Emija Grigorjeva 19.03.2019

AKTIERIS RUNĀ: Lelde Dreimane

Foto no Leldes Dreimanes personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 

 

Emija Grigorjeva: Kāds bija tavs ceļš līdz aktrises profesijai?

Lelde Dreimane: Biju beigusi vidusskolu un tajā laikā strādāju modeļu aģentūrā, kas mani mērķtiecīgi sūtīja uz dažādām valstīm, lai es pelnu. To slodzi izturēju dažus gadus. Atceros, ka Stambulā, kur man bija paredzēts dzīvot trīs mēnešus, aģentūras īpašnieks sacīja: “Lelde, tev ļoti labi iet, tu mums te būsi topmodele, tev te darbi vienkārši griežas, un tev te ir jāpaliek.” Un tad jau man likās – nu, bāc, es nevaru, es nevaru dzīvot kaut kādā svešumā, kaut kur prom! Visu laiku kaut kas sauca uz mājām – gribas uz Latviju, uz Latviju, uz Latviju. Biju ar cilvēkiem visu laiku, bet vienalga jutos vientuļi. Ir jau kam patīk vientulība, bet es to nevarēju. Man vajag sajūtu, ka mani kāds dzird, sadzird un varbūt pat saprot. Lūzums bija Parīzē. Vienu vakaru iegāju Kultūras akadēmijas mājaslapā. Pilnīgi automātiski – biju pie datora, iegāju mājaslapā – viss, man ir jāmācās, man ir vajadzīgas pārmaiņas, un tad atradu dramatiskā teātra aktieru programmu. Tā bija pirmā reize, kad sastapos ar tādu profesiju kā aktieris. Man nebija ne jausmas, kā aktieri līdz tam nonāk – ka ir tāda skola, kur to visu apgūst, ka tas viss ir nopietni. Atradu Annas Eižvertiņas kursus, kas sagatavoja Kultūras akadēmijai. Atceros, kā pēkšņi no modes pasaules iekāpu telpā, kur mēs visi sēdējām aplī ar vilnas zeķēm kājās, un tagad man jāiet vidū un man saka: “Tu esi ledusskapis.” Tas man drusku norāva širmi, bet, vou, es sapratu, cik tas viss patiesībā ir interesanti! Tajā gadā bija arī uzņemšana akadēmijā. Man likās – liktenis, tam visam tā vajag notikt. Nu, labi, uzņem jau ik pa diviem gadiem (smejas), bet atceros, kā man Eižvertiņa, kad mēs stāvējām “Zirgu pasta” sētā, teica: “Nu, Lelde, kur tad tu biji ātrāk?”

Kādas bija tavas attiecības ar teātri skolas laikā?

Nebija. Par teātri zināju ļoti maz. Kad man bija padsmit gadu, ar mammu pārvācāmies uz dzīvokli centrā, un es jautāju: “Bet kāpēc tu nopirki tieši te to dzīvokli? Kāpēc ne citur?” Viņa tā skatās uz mani un saka: “Es nezinu, te blakus ir teātris.” Un tas bija Dailes teātris. (Smejas.) Viņa mani veda uz teātri, bieži teica: “Lelde, ej, ej uz teātri, ej, skaties!” Bet tad man bija citas prioritātes... Mani teātris pilnībā neinteresēja.

Mammai bija vīzija par tevi teātrī?

Tā beigās izrādījās. Es jau nezināju.

Kuras, tavuprāt, ir tās īpašības, kas ļāva ielēkt aktrises profesijā?

Tā noteikti bija mana uzņēmība. Es arī ļoti ticēju, ka mani uzņems. Tā varbūt nav īpašība, bet – gribasspēks. Es tiešām to gribēju, jutu, ka tas ir tas, ko man vajadzētu. Varbūt arī tā neapjukšana uzreiz, jo iestājeksāmenos man visādus dīvainus jautājumus uzdeva… Krilovs man saka: “Tā. Tagad dejo knaģīšu deju!” Es tur pārstresojusies domāju: “Ak, dievs, kas tā tāda par knaģīšu deju, varbūt ir tāda knaģīšu deja, kuru zina visi aktieri, visi režisori, bet es nezinu.” Es jau nevarēju teikt, ka nezinu, vienkārši sāku dejot. Matīsas kundze (Aina Matīsa, skatuves runas pedagoģe – E. G.) man jau pirmajā atlases kārtā teica: “Lelde, tev ir visi dotumi, lai tu to varētu darīt.” Parametri? Es nezinu, kā to nosaukt. Emocionalitāte man ir. Brīžiem varbūt pat jābremzē. Balss – ir. Kustēties, dejot – varu. Dziedāt – varbūt ne vienmēr ir svarīgi, bet arī to es varu. Spēt iejusties, noticēt tam, ko es uz skatuves daru, – tas arī ir svarīgi.

Tātad – gribasspēks.

Gribasspēks – jā. Tam, ka tu saskaries ar grūtībām un spēj sevi pierādīt. Akadēmijā mans ceļš nebija rozēm kaisīts. Es tiešām sāku no pašas apakšas. Pamazām, pamazām, kamēr panācu, ka manī kaut ko saskata, ka man sāk uzticēties, dot atbildīgas lomas.

Dažkārt domāju, ka vieglāk ir tiem māksliniekiem, kuriem ir kāds slavens priekštecis ģimenē.

Man šķiet, ka tas ir pat grūtāk. Var sanākt dzīvot vecāku ēnā. Bērnībā man ar mammu pārāk tuva kontakta nebija, tāpēc par savu ģimeni daudz ko nezināju, bet izrādās, ka mana vecmāmiņa bija aktrise Liepājas teātrī. Tā kā pieteicās mamma un pēc laika mammas brālis un vecmāmiņa bija vienīgais ģimenes apgādātājs, aktrises profesiju nācās nolikt malā. Viņa principā ziedojās saviem bērniem.

Bet re – tas atmaksājies.

Cerams.

Kā aktrises dotības pielieto ikdienas dzīvē?

Pirms iestājos aktieros, es biju aktrise pa dzīvi. Tagad, kad esmu aktrise teātrī, kad tas ir mans darbs, mana profesija, kaut kā neērti to izmantot dzīvē. (Smejas.)

Kāds ir bijis tavs pagaidām lielākais izaicinājums Dailes teātrī?

Patlaban strādāju pie savas izaicinājuma lomas, pie sev ļoti nozīmīga un atbildīga darba. Dailes teātrī tiek iestudēts “Kareņins” (rež. Dž. Dž. Džilindžers – E. G.). Ne gan pēc Tolstoja romāna, bet pēc Vasīlija Sigareva lugas – vairāk no Kareņina skatpunkta, kā viņš visu redz. Nu, lūk, es tur spēlēšu Annu. Tā ir loma.

Izrādes "Kareņins" (2019) publicitātes foto

Kāda ir tava ikdiena, gatavojoties pirmizrādei?

Parasti visu plānoju vakarā. Esmu pūce, kas šobrīd ir transformācijas formā un top par cīrulīti. (Smejas.) Tā kā pusdesmitos sākas mēģinājums, mostos pusastoņos, ļoti ātri sataisos un braucu uz teātri. Teātrī paņemu savu rīta kafiju, teksta eksemplāru un eju cauri tām ainām, ar kurām strādāsim mēģinājumā, – sākumā tekstuāli, pēc tam galvā izstaigāju, padomāju, īsāk sakot, daudz domāju. Tad desmitos trīsdesmit atnāk režisors ar visu savu svītu (smejas), visi sasēžas. Šobrīd (intervija notiek 13. februārī – E. G.) mums ir pats sākuma posms, tāpēc ļoti daudz analizējam, runājam un mazāk darām praktiski. Paralēli ir filmēšana seriālā, bet šobrīd režisors man ir strikti noteicis filmēšanu no savas dzīves izslēgt. Viņš vispār teica, lai tagad uz vārdu “Lelde” neatsaucos, man ir jāatsaucas uz “Anna”. Es biju to izstāstījusi citiem. Ieeju bufetē, un mūsu Baibiņa: “Labrīt, Anna! Kafiju?” (Smejas.) Tad pēc pauzes dienas vidū ir vai nu vakara mēģinājums, vai izrāde. Vēl ierēķinu laiku treniņiem piektdienās – vingrošanai, jogai. Šodien pēc mēģinājuma braukšu mājās un vienkārši mācīšos tālāk tekstu, jo tā ir ļoti daudz. Džilindžeram arī patīk, ka aktieris tekstu zina laicīgi un ļoti precīzi. Tā viņš strādā, un to es zinu, tāpēc negribu pievilt.

Vai tev ir bijusi kāda loma, kurā tu pavisam nevari iejusties?

Katrā lomā ir kaut kas tāds. Kaut vai šajā pašā Annas lomā. Tā ideja, ka viņa izstāsta Kareņinam, ka viņu vairs nemīl, ka viņa mīl Vronski. Saprotu, cik tā ir šausmīga situācija – izstāstīt vīrietim, ar kuru tu esi kopā, kur jūs esat ģimene, ka tu pēkšņi viņu vairs nemīli, esi iemīlējusies citā – nenormāli smagi. Un to tagad tiešām aci pret aci pateikt… pff... Šodien mēģinājumā tieši bija tā aina, un man, protams, sākās panika, histērija un asaras, un režisors saka: “Nē! Tev ir asi viņam jāsaka! Asi!” Redzi, es kā Lelde saprotu, cik tas ir nežēlīgi, un man arī rodas atbilstošas emocijas, bet režisors prasa asi, bezmaz vai auksti, un man tas sevī tagad ir jāliek iekšā. Jāpabīda Lelde malā. Un tā jau ir Anna, ko Džilindžers redz. Mana Anna varbūt ir tāda, bet režisors redz tādu, un man ir jāstrādā, kā režisors grib.

Vai kompromiss lomas veidošanā nav iespējams? Mazliet tavas Annas un mazliet Džilindžera Annas…

Jā, kompromisu var panākt. Ja viņš redzēs to, ka mana Anna organiski iekļaujas, ka viņa nekaitina režisoru, tad arī var panākt kompromisu. Jābūt gudrai un pacietīgai.

Annas gadījumā tava pieredze tiecas veidot lomu, bet – vai var būt otrādi?

 Jā, protams, tā notiek. Gandrīz ar katru lomu – iziet caur mani un manī paliek. Pēkšņi mana varone paver man jaunu skatpunktu! Tur ir mijiedarbība. Tas tiešām ir interesanti, kā aktieris kā cilvēks satiekas ar savu lomu. Teksts – tie jau nav tikai burtiņi. Apakšā ir daudz vairāk, un, kad to ieliec sevī – sākumā iemācies tekstu, tad pievieno asociācijas –, tas viss caur tevi kaut kā strādā. Tas ir baigi mistiski. Man arī diezgan bieži ir tā, ka tas, ko es spēlēju, pēc tam notiek ar mani dzīvē.

Tavas lomas tevi sagatavo dzīvei.

Jā, varbūt.

Ja būtu teikums: “Bez … nav teātra”.

Bez dzīves nav teātra.

Tu minēji vingrošanu un jogu, kas vēl tevi interesē ārpus teātra?

Mani interesē dziedāšana, vokālās prasmes attīstīšana. Kādreiz ar dziedāšanu galīgi nebiju uz “tu”. Stājoties akadēmijā, man arī ne pārāk labi sanāca. Man vēl prasīja, vai esmu labi izgulējusies, vai gadījumā neesmu nogurusi. (Smejas.) Domāju: “Ak dievs, vai tiešām tik slikti?” Bija trīs kastītes – dziedošie, mazliet dziedošie un vispār nedziedošie. Pirmo gadu biju iemesta kastītē, kurā ir nedziedātāji. Otrajā gadā mani uzteica Edmunds Freibergs. Viņš sacīja: “Nu, redzi, Lelde, tu esi atradusi tembru, kurā var dziedāt, var pat klausīties.” Tad trešajā gadā mums bija krievu romances, un manī kaut kas atvērās vaļā – dziedamā balss pēkšņi atvērās. Eksāmenu skatījās [Anita] Garanča, sēdēja galvu nodūrusi, neskatījās uz mani, bet, kad sāku dziedāt, viņa pacēla acis. Nodziedāju veiksmīgi. Man paveicās, ka eksāmenu skatījās operdziedātājs Ikars Samardžijevs. Viņš mani ievēroja un sacīja: “Tā, Lelde, tev jānāk pie manis trenēties dziedāt.” Es aizgāju un tā eju jau gadiem.

Šīgada februārī Latvijas Universitātes rīkotajā konferencē par teātra teorijas un prakses attiecībām kritiķe Silvija Radzobe sacīja: “Ir mākslas radītāji un vērtētāji, un tur paveras bezdibenis.” Kāds ir tavs viedoklis – kādām būtu vai nebūtu jāveidojas attiecībām starp aktieri un kritiķi?

Tad, kad mēs izkāpjam no mētelīšiem, mēs taču esam cilvēki! Un kāpēc lai cilvēki nerunātu? Katrs dara savu darbu – aktieris uz skatuves, kritiķis – zālē, pēc tam uz papīra. Mēs, protams, pēc tam palasām. (Smejas.) Bet pazīt vienam otru, runāt savā starpā – kāpēc ne?

Skats no izrādes "Alvas sieviete" (2019) // Foto – Artūrs Pavlovs

Kādi ir svarīgākie pieturas punkti līdzšinējā karjerā – režisori, lomas?

Viss sagataves process Kultūras akadēmijā ar Edmundu Freibergu, Annu Eižvertiņu, Pēteri Krilovu, arī ar Indru Rogu nedaudz pastrādājām. Kopš ienākšanas Dailes teātrī vislielākā pieredze man ir ar Džilindžeru, jo esmu teju katrā viņa iestudējumā. Tikko man bija iespēja pastrādāt ar Rēziju Kalniņu – cik tas bija forši! Tāpēc, ka viņa ir aktrise un zina, kā mēs, aktieri, jūtamies, un tā bija cita pieeja. Viņa runā ar mums. Es nesaku, ka Džilindžers nerunā, viņš arī runā, bet Rēzija… viņa pie tam ir sieviete! Un ar to jau daudz kas ir pateikts. Tas bija ļoti vērtīgi, ceru un ticu, ka kopā strādāsim vēl. Arī rezultāts, cik noprotu, ir izdevies.

Kāds ir tavs sapņu režisors un sapņu loma?

Sapņu režisors varētu būt tāds, kurš mani sajūt kā aktrisi. Esmu puķe, un viņš man lej ūdeni, un es augu un plaukstu, nevis sakņu ārdītājs un rušinātājs. Sapņu loma… (Ilgi domā.) Grūti uz šo jautājumu atbildēt. Agrāk sacīju, ka katra loma ir sapņu loma, bet tā nav. Nu, šeit daudzpunktes. (Smejas.)

Kā tu redzi sevi teātrī pēc divdesmit gadiem?

Es eju smaidīga, raitā solī un atveru teātra durvis...

Kādam jābūt teātrim? Vai skatītājam jānāk atslēgties vai domāt?

Man patīk no visa pa bišķiņam. Ir jābūt izrādēm, kur tu nāc un vienkārši atslēdzies (smejas), es domāju – nāc un baudi, lieki nedomā. Bet vajag arī tādas, kas rosina domāt – par sabiedrību, aktuāliem jautājumiem. Vajag arī eksperimentālās izrādes. Vajag no visa. Lai teātris ir kā krāšņs puķu pušķis! Jo kāpēc tad cilvēki nāk uz teātri? Teātrī ir mistiska mijiedarbība starp skatītāju un aktieri. Mēs visi savā veidā sasinhronizējamies kopā. Teātris ir dzīva enerģija. Kad izejam no teātra, zinām, ka tas atrodas Brīvības ielā 75 un ka tā ir vienkārši ēka, bet, kad esam iekšā, tur ir kaut kas grūti izstāstāms. Tas jājūt.

Vai tu kā aktrise jūti zāli? Kā tas notiek un kā ietekmē tavu darbu konkrētajā izrādē?

Es ļoti jūtu. Arī aiz visas savas ceturtās sienas jūtu! Lielos vilcienos tas manu spēli neietekmē – galvenais neatļaut skatītājam paņemt sevi pavadā. Mēs tāpat starpbrīdī pārspriežam: “Nu, kāda šodien publika?” “Nu, tāda un šitāda.” (Smejas.)

Ja varētu izvēlēties tikai vienu – tu filmētos vai spēlētu teātri?

Es negribētu tikai vienu vai otru. Mans ideālais variants: pa vasaru filmēties un pa sezonu – teātrī. Tā šobrīd ir arī reāla opcija.

Tu esi darbaholiķe?

Esmu. Bija posms, kad pametu modeles karjeru un gaidīju studiju sākumu aktieros. Es jūdzos nost, neko nedarot, pat sāku rakstīt dzeju. Tādu pilnīgi šizīgu dzeju. Pēc tam lasīju un domāju: “Šis ir jāsadedzina.” (Smejas.)

Vai tev ir īpaši tuva teātra niša?

Reālpsiholoģiskais teātris ir manējais. Man ir ļoti grūti iet caur formu. Es pagaidām varu tikai caur sevi.

Tava pirmā galvenā loma bija izrādē “Bonija un Klaids” (rež. Mārtiņš Eihe, 2016 – E. G.). Vai vari pastāstīt par šo pieredzi?

Pirmajā sezonā pirmā galvenā loma ar otru jauno aktieri Mārtiņu Upenieku. Satikāmies ar režisoru, kurš bija tādā privātās vai profesionālās dzīves posmā, ka teica – saprot, ka šīs ir mūsu pirmās galvenās lomas, bet tas viņam nav primāri. Viņam primāra ir viņa ideja. Viņš ļoti eksperimentēja. Pats bija scenogrāfs un kostīmu mākslinieks, beigās jau pati arī biju kostīmu māksliniece. (Smejas.) Man bija šoks. Esmu romantiska būtne, biju iztēlojusies – Bonija un Klaids… nu tik būs! Romantika, mīlestība, kaislība, sāpes – letāli, bet līdz galam kopā! Kad saskāros ar realitāti – divi nesaderīgi cilvēki spiesti bēguļot kopā – viens mīl, otrs sen jau nemīl. Bija diezgan sarežģīti atrasties šajā situācijā. Īpaši, ņemot vērā dažādas fiziskās izpausmes – tas bija īsts Nežēlības teātris. Negribu gausties, bet fiziski mēs viens otru ļoti ietekmējām. Tur pazuda robeža starp teātri un realitāti, sāku justies kā tāds cirka dzīvnieks, uz kuru atnākuši paskatīties. Tas bija diezgan ekstrēmi. Daudz iedvesmojāmies no performanču mākslinieces Marinas Abramovičas. No izrādes mēģinājumiem man uz ceļa palikusi brutāla rēta. Tas ir apliecinājums tam, ka tāda izrāde ir notikusi. Tajā laikā man nedaudz sāka brukt ilūzijas par teātri. Sāku skatīties citādi.

Nevienā brīdī nebija domas, ka negribi turpināt spēlēt?

Pēc pirmās tikšanās ar režisoru bija doma, ka negribu to darīt. Bet tad sapratu, ka nevaru nedarīt, jo tā ir mana pirmā sezona teātrī, mana pirmā galvenā loma. Un man ir jādara – man vienkārši ir jādara. Tie apstākļi bija tik savdabīgi… Tas ir režisors, kam tā ir jau kurā izrāde, bet man tā bija pirmā galvenā loma Dailes teātrī – es to gribēju īpašu. Tas ir tas, kas tev iekšā ir un kas nekur nekad nepazudīs – tava pirmā lielā loma…

Tu minēji Nežēlības teātri.

Jā. Piemēram, režisors pieprasa bļaušanu. Bļaujiet viens uz otru! Nu, kliedziet! Okei, Mārtiņš [Upenieks] atdevīgi kliedz. Es pirmajā reizē arī atdevīgi kliedzu. Pēc mēģinājuma man nav balss – kad bļauj uz balss saitēm, tu viņas nobrēc. Elementāra fizioloģija. Bet tas bija tas, ko režisors gribēja – brutāli un pa riktīgo. Man pēc tam vakarā ir jāspēlē “Žannā d’Arkā” (rež. Dž. Dž. Džilindžers, 2016 – E. G.). Neliela loma, bet ar vokālajām partijām – augšā solo jāizdzied un vēl apakšiņas. Mazi fragmentiņi, bet atbildīgi – izrādes sākums. Es nevaru padziedāt, jo man balss ir nokliegta rīta mēģinājumā. Vispār nesaprotu, kā nodziedāju. Nākamajā mēģinājumā eju runāt ar režisoru: “Klau, varbūt es bļauju, bet saudzīgāk, ne tā, ka asinsvadi spiežas pa kaklu un asaras sprāgst.” Viņš: “Nē, vajag pa riktīgo.” Viens man no rīta prasa pa īstam kliegt, otrs vakarā pa īstam dziedāt. Un tad kur es esmu? Bezdibenī. Šausmīgi sarežģīti. Aktiera darbs ir kā aisbergs – kas tik tur nav tai zemūdens daļā, kuru skatītājs neredz.

Skats no izrādes "Bonija un Klaids" (2016) // Foto – Daina Geidmane

Un tad kāds tev pasaka, ka teātris jau nav darbs.

“Ak, aktrise – nu, tas jau nav darbs!” (Smejas.) Kā – nav darbs? Tas ir nereāls darbs! Mēs te strādājam vaiga sviedros! Tā ir disciplīna! Tas ir viss! Tas smeldz, bet es saprotu, ka cilvēki nevar to iztēloties. Viņi dara kaut ko citu. Es varbūt nevaru iztēloties, kā viņiem ir. Es šo visu stāstu, lai jaunās aktrises, kuras tiešām grib būt aktrises, nevis maina domas, bet lai saprot, uz ko un uz kurieni viņas iet. Ja viņas tiešām joprojām grib būt aktrises – ar to būs jāsadzīvo. Tā ir realitāte. Kad saskaries ar realitāti, sāc saprast, cik tas viss ir nopietni un smagi.

Tieši tev tas varbūt palīdzēja – ka nezināji, uz ko ej.

Piekrītu, bet domāju – jebkurā gadījumā, pat, ja zinātu, kā būs, es ietu un darītu. Tu jūti – tevi grūž tajā virzienā.

Vai tu mēdz skatīties uz sevi seriālā “Viņas melo labāk”?

Sākumā tā darīju – skatījos, analizēju, domāju, kā varēju te labāk izdarīt un kā šeit... Bet tagad vienkārši nav tam laika. Kad esmu uz laukuma, sakoncentrējos, mēģinu maksimāli izdarīt vislabāko. Režisors (Sigits Račkis no Lietuvas – E. G.) ir prasīgs – viņš neizlaidīs cauri sliktu kadru.

Vai bieži gadās kādam uz ielas sniegt autogrāfu?

Jā, un es nekad neatsaku. Man tas šķiet forši. Mazajām meitenēm pašlaik ļoti svarīgi ir nofotografēties, obligāti ielikt Instagram, tā viņām ir izdevusies diena – tā arī raksta bildes aprakstā. Man patīk. Ja tiešām, satiekot mani, viņām diena ir izdevusies, tas ir superīgi, jo arī mana diena līdz ar to kļūst saulaināka.

Ja man patīk izrāde, es uzskatu par pienākumu aplaudējot celties kājās, pat ja zālē esmu tāda vienīgā. Cik daudz tas nozīmē aktierim?

Ja kaut vienu cilvēku uzrunā – kaut vienu! –, tad jau ir vērts. Mēs taču jūs redzam! Citreiz gan mēs iejokojam: “Mums šodien publika piecēlās kājās… devās jau ārā no zāles pēc mēteļiem.” (Smejas.) Tāpēc, ka redzi, viņi jau ir pārslēgušies tālāk, viņi nav izrādes varā. Ja skatītāji ir izrādes varā, tad izrāde beidzas, un zālē ir tas īpašais klusums, un tikai tad sākas aplausi. Bet tur visam kopā jānostrādā – materiālam, aktierim, gaismām, skaņām. Visiem zobratiņiem jāsaslēdzas.

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Latviešu teātrī ne reti ir gadījumi, ka aktieri vērtē pēc viņa izskata. Lelde ir nenoliedzami skaista, bet visi uztver tikai to – redz smuku bildi. Trīs gadus neauglīgi turēt teātrī labu aktrisi – tas ir akmentiņš Džilindžera dārziņā. To, ka Lelde ir spējīga, pierādīja kaut vai tas, kā viņa pēc diviem mēģinājumiem ielēca Andreja Žagara “Trīs māsās” Mašas lomā. Viņa izturēja šo pārbaudījumu. Tā kā dodiet taču viņai beidzot kaut ko kārtīgu nospēlēt! Man jāatvainojas Dailes teātrim, bet tur šobrīd nerūpējas par trupas izaugsmi. Es ar Leldi esmu strādājusi četrus studiju gadus un zinu, ko viņa var, un viņa var ļoti daudz. Leldei es novēlu, lai aiz viņas skaistuma ierauga arī viņas talantu. Lai viņas izdodas Dailē sagaidīt radošo laimi – viņai vajag dot darbu un daudz no viņas prasīt."
 
 
Šeit Leldes Dreimanes profils Dailes teātra mājaslapā. 
 
Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa BSP 2. kursa studente
 
Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt