Zbigņevs Stankevičs 12.03.2019

Pārvarēsim stereotipus

Skats no izrādes "Baltiešu gredzens" // Foto – Kristaps Kalns

Aicinot metropolītu Zbigņevu Stankeviču noskatīties Nacionālā teātra iestudējumu “Baltiešu gredzens” Viestura Kairiša režijā, zināju, ka lūgšu viņu publiski izteikt savu viedokli. Ne vienmēr tas izdodas, jo vilšanos, kritisku attieksmi priesteri nemēdz tiražēt. Bet šoreiz jau izrādes gaitā mana cerība auga, jo varēja just patiesu ieinteresētību. Tā arī bija. Metropolīts piekrita, pēc dažām dienām tikāmies, un es varēju teju bez jautājumiem noklausīties viņa pārdomas.

Maija Svarinska

 

 

Zbigņevs Stankevičs: Nacionālā teātra izrāde “Baltiešu gredzens” mani patiesi uzrunāja, jo principiāli svarīga, manuprāt, ir tās tēma. Tēma, kas bija tabu – aizliegta padomju laikā un par kuru patiesībā nerunāja arī pēc tam. Šo vēstures faktu neesmu īpaši pētījis, kaut gan, protams, zināju, ka Hitlers aizsauca savus tautiešus prom no Latvijas un ka viņi aizbrauca, taču tikai tagad, uzzinot, kāds ļaužu pulks pameta mūsu valsti, varu secināt, ka tās taču bija tektoniskas pārmaiņas, teju “zemestrīce”. Neizsakos šeit tikai no upura viedokļa, jo arī mūsu valstij tie bija milzīgi zaudējumi gan sociālekonomiskajā, gan izglītības un kultūras jomā – Latviju atstāja ap 50 tūkstošiem cilvēku. Tomēr ir svarīgi atgādināt arī par šo notikumu priekšvēsturi, vairāki tās aspekti lielākajai daļai sabiedrības nav zināmi. 1914. gadā par vācbaltiešiem sevi atzina vairāk nekā 120 tūkstoši iedzīvotāju. 1919. gadā Pētera Stučkas sarkanais režīms etniskā terora pret vācbaltiešiem laikā nogalina ap trīs tūkstošus cilvēku. Pēc tam, 1920. gadā, tiek veikta agrārā reforma un Latvijas valdība atsavina muižas un zemi, atstājot katram muižniekam tikai 50 hektārus. Līdz tam gandrīz puse (48 %) zemes Latvijā pieder muižniekiem. Nav brīnums, ka šajā laika posmā pēc Pirmā pasaules kara aptuveni puse vācbaltiešu emigrē, nejūtoties droši, atstājot zemi un ēkas, kurās viņi bija dzīvojuši paaudžu paaudzēs. Kāpēc Hitlers viņus no šejienes aizsauca uz Vāciju? Skaidrs, ka viņam vajadzēja “lielgabalu gaļu” plānotajam karam ar Padomju Savienību.

Kas ir būtiskākais, ko šīs tēmas kontekstā piedāvā Viestura Kairiša izrāde? Tā dod iespēju paskatīties uz vēsturisko situāciju nevis no ārienes, kā esam pieraduši, bet iepazīt no iekšpuses gan baltvāciešu likteni, gan ieraudzīt no viņu skatpunkta latviešus, Latviju. Tādējādi izrāde piedāvā jaunus pagriezienus. Piemēram, folkloras dziedājumos vācieši ir sliktie kungi, kam vergo zemnieki, viņi pazemo nabaga latviešus, un šos stereotipus pilnā mērā atražoja padomju laikā. Jā, tagad šis motīvs netiek apspēlēts attiecībā pret vāciešiem. Bet svarīgi, un tas ir galvenais, ka izrāde ļauj saskatīt viņu sāpes un viņu nozīmi mūsu valsts attīstībā, to novērtēt, pārdomāt. Taču gribu piebilst – nevajag krist ne vienā, ne otrā grāvī. Realitāte patiesībā nav ne balta, ne melna.

Vēsture, piemēram, liecina, ka folklorā sniegtais nav meli, jo zemniekus patiešām sita līdz nāvei, karātavas darbojās ar pilnu jaudu, un tāda vergošana ilga līdz 19. gadsimtam. Bet ir arī citas liecības. Piemēram, muižu dedzināšana, turklāt ne tikai tā sauktajā revolucionārajā 1905. gadā. Esmu lasījis, ka ap 120 muižām tika nodedzinātas vai izdemolētas. Jā, protams, zemniekos krājās aizvainojuma, pārdarījuma, bezspēcības sajūta, un tā viņi vienkārši izlādējās. Taču bija arī tādas muižas, kur muižnieki pret zemniekiem izturējās cilvēcīgi un kuras zemnieku dēļ nav cietušas. Vēl jo vairāk – ja kāds gribēja dedzināt, tie paši kalpi arī aizstāvēja saimniekus. Tāda attiecību secība raksturīga ne tikai vāciešiem vai latviešiem, bet visām tautām. Teātris būtībā piedāvā: domājot par tagadni, mācies meklēt atbildes arī pagātnē, ir jāmāk redzēt, ko un kāpēc ir darījuši mūsu senči.

Man personiski atklājums bija arī tas, ka, skatoties un klausoties to, kas notiek uz skatuves, kā arī izlasījis programmiņas tekstu, es negaidīti dziļi izjutu, ka vāciešiem Latvija patiešām bija dzimtene.

Ar Vāciju viņiem kopīga bija tikai valoda, bet šeit viņi bija ieauguši. Viņu daba un ainavas no dzimšanas ir bijusi Latvijas zeme. Tā patiešām ir traģēdija, viņus izrāva kā lielus kokus. Mazus kokus var pārstādīt, bet lielu koku pārstādīt nesanāk. Teātris pavēra skatu uz problemātiku, kurai būtībā piemīt universāla dimensija: ne tikai tad un ne tikai vāciešus dzina un dzen ārā. Ja citas tautas pārstāvji respektē vietējo valodu, vietējo kultūru, viņi taču ar pamatnāciju veido vienu kopienu. Nedrīkst iestrēgt pagātnes slazdos.

Turpinot konkrēti par vāciešu tēmu, nevar neatgādināt, ka tieši viņi atnesa Latvijai kristietību un integrēja Latviju Rietumeiropas kultūras lokā. Fakts, ko arī šodien aizēno stereotipi. Padomju laikā pret to atražoja vienu stereotipu, tagad elpina citu – pirms vāciešu atnākšanas mums te bija zelta laiki, mums bija savi dievi, mums bija pagānisms un mēs dzīvojām kā paradīzē. Bet vācieši piespiedu kārtā lika kļūt par kristiešiem, un tā sākās verdzības septiņsimt gadi. Jā, tā ir patiesība, ka kristietību atnesa vācieši un pirmais bīskaps Latvijā bija vācu misionārs Meinards, kurš neizmantoja bruņotu spēku. Par viņu ir saglabājušās gaišas atmiņas – kā par cilvēku, kas atnesa gaismu. Tikai trešais Latvijas bīskaps – Rīgas dibinātājs Alberts – aizsāka bēdīgi slaveno Zobenbrāļu ordeni. Šodien tiek kultivēts viedoklis, ka, lūk, Latvijā kristietība tika uzspiesta ar varu un tāpēc tā ir mums sveša un no tās ir jāatsakās. Protams, no mūsdienu skatpunkta raugoties, kristietību ar varu nedrīkst uzspiest, bet tālaika cilvēkiem tas likās normāli.

Skats no izrādes "Baltiešu gredzens" // Foto – Kristaps Kalns

Tomēr ir vērts mēģināt saskatīt abas medaļas puses. Kā piemēru var minēt kaut vai Seno Romas impēriju. Tā, pateicoties iekarojumiem, apvienoja ļoti plašas teritorijas, taču vienlaicīgi tā bija arī miera telpa, kas izplatījās arvien plašāk un plašāk, t. s. Pax Romana. Arī pār Latvijas zemi līdz Livonijas izveidošanai regulāri nāca sirotāji no Pleskavas un Novgorodas, no tagadējās Igaunijas, Lietuvas un Baltkrievijas teritorijām. Savukārt kurši, zemgaļi, līvi un latgalieši gāja sirot kaimiņu teritorijās, un tā viss gāja pa riņķi. Bet, kad Latvijas un Igaunijas teritorijā dzīvojošās ciltis pieņēma kristietību un izveidojās Livonija, regulārie sirojumi izbeidzās, salīdzinājumā ar iepriekšējo lietu stāvokli situācija kļuva daudz drošāka un stabilāka, kā arī izveidojās cieša saite ar pārējo Eiropu. Mēs kļuvām par Eiropas kultūras telpas daļu. No 1215. gada Livonija, pateicoties bīskapa Alberta pūlēm un pāvesta Inocenta III lēmumam, kļuva par Terra Mariana, zemi, kura ir veltīta īpašai Jaunavas Marijas, Kristus Mātes, aizbildniecībai. Pēc tam, pēc Livonijas krišanas, Latvijai bija ilgstoša saikne gan ar Poliju, gan ar Zviedriju, gan arī ar Krieviju, katra no tām atstāja savas pēdas Latvijas kultūrā un mentalitātē.

Tomēr es domāju, ka arī šis specifiskais kristietības pavediens ir jāzina, jo pie mums tagad valda stereotipi, pat mīti, negatīvi šabloni par kristietības lomu Latvijas vēsturē. Svarīgi, lai vēsturnieki to izpētī, atbrīvo no mītiem. Bet teātris lai turpina savā mākslā objektivizēt vēstures stāstus.

Izrāde “Baltiešu gredzens”, piemēram, mani pārliecināja par to, cik svarīgi ir dziļi un patiesi runāt par Latvijas tapšanas procesu.

Ir vēl tik daudz mūsu attīstības posmu, kas ir maz izpētīti. Vācijas un Polijas ietekme, zviedru un krievu laiki. Patiešām ir vērts izpētīt visus šos pavedienus, uzzināt negatīvo, bet novērtēt arī pozitīvo. Negatīvo mēs, protams, vairs nevaram izmainīt, taču nevajag to saistīt ar kolektīvo atbildību, un tad, visu analizējot, būsim brīvi no stereotipiem, ko var un bieži vien izmanto manipulācijām. Būsim pa īstam brīvi.

Tādas ir manas pārdomas, uz kurām pamudināja izrāde “Baltiešu gredzens”. Visu cieņu Nacionālajam teātrim par uzdrīkstēšanos pieķerties riskantai tēmai. Tas ir ļoti vērtīgi, un uzskatu, ka šāda veida mākslinieciskos pētījumus vajag turpināt, neapstāties, varbūt pat aiziet uz pašiem pirmsākumiem, jo stereotipi ir ļoti kaitīgi valsts attīstībai un tautai kopumā. 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt