Leons Leščinskis 27.03.2019

Leļļu meistars

Foto – Edgars Pohevičs

Jau pašā sākumā ir svarīgi saprast – izrāde ir režisora radīta pasaule. Aktieris tajā tikai ienāk un mēģina realizēties. Protams, abas profesijas ir savstarpēji atkarīgas un saistītas. Arī režisors nevar bez aktiera, tomēr pasaule, kurā notiek šī sadarbība – līdz ar to arī tās noteikumi – ir viņējie. Pat ja ir bijuši gadījumi, kuros pats režisors ir arī aktieris, tie ir tikai izņēmumi, kas apstiprina likumsakarību, – ir režisors, kurš veido izrādi, un aktieri, kas tajā piedalās. Bet, manuprāt, aktiera profesija ir simtreiz labāka. Pats esmu iestudējis dažas izrādes un piedzīvojis to sajūtu, kad pirmizrādē sēdi zālē un saproti, ka neko vairs nevari mainīt. Leļļu meistara sajūta. Dzīvību esi iepūtis, cik nu katru reizi tas izdevies, un viss – tavs laiks ir beidzies. Izrāde ir sākusi dzīvot, un no viņa vairs nekas nav atkarīgs.

Tāpēc, jau sākot mēģinājumu procesu, režisoram jābūt pilnīgai skaidrībai par to, kāpēc viņš ir izvēlējies šo materiālu un ko vēlas panākt. Precīzi jāzina, ko viņš grib. Sākot ar galīgi prastām lietām un beidzot ar garīgām kategorijām. Un ideālā variantā aktierim tam ir jāpakļaujas bez nosacījumiem. Nepakļauties režisoram ir tas pats, kas aizlidot uz Marsu un brīdī, kad visi dodas ārā skafandros, paziņot – man šķiet, ka jārīkojas citādāk, es spēšu elpot arī pats saviem spēkiem. Tā tas nenotiek.

Es kā aktieris elpoju gaisu, ko režisors man dod. Tāpēc man iekšēji jāattaisno viņa darbības pat tad, ja tām sākotnēji nepiekrītu. Vismaz es nemāku citādāk. Gribi vai negribi, izrādes mēģinājumu procesā režisors ir otrais aiz Dieva.

Cits jautājums – kas ar aktieri tobrīd notiek un ko tas viņam prasa. Mēģinājumu process noteikti būs patīkamāks, ja ir vienota humora izjūta. Nav nekā briesmīgāka par režisoru, kurš izstāsta anekdoti, domājot, ka viss ansamblis apgulsies no smiekliem, bet iestājas klusums. Vai otrādi. Mēģinājumu process var būt ļoti dažāds. Lielākoties katru var raksturot ar vienu vai dažiem vārdiem – jautrs, smags.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka režisora kvalitāti nosaka viņa pēdējais iestudējums. Bet tajā pašā laikā es nekad nebūšu galēji dusmīgs uz Džilindžeru, jo viņš ir tas pats Džilis, kurš taisīja “Hananu”. Mums ir vēsture. Savukārt, ja atbrauc režisors, ar kuru iepriekš neesmu strādājis, un izrāde neizdodas, mans sajūtas par šo režisoru būs citādākas. Kopēja vēsture ir ļoti būtiska. Attiecības paliek, mēs visi esam tikai cilvēki.

Tāpēc, kad repertuārteātrī ierodas viesrežisors, jebkurā gadījumā zināms laiks jātērē savstarpējai saprašanai un uzzināšanai. Katram no mums ir sava valoda, kurā runājam. Metodes, ar kurām Latvijā režisori strādā un cenšas panākt rezultātu, kopumā, protams, ir līdzīgas. Jāņem vērā, ka joprojām dzīvojam krievu skolas ietvaros. Bet ir nianses, jaunas vēsmas, pat ja brīdī, kad esi nostrādājis jau 30 gadus, tās reizēm vairs neliekas tik jaunas. Taču tikpat svarīgas, ja ne pat svarīgākas par tehniku, ir režisora cilvēciskās īpašības. Viņam jābūt gudram. Režisors nevar būt idiots. Nevar būt sevī iemīlējies. Aktieriem tieši pretēji – tieksmei patikt ir jābūt gēnos, arī spējai visu laiku koncentrēties uz savām jūtām, viegli uzbudināmam cilvēkam. Režisors atbrauc pie 30 tādiem uz sevi vērstiem indivīdiem, un viņam jāspēj no tiem izveidot vienots izrādes ansamblis.

Agnese Jēkabsone un Leons Leščinskis LT izrādē "Zilā istaba" (rež. R.Vaivars, 2018) // Foto – Ziedonis Safronovs

Labs teātris ir individualitāšu kopums. Mums jābūt dažādiem. Tajā pašā laikā jāspēj strādāt uz vienu mērķi. Bet, lai tā notiktu, ir jābūt vienam cilvēkam, kuram mēs uzticamies un, ja tas neizdodas, pakļaujamies.

Demokrātija un vienlīdzība pēc būtības teātrī nav iespējama. Katrs mēs esam atbildīgs par savu lietu, bet režisoram jāuzņemas atbildība par visu izrādi. Pastāv noteikta hierarhija, kurā režisors stāv augstāk par aktieri.

Entonijs Hopkinss uz jautājumu, kā viņš spēj pārdzīvot neizdevušos lomu, esot atbildējis: “Ja pienāktu situācija, ka pasaulē pazustu visi ķirurgi vai elektriķi, sekas būtu traģiskas. Ja pazustu aktieri, kas mainītos pasaulē?”

Mēs piešķiram pārāk lielu nozīmi tam, ar ko nodarbojamies. Dzīve ir daudz biezāka un interesantāka. Teātris ir nenormāli interesanta, nenormāli svarīga lieta, bet tā ir tikai viena no dzīves sastāvdaļām. Ir ārkārtīgi svarīgi spēt abstrahēties no tās stikla burkas, norobežotās teritorijas, kurā dzīvojam, domājot par savas pasaules nozīmību, un spēt novērtēt to, kāda ir īstenība. Kas patiesībā notiek sabiedrībā, kas tiešām ir svarīgi. Tā arī ir režisora atbildība – redzēt laukumu un vienlaikus to uztvert ārkārtīgi detalizēti. Jo teātrim ir jābūt tādam, kāda ir dzīve un cilvēki apkārt šai iedomātajai pasaulei. Ja teātris vēl pastāv, tas ir tās dzīvības dēļ, kas mēģinājumu procesā rodas. Un pret to ir jāizturas nopietni. Tikpat nopietni kā pret bērna dzimšanu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt