Kristiāna Tīlika 28.03.2019

REDAKCIJAS SLEJA: Raganu medības Lietuvā

Foto no personīgā arhīva

Lietuviešu rakstnieks Marjus Ivaškevičs Latvijā galvenokārt pazīstams kā dramaturgs, pateicoties trim iestudējumiem Latvijas teātros – “Kaimiņš” un “Tuvā pilsēta” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Izraidītie” Dailes teātrī. Taču Lietuvas kultūrtelpā viņš 90. gadu beigās debitēja kā prozas autors. Sākotnējie darbi (noveļu krājums “Kam bērnus” (Kam vaikų) un romāns “Vēsture iz mākoņa” (Istorija iš debesies) izpelnījās kritiķu un lasītāju interesi, taču neizraisīja spēju sabiedrības sašūpošanos, lai gan šajos darbos (jo īpaši noveļu krājumā) jaunā un ironiskā gaismā tika uzlūkoti dažādi ar Lietuvas vēsturi saistīti mīti un stereotipi. Domāju, daudzi būs dzirdējuši par “no jūras līdz jūrai” Lietuvas Dižkunigaitijas pastāvēšanas laiku. Tomēr 2002. gadā iznākušais romāns “Zaļi” (Žali) tādu remdenu reakciju nesagaidīja. Romāns vēsta par lietuviešu nacionālpartizāniem, kas cīnījušies laikā pēc Otrā pasaules kara. Ivaškevičs romānā deheroizē partizānus, rādot viņus kara nogurušus, brīžiem arī kā nodevīgus, gļēvulīgus cilvēkus, kuru cīņa kļuvusi bezjēdzīga; izvērsti tiek tēloti arī partizānu sadzīves apstākļi, savstarpējie konflikti. Turklāt Ivaškevičs izvēlējies savas grāmatas varoņus dēvēt attiecīgo prototipu īstajos vārdos, piemēram, “Zaļi” galvenā varoņa prototips ir lietuviešu nacionālpartizāns Jons Žemaitis (Jonas Žemaitis), kurš uzskatāms par lietuviešu partizānu kustības galveno figūru. Kad grāmata iznāca, Marjus Ivaškevičs uzsvēra, ka šī Lietuvas sabiedrībā ir piemirsta tēma un viņš vēlējies par to atgādināt, kā arī atklāt to jaunā gaismā – novērsties no nacionālpartizānu celšanas uz pjedestāla un pievērsties cilvēka psiholoģijai un arī iekšējām, ne vien ārējām cīņām, ar kurām jāsaskaras, atrodoties bunkurā un mežā un ar katru dienu arvien straujāk sabrūkot ilūzijām par iespējamo uzvaru cīņā. 2002. gadā īpaši presē tika daudz diskutēts par šo Ivaškeviča pozīciju.

Varētu šķist – kāpēc par to vērts runāt šodien, 2019. gadā, ja vien grāmata 2018. gadā nebūtu izdota atkārtoti un vētra, kas sacēlās ap to, nebūtu krietni vien postošāka par iepriekšējo.

Pēc grāmatas atkārtotā izdevuma parādīšanās patriotiski noskaņotas Lietuvas organizācijas vērsās pret autoru, pieprasot Lietuvas Kultūras ministrijai neapbalvot Marju Ivaškeviču ar Nacionālo prēmiju, kas viņam piešķirta 2018. gadā. Šīs organizācijas vienotā iesniegumā vērsās pie Kultūras ministrijas, pamatojot prasību ar to, ka Ivaškevičs savā darbā ir nomelnojis nacionālpartizānus: “Partizāni cīnījās par tautas brīvību, bet visai augstprātīgs XXI gadsimta rakstnieks viņu sāpīgo drāmu un nāves vieglprātīgi noniecinājis savā ironiskajā un bezatbildīgajā romānā. Bez šaubām, brīvā Lietuvā visiem ir tiesības uz savu viedokli noteiktos jautājumus. Diemžēl M. Ivaškeviča viedoklis bija spļāviens sejā mūsu tautas vēsturei.” [i]

Pēc šī iesnieguma parādīšanās Lietuvas sabiedrība sašķēlās divās daļās – vieni metās aizstāvēt rakstnieka vārda brīvību, savukārt citi pievienojās iesnieguma autoru pozīcijai un nopēla romānu, internetā pat parādījās komentāri no cilvēkiem, kas atzina, ka darbu lasīt negrasās, bet nosoda autoru tik un tā. Lietuvas Rakstnieku savienība Ivaškeviču aizstāvēja, un pats autors tikai aicināts sniegt daudzas intervijas. Jāatzīmē, ka vairākas no šīm intervijām tikai uzkurināja uguni, piemēram, šādi autors izteicies intervijā portālam Lietuvos Žinios:  “Vēsture nav ticība, tā ir zinātne. Tādēļ par vēsturi ir nemitīgi jādomā, tā ir jādekonstruē un no jauna jākonstruē. Tādu skatījumu neesmu izdomājis es, vēstures pārdomāšanas process ilgst nepārtraukti. (..) Es nepieļaušu, ka kāda radikāla sabiedrības daļa cenzētu un aizliegtu manas grāmatas. Neatdošu viņiem Lietuvu, ja nu vienīgi mani fiziski iznīcinātu.” [ii]

Citās intervijās Marjus Ivaškevičs ne vien skāra partizānu tēmu, bet arī pauda konkrētu nostāju vairākos citos jautājumos – piemēram, uzsverot Lietuvas un lietuviešu atbildību pieminēt un neaizmirst Lietuvā holokausta laikā nogalinātos ebrejus. [iii] Ar šo visu, protams, epopeja nebeidzās ­– Marjus Ivaškevičs tika izsaukts uz Viļņas apriņķa policiju savu intervijās pausto iespējami pretvalstisko uzskatu dēļ. Parādījās arī interneta vietne “Tēvzemes ienaidnieki – Nāve Marjum Ivaškevičam”, kurā cilvēki tikai aicināt veidot tēvzemes ienaidnieku un viņu nodarījumu sarakstu.

Ko no šī visa secināt? Vai vārda brīvība Lietuvā patiešām ir atļauta tikai tiktāl, ciktāl tā saskan ar lielo naratīvu, vai arī šis ir tikai viens atsevišķs gadījums, kas neliecina par likumsakarību?

Grūti viennozīmīgi un redakcijas slejas formātā pateikt, tomēr tas noteikti man personīgi lika brīžiem nepatīkamā pārsteigumā nodrebēt par viedokļu kategoriskumu, uzdevumu un prasību izvirzīšanu literatūrai un rakstniekiem. Marjus Ivaškevičs šobrīd noteiktai Lietuvai sabiedrības daļai ir kļuvis par tautas ienaidnieku, un tas tomēr šķiet prātam neaptverami.

Marjus Ivaškevičs // Foto – Domants Pips

Neaizmirsīsim, ka iespējams vilkt paralēles arī ar situāciju Krievijā un tepat Latvijā – jau ilgstoši krievu režisors Kirils Serebreņņikovs tiek vajāts un apsūdzēts krāpnieciskā darbībā, kas vāji maskē Krievijas varas iestāžu centienus apspiest režisora vārda brīvību un neatbilstošo politisko uzskatu paušanu. Likumsakarīgi, ka viens no Kirila Serebreņņikova tuvākajiem draugiem un lielākajiem aizstāvjiem ir tieši Marjus Ivaškevičs, kurš Lietuvas presē daudz izteicies šajā jautājumā. Latvijā līdz šim šāda mēroga precedentus neesam piedzīvojuši, tomēr vērts pieminēt režisora Viestura Kairiša iestudējumu “Baltiešu gredzens” Nacionālajā teātrī. Līdzīgi kā Ivaškevičs, režisors vēlējās aktualizēt piemirstu tēmu – vācbaltieši Latvijā –, turklāt darīja to nevis no latviešu, bet gan no pašu vācbaltiešu skatpunkta, kas arīdzan izraisīja viļņošanos Latvijas sabiedrībā. Uzskatu, ka ir svarīgi, ka māksla izgaismo dažādas piemirstas vai noteiktiem priekšstatiem aizklātas vēstures lappuses un līdz ar to rada pamatu diskusijām sabiedrībā. Tomēr dažkārt samaksa par to var būt pat ļoti augsta.

 


[iii]  Šeit un šeit iespējams izlasīt Marjus Ivaškeviča viedokļrakstus krievu valodā, kas publicēti vēl pirms šī skandāla izcelšanās.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt