija cilvēki, kurus jau pazinu, un viņi visi man ļoti uzticējās. Varēju eksperimentēt, darīt lietas, kas man patīk, viņi uz to pavilkās. Kā aktieris tomēr jūtos kā izpildītājs, bet kā režisors varu daudz konkrētāk skatītājiem nodot savu domu, skatījumu uz pasauli. Ar amatierteātri man ir ļoti paveicies, foršas lietas esam izdarījuši. Pārsteidzām paši sevi un nokļuvām Latvijas amatierteātru iestudējumu fināla skatē [“Gada izrāde 2017”] (ar izrādi “Hronika”, 2018 – A. L.). Spēlējām izrādi arī Dziesmu svētku laikā, un kolektīvs piepildīja savu sapni – kāpa uz Dailes teātra skatuves. Viņiem patīk spēlēties, un man tas šķiet ļoti svarīgi – nepazaudēt sajūtu, ka tā tomēr ir dauzīšanās. Bet – ar nozīmi.

Dauzīšanās – tad, ja ir runa par amatierteātri?

Nē… Klāvs Mellis to, ko es kaut kad jau biju izdomājis, forši ietērpa vārdos. Mēģinājumu process sadalās tādos nogriežņos: ir pirmais, kurā velc deķi uz savu pusi, lai būtu foršāk un interesantāk; tad vienā brīdī, īsi pirms pirmizrādes, režisors ieliek tevi rāmī, tu padodies, vairs necīnies, bet tas ir brīdis, kad piepildi savu lomu. Ja nav interesanti, tad vienkārši nav jēgas to darīt. Citās lomās vairāk, citās mazāk, bet man vienmēr tēlā izdevies atrast to spēli, īpašu piegājienu, kaut ko ekscentrisku. Lomās, kur tas izdodas mazāk, arī pēc pirmizrādes bieži vien jācīnās un jāmeklē, ko varētu uzlabot. Protams, noliktajos rāmjos, lai neizjauktu struktūru vai režisora lielo bildi.

Kā tevi kā aktieri maina režijas studijas?

Droši vien esmu kļuvis tikai kretīniskāks. (Smejas.) Atļaujos pateikt kaut ko vairāk, bieži vien pat tad, kad to nevajadzētu. Izrādu savu nepatiku pret to, ko režisors dara, jo man jau arī ir viedoklis. To jāmāk dozēt. Kā aktieris dažreiz esmu kretīns, jo nepakļaujos. Esmu cilvēks, kurš ņem lietas personīgi, kad to nevajadzētu darīt. Ja manu ideju nepieņem, mazliet noslēdzos, tas, protams, atkarīgs arī no režisora un veida, kā to pasaka. Atceros Āri [Matesoviču] “Melnās spermas” mēģinājumos. Piedāvāju [režisoram] risinājumus, bet tos nepieņem. Es nogurstu un noslēdzos, bet Āris tik iet uz priekšu: “Varbūt es te spēlēju baseni?”, un viņš paņem ģitāru, “Varbūt es spēlēju baseni pliks?” Ļoti labs aktieris, kas nepadodas, meklē jaunus veidus. Es nogurstu, liekasesmu labāks par šo, kaut gan tā, protams, nav. Pēc tam pats nožēloju, ka esmu paslinkojis. Tās ir lietas, ar kurām jācīnās visu laiku, normāls process. Ar katru lomu raujos ārā no savas komforta zonas, jautājums – cik tālu? Par to būtu jārunā kritiķiem, kas vēro manu attīstību. (Smejas.) Protams, par to varētu būt grūti spriest, jo bieži vien uz skatuves viss darbs, ko tu esi izdarījis pirms tam, nemaz neparādās. Pat ja esi gājis cauri kādiem smagiem procesiem – bieži vien tas diemžēl tomēr ģeniālā lomā nerezultējas.

Kurā lomā visvairāk nācies apdraudēt savu komforta zonu?

Laikam jau “Melnā sperma” ar visu mēģinājumu procesu kopumā bija izkāpšana ārpus komforta zonas. Tolaik arī ģimenē bija smags periods, kas visus pārsteidza nesagatavotus, tas bija pagrieziena punkts, kas manī atstājis dziļas pārmaiņas. Kaut kādā ziņā arī loma izrādē “Tēvs varonis ‘69” (2016, DDT) pie Dāvja Auškāpa, kur biju jūtīgs un ievainojams, tāds jauns puisis ar sadirstu dzīvi. Citos iestudējumos vairāk strādāts ar stāstiem, lielu tēlu, kas iziet cauri visai izrādei, bijis mazāk. “Neiekostais elkonis” bija fiziski izaicinošs, mēs visu izrādi pavadām uz skrituļslidām – divus mēnešus smagi treniņi un divas nedēļas laba fiziskā forma.

Man ļoti patika tevis atveidotais Džimijs Osborna “Atskaties naidā” iestudējumā – loma Latvijas Kultūras akadēmijas studentes Kristīnes Loginas bakalaura darbā režijā.

Jā, tas arī bija ļoti interesanti. Esmu profesionāls aktieris tikai četrus gadus, bet jau tagad nav vairs tik viegli atcerēties visas lomas.

Vai ir kādas ilūzijas, kas pa šiem četriem gadiem attiecībā uz aktiera profesiju ir zudušas?

Ilūzijas jau visu laiku rūk, arī par dzīvi. Nevarētu teikt, ka man par profesiju bija kādas ilūzijas, kas sabruka. Vienkārši interesanti ieraudzīt, kā viss strādā. Nevalstiskais teātris savā ziņā ir līdzīgs Akadēmijas videi, bet, kad nonāc, piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī, ir ļoti interesanti visu ieraudzīt – to struktūru un daudzos cilvēkus. Pie tevis nāk tērpu mākslinieks, speciāli tev šuj tērpu – vaau...

Kādi secinājumi rodas, salīdzinot teātra un kino pieredzi?

Man liekas, īsfilmā “Tango” (rež. Dace Pūce – A. L.) vispār nezināju, ko daru. Tikai ar laiku saprotu, cik dažādas ir pieejas, jo vairāk pats skatos kino, pievēršot uzmanību tam, kā aktieri strādā, ieraugu visādas nianses. Sākumā vispār nejutu kameru. Studēt teātra un kino mākslu ir divas dažādas lietas, kino ir baigā specifika. Ir jau arī cilvēki, kam tas ir dabas dots talants, bet nezinu, vai esmu starp tiem. 

Nereti teātra aktieri drusku pafilmējas, sajūt to garšu un atzīst, ka gribas filmēties vēl un vēl…

Tā ir, bet Latvijā kino industrija nav tik liela, lai varētu līdz galam atļauties būt tajā procesā. Pasaules A klases aktieri var sešus mēnešus gatavoties lomai, pēc tam trīs mēnešus to spēlēt – tur gribot negribot jāsanāk kaut kam iespaidīgam. Teātrī atkal loma visu laiku ir jātur – jāatceras, jāatkārto, jānospēlē tā, lai pašam būtu interesanti, tomēr arī neizkrītot no izrādes rāmjiem. Kinomākslā patīkami, ka izdari un ir, tāpēc jau kino sauc par konservu mākslu – tas ir nofilmēts, visu laiku būs un nemainīsies. 

Kāds ir labs aktieris? Kas ir tas, ko tu, skatoties uz kolēģiem, novērtē visaugstāk?

Aina Matīsa akadēmijas laikā stāstīja, ka uz skatuves var redzēt, kāds esi cilvēks. Kaut kas no tā, kāds esi dzīvē, spiežas ārā –  ja esi harismātisks, domājošs, inteliģents, tad tāda cilvēka esība uz skatuves ir patīkama, gribas uz viņu skatīties. Aktierim jābūt šeit un tagad, jābūt… interesantam? Tiešām grūts jautājums. (Domā.) Jābūt pārņemtam ar to, ko dari.

Kuri no citu teātru aktieriem ir tādi, uz kuriem tev patīk skatīties?

Smagsvari – [Andris] Keišs un [Kaspars] Znotiņš. Bet katrā izrādē jau ir tas viens, kas izceļas un pārspēlē pārējos. Varbūt tā nemaz nevajag darīt, bet varbūt viņš citādi nevar. Un tie paliek atmiņā.

Kad skaties teātra izrādi, vai tu to preparē?

Man liekas, ka vairāk baudu. Ja neesmu aizrauts, tad sāku pētīt, kas man nepatīk, kāpēc un kas nestrādā. Ja izrāde aizrauj, skatos un neanalizēju. Gribas, lai tas ir piedzīvojums.

Kuras izrādes tādas ir bijušas?

Grūti nosaukt kādu konkrētu, bet vesels bloks ir saistīts ar festivālu “Homo Novus”. Tur vienmēr atved ko neierastu. Ja tas tevi pārsteidz, tātad – ietekmē. “Homo Novus” savu teātra pieredzes lauku var izaudzēt daudz blīvāku un intensīvāku nekā parasti.

Vai ārzemēs ej skatīties teātri?

Tas laikam būtu jāsāk darīt – braukt uz ārzemēm, uz festivāliem, paplašināt savu pieredzi un skatījumu. Līdz šim mēs ar mīļoto ārzemēs esam gājuši uz kādiem kultūras pasākumiem tikai nejaušības pēc. Pagājušajā gadā Maltā AirBnB dzīvokļa īpašnieks, kurš izrādījās scenogrāfs, ielūdza mūs uz simfoniskā orķestra koncertu. Orķestris bija tik ļoti švaks, ka varējām kārtējo reizi apjaust, cik tomēr mēs Latvijā esam kvalitatīvas kultūras lutināti.

Skats no izrādes "Tēvs varonis `69" // Foto – Aija Melbārde

Sarunas noslēgumā atgriežamies pie studiju laika – vai, tavuprāt, jums kā kursam, 2015. gada absolventiem, ir kāda kopīga iezīme?

Mums sanāca strādāt ar vairākiem pedagogiem, un visi bija ietekmīgi. Iespējams, mēs iemācījāmies cīnīties par sevi, jo nekur nekas nebija garantēts. Mūsu kursam, šķiet, ir raksturīga arī pastiprināta informācijas filtrēšana. Atmiņā palikusi kopības sajūta, īpaši pēc brauciena uz Amsterdamu, kurp vedām Pētera Krilova iestudētos “Pēterburgas stāstus” (2013). Tur redzējām vienu vietējo studentu izrādi, kas pati par sevi likās pilnīgs sviests, bet beigās skanēja grupas “Ļeņingrad” dziesmu “Riba”, un viņi pie tās uz skatuves ārdījās – tā pa īstam. Mēs to pārņēmām – diplomdarbu laikā tieši pirms pašas izrādes uzlikām šo dziesmu un maucām. Tu atbrīvojies, esi starp cilvēkiem, ko tik labi pazīsti, vari justies brīvi – tāda īpaša sajūta. Ļoti labs iesildīšanās vingrinājums. Vairs nečeko sevi no malas, vairs nedomā, kā izskaties.

Vai ir laiks dzīvei arī ārpus teātra, ārpus darba?

Pašlaik KVADRIFRONS ir pilna laika darbs, varbūt pat – dārgs hobijs, kas, protams, ir normāli, jo mēs sākam kaut ko savu un atdevei ir jābūt lielākai nekā ieņēmumiem. Vēl vadu amatierteātri un teātra nodarbības Talsu Valsts ģimnāzijā. Tas ir jauki, jo varu aizbraukt uz saviem laukiem, kas ir vieta, kur izvēdinu galvu, sakārtoju domas un nomierinos. Tā bija arī studiju laikā – ja galīgi slikti gāja, jutos emocionāli vai mentāli noguris, aizbraucu turp, satiku ģimeni, kas mani vienmēr it visā atbalstījusi, pastaigājos ar suni pa mežu. Būšana lauku mājās ir tāds meditatīvs process, kas ļauj uz darba steigu paskatīties no malas. Nu jau divus gadus man ir mīļotā, pateicoties viņai man tagad arī Rīgā ir mājas ar īstu māju un drošības sajūtu, kur varu nomierināties un sakārtot domas. KVADRIFRONAM nav noteikta darbalaika, sanāk, ka bieži vien nesu darbu arī uz mājām, kas man pašam nešķiet godīgi pret otru cilvēku, bet dažkārt nav citu variantu. Draudzenei ir lauku mājas Cesvainē, kur arī varam aizbraukt un atpūsties. Vai arī doties kādā ceļojumā. Bieži nesanāk, bet aizbraukt ārpus valsts un nebūt sasniedzamam – tā ir laba atpūšanās no visa. Skaidrs, ka lietas pa galvu maļas, tagad pat – ir diplomdarbs, jāuztaisa izrāde amatieriem un arī ģimnāzijā, vēl KVADRIFRONS. Kaut kā vajag domas apslāpēt, lai paliek drusku mierīgāk, citādi brīžiem ir par traku.

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Reinis ir no kārtīgas ģimenes, sadarbojas ar savas dzimtās pilsētas – Talsu – teātra pašdarbniekiem. Viņš brīnišķīgi dzied! Reinis ar savu balsi, šarmu, inteliģenci, aktieriskajiem dotumiem varētu kļūt par pasaules klases dziedoni. Reinim piemīt gan komiķa talants, gan spēja nospēlēt varoņlomas."
 
 

Šeit teātra trupas KVADRIFRONS mājaslapa

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente

 
Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt