Ilva Lorence 16.04.2019

AKTIERIS RUNĀ: Klāvs Mellis

Foto – Toms Šķēle

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 

 

Ilva Lorence: Kā tu izdomāji kļūt par aktieri?

Klāvs Mellis: Nevaru nosaukt konkrētu mirkli, kad man būtu radusies apzināta doma kļūt par aktieri. To noteica mīklaini apstākļi – jocīgas apstākļu un iegribu sakritības. Bet teātris man paticis vienmēr. Jau kopš agras bērnības esmu daudz gājis uz teātri. Pat ļoti daudz.

Ko tu esi redzējis bērnībā? Uz kuriem teātriem gāji visbiežāk?

Mēs ar ģimeni regulāri gājām uz teātri, filmām, galerijām, muzejiem, un toreiz man tas, protams, šķita pilnīgi normāli un pašsaprotami. Tieši teātris man īpaši iepatikās pamatskolas pēdējās klasēs. Tolaik man bija kādi četrpadsmit piecpadsmit gadi. Bija divtūkstošo gadu sākums, Jaunais Rīgas teātris slavas zenītā, United Intimacy, Umka.lv, visādas foršas izrādes. Man ar vecmāmiņu un vectētiņu bija Dailes teātra abonements. Gāju uz pilnīgi visu, ko rādīja “Homo Novus” festivālos. Stāvēju slavenajās JRT rindās. Bija izrādes, ko skatījos ļoti daudz reižu, – man joprojām liekas, ka foršas izrādes vajag skatīties atkārtoti. Mani tas viss ļoti interesēja, tomēr patiešām nevienu brīdi nelikās, ka ar to vajadzētu nodarboties pašam. Man vienkārši ļoti patika skatīties. Tiesa gan, pirms iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, gāju “Zīļukā” (bērnu un jauniešu teātris Rīgas Skolēnu pilī – I. L.), kādu mēnesi arī Annas Eižvertiņas “Skatuves” kursos, turpat “Skatuvē” piedalījos Valda Lūriņa izrādē “Klase. XX gadsimts” (2009), kas, starp citu, bija tiešām forša.

Tur bija tava pirmā loma?

Nē, pirmā loma bija ļoti sen, vēl pirms bērnudārza, kad apmeklēju tādu kā estētikas skoliņu. Tur mēs iestudējām izrādi par abru taisītāju, es biju titullomā. Tieši pirms izrādes šausmīgi sanervozējos un pateicu, ka nespēlēšu. Rezultātā abru taisītāju spēlēja mūsu audzinātāja. Viņai, cik atceros, bija jāguļ zem plastmasas vannītes, kas simbolizēja abru, bet viņa tur neietilpa. Es tajā izrādē beigās biju koks. Vārdu sakot – mana pirmā pieredze šajā jomā nebija diez cik spīdoša. Arī vēlāk par teātri kā iespējamo darbu īpaši nedomāju. Kad pabeidzu Rozentāļus (Jaņa Rozentāla Mākslas skola – I. L.), ar draudzeni Lāsmu uz pusgadu aizbraucām pastopēt pa Eiropu. Man gribējās uzrakstīt romānu. Kad atgriezos, stājos visādās augstskolās. Aktiera diploms tiešām ir nejaušība, lai arī likumsakarīga.

Kas tās bija par vietām, profesijām, kuras vēl apsvēri?

Man bija Rozentāļu backgrounds, un tādā gadījumā loģiskākais ceļš ir stāties Mākslas akadēmijā. Mākslas akadēmiju apsvēru diezgan nopietni. Tajā pašā laikā gribējās pastudēt arī tā pa īstam – piemēram, Latvijas Universitātē. Savulaik esmu stājies un iestājies gan LU vācu filologos, gan LKA kultūras menedžmentā, gan LMA vizuālajā komunikācijā – tur pat divreiz. Vēl ilgi pēc iestāšanās aktieros man likās, ka tomēr vajadzēja iet uz Mākslas akadēmiju, bet pamazām sapratu, ka teātrim galīgi nav ne vainas, turklāt radušies ļoti labi draugi.

Domājot par bērnību un sapņiem, vai tu negribēji būt traktorists, hokejists, ugunsdzēsējs?

Oi, nē. Esmu ļoti nepraktisks. Man nepatīk sports un fizisks darbs.

Bet aktiera profesija taču ir fizisks darbs?

Tā varētu teikt, bet iespēju robežās no tā cenšos izvairīties. Pēc iespējas mēģinu nekustēties.

Tāpēc tu spēlēji koku?

Nē, tur bija citi apsvērumi. Koks patiesībā ir fiziski grūtāka loma – kokam jāstāv kājās un jāšūpojas vējā. Abru taisītājam tikai jāguļ zem abras.

Stāstīji, ka tevi daudz veda un tu pats vēlāk daudz staigāji pa teātriem. Vai tev bija kāds elks, kas varbūt zemapziņā kaut kādā mērā tevi virzīja uz aktiera profesiju ar domu: “Es arī reiz gribētu būt kā viņš!”

Nē, nebija. Mana izvēle nebalstījās uz to. Nezinu, vai pratīšu to sakarīgi noformulēt, bet mani neinteresēja un patiesībā joprojām īsti neinteresē mākslinieki. Teātris mani galvenokārt saista kā medijs – jocīgu izteiksmes līdzekļu kopums, kas ļauj runāt par konkrētām tēmām konkrētā interpretācijā un estētikā. Protams, šos jocīgos izteiksmes līdzekļus ir iespējams apskatīt arī pa vienam, un dažreiz, piemēram, taisot vai analizējot, tas ir nepieciešams, tomēr man svarīgāks šķiet konteksts. Piemēram, labs aktierdarbs, scenogrāfija vai grims – tas, protams, ir super jauki, bet daudz interesantāk, manuprāt, ir tas, ka šis lieliskais grims palīdz šim labajam aktierim, ka šis labais aktieris atrodas šajā jaukajā scenogrāfijā un ka šī jaukā scenogrāfija kalpo šai kaut kādai izrādei. Un pats galvenais – ka un kā šī kaut kāda izrāde iekļaujas šajā mulsinošajā pasaulē.

Skats no izrādes "Neiekostais elkonis" (2017) // Foto – Anna Rosalie Uudre

Vai tev jau tad bija vai varbūt tagad, skatoties citu darbus, ir nojausma, kas tev ir ideālais teātris?

He. It kā tas, protams, ir normāls jautājums, bet reizē – izklausās pēc kolokvija Kultūras akadēmijā. Kā to ņem. Esmu iesaistīts teātrī no iekšpuses, un šobrīd uz ideālo teātri skatos kā uz organizāciju – kopā būšanas ziņā. Tas man personīgi šobrīd teātrī liekas vissvarīgākais. Kopā ar saviem laikabiedriem uzmanīgi skatīties uz to, kas notiek pasaulē. Tad to kaut kā apčamdīt, samīļot, piešķirt tam kaut kādu formu un palaist pasaulē atpakaļ, lai dzīvojas.

Man liekas, KVADRIFRONS ir retais nosaukums, kas cilvēkiem nesaistās ar kādu konkrētu izrādi, māju, bet uzreiz ataust atmiņā jaunieši, kas strādā kopā. Cilvēki saprot, ka tas nav viena darbs, bet visas komandas ieguldījums.

Jauki, paldies. Protams, mēs bieži viens uz otru purpinām, bet, jā, mēs patiešām esam ļoti tuvi draugi. Nav tā, ka tas ir viegli, tomēr tā kusli un brīžam nerezultatīvi mēs cenšamies un mēģinām uz to iet – uz to īsti nedefinējamo, ideālo teātri. JRT, manuprāt, kādu laiku it kā bija labs piemērs, kā organizēt un vadīt šādus procesus. Tomēr JRT kolektīvs ir liels, un lielā kolektīvā varbūt tiešām arī vajag tādu vizionāru līderi, respektīvi, [Alvi] Hermani. Mēs esam salīdzinoši mazi, tāpēc ļoti ceru, ka vismaz pagaidām varam bez šāda līdera iztikt.

Vai tev ir kāds mīļākais režisors, ar ko esi strādājis?

Nē. Man patīk dažādi režisori, un es vienmēr cenšos režisoram pilnībā uzticēties. Iespējams, tas ir tāpēc, ka man vienmēr diezgan ātri zūd ticība, ka es kaut ko fundamentāli izrādē varu ietekmēt. Mēģinājumu procesa sākums man liekas kā stāvēšana milzīga purva malā, kuram tagad ir jābrien cauri. It kā tas nav slikts purvs, tomēr zināmā mērā tās ir milzīgas ciešanas un drausmas, lai arī cik potenciāli forša izrāde netaptu. Drīz pēc mēģinājumu procesa sākuma jau kaut vai instinktīvi saproti, uz ko tas iet. Tas ir tikai loģiski – režisors, materiāls un citi iepriekš noteikti ārēji apstākļi to liek nojaust, un drīz vien seko neizbēgamais brīdis, kad rodas sajūta – nav jēgas cīnīties pretī. Galu galā: režisors taisa izrādi, aktieris taisa lomu. Tāpēc es kā aktieris saprotu, ka bieži vien ir tikai normāli pakāpties malā un darīt savu darbiņu, censties piemēroties kopējam kontekstam un koncepcijai, nevis mēģināt visu pielāgot savai gaumei, izpratnei vai ambīcijām. Tāpēc es pakļaujos. Arī pakļaujoties var izdarīt diezgan daudz.

Ar KVADRIFRONU ir drusku citādi, jo šeit vismaz līdzšinējos un tuvākajā nākotnē plānotajos projektos pirmais radošais impulss ir nācis no mums. Tas visiem uzliek lielāku atbildību, bet arī lielāku ietekmi pār procesu un rezultātu. Tas ir drusciņ bailīgi un drusciņ sarežģīti, bet nenoliedzami interesanti.

Vai tu tagad esi apsvēris iespēju būt kāda teātra štatā?

Tādu iespēju neesmu apsvēris, un man neviens to arī nepiedāvā.

Un ja tev tagad kāds piedāvātu?

Nē, noteikti nē. Es noteikti nepiekristu.

Vai arī iepriekš tā domāji?

Kad mācījāmies akadēmijā, štats netīšām tika pasniegts kā gandrīz vienīgais veiksmīgais rezultāts – loģiskais ceļš, pa kuru vajadzētu iet. Protams, es būtu glaimots, ja man pēc skolas beigšanas kāds teātris būtu piedāvājis štata vietu. Visticamāk, būtu piekritis. Bet tagad... Man ir ļoti liels prieks par tiem kursabiedriem, kas strādā valsts teātros. Man patīk iet uz viņu izrādēm, sekot līdzi viņu lomām, priecāties par viņu panākumiem. Bet vienlaikus esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas patiešām nav man. Man pat šķiet – lai arī mēs it kā darām vienu un to pašu, tās ir divas pilnīgi dažādas profesijas. Ļoti grūti nodefinēt atšķirību, bet atšķirība, manuprāt, ir fundamentāla. Katram savs. Tas ir gaumes jautājums.

No otras puses, šobrīd jūtos kā KVADRIFRONA štatā. Mēs esam maza kompānija, kas producē un kūrē paši sevi, un šī organizācija ir mūsu visu prioritāte un pamatdarbs – neskatoties uz to, ka mums, piemēram, nav cietās algas. Mēs visi esam atteikušies no citu institūciju piedāvājumiem spēlēt izrādēs, lai varētu virpināt savu mazo lietiņu. Mēs dzīvojam no projekta uz projektu, kas nav viegli. Mūsu intereses un gaume lielā mērā pārklājas, tomēr savā ziņā arī atšķiras. Man šķiet, šīs interešu nobīdes ir diezgan nozīmīgas, jo domāju, ilgtermiņā palīdzēs izvairīties no vienveidības vai iekšējas rutīnas. Tā rezultātā, respektējot vienam otru, sava mazā sastāva dēļ mums ir iespēja un vēlme darboties diezgan dažādās estētikās. Piemēram, mani pamatā interesē dramatiskais teātris. Gan jau skan oldskūlīgi un nestilīgi, bet man tas liekas ļoti noslēpumains. Man patīk, ka cilvēki izliekas par to, kas viņi nav, un to nāk skatīties citi cilvēki aptumšotā telpā. No vienas puses, tas ir kaut kas ļoti frīkains, objektīvi stulbs, bet tur ir arī milzīgs šarms. Reini [Boteru] savukārt vairāk interesē brīvākas, postdramatiskākas, eksperimentālākas formas. Mēs visi esam atšķirīgi, un man tas šķiet riktīgi forši.

Apvienība KVADRIFRONS izrādē "Perturbons" (2019) // Foto – Kristīna Lāce

Vai esat domājuši par nākotnes vīziju KVADRIFRONAM?

Īsti nezinu. Pašlaik mēs vienkārši darām to, ko gribam darīt. Tas ir pareizi, un tāda arī bija sākotnējā ideja: mēs paši varam nolemt, ko un ar ko taisīsim. Tomēr neizbēgami piezogas sajūta, ka tam visam vajadzētu ierakstīties kādā lielākā koncepcijā. Protams, to ir ļoti viegli pateikt, bet grūti izdarīt, tāpēc KVADRIFRONS pagaidām nedaudz atgādina tādu kā lupatu deķi. Tas pats par sevi nav slikti. Mūsu darbi ir formāli dažādi, tomēr tos vieno pārliecība par to, ka tas, ko mēs darām, ir darīšanas vērts. Man liekas, viss, ko un kā mēs taisām, ir diezgan ideoloģiski uzlādēts, pat politisks. Tā varētu būt tā lupatu deķa konsekvence. Manuprāt, mums šī formālā eklektika ir pašiem sev jānodefinē un jāpadara par apzinātu lēmumu. To mēs pamazām darām.

Un tev kā režisoram? Vai ir kaut kas, ko tu ļoti gribētu izdarīt, pamēģināt ārpus KVADRIFRONA?

Sānsoļi tagad nozīmē daudz. Man nav nekādu ambīciju, ka, piemēram, man kaut kas ir jāuztaisa kādā valsts teātrī, ne mazākajā mērā. Tiesa – pašlaik es to daru, bet šī ir kārtējā jaukā apstākļu sakritība. Mēs ar Anci [Strazdu] strādājam Valmierā (“Mārtins Īdens”, rež. Klāvs Mellis, pirmizrāde 24. maijā – I. L.), paralēli Reinis [Boters] ar Āra [Matesoviča] palīdzību taisa savu LKA maģistrantūras diplomdarbu cirkā. Protams, jādomā, kā turpmāk reaģēt šādās situācijās. Visādas interesantas situācijas mums uzglūn.

Tātad pāris gadu noteikti paies, lai nostabilizētos.

Jā, noteikti. Vairāk nekā pāris.

Bet kā jūs sevi redzat pēc 20 gadiem? Vai KVADRIFRONS vēl pastāvēs?

Nezinu. Nekādu ārēju šķēršļu tam pagaidām nav, ja neskaita finansiālo grīļīgumu. Tajā pašā laikā – ja pienāks brīdis, kad radīsies nepārejoša sajūta, ka vairs nevajag, tad, protams... Atceries kaut vai neseno NO99 gadījumu (Igaunijas teātris NO99 šogad beidz savu darbību – I. L.). Man liekas, tas ir ļoti normāls un sakarīgs lēmums – ja saproti, ka etaps ir noiets, tad tas ir noiets. Divdesmit gadu griezumā, ļoti iespējams, KVADRIFRONS pastāvēs, bet pieļauju domu, ka tas jau būs kas cits. Vai nebūs nekā. Arī tā gadās.

Ja tu varētu dot kādu padomu jaunajiem aktieriem, kas vēl mācās vai tikko ir beiguši akadēmiju, ko tu viņiem teiktu?

Ir skaidrs, kas viņiem jāsaka. Jādara visādas lietas. Jaunas lietas un tās, ko tiešām gribas. Jāraksta grāmatas, jāfilmē filmas, jātaisa visādas labas un sliktas izrādes, jādibina biedrības, jāglezno gleznas, jāraksta lugas, jāorganizē piketi un jādzer šampanietis. Viss kas jāapstrīd un viss kas jāpierāda. Vajag pašorganizēties un vajag nospraust mērķus. Tas nav nekāds manifests vai misijas apziņa, bet sajūta, ka kaut kā fundamentāli trūkst: mazas, nevalstiskas organizācijas, dažādu formu teātri utt. Neskatoties uz to, ka šeit [Latvijā] tam varbūt pagaidām nav tā auglīgākā augsne. Jāpierāda, ka tas nav nekāds misfitu izmisums, bet normāls, aktuāls, fleksibls, galu galā – sabiedrībai nozīmīgs kultūras lauks, ar ko var un vajag rēķināties. Man gribētos, lai KVADRIFRONS ilgtermiņā nav tikai mazs teātrītis, bet arī piemērs citiem, ka var arī tā – ka šādas iniciatīvas ir iespējamas, būtiskas un nepieciešamas. Ir jāaizpilda šī niša, lai tā kļūtu pamanāma.

Jūs aizpildāt šo mazo nišu.

Jā, kaut kādā mērā, bet arī tikai ļoti nelielu daļu. Starp citu, pavisam nesen internetā parādījās ziņa, ka Leļļu teātris savā štatā šogad varēs uzņemt tikai 4 no 13 aktierkursa absolventiem. Nu?

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Klāvs raksta, Klāvs ir muzikāls, Klāvam ir laba humorizjūta. Viņam ir visas iespējas kļūt par līderi. Klāvs var būt aktieris un var būt režisors. Klāvs var visu! Viņam ir neparasta domāšana. To viņam, domāju, iedevusi gan ģimene, gan Rozentāla skola. Es Klāvam novēlu, lai viņam izdodas tas, ko viņš klusībā ir iecerējis. Galvenais, lai nepietrūkst gribas un grandiozu ideju, domubiedri jau ir. Kur? Kopīgi nodibinātajā KVADRIFRONĀ."
 
 

Šeit teātra trupas KVADRIFRONS mājaslapa

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente
 
Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt