Agnese Linka 04.04.2019

AKTIERIS RUNĀ: Marija Linarte

Foto – Jānis Deinats

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 

 

Agnese Linka: Mazi puiši lielākoties grib lidot kosmosā vai dzēst ugunsgrēkus, bet daudzas jo daudzas mazas meitenes sapņo kļūt par aktrisēm. Par ko sapņoja mazā Marija?

Marija Linarte: Mazā Marija gribēja būt veterinārārste, dziedātāja un vēl viss kaut kas, bet nekad – aktrise. Gribēju studēt medicīnu, bet vidusskolā viss saslēdzās citādi. Tas bija spontāns lēmums, pieņemts vienas dienas laikā, ieteikums no vidusskolas literatūras skolotājas.

Kas bija tas, ko literatūras skolotāja pamanīja?

Viņa teica – ja es kļūšu par ārstu, visdrīzāk atstāšu kādam vēderā šķēres. Viņa gribēja izglābt cilvēkus. (Smejas.) Kaut gan man pašai šķiet, ka es būtu bijusi ļoti laba mediķe. Bērnībā gāju mūzikas skolā, tad arī mūzikas vidusskolā, un bija plānots doties tālāk uz Mūzikas akadēmiju. Mākslas pasaule man nebija sveša, bet pazinu to no cita rakursa. Par teātri nezināju neko, nevarētu arī teikt, ka sevišķi interesējos. Biju vairāk apmeklējusi operu. Mācījos spēlēt kokli, un tas būtu bijis tas, ko būtu darījusi.

Kāds bija iestājeksāmenu process?

Atceros, ka man aizrādīja par pīrsingiem, kas man tolaik bija. Atceros arī, ka tas man uzreiz lika saprast, ka šī skola būs pārbaudījums. Visi bija pārstresojušies līdz neprātam. Man arī bija satraukums, bet īsti nezināju, ko tas viss nozīmē, un gāju ar brīvāku sajūtu. Atceros vainas apziņu – ka ir cilvēki, kuri no sirds grib tikt aktieros, tiešām interesējas par to un ir nenormāli strādājuši. Šķita – es taču neko īsti neesmu izdarījusi, kāpēc tieku tālāk? Protams, atceros bailes, bet pamazām iestājeksāmenos sapratu, ka varbūt tas ir tas, ko varētu darīt. Protams, šobrīd esmu ārkārtīgi pateicīga par to, ka esmu nokļuvusi tieši šajā profesijā.

Kāda sajūta ir pēc tam, kad esi uzņemts?

Forši, protams! Ja tevi izvēlas starp vairākiem citiem cilvēkiem, tas tavam ego ir ļoti patīkami. Bet tajā mirklī līdz galam nesapratu, ko tas nozīmē. Paldies Dievam, ka nebiju viena pati, iestājās arī mana klasesbiedrene Agnese Cīrule. Tas bija balsts, ka esam kopā, neesam vienas pašas.

Kā var raksturot studiju procesu?

To gan atcerēšos visu dzīvi. Tā bija gaļas mašīna, ļoti nepieciešama, vitāli svarīga, bet gaļas mašīna. Mūzikas skolā mums valdīja diktatūra – mācījos Jūrmalas Mūzikas vidusskolā, tur bija uzstādīta ļoti augsta latiņa. Viss laiks jāvelta tikai tam, lai spēlētu. Man šķita, ka es no tās diktatūras paslēpšos, bet nonācu vēl skarbākā. Tomēr, neskatoties ne uz ko, šo laiku es nemainītu ne pret vienu citu lietu pasaulē.

tas notika?

Tieši šodien izlasīju kursabiedrenes Ances Strazdas interviju šajā rubrikā. Kā viņa atļāvusies par to runāt… Mēs, piemēram, tikām sadalīti glītajos un neglītajos, talantīgajos un netalantīgajos. Katru eksāmenu pasniedzēji noskatās, pusotru divas stundas apspriežas, tad nosēdina mūs un sākas dīrāšana. Katrs jau to laiku atceras pilnīgi citādi. Domāju, katram no kursabiedriem tā bijusi pilnīga cita pieredze. Es biju atskabargaināka, jaunākā kursā un vismazāk no visiem sapratu, ko nozīmē šīs studijas, varbūt arī tāpēc tik ļoti sāpīgi to uztvēru – tomēr pārsvarā jau biju priecīga. Studijas aktieros ir kā milzīgs sevis izprašanas process. Tajā ir kaut kas nīčisks. Atsakoties no visa, kas tev ir bijis, un radot jaunas vērtības, tev parādās pilnīgi cita, iepriekš neapzināta pasaule. Man gan radās milzīgi kompleksi. Visu laiku domāju – ja tas būtu darīts citādi, vai manas izdzīvošanas spējas būtu tik lielas? Nezinu, es tiešām nezinu. Vai ir pareizi tā, kā ir šobrīd? Ir arī daudz komplimentu, pasaka daudz laba, bet vairāk pierodi pie tā, ka esi nekas. Noveicās ar to, ka mēs tiešām bijām foršs kurss. Pēdējā laikā vispār daudz cauri galvai esmu malusi studiju laiku un tagad jau noteikti saprotu, ka kursa vadītāja Anna Eižvertiņa bija atradusi metodi, kā ar mani strādāt – lai es iemācītos cīnīties un nepadoties.

Kas ir tas, ko pasniedzēji jums ir devuši?

Tas ir pamats, kas ielikts. Vispār jau ļoti daudz ko, ne tikai aktieriskā ziņā. Mums pamatā bija četri aktiermeistarības pasniedzēji – Edmunds Freibergs, Anna Eižvertiņa, Pēteris Krilovs un Anita Sproģe. Viņi mūs mīcīja no visām pusēm. Tas, kas mums simtprocentīgi ielikts, ir domas pamats, darbības pamats. Kas tu esi, ko tu gribi, kā tu to panāksi? Pamatfunkcijas, uz kā var būvēt augšu. Ar to strādāja visu laiku un nekad neļāva izlavierēt cauri paviršībā. Piemēram, Anna Eižvertiņa ir izskolojusi lielāko daļu Latvijas aktieru. Ja ir saujiņa, kam tas nav ticis, – ļoti žēl. Tajā mirklī mēs to nesapratām, bet tieši uz tiem pamatiem, kādus viņa, Pēteris un Edmunds ir mums ielikuši, var būvēt visu pārējo. Pasniedzēji, it sevišķi Anna, ir mūs audzinājuši gluži kā savus bērnus. Jā, varbūt bija tās lielās runāšanas par to, kas ir labi, kas ir slikti izdarīts, tomēr pasniedzēji par mums rūpējās – tik tiešām rūpējās ne tikai kā par studentiem, bet kā par cilvēkiem. Tāpēc, lai cik daudz slikta nebūtu dzirdējusi skolas laikā, tas noteikti izlīdzinās ar labo. Tagad es to saprotu. Studiju laikā, protams, bija grūti, ja mani kaut kur nelaida tikai tāpēc, ka es esmu es, nevis tāpēc, ka visus nelaistu, vai ka bija jādzird sāpīgas lietas par savu izskatu un personību. Ir jau grūti tajā mirklī saprast, ka to saka, nevis lai iznīcinātu, bet lai padarītu stiprāku. Tomēr šaubos, ka jebkura astoņpadsmitgadīga meitene to var uztvert vienkārši bez aizvainojuma. Citreiz pat ar labiem nodomiem var iebraukt pamatīgās auzās, jo mēs tomēr bijām jauni, vēl nenostabilizējušies cilvēki, tajā vecumā nekas nav "nejauša frāze".

Mēdz teikt – ja cilvēks iestājas aktieros, viņš saviem draugiem, ģimenei un apkārtējai pasaulei uz studiju laiku ir zudis. Ir tikai kursabiedri un dzīve “Zirgu pastā”.

Tā tas bija. Pirmajā kursā mēs turklāt nebijām “Zirgu pastā”, kur vismaz ir kaut kāda saskare ar ārpasauli. “Zirgu pastu” remontēja, un mēs dzīvojāmies teātrī “Skatuve”. Tur tu esi konstanti tumsā vārda vistiešākajā nozīmē, jo nav logu. Mēs bijām nevis vienkārši izolēti, bet nākamajā līmenī. Tik daudz, cik aizgājām uz teorijas lekcijām. Pārējā laikā dzīvojām tumsā un tikai viens ar otru, visu laiku.

Tas arī ir tas, kas kursu saliedē?

Jā, tas liek pieslīpēties un saprast, ka svarīgas ir ne tikai tavas idejas, bet tas, ka jūs kopā kaut ko veidojat, ka tas ir tas, kas dod vērtību. Darbs komandā. Tagad mani kursabiedri – nevaru teikt, ka pilnīgi visi, bet – ir mani tuvākie cilvēki, ģimene.

Esat saglabājuši kopības sajūtu?

Jā! Mums ir tāda blice, kas turas kopā, aizvien cits citu atbalstām – zvanām, taujājam pēc padoma un esam nevis vienkārši kursabiedri, bet draugi. Zinu, ka lielākā daļa no kursa ir tieši tie cilvēki, kuriem nakts vidū varētu piezvanīt, un viņi nejautājot būtu klāt.

Marija Linarte izrādē "Apmānītā" (2018) // Foto – Jānis Deinats

Cik lielā mērā to ietekmē tas, ka viens nokļūst, bet cits nenokļūst kāda teātra štatā? Tas neizjauc šīs molekulas?

Patiesībā tās blices jau izveidojās, pirms skola tika pabeigta. Pēc skolas beigšanas tās vienkārši vēl precīzāk nokomplektējās. Ne visiem bija vienāds skatījums uz teātri, lietu kārtību un attieksmi pret apkārtējo pasauli un cilvēkiem. Tas noteikti ir tas, kas veidoja blices, – kopīgs skatījums uz lietu kārtību.  Trīs gadus biju ārštatniece, par to esmu daudz domājusi. Katrai pusei ir savi plusi un mīnusi. Tagad, kad esmu štatā (Jaunajā Rīgas teātrī, turpmāk – JRT, – A. L.), varu salīdzināt, bet neesmu tur vēl tik ilgi, lai pateiktu, ko tas vispār nozīmē. Ārštatā tu pats kontrolē savu laiku, kas ir liels bonuss. Pats nosaki, ko darīsi. Protams, ir darbi, kas ir jāizvēlas materiālu apsvērumu dēļ. Finansiālā sistēma, kas Latvijā attiecas uz aktieriem un teātri vispār, manuprāt, ir absolūti nesakārtota. Daudzi domā, kas tas [darbs ārštatā] ir finansiāli mazietilpīgāks, bet mēs bijām tāda blice, kas uzņēma tempu, iekļuvām tajā “ārštatnieku pasaulē”, un finansiāli mums gāja labi. Nav jāpiekrīt piedalīties darbos, kuros sevi nejūti. Visu laiku ir pārmaiņas, neesi vienā vietā, bet kusties un iemācies sastrādāties ar dažādiem cilvēkiem. Protams, tie ir baigie džungļi, un tagad, kad esmu štatā, ļoti jūtu, ka esmu nevis pieradināta, bet… Pirms tam biju, kā angliski saka, wild – Pēteris Krilovs tos tā arī sauca – par džungļu likumiem. Kurš ies un darīs, tas arī dabūs. Ja nedarīsi, tev nekas nebūs un ar tevi nekas nenotiks. Pats par sevi tu nevienam neesi vajadzīgs, nevienam nav pienākuma piedāvāt tev darbu. Esi spiests darīt. Domāju, ka, tieši pateicoties šai situācijai, arī ir noticis tāds brīnums kā KVADRIFRONS. Bet ir  ļoti, ļoti patīkami būt štatā. Vienīgi pārējais process rada tādu vates sajūtu prātā.

Kas ir pozitīvie aspekti?

Ļoti daudz kas. Štatā ir mierīgāk, bet noteikti nerunāju par dīkdienīgo mieru. Ja godīgi, pat nezinu, kā to izskaidrot, protams, varu minēt finansiālo stabilitāti, piederības sajūtu, bet tas ir kaut kas cits. Rūpes? Ģimene? Kā jau iepriekš minēju – esmu Mauglis, kurš pieradis būt pats par sevi, iet un ārdīties par izdzīvošanu, citreiz piemirstot par galveno iemeslu, kāpēc to visu vispār daru. Tā teikt – dzīve bieži vien ņēma virsroku par mākslu, savukārt štatā... Es daudz par to šobrīd domāju – kā tur jūtos. Domāju arī par to, vai esmu štata cilvēks un ko šāds termins vispār nozīmē. Nepārprotiet mani, te nav runa par to, ka tur negribētu būt, bet gan par pārejas procesu no vienas telpas otrā. Vēl neesmu pārslēgusies no viena režīma nākamājā. Pēkšņi man vairs nav jādomā par tik daudzām lietām, ka pat nezinu, kā rīkoties. Pēc skolas daudz domāju, vai es vispār kādreiz varētu būt štatā, tad nonācu JRT un sapratu, ka tas noteikti ir vienīgais teātris, kur nejūtos ļoti jocīga un neveikla, kur man sevi nav jāmaina, manas vizuālās vai emocionālās iezīmes, kas citur neiederējās, pēkšņi kaut kur der. Citur es biju jocīgā, ne pārāk glītā meitene, JRT mani sauc par skaistu. Laikam tas ir tas miers, par kuru pirmīt mēģināju pateikt. Jā, varbūt šobrīd vēl tur meklēju savu vietu. Esmu ienākusi trupā, kur aktieri ir kopā gadiem, un, lai cik vājprātīgi labi pret mani tur neizturētos, tāpat esmu viena, bet gan jau sākumā tā ir visiem. Man visu laiku saka, cik ļoti man paveicies būt tieši JRT, ka pati nespēju līdz galam vēl saprast, ko es jūtu. Vispār šobrīd ārkārtīgi daudz dramatizēju un melanholizēju par savu profesiju, tomēr, kas attiecas uz JRT, – redzu, ka tie cilvēki ir manējie. Tāpēc, ja man jāsaka, kur ir labāk tieši man, Marijai, tad tas ir tur, kur esmu  šobrīd – JRT štatā.

Ja atgriežamies pie brīža, kad pabeidzāt augstskolu un gājāt lielajā dzīvē, – kas bija tās atklāsmes, ko nevar iemācīties skolā, bet tikai teātrī?

Akadēmijā mēs taisām etīdes un eksāmenus, bet tas ir tādā ļoti drošā, spilveniem izliktā vidē, vienmēr ir, kur piezemēties, tas nav nekas traks. Pēc tam praksē sastrādāties ar lielajiem kolēģiem nav viegli. Kā izmantot to, kas tev ir mācīts? Nepieciešama prakse, prakse, prakse. Skolas laikā varbūt būtu gribējies, lai mums piedāvā stilu dažādību. To sajutu, piemēram, šovasar, kad bija viena no unikālākajām pieredzēm, strādāju ar Kārli Krūmiņu, viņš comedia del’arte stilā Valmieras Vasaras teātra festivālā iestudēja “Mušas” (Ž. P. Sartra luga – A. L.). Milzīgā stallī, kas visu vēl vairāk apgrūtināja. Nonācu pie Kārļa un apjautu – lai arī commedia dell’arte it kā ņēmām, tomēr tik maz, ka es par to gandrīz neko nezinu. Kādi ir noteikumi tāda stila darbā? Kad sapratu, cik daudz soļu līdz tam ir jāiet, likās, ka kāds pa galvu iesitis. Tā ir prakse, un kaut ko tādu var iemācīties tikai strādājot. Īstenībā jebkura skola ir tikai sagatavošanās kursi lielajai dzīvei un nekad nav iespējams būt pilnīgi gatavam. Varbūt arī pat nemaz nevajag. Vajag sadauzīt tos ceļus pieaugušo dzīvē kaut vai tāpēc vien, lai zini, kā tas ir.

Vai ir vēl kādi režisori vai darbi, kas nesuši šādas atklāsmes?

Visi! Bet, ja jānosauc kāds konkrēts, tad Pēteris Krilovs, kurš 2. kursā mūs ar Anci Strazdu paņēma uz vienu lomu Nacionāla teātra izrādē “Rudens Pēterburgā” (2013). Līdz tam biju tikai mācījusies, bet neviens ar mani īpaši negribēja ņemties, jo kā jau teicu, sākotnēji nesapratu, kas ir kas. Viss, kas tajā izrādē ar mani bija darīts, pēkšņi sāka stāties, pirmo reizi apjautu, ko nozīmē aktiera profesija. Tikai praksē. Ja Pēteris nebūtu mani uz to lomu paņēmis, visticamāk ar mani nekas arī nenotiktu. Pēteris iemācīja domāt, domāt kolektīvā, strādāt ar kolēģiem, iemācīja, kā spēt izpildīt to, ko režisors saka. Nevis vienkārši uztaisīt etīdi, kā to dara skolā, bet saprast, ka izrāde ir viens liels veselums, ka tas nav gabalos sakapāts gaļas gabals, bet viens liels cepetis, kas ir jābūvē visiem kopā un tu nedrīksti kaut ko izlaist vai aizmirst. Pēcāk, arī strādājot ar citiem režisoriem, katrs nākamais darbs bija atklāsme, liekas: „Ak, Dievs, ko es pirms tam esmu darījusi?!“ Droši vien ne pašā sākumā, bet no kāda 2., 3. kursa katru vajadzētu vismaz vienu reizi ielaist teātrī, ārpus skolas, reālajā vidē, reālajā praksē, lai saprastu, ko tas nozīmē.

Tik ļoti aktiera profesija atšķiras no studenta izpratnes?

Uhuhuhu-hū... Pamatīgi. Mani 1. kursā ļoti samulsināja tieši pirmā iepazīšanās ar teātra aizkulisēm, sadzīve. Atceros, ka tas notika pirmajā “Spēlmaņu naktī”.

das ir teātra aizkulises?

Īpatnējas… Kā lai to izstāsta? Nav jau nekas traks, un tagad to vairs neņemu vērā, bet kā astoņpadsmitgadīgai meitenei man tas bija šoks – ka viss nav tikai par kopīgu darbu, sadarbību, ka klāt nāk cīņa par izdzīvošanu, kurš kuru darbu dabūs. Konkurence, milzīga konkurence. Kā jauna meitene jau sapratu, ka ir konkurence ar aktrisēm, kuras ir teātrī. Tagad, kad nāk jauni kursi, es to saprotu, es arī nejūtos ar to simtprocentīgi komfortabli. Jāiemācās pieņemt to, ka ar tevi var notikt mazāk nekā ar citiem, ka nāk arī citi cilvēki, ka ne visu dabūsi tu un ne viss tev ir jādara. Es vienkārši ne pārāk labi māku konkurēt, man tas kaut kā neizdodas. Esmu pārāk pa gaisu. Tomēr man tas šķita aktuāli tieši studiju gados, tagad jau ir ceturtais gads kopš akadēmijas beigšanas un sajūta ir stipri mainījusies.

Skats no izrādes "Rudens Pēterburgā" (2013) // Foto – Gunārs Janaitis

Vai studiju laikā ir bijušas kādas sapņu lomas un vai kaut kas tajā listē ir mainījies?

Patiesībā sapņu lomu man nav bijis. Mani vienmēr interesējuši psiholoģiski sarežģīti tēli, ar kaut kādu novirzi. Nekad nav bijuši interesanti varoņu tēli, romantiskie, liriskie mīlētāji arī ne. Bet es to nemāku, tā kā – viss kārtībā! (Smejas.) Gribētu iemācīties.

Varbūt vajag tikai skaļi pateikt, ka kaut ko nevēlies vai nemāki, lai drīz būtu klāt kāds režisors ar Džuljetas lomas piedāvājumu.

Tieši tā. Man ir sajūta, ka jāspēj iemācīties visu. Lai būtu labs aktieris, tu nevari specializēties vienā nišā. Protams, ir kaut kas, kas tev sanāk labāk, tieši tāpēc vajag no tā paiet nostāk un atrast kaut ko citu. Tikai tā tu vari rast ko jaunu. Mans sapnis ir būt mainīgai, nekad neapstāties attīstībā un turpināt mācīties, vienmēr atklāt kaut ko jaunu un nekad nesēdēt pašapmierinātībā. Mēs ar kursabiedriem esam sarunājuši – ja kāds jūt, ka kāds no mums tā dara, tad vajag iet un vienam otru sapliķēt. Stagnācija ir visbriesmīgākais, kas var notikt aktiera profesijā un teātrī vispār. Stagnācija ir šausmīga, jūtu, kā tā piezogas, redzu, kā tā parādās citiem. Sāku mocīties, tiklīdz rodas sajūta, ka teātris ir iesūnojis un apstājies – ik pa brīdim tā ir. Studiju laikā daudz gājām uz teātri un likās, ka viss ir tādā nemitīgā kustībā, viss iet uz priekšu. Protams, bija arī tipiskā studentu iedomība, studentiem vienmēr liekas, ka viņi ir daudz talantīgāki, visu prot un dara labāk, tajā pašā laikā likās, ka teātrī ir baigā darbība, notiek kustība. Tagad, kad esmu otrā pusē, redzu, ka process tomēr ļoti bieži apstājas, un mēģinu saprast, kā no tās prokrastinācijas izkļūt laukā. Esam ar daudziem kolēģiem runājuši, ka tas ir visiem teātriem kopējs. Varbūt tas ir sagurums? Vai posms pirms pārmaiņām? Tāpat kā ik dienu mainās cilvēki, politiskais stāvoklis, visa mūsu sabiedrība, tā teātrim jāmainās līdzi. Vismaz tas būtu tāds ideālais teātra variants. Kā populāri teikt Raiņa vārdiem: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.”

Pirms brīža pieminējāt psiholoģiski sarežģītos tēlus un man joprojām, dzirdot “Marija Linarte”, jādomā par to ārsti no “Melnās spermas”, kurai bija bērniņš no skaistā vīrieša…

Tas gan ir skaisti! Tas vēl aizvien ir mans vismīļākais darbs. Visa tā izrāde kopumā, viss process. Ja nemaldos, pirmizrāde bija 13. novembrī, piektdienā (2015)... Cik tas bija lieliski, tik jaudīgs pasākums! Nezinu, kādiem dieviem man jāpateicas par to, kas tur notika. Visa kombinācija bija ļoti forša – gan komanda, gan Ģertrūdes ielas teātris, gan tas, ka bijām četri kursabiedri un Jana Ļisova, kurs nāca ar savu pienesumu. Mēs stipri saliedējāmies, un man ļoti pietrūkst to darba slāpju, kādas bija toreiz, – tu esi saguris, bet nevienā mirklī nav slinkums, lai arī grafiks bija vājprātīgs. Mēs gandrīz negulējām, brīvdienu nebija. Bet tu ej un gribi vēl, tu gribi darīt – visu laiku visi kopā. Viens no pirmajiem darbiem, un mēs jau strādājam ar Vladislavu Nastavševu, likās – kā tas vispār var būt? Materiāls (Sergeja Uhanova stāstu krājums „Melnā sperma“ – A. L.) bija izcils, tas bija daudz plašāks un garāks, nācās īsināt. Esam runājuši, ka vajag ņemt tos citus stāstus un taisīt nākamo daļu, bet nezinu, vai tas būtu tikpat jaudīgi. Vlads bija ļoti konkrēts tajā, ko viņš redzēja, bet arī ļoti pieņemošs tajā, ko mēs piedāvājām. Audzināja mūs domāt, mācīja mūs būt ne tikai izpildītājiem, bet arī kopražotājiem. Viņš super precīzi zināja, ko vajag, un varēja, nepārspīlējot, stundām strādāt ar vienu rindkopu. Atceros, ka vienu niansi ar manu kolēģi viņi ņēma sešas stundas no vietas. Visu laiku vajadzēja nest arī savu pienesumu – etīdes, domas, idejas par to, kā viss varētu būt, kā mēs to redzam, ko tas viss nozīmē. Vlads mūs ir izskolojis, tas bija vesels mācību kurss, labākā meistarklase.

No aktieriem nemaz tik bieži nevar dzirdēt tādus sajūsmas stāstus par darbu ar Vladislavu Nastavševu.

Vlads ir brīnišķīgs. Jā, viņš ir sarežģīts cilvēks. Kā mēs visi – kurš no mums ir vienkāršs cilvēks? Tas būtu tik garlaicīgi. Mums ar Vladu viss sākās ar Prāgas kvadriennāli un viņš ir arī vienīgais režisors, kuram es esmu lūgusi darbu. Viņš tobrīd iestudēja “Idiotu” (Latvijas Nacionālajā teātrī, 2015 – A. L.), un es zvanīju un prasīju, varbūt es varētu kaut vai paplāti nēsāt. Toreiz viņš teica, ka sastāvs ir nokomplektēts, bet pēc tam sāka nākt uz mūsu eksāmeniem, skatīties un uzaicināja mani un kursabiedru Raimondu Celmu piedalīties Prāgas kvadriennālē (2015), kur mēs apdzīvojām viņa instalāciju no izrādes “Jūlijas jaunkundze” (VDT, 2012 – A. L.). Tā arī iesākās mūsu sadarbība, un es sāku aptaustīt, ko nozīmē visas tās leģendas par Vladu. Bet es dievinu strādāt ar viņu. Jā, viņš var būt skarbāks, netaisnāks kādās situācijās, bet pati vienmēr esmu gribējusi ar viņu strādāt.

tad ir aktieri, kam vajag pātagu, un ir tādi, kam der burkāns?

Bet viņš jau nav tikai pātaga! Manā pieredzē, lai cik grūti būtu, rezultāts ir tāds, ka jūtos gandarīta. Nezinu, vai es vispār par to drīkstu tā spriest. Mana pieredze teātrī ir ļoti maza, grūtības es saskatu katrā darbā, kurā piedalos. Briesmīgi ir tad, ja esi mocījies un rezultāts nav labs. Ja rezultāts ir labs, aktieri visu slikto aizmirst. Vismaz es. Neesmu par mazohistisku teātri, par kaut kādu baigo diktatūru. Bet saspringums man darbā patīk.

Vai saspringums raksturo studiju procesu?

Tas ir citādi. Divi dažādi saspringumi. Abi beigās, protams, iedod to lielo balvu, bet studiju laikā saspringums mijās ar milzīgām bailēm, nedrošību augstākajā pakāpē. Bija lielas bailes par to, kas notiks, izejot no skolas sienām, jo tas jau ir tikai loģiski, ka tu sāc noticēt tam, ka neesi nedz pirmais, nedz otrais un pat ne sestais rindas kārtībā, ar kuru kāds gribētu strādāt.

Āris Matesovičs un Marija Linarte izrādē "Melnā sperma" (2015) // Foto – Elmārs Sedols

Vai recenzijas par teātra izrādēm lasāt?

Protams! Melotu, ja teiktu, ka tās mani neinteresē. Recenzijas ir svarīgas, un kritiķi ir svarīgi, teātris bez tā visa nevarētu eksistēt. Taču pēdējā laikā, lasot recenzijas, redzu izrādes sinopsi, atstāstu, nevis paša darba tirzāšanu. Kritiķi jau patiesībā ir tādi kā pedagogi, kas noskatās uz tevi un sniedz vērtējumu par tavu darbu, tāpēc ir sāpīgi, kad ieraugu, ka darbs ir ticis vērtēts, balstoties uz personīgu nepatiku pret kādu no komandas. Mani patīk lasīt arī ļoti kritiskas recenzijas, kurās es ieraugu kaut ko, pie kā varu strādāt, bet ar noteikumu, ka tas ir maksimāli objektīvi un profesionāli, bez naida kultivēšanas pret kādu grupu vai cilvēku. Kritika un kritiķi ir neatņemama teātra sastāvdaļa, bez tās teātris nevar eksistēt un attīstīties. Ar noteikumu, ka arī kritika attīstās, nevis stagnē.

Kā cilvēkam, kurš pats nav ne aktieris, ne režisors, vajadzētu vērtēt aktiera darbu, ko saprast aktiera darba specifikā?

Man to tiešām nevajadzētu teikt, bet tas laikam tomēr nonāk līdz „patīk vai nepatīk“, „ticu vai neticu“. Aktieriem liels kompliments ir arī tas, ja viņiem pasaka, ka viņi ir mainīgi, ka tas nav viņš, bet ir atradis niansi un ir cits tēls, nevis visu laiku vienveidīgs, atražo sevi. Man tas ir – „ticu vai neticu“.

Tā jūs skatāties uz kolēģiem?

Nē, tas ir citādi. Nevaru noskatīties izrādi bez palielināmā stikla. Visi sēž bez brillēm, bet man tās ir dotas. Domāju, ka tā ir visiem kolēģiem. Tie ir tehniski sīkumi, kas, skatītājiem, manuprāt, nav jāuzzina. Arī ar kritikas starpniecību ne. Kritiķim vajadzētu izsvērt, kādā manierē aktieris strādā, cik viņš ir mainīgs, kā attīstījies. Piedot pagātnes kļūdas un ļaut sevi attīstīt no jauna. Lai arī kritiķis zina, kas ar šo aktieri ir noticis, katrā jaunā izrādē dod svaigu iespēju aktierim sevi apliecināt. Domāju, ka kritikai jābūt profesionāli būvētam tiltam, lai vieglāk palīdzētu skatītājam nokļūt teātrī. Bet tā, protams, ir utopija manā galvā.

Kurus kolēģus vērtējat augstu?

Man vispār patīk mani kolēģi, un ar to es nedomāju tikai JRT. Ļoti augstu vērtēju savus kursabiedrus, tos, kas ir par konstantu mainīgumu, kas ir par to, ka šis darbs ir visu laiku jāturpina, kas nebaidās parādīties neglītākā gaismā. Teātris vispār ir vienīgā vieta pasaulē, kur tu vari atļauties būt neglīts. Tas pat ir vēlams, jo vēl vairāk attālina tevi no tevis paša. Tas ir tas, ko augstu vērtēju. Man patīk vērot citus kolēģus un skatīties, kā viņi dara lietas. Brīnumains šķiet tas mirklis, kad pēc kāda laika saprotu to taisnību, ko kāds cits mēģinājis iestāstīt, bet es tik ļoti ietiepīgi esmu tai turējusies pretī. Tad pēkšņi saprotu – biju pilnīga idiote un tas bija absolūti ģeināls ieteikums!  Piemēram, KVADRIFRONS– tā ir kaut kāda balta skaudība, kas mijās ar prieku. Četri aktieri uztaisījuši platformu, kur viņi var darīt to, ko grib. Kas var būt lieliskāk? Apbrīnoju tos, kas iet uz priekšu.

Viņi ir mazāk atkarīgi no režisora.

Jā, jo viņi ir gan izpildītāji, gan savā ziņā arī mākslinieciskie vadītāji. Tas ir labi. Esam daudz par to runājuši. Viņi režisoram dod lielu vaļu, viņš var īstenot savas visvājprātīgākās idejas, taču jau pirms tam ir izrunāts kopīgais redzējums, viņi meklē cilvēkus, ar kuriem ir vienāds skatījumspar to, kādam jābūt teātrim. Nedomāju, ka teātrim jāeksistē bez režisora.

Allaž jau ir diskusijas par režisora ietekmi, un arī tie aktieri, kas dodas studēt režiju, argumentē, ka aktieris savā profesijā ir ļoti atkarīgs no režisora.

Tam es piekrītu. Bet, kad iestudēju Annu (“Anna: Люболь” ĢIT, 2018 – A. L.), man parādījās cita cieņa pret režisoriem, vispār pret jebkuru cilvēku, kas nav aktieris uz skatuves. Varu piekrist, ka aktieris ļoti maz ko kontrolē. Tajā pašā laikā, ja aktieris ar režisoru nav uz viena viļņa… Režisors bez aktiera arī nevar. Režisoram ir jāpieņem visi svarīgie lēmumi. Jā, katram ir savs darbs, scenogrāfam savs, skaņai savs, visiem, bet režisors ir tas, kurš pieņem gala lēmumu, pasaka, vai tas ir labi vai nav. Tas ir drausmīgi sarežģīti.

da ir sajūta pēc pirmā iestudējuma tapšanas?

Baisa. Man to gribas darīt vēl. Redzu visas lietas, kas neizdevās, saprotu, ko varēju darīt citādi. Man tiešām pēc šī darba iestudēšanas ir grūti saprast, kā tie režisori, kuri konstanti taisa izrādes, spēj sadzīvot ar to milzīgo stresu un bailēm.

Kāpēc jums radās interese par režiju?

LKA Leļļu teātra kursā mācās aktieris Matīss Budovskis, tas viss ir viņa dēļ. Reiz sēdējām “Kaņepē” (Kaņepes Kultūras centrs – A. L.) un ap trijiem naktī saruna nonāca pie tā, kāpēc kaut kādas lietas būtu jādara, un viņš teica: „Marija, bet kāpēc nē? Ja tev ir, ko teikt, kāpēc nē?!“ Atbildēju, ka vajadzīga sagatavošanās, ka gribu studēt režiju, bet visu laiku ir sajūta, ka neesmu tam gatava, ka esmu šai profesijai pārāk neinteliģenta. Mani kursabiedri – Klāvs Mellis, Reinis Boters, Ance Kukule – ir uzlikuši tik augstu latiņu, bail vispār pietuvoties tam, cik daudz viņi apjēdz, zina un spēj izdarīt. Reinis vispār ir unikāls, kā var būt tik talantīgs cilvēks? Kur es biju, kad to talantu dalīja? Visu atdeva viņiem! (Smejas.) Pēc tās sarunas “Kaņepē” aizgāju mājas, domāju, atradu veidu, kā pateikt to, ko gribu pateikt, un tad jau tas aizgāja. Tā patiešām ir grūtākā lieta, ko esmu darījusi, bet tas ļoti paķēra. Ance [Strazda] šajā interviju ciklā runā par to, ka nodarbojas ar menedžmentu un ir sapratusi, cik tas ir grūti. Arī es biju spiesta būt savas izrādes producente. Ģertrūdes ielas teātris, protams, daudz palīdzēja, bet pašsaprotamu iemeslu dēļ atbildība bija jāuzņemas man. Tad, kad aptvēru to milzīgo darbu, nobijos un sapratu, ka negribu tam būt ne tuvumā! Tagad man ir absolūti skaidrs, ka katram ir jādara sava viena lieta, citādi var sajukt prātā. Tas nav ne veselīgi, ne vajadzīgi. Vēl skaudrāk saprotu, cik teātrim drausmīgi grūti eksistēt bez naudas. Kaspars Znotiņš reiz man deva pašu labāko padomu: „Ja tu to dari tāpēc, ka tev nav nekā cita, ko darīt, un ir garlaicīgi, nemaz nesāc. Ja tu to dari tāpēc, ka citādi nevari, jo kaut kas tevī sadegs, ja tu to neizdarīsi, – tikai tādā gadījumā tas ir jādara.” Tas, protams, ir par mākslu, bet to var attiecināt uz visu dzīvē. Tā es tagad saprotu, vai man kaut ko vajag vai nē. Kā ārštatnieks esmu pieradusi ņemt visu, ko piedāvā. Tagad, kad esmu štatā, man ir iespēja drusku izvēlēties, cenšos pierast pie tā, ka nedaudz ir jāsāk domāt, kādu darbu es pieņemu.  Nevar tik vieglprātīgi visam piekrist.

Ir novilktas kādas sarkanās līnijas?

Jā. Esmu tās savulaik pārkāpusi un tobrīd ļoti labi apzinājos, ka tas ir kaut kas, ar ko es pati neesmu mierā.

Esam diezgan secīgi nonākuši pie jautājuma, kas ir viens no galvenajiem šajā sarunu ciklā, – kāds ir aktiera profesijas prestižs? Vai skarbās atklāsmes par materiālo pusi netraucē uztver šo profesiju kā prestižu?

Noteikti negribu, lai izklausās, ka sūdzos!

Tātad aktiera profesija ir prestiža?

Katrā profesijā var atrast prestižu. Vienkārši aktieri ir redzamāki. Tā varbūt nav privilēģija, bet lielāks pienākums, lielāka atbildība. Tavas kļūdas pamana vairāk. Bet prestižs ir tāds ārkārtīgi jocīgs vārds. Patiesībā aktiera darbs ir gan fiziski, gan morāli smags darbs.

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Marija man pašai ir drusku pārsteigums. Kādā ziņā? Mācību procesā nemaz tik viegli un vienkārši negāja. Bet tajā pašā laikā svarīgākajos brīžos – eksāmenos, diplomdarbos – viņa spēja ļoti labi saņemties un izdarīt visu, kā vajag. Viņai ir liela aktieriskā amplitūda, viņa labi dzied. Es domāju, ka Marija mūs teātrī nebeigs pārsteigt. Viņai ir enerģija. Piemēram, pēkšņi ņem un uztaisa izrādi par Annu Kareņinu (izrāde “ANNA: ЛЮБОЛЬ” pēc Ļeva Tolstoja romāna motīviem Ģertrūdes ielas teātrī, 2018 – red.). Nav šaubu – Marija ir talantīga! Tālāk viss atkarīgs no režisoriem, ar ko Marija turpmāk strādās."
 
Šeit Marijas Linartes profils JRT mājaslapā. 
 
Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente
 
Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt