Inga Blāķe 07.05.2019

AKTIERIS RUNĀ: Ance Kukule

Foto – Kristaps Kalns

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 

 

Inga Blāķe: Kā tu nonāci līdz aktiermākslas studijām?

Ance Kukule: Jau agrā bērnībā daudz tiku vesta uz koncertiem, teātra izrādēm. Kultūra mani interesē. Gāju mūzikas skolā, dejoju, dziedāju Aijas Kukules mūzikas studijā “Omnes”. Par spīti tam man likās, ka negribu savu dzīvi profesionāli saistīt ar mākslu. Ļoti mērķtiecīgi gāju uz to, ka būšu ārste. Pēc devītās klases sāku apmeklēt sagatavošanas kursus fizikā, ķīmijā un bioloģijā Rīgas Stradiņa universitātē. Bija ļoti daudz iemeslu, kāpēc mācīties par ārsti, tā likās cēla profesija. Vienu gadu nomācījos, un, kad vajadzēja preparēt līķus, manī radās iekšēja pretestība šim procesam. Tā sapratu, ka tas nav domāts man. Paldies Dievam, mūsu izglītības sistēma tādu praksi piedāvā jau pirmajā kursā, ļaujot studējošajam izvērtēt, vai viņš vispār varēs ar šo profesiju nodarboties. Tas, protams, bija milzīgs pārdomu posms, kurā sapratu – darīšu to, kas man padodas. Man nekad īpaši viegli nav padevušās eksaktās zinātnes, vairāk interesēja literatūra. Viss, kur vajadzēja izpausties radoši, man sanāca diezgan organiski. Pēc šīm pārdomām nolēmu stāties aktieros. Mamma uzreiz paziņoja, ka bezdarbniekus neatbalstīs un, ja es netikšot budžeta vietā, tad nevarēšot tur mācīties. Bet es tiku.

Vai tev bija kādi priekšstati par šo profesiju? Vai studiju laikā tie mainījās?

Nebija lielu, izsapņotu ekspektāciju, jo uz uzņemšanu gāju ar domu pamēģināt, kā būs – būs, tikšu vai netikšu. Ekspektācijas ir tiem, kas par šo profesiju sapņo jau bērnībā. Teorētiski apzinājos, ka būs grūti, ka būs sviedri un asaras. Cita lieta – saskarties ar to praktiski. Vienmēr šo profesiju biju redzējusi tikai no skatītāja puses. Protams, sapratu, ko tas nozīmē organizatoriski un cik lielu daļu dzīves tas aizņem, mamma tomēr ir māksliniece. Četri studiju gadi ir apjaušanas posms, kurā apgūsti aktiera profesijas pamatus, taču ar to nekas nebeidzas. Man liekas, ka tur jau tas skaistums.

 Kādas ir vēlamās īpašības, rakstura iezīmes, kas palīdz aktierim?

Tās var būt visādas, jo ir vajadzīgi dažādi aktieri. Viena īpašība, kas nepieciešama visiem, ir spēja pielāgoties. Jebkura loma var piedāvāt apgūt ko jaunu – atkarībā no režisora koncepcijas. Aktiera profesijas skaistums ir tajā, ka viegli aizraujies ar konceptu, pielāgojies un veido no tā savu lomu.

Kā piespiest sevi darīt to, ko negribas, ja loma tomēr pieprasa darīt?

Atceros vienu brīnišķīgu aktrisi, kas par šo teica: “Kā? Man jau ļoti bieži negribas, bet tad es pavaidu, pavaidu un man gribas.” (Smejas.) Tā arī būs atbilde. Tas tomēr ir darbiņš.

Reizēm gadās, ka vairākus vakarus pēc kārtas jāspēlē viena un tā pati izrāde. Vai tev nemēdz apnikt šāda atkārtošanās?

Nē, nemēdz, jo tas nav viens un tas pats, nav divu vienādu izrāžu. Esmu no tiem, kas tic – varbūt naivi, bet tic –, ka teātris ir mirkļa māksla. Tas nozīmē, ka jebkurš komponents, jebkurš skatuves strādnieks, aktieris, gaismotājs, režisors, pilnīgi jebkurš dzenas pēc tā mirkļa. Mirklis ir tā izrāde. Mirklis nekad nav vienāds.

Reizēm mēdzu atkārtoti apmeklēt izrādi, jo tas ļauj pievērst vairāk uzmanības aktierspēles niansēm, salīdzināt, kas tiek darīts citādāk nekā iepriekš. Šad tad parādās kāds nebijis teikums vai tiek ievīts jauns joks. Ir arī tādi īpašie mirkļi, kad gadās kāds misēklis, kaut kas noiet greizi. Tas piešķir izrādei vienreizīgumu. Tādos brīžos arī vislabāk var ieraudzīt aktieru īstās emociju izpausmes.

Un tad ir pavisam interesanti, kā tiksim ārā no situācijas. (Smejas) Teātrī ir tāds jēdziens: “būt te un tagad”. Tam mirklim ir tāda nejaucība – ja tu neesi “te un tagad”, tad nekas nesanāk.

Varbūt atmiņā palicis kāds spilgts misēklis?

Bija tāds gadījums, paldies Dievam, tas notika mācību ietvaros. Spēlējot partneris pārleca kādu vietu tekstā un padeva man tādu informāciju, ko es vairs nekādi nevarēju attaisnot – pirms tam tekstā bija bildinājums, tagad sanāca, ka tas nebija bijis. Droši vien tas gadījās uztraukuma dēļ. Mēs visādi mēģinājām iziet no situācijas – uz skatuves bija vērojams ļoti dzīvs process, tomēr mums izdevās to atrisināt. Tas gan ir slikts piemērs, ir dzirdēti daudz lieliskāki.

Kā ir ar pašsavaldīšanos, ja zālē skan smiekli? Vai tas netraucē spēlēt?

Ja tas ir par to, ko spēlējam, kas jau ietverts lugas tekstā, tad netraucē. Ja zinām, ka tajos momentos skatītājs varētu reaģēt, tad tas nesit ārā. Mēdz būt gadījumi, ka kļūdāmies. Tad publikai tas šķiet smieklīgi un arī aktieri nedaudz apsmejas. Ir bijis arī tā. Es neteiktu, ka izrādei tas ļoti traucē. Izrāde ir dzīvs organisms, mēs ejam uz priekšu, izmantojam to savā labā. Tā arī ir pielāgošanās.

Ance Kukule izrādē "Valoņas nakts" (2019) // Foto – Matīss Markovskis

Vai lasi kritiku par izrādēm, kurās esi piedalījusies?

Vienmēr lasu – ne tikai par izrādēm, kurās piedalos. Tas dod vēl vienu redzējumu par to, kā izrādi var uztvert. Mums pašiem varbūt šķiet izdevusies izrāde, cita lieta, kā publika uz to reaģē, kā saprot. Varbūt tur tiek saskatīts kāds simbols, ko paši neesam manījuši, varbūt tas ir nevajadzīgs. Man vienmēr ļoti interesē kritika, īpaši konstruktīvās, kas tiek balstītas uz objektīviem kritērijiem. Pat ja izrāde nav patikusi, recenzents tomēr spēj pa punktiem izvērtēt, kāpēc tas tā ir.

Kā tu vērtē štata un ārštata aktieru vietas teātrī?

Sarežģīts jautājums. Tam ir divi gali. Latvijā pastāv uzskats – ja neesi piesaistīts kādā teātrī kā štata aktieris, tad esi slikts aktieris. Bet šobrīd šis uzskats tiek lauzts. Man milzīgs prieks par kursabiedriem, kuri nodibinājuši teātra trupu KVADRIFRONS, pierādot, ka viņi ir absolūti lieliski un spējīgi darboties šajā jomā, arī neesot neviena paspārnē. Protams, ka pēc absolvēšanas ne visiem aktieriem (parasti viņu ir ap divdesmit) uzreiz būs iespēja atrast darbu teātra štatā. Tas atkarīgs arī no tā, ko teātrim tajā brīdī vajag. Ir tik ļoti daudz to komponenšu, un tas viss ir tik emocionāli.

Likumdošana un nodokļu sistēma valstī šobrīd sakārtota tā, ka labāk ir būt štatā, jo realitāte ir tāda, ka pašam jābūt grāmatvedim. Ļoti novērtēju, ka Nacionālajā teātrī ir tik pretimnākošas grāmatvedes, kuras izskaidro un palīdz tikt ar to galā. Ārštata aktiera priekšrocība ir tā, ka vari izvēlēties, ko gribi un ko negribi darīt. Bet pārāk izvēlīgs arī nedrīksti būt, jo darbu tomēr vajag. Nav atbildes, kā būtu labāk. Drošāk, protams, štata vietā.

Pastāsti par savu pieredzi režijas studijās!

Paldies Latvijas Kultūras akadēmijai par maģistrantūru, paldies mācībspēkiem! Maģistrantūra iedeva citādāku izpratni par to, kāds var būt teātris, cik dažāds. Līdz tam tikai teorētiski zināju, ka citur pasaulē ir atšķirīgas teātra skolas. Tieši meklējot dažādību, veidoju savu diplomdarbu “Klitaimnestra” (2018). Protams, kopā ar savu mīļo, brīnišķīgo komandu, paldies viņiem! Paldies Zanei Kreicbergai, kura mani aizsūtīja uz Ježija Grotovska meistarklasi Polijā! “Klitaimnestra” man ir ļoti īpašs darbs tāpēc, ka mēs bijām azarta pilna komanda, degsmes pilni jaunieši. Protams, šausmīgi kašķējāmies, tas bija drausmīgi, jo tomēr esam draugi. Darbojāmies līdzvērtīgi, tieši tāpēc daudz ko jaunu atradām. Domājams, ka Grotovski nav iespējams atkārtot, bet mēs meklējām, kā interpretēt viņa idejas un saprast, kā tās pielietot aktierdarbā. Maģistra darba vadītājs bija Pēteris Krilovs, ļoti baidījos no viņa vērtējuma. Bija neviltots prieks, kad viņš pateica, ka vispār mēs esam izdarījuši labu darbu, ka ir labi. Paši aktieri atzīst, ka šo izrādi spēlē ar prieku un lielu aizrautību (Izrāde vairs nav repertuārā – I. B.). Sākotnēji iztēlojos, ka izrādes norises vieta varētu būt cirka arēna, bet toreiz tas nebija iespējams (izrāde tika spēlēta "Zirgu pastā" – I. B.)Vēlāk (šī gada ziemā – I. B.) šāda iespēja radās, apstākļi sakrita un varējām pārvākties uz cirku. Paldies cirkam un KVADRIFRONAM par pretimnākšanu un Kultūrkapitāla fondam, kas palīdzēja un atbalstīja!

Skats no izrādes "Klitaimnestra" (2018) // Foto – Līga Zepa

Vai apmeklē arī citus teātrus? Varbūt ir sanācis redzēt kādas kursabiedru izrādes?

Skatīties uz kursabiedriem – tas vienmēr ir smieklīgi un forši.

Smieklīgi?

Man liekas, ka neviens nespēj savus kursabiedrus uz skatuves uztvert pilnīgi nopietni, es tam neticu. Ar šiem cilvēkiem tu četrus gadus esi bijis tuvu. Jebkuru kursabiedru ieraugot, apmēram jūti viņa dvēseles stāvokli. Skatoties izrādes, automātiski tās analizēju, pievēršu uzmanību interesantiem paņēmieniem, scenogrāfiskiem trikiem, kaut ko pierakstu, lai vēlāk izmantotu. Eju uz visiem teātriem, mani interesē, kas notiek katrā no tiem.

Kāda teātra estētika un virzieni tev ir vistuvākie – psiholoģiskais teātris vai citas teātra formas?

Ļoti novērtēju dažādību, tā mani aizrauj. Protams, jāņem vērā, ka esam mācīti pēc Staņislavska skolas. Vistuvākais un saprotamākais tāpēc ir psiholoģiskais reālisms, tomēr ļoti novērtēju, ja režisors piedāvā strādāt ar neierastu formu, vingrinājumiem, kas palīdz to iegūt. Man patīk, ja radošā komanda izrādē izmantojusi “trikus”, atradusi kādu pārsteigumu – negaidītu scenogrāfijas izmantojumu vai pārvērtību, neierastu estētiku. Vienvārdsakot – ja apzināti spēlējas ar teātra izteiksmes līdzekļiem. Lieliska pieredze bija festivāla “Russian Case 2017” apmeklējums. Jurija Pogrebņičko izrāde “Magadana/Kabarē” un Dmitrija Krimova “Saviem vārdiem. Gogolis. Mirušās dvēseles (Dāvanas vēsture)” iespiedušās atmiņā kā spilgti piemēri, kā savienot dažādas spēles tehnikas un ar minimāliem līdzekļiem radīt brīnumu.

Nesen Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvoja “Valoņas nakts” (rež. Rolands Atkočūns, 2019 – I. B.). Kādi iespaidi radušies par darbu Valmierā?

Pilnīgi jauna pieredze ir sastrādāšanās ar režisoru Rolandu Atkočūnu. Atzīšos, ka sākumā bija liels satraukums. Pirms šīs sadarbības vēlreiz speciāli gāju uz “Karmenu” Dailes teātrī, lai paskatītos, kas un kā. Atkočūns lieliski veido paradoksālas situācijas, veido interesantas formas, bet aktiera virtuve tev pašam jāsastrādā. Līdz šim nebiju strādājusi ar horeogrāfi Ingu Raudingu, augstu vērtēju viņas profesionalitāti. Viņa spēj panākt, lai kustība veidotu notikumu, caurvītu darbību, nevis būtu kaut kas atsevišķs. Valmierā mani uzņēma ļoti sirsnīgi, es pat teiktu – ģimeniski.

Kur un kā sevi redzi pēc 20 gadiem teātrī – aktiera vai režisora profesijā?

Cenšos neko neplānot, lai neradītu liekas ekspektācijas un nenāktos vēlāk vilties. Kad beidzu maģistrantūru režijā, domāju, ka aktrises profesija man ir tuvāka. Šobrīd esmu uzņēmusies arī vienu režijas projektu. Pavisam noteikti pašlaik nevēlos teikt – režija vai aktiera darbs. Drīzāk starp šiem vārdiem liktu “un”. Man patīk strādāt, un daru to pēc labākās sirdsapziņas. Kur tas mani pēc 20 gadiem aiznesīs – to zina citos augstumos.

 

Raksta autore – LKA Drāmas un teksta studiju BSP 1. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt