Anete Ozola 14.03.2019

AKTIERIS RUNĀ: Kārlis Derums

Foto no Kārļa Deruma personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 
 

Anete Ozola: Kā tu nonāci līdz aktiera profesijai?  

Kārlis Derums: Viss sākās agrā bērnībā, kad kopā ar savu klasi pirmo reizi devos uz teātri. No Jelgavas bijām atbraukuši uz Rīgu [Dailes teātrī] skatīties izrādi “Šveiks” (rež. Kārlis Auškāps, 1998), kur spēlēja Artūrs Skrastiņš. Ieskatījos tajā, kā viņš to darīja – profesionāli un no sirds. Man ļoti patika šī izrāde, līdz sirds dziļumiem paķēra. Toreiz pirmo reizi iešāvās prātā doma, ka būtu forši arī pašam tā paskraidīt pa skatuvi un pamēģināt, jo no malas izskatījās, ka baigo kaifu var saķert.

Ko vari pastāstīt par iestāšanos Kultūras akadēmijā? Vai tas notika uzreiz pēc vidusskolas?

Nē, pēc vidusskolas nezināju, ko vēlos darīt. Tā vietā, lai nemācītos un tikai strādātu, nolēmu apgūt vokālu. Pabeidzu vokālistus – kora dziedātājus Jelgavas Mūzikas vidusskolā.

Teici, ka tev bija radies priekšstats par to, ko izjūt aktieris uz skatuves. Vai tas ir tā, kā biji gaidījis?

Man nebija lielas gaidas. Zināju, ka būs grūti, bet patiesībā tas bija pat ļoti grūti. Jau tikt iekšā [Kultūras akadēmijā] bija izaicinājums – liela konkurence, katram bija jāpierāda sevi no labākās puses. Pēc tam četri studiju gadi arī bija nepārtraukts darbs ar sevi, jāmācās sadarboties kolektīvā. Bija grūti – mēs no rīta līdz vakaram strādājām, mēģinājām izrādes, iestudējām. Bet tie gadi pagāja ļoti ātri. Arī tagad cīnāmies tālāk, nav viegli, bet jebkurā profesijā ir jāpārvar grūtības. Aktierim uz skatuves ir jābūt patiesam un unikālam, bet bieži vien to ir grūti dabūt ārā, ir nemitīgi jālauž sevi, lai sasniegtu jaunus izaicinājumus, tas nav viegls darbs.

Vai bija viegli atrast darbu pēc Kultūras akadēmijas pabeigšanas?

Speciāli darbu nemeklēju – negāju uz teātriem un nelūdzu, lai ņem mani štatā, jo tā šajā profesijā tas nenotiek. Pirmo gadu biju brīvmākslinieks, nāca piedāvājumi projektiem, piemēram, Regnāram Vaivaram bija projekts “Kriminālās vakariņas”, kur spēlēju. Pirmais gads bija piepildīts arī kā brīvmāksliniekam. Trīs sezonas strādāju Rēzeknes teātrī “Joriks”, bet no turienes nu jau oficiāli esmu aizgājis prom. Tagad atgriežos Rīgā kā brīvmākslinieks.

Jāatzīst, ar tevi bija grūti sarunāt interviju, jo nepārtraukti esi kustībā – arī neilgi pēc intervijas tu dodies uz lidostu. Vai šie braucieni ir saistīti ar tavu profesiju?

Nē, tas nav saistīts ar manu nodarbošanos, taču tas ir veids, kā iedvesmojos. Lai veidotu jaunas lomas, es daudz ceļoju. Jā, savā ziņā tas ir saistīts ar aktiera darbu, jo ceļojot var veikt novērojumus, iedvesmoties no citām kultūrām. Vari dot kaut ko jaunu, ja paplašini savu redzesloku –  nedzīvo kastē, redzi kaut ko ārpus tās.

Kāda bija tava sākotnējā iecere – strādāt kādā no lielajiem teātriem vai varbūt tieši pretēji?

Visi jau gribam lielajos [teātros], bet realitāte ir tāda, ka ir aktieru pārprodukcija, bieži vien netiekam tur, kur gribam, un jācīnās pašam par sevi. Ir jābūt lielam gribasspēkam, un pat tad, ja neesi teātra štatā, vari darboties pa visādiem projektiem, var vadīt pasākumus un uzstāties kā mūziķis.

Esi arī piedalījies filmās. Vai tev tas patīk?

Man tas ļoti patīk, un ceru, ka būs vairāk iespēju. Līdz šim ir bijuši piedāvājumi, bet bieži nācies atteikt, jo fiziski neesmu varējis izbraukāt no Rēzeknes. Man ļoti patīk kino laukuma atmosfēra, tā ir pilnīgi cita lieta nekā teātris. Kino ir cits spēles stils.

Kas Tev patīk kino filmēšanas procesā? Kādas ir galvenās atšķirības starp kino un teātri?

Ja būtu iespēja, noteikti filmētos tikai kino, bet Latvijā tas nav īsti iespējams. Galvenā atšķirība ir tāda, ka kino esi maksimāli pietuvināts realitātei, jāspēlē daudz patiesāk, jo teātra lielajā zālē bieži vien emocijas ir pārspīlētas, lai iznestu lielo zāli, bet kino ir intīmāks process – līdzīgi kā teātra mazajā zālē.

Skats no izrādes "Drebošā telts" (2017) // Foto – Anna Kuzmina

Vai nebija grūti no Rīgas pārvākties uz Rēzekni? Vai ir kāds iemesls, kāpēc pārtrauci sadarbību ar Rēzeknes teātri?

Neturpinu sadarbību, vadoties pēc iekšējās sajūtas. Ir jāvirzās uz priekšu, kaut kas jāpamaina, bet neesmu jau pārrāvis saites pavisam. Ja būs iespēja, labprāt arī turpināšu spēlēt repertuāra izrādes. Doties uz Rēzekni sākotnēji bija liels pārbaudījums – tālu no ierastā, bija jābrauc ar vilcienu 3,5 stundas, kopā sanāca jauns kolektīvs – Kārlis Tols, Laura Atelsone, Dace Šteinerte. Sākumā tas likās tāls ceļš, bet tagad jau ātri paskrien, esmu pieradis, daudz ko pa ceļam var paspēt izdarīt. Rēzeknē ir ļoti forši – latgalieši ir ļoti sirsnīgi un izpalīdzīgi. Tikai to labāko varu teikt.

Cik daudz tu seko līdzi teātrim ārpus sava darba? Vai ej uz izrādēm, seko līdzi kursabiedriem?

Jā, cenšos būt priekškara otrā pusē un baudīt mākslu. Nesen biju uz Jaunā Rīgas teātra izrādi “Apmānītā” (rež. Uldis Tīrons, 2019 – A. O.), kur spēlē mana kursabiedrene Marija Linarte. Var redzēt, ka mēs nemitīgi augam un attīstāmies kā personības. Man ir prieks, ka katrs darbojamies šajā profesijā un cīnāmies. Uz teātri eju, kad ir laiks. Visbiežāk tas ir Jaunais Rīgas teātris, jo sirdij vistuvākās ir tās izrādes, kas tur tiek iestudētas. Šī teātra iestudējumi liek aizdomāties, bieži vien nav viegli sagremojami, man ļoti patīk tāda tipa teātris.

Vai ir tādi režisori, ar ko tev īpaši paticis strādāt vai ar ko tu vēlētos sadarboties nākotnē?

Esmu strādājis ar daudziem režisoriem. Visvairāk man paticis sadarboties ar Ingu Tropu. Rēzeknē viņa iestudējusi divas izrādes – viena ir “Kinoteātris” (2018), otra ir izrāde bērniem “Drebošā telts” (2017), kas saņēma “Spēlmaņu nakts” nomināciju (kategorijā “Gada izrāde bērniem/ pusaudžiem” – A. O.). Iestudējuma process bija viens no jautrākajiem, kāds bijis. Arī Mārtiņš Eihe (izrāde “Divi brāļi”, 2017 – A. O.) ir ļoti daudz devis. Akadēmijas laikā patika sadarboties ar Pēteri Krilovu, Annu Eižvertiņu – mūsu meistariem. Liels paldies Annai Eižvertiņai – viņa man ir ļoti daudz ko iemācījusi. Pēteris Krilovs vairāk pa kino līniju. Ļoti patīk arī Regnārs Vaivars, bija ļoti labs mēģinājumu process, iestudējot “Kriminālās vakariņas” (vakariņas ar teatrāliem elementiem projekta "Gardēžu teātris” ietvaros – A. O.), tur bija liels komandas spēks, novācāmies čaļi – riktīga banda.

Kas ir tavas mīļākās lomas?

Tā ir sanācis, ka pēdējā loma man parasti ir vismīļākā, un liekas, ka devusi visvairāk. Pēdējā izrāde man bija “Kinoteātris” (rež. Inga Tropa, 2018 – A. O.). Šī loma man bija liels izaicinājums, jo atveidotais varonis ir pretstats man – traks džeks, kurš ekspresīvi darbojas. Tomēr šī loma izdevās.

Vai tev ir arī sapņu loma? Varbūt tā ir mainījusies laika gaitā?

Sapņu loma noteikti ir mainījusies. Kad mācījos Akadēmijā, man ļoti patika kņazs Miškins [Fjodora] Dostojevska “Idiotā”. Spēlējām fragmentus, man radās doma, ka vēlētos nospēlēt visu izrādi. Šobrīd nevaru pateikt, kas ir mana sapņu loma. Kaut kas tāds, kas noteikti nav vienkārši nospēlējams, kur ir jālauž sevi – kādu savdabīgu tēlu.

Vai tev ir sava teātra niša? Konkrēts žanrs, spēles forma, lomas?

Parasti spēlēju īpatņu lomas. Bija laba loma pie Mārtiņa Eihes izrādē “Divi brāļi”, spēlēju vecāko brāli, kuram ir autisms. Viņš [Mārtiņš Eihe] teica, ka pat dzīvē biju pieņēmis autismam raksturīgās iezīmes. Vajadzēja laiciņu, lai no tā izkāptu.

Kā tu gatavojies šādām lomām? Domāju, ne katrs zina, kas tieši ir raksturīgs, piemēram, autismam.

Lasīju grāmatas par autismu, skatījos arī dokumentālās un mākslas filmas, piemēram, “Lietus vīrs” (Rain Man, 1988), “Kas nomoka Gilbertu Greipu” (What’s Eating Gilbert Grape, 1993) – šī nav tieši par autismu, bet iesaku noskatīties, savdabīga filma.

Skats no izrādes "Divi brāļi" (2017) // Foto – Aleksandra Lebeda

Cik ilgi vidēji tiek iestudēta izrāde un cik grūti ir gatavoties tai?

Dažādi. Ir lomas, kur ir grūtāk, ir tādas, kur vieglāk. Pēdējā izrādē ieguldīju visvairāk darba. Bet mans mērķis ir katrai lomai likt arvien vairāk klāt, jo tad arī sanāk kaut kas labs.

Kādas ir tavas attiecības ar teātra kritiku? Vai tev ir svarīgs kritiķu viedoklis? Kā tas atšķiras no skatītāju viedokļa?

Bieži vien atšķiras no skatītāju viedokļa. Kritiķis skatās uz izrādi profesionāli, skatītājs nepamana tādas nianses. Kad kritiķi nāk skatīties izrādi, cenšos turpināt spēlēt tāpat kā parasti, neuzskatu, ka tāpēc jāmaina savs spēles stils. Ļoti respektēju to, ko viņi dara, jo labam kritiķim jābūt ļoti zinošam un pieredzējušam.

Vai aktieris jūt saikni ar skatītājiem?

Bieži ir tā, ka nevar pateikt, ko skatītājs domā. Pieaugušie mēdz būt ļoti kautrīgi un piezemēti, reti pauž emocijas. Bērnu izrādēs gan netiek slāpētas emocijas, un ir skaidrs – patīk vai ne. Taču ir reizes, kad var sajust un izveidot saikni arī ar pieaugušo skatītāju, tas ir patīkami.

Vai tev pašam patīk spēlēt bērnu izrādes? Vai nav tā, ka tad sanāk sevi mazāk lauzt nekā nopietnās izrādēs?

Nē, tā nav. Bērns ir visgodīgākais skatītājs. Viņam vai nu patiks, vai ne, bērni ir vislabākie kritiķi. Tieši bērnu izrādēs jābūt vēl patiesākam nekā pieaugušo izrādēs, tas prasa ļoti lielu enerģiju, tieši pēc bērnu izrādēm jūtos iztukšots gan garīgi, gan fiziski.

Kur tu redzi sevi pēc 20 gadiem? Kas ir tie mērķi, kurus vēlies sasniegt?

Filmēties labā mākslas kino, spēlēt profesionālā teātrī ar foršiem kolēģiem uz skatuves, atrast vidi, kur ir patīkami strādāt. Katram teātrim ir savs šarms, nevaru paredzēt nākotni un noteikt to, kurš [teātris] tas varētu būt, bet katrs teātris man ir īpašs. Uz skatuves, teātrī, kino laukumā – jebkur man būtu prieks spēlēt.

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"No vienas puses es Kārli apbrīnoju, no otras – uztraucos. Juzdams, ka viņam šobrīd nav tik daudz tādu darba piedāvājumu, kādus viņš gribētu un varētu pacelt, Kārlis šobrīd ļoti aktīvi ceļo – ar stopiem, viens pats ar ģitāru uz pleca. Tur vajag dūšu, un kad tad to darīs, ja ne jaunībā! Tikai – kas notiks tālāk ar profesiju? Kārlim ir brīnišķīga balss, viņš labi spēlē ģitāru, bet uz strādāšanu viņš vienmēr bijis drusciņ rēns. Bet Kārlim ir pašam sava galva uz pleciem. Es viņam novēlu mijiedarbībā ar dzīvi saprast, ko viņš vēlas un ko viņam vajag. Tā, lai arī mēs saprastu, ko viņš īsti grib no dzīves. Jo mūs tas interesē! "
 
 
 
Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Valodniecības moduļa BSP 2. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt