Kroders.lv 30.04.2019

Teātra pavasaris Horvātijā

Skats no Ivana Zajca Horvātijas Nacionālā teātra izrādes "Regočs" // Foto – Dražens Šokčevičs

2019. gada aprīļa vidū, laikā, kad Latvijā pavasaris vēl īsti nebija sācies, četru teātra kritiķu grupa – Vēsma Lēvalde, Lauma Mellēna-Bartkeviča, Ieva Rodiņa un Ērika Zirne – devās uz Zagrebu, lai līdzās ziedošajai pilsētvidei vērotu ikgadējo Horvātijas teātra izrāžu skati, ko viesmīlīgi organizēja Starptautiskā Teātra instūta (ITI) Horvātijas centrs. Festivālā gūtos iespaidus nolēmām atspoguļot kolektīvā dienasgrāmatā, katrai kritiķei izvēloties savus skates favorītiestudējumus un tādējādi atklājot savus individuālos iespaidus par Horvātijas teātri šodien.

Ieva Rodiņa

 

Iesprūduši grabažās

Vēsma Lēvalde: Jau pirmā festivāla izrāde – Bobo Jelčiča (režija un dramaturģija) “Runā skaļāk!” (Govori glasnije!) ievada kara seku tēmu – tas ir brehtiskā stilā iestudēts stāsts par serbu sievieti, kura Horvātijā nevar atrast darbu savas etniskās izcelsmes dēļ. Programmā teikts, ka Jelčiča darbs ar aktieriem ir vērsts uz to, lai izrāde būtu kopdarbs, kurā klātesoša būtu improvizācija un veidotos cieša saikne ar publiku. Iestudējums sākas ar tīšu “tehnisku kļūmi” – priekškars veras, bet iesprūst, un tā notiek vairākas reizes. Atkārtojums kā paņēmiens tiek lietots visu izrādi – gan darbības, gan teksta līmenī, veidojot metaforu, kas kulminējas frāzē: “Kā tas iespējams, ka 25 gadu laikā valstī nekas nav mainījies, ka sabiedrība savā domāšanā netiek uz priekšu?” Metaforu pastiprina scenogrāfija – skatuve ir piekrauta vecām, nez kur salasītām grabažām – dažāda stila dīvāniem un atpūtas krēsliem, vecu gāzes plīti, galdiņiem un skapīšiem. Mīksto sēdekļu pārblīvētība veido vēl vienu metaforu – problēma tiek risināta, nepaceļot, atvainojiet, pēcpusi no dīvāna un neko praktiski nedarot. Saikne ar publiku tiek iedibināta jau sākumā, tūlīt pēc smieklīgās ņemšanās ap priekškaru, izsaucot uz skatuves sievieti, kura esot stāsta varone – Zagrebā dzīvojoša serbiete. Ar publiku serbieti iepazīstina aktrise, kura norāda, ka atveidos viņu uz skatuves, jo šis tomēr ir teātris. Godīgi sakot, paliku neziņā – vai iestudēta bija pilnīga fikcija, vai arī minētās sievietes dzīvesstāsts tiešām iedvesmojis režisoru. Tomēr anotācijā teikts, ka Jelčiča izrādēs konsekventi tiekot iesaistīti vienkārši cilvēki no publikas, turklāt stāsts, lai arī humora un satīras caurstrāvots, šķita smelts patiesās situācijās. Satīras bultas izrādē vērstas pret pārspīlētu nacionālismu, ksenofobiju, politikas un ekonomikas ideoloģizēšanu, atklājot, ka patiesībā Balkānu asiņainās krīzes cēloņi meklējami nelielas sabiedrības daļas alkatībā, kas izpaudās plēsonīgā privatizācijā, – un šis ir motīvs, kas mums skan tik pazīstami…

Skats no Zagrebas Satīriskā teātra "Kerempuh" izrādes "Runā skaļāk!" (rež. Bobo Jelčičs) // Foto – Ivans Posavecs

Monoizrādes ar sociālu piesitienu

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Šīgada Horvātijas teātru skatē bija iekļautas divas monoizrādes – itāļu satīriķa Dario Fo (Dario Fo) “Komiskā mistērija” (Mistero Buffo) aktiera Dražena Šivaka (Dražen Šivak) izpildījumā un izrāde “6 mm – grēksūdze par sāpēm un uzvaru” (6 mm  ispovijest o boli i pobjedi), kuras pamatā ir rakstnieces Josipas Pavičičas Berardini (Josipa Pavičič Berardini) romāns par sievietes iekšējās pasaules peripetijām mijiedarbībā ar ķermeni, cīnoties ar krūts vēzi.

“Mistero Buffo” nosaukums aizgūts no leģendāra opusa – Vladimira Majakovska 1917. gadā uzrakstītās un 1918. gada 7. novembrī pirmizrādītās “parastā cilvēka drāmas”, kuru cita starpā apstiprināja Centrālā Komiteja un kuru iestudēja neviens cits kā Vsevolods Meierholds, bet scenogrāfiju veidoja supremātists Kazimirs Maļevičs. Vatikāns savulaik nosodīja šo lugu par Dieva zaimošanu, kamēr Eiropā, Kanādā un Latīņamerikā 20. gadsimta pēdējās trīs desmitgadēs tā guva panākumus, kļūstot par vienu no Eiropas pēckara teātra spilgtākajiem piemēriem. Luga sastāv no vairākiem īsiem Bībeles apokrifu monologiem un populāriem stāstiņiem no Kristus dzīves gan literārā valodā, gan dialektos (oriģinālā – itāļu valodā, kas daļēji tiek izmantota arī horvātu izrādē). Aktieris Dražens Šivaks izrādes laikā iemiesojas daudzos un dažādos tekstā minētajos tēlos – viņš ir gan zemnieks, gan stāstnieks, gan romietis, gan ceļojošais aktieris un pat Pāvests. Vienlaikus viņš ir stāstnieks ar mirdzošām acīm, kurš ne mirkli nezaudē kontaktu ar skatītāju auditoriju, šķietami adresēdams savu stāstu ikvienam klātesošajam personīgi. Šivaks līdzīgi viduslaiku aktieriem demonstrē savu multifunkcionalitāti, izmantojot dažādas balss un intonāciju modulācijas, dziedāšanu, dejošanu, šķīvju sišanu, izteiksmīgu mīmiku un pat dažu labu cirka mākslinieka cienīgu triku, piemēram, žonglēšanu ar bumbiņām. Izrādes dramaturģiju caurstrāvo komiskā un traģiskā līdzāspastāvēšana dinamiski strukturētā epizožu virknējumā, ko papildina īsi muzikāli iestarpinājumi trompetes dzīvajā izpildījumā. Formāts liek aizdomāties par to, ka ir īstais brīdis nostiprināt stand-up drāmu kā pilnvērtīgu jēdzienu teātra kritikas terminoloģijā. Lai gan monoizrāde “Mistero Buffo” ir kas vairāk, jo Dražens Šivaks ir cilvēks-orķestris, kas vairāk nekā sešu starmešu gaismās (iedomājieties karstumu!) spēlē un svīst pa īstam, kā baletdejotājs, kas šķietami pārvar gravitācijas likumu un ļauj noticēt mūsdienās retai parādībai – teātrim bez dekoratīviem vai tehnoloģiskiem palīglīdzekļiem.

Skats no Dražena Šivaka monoizrādes “Komiskā mistērija” (rež. Lī Delongs) // Publicitātes foto

Otra monoizrāde “6 milimetri – grēksūdze par sāpēm un uzvaru” kombinē stāstniecības (storytelling) metodi, laikmetīgo deju un videomākslu. Krūts vēzis joprojām ir slimība, par kuru mūsdienu sabiedrībā neprotam runāt bez stigmatizācijas. 50 minūšu garais iestudējums ir cilvēciski aizkustinošs un, neraugoties uz individuālām un kolektīvām bailēm apdvesto tēmu, apbrīnojami pozitīvs. Sievietes stāstu izpilda un izdejo Zagrebas Nacionālā teātra aktrise Darija Lorenci Flaca (Daria Lorenci Flatz), parādot personisku ceļojumu apziņā starp brīdi, kad tiek konstatēti liktenīgie seši milimetri, un atveseļošanos pēc operācijas un medikamentu terapijas, kas vedina uz banālo atziņu par katras nodzīvotās dienas un mazo brīžu lielo vērtību. Lieki nedramatizējot, tiek runāts par bailēm, neciešami nospiedošo atmosfēru onkoloģijas klīnikā un fizioloģiskajiem procesiem, ko ietekmē zāļu lietošana, kas ne vienmēr ir labvēlīga ķermenim. Forma ir skaidra, viegli uztverama un reizē cieņpilni saudzīga, neko nenoklusējot. Laikmetīgajā dejā trenētā aktrise visplašāko emociju gammu pauž kustībā, balss lielākoties ir mierīga, nostādīta, tembrāli patīkama, runā būtisks ir acu kontakts ar publiku. Gan autore, gan aktrise ar šo projektu vēlas izmantot teātri kā publisku telpu, kur runāt par bīstamo slimību no sievietes skatpunkta, tādējādi veicinot sabiedrības izpratni par to, un viņām tas izdodas – nepilnu gadu jaunā izrāde regulāri ceļo pa Horvātijas pilsētām un ciemiem. Aktrisei izrādes dienā ir dzimšanas diena, pēc priekšnesuma piepīpētā aktieru bufetē cienājamies ar gardu “Pavlovas” kūku, saskandinām un dziedam “daudz laimes dzimšanas dienā”. Četrdesmit trešajā (izrādes tekstā gan viņa min trīsdesmit sesto, kuru sagaida kā no jauna piedzimšanu pēc atveseļošanās). Darijai ir trīs bērni un aiz muguras pašas piedzīvota cīņa ar dažiem nejaukajiem milimetriem, kas, lasot Josipas Pavičičas Berardini romānu, kļuvusi par atspēriena punktu izrādei. Iestudējuma apliecinošais spēks kļūst par manu lielāko emocionālo satricinājumu šajā teātra festivālā.

Skats no Darijas Lorenci Flacas monoizrādes “6 milimetri – grēksūdze par sāpēm un uzvaru” (rež. Ksenija Zeca) // Foto – Ana Šesto

Pasaka atdzīvojas

Ieva Rodiņa: Festivāla trešo dienu iesākam, mērojot teju 170 km garu ceļu uz Rijeku, pilsētu Adrijas jūras krasā, lai noskatītos Ivana Zajca Horvātijas Nacionālā teātra iestudējumu bērniem – jaunās paaudzes horvātu dramaturģes un režisores Oļas Lozicas (Olja Lozic) izrādi “Regočs” (Regoč). Kaut arī izrādes sākumu nokavējam, jo ceļš pa gleznainajiem kalnu serpentīniem prasa vairāk laika, nekā iepriekš paredzēts, jau kopš pirmajiem mirkļiem tiekam ierauti pasakas atmosfērā. Uzveduma pamatā ir horvātu klasiķes Ivanas Briličas Mažuraničas (Ivana Brlić Mažuranić) krājumā “Horvātu stāsti no senatnes” (Priče iz davnine, 1916) iekļautā pasaka “Regočs”, kas balstīta slāvu mitoloģijā. Uz skatuves mītu tēli atdzīvojas pašas režisores dramatizējumā, Stefano Katunara scenogrāfijā, Mario Leko kostīmos un Josipa Maršiča mūzikā, kas kopumā uzbur vizuāli krāšņu, krāsās spilgtu un tehniskajos risinājumos pārsteidzošu pasakas pasauli. Skatuve atrodas nemitīgā transformāciju procesā, ļaujot bērniem izsekot stāsta galvenās varones – mazās, ņiprās fejas Kosjenkas ceļojumam, kurā netrūkst ne elpu aizraujošu piedzīvojumu, ne briesmu, kas ļauj pārbaudīt varones drosmi un morālās izvēles. Izrādes sākumā uz tumšā skatuves prospekta fona redzama rituāla deja, kurā pa apli griežas baltos stilizētos tautastērpos tērpti tēli, greznojušies ar krāšņām spalvu galvasrotām. Lēni krītot skatuves sniegam, kas šoreiz nebūt nešķiet banāls, bet iederīgs fantastiskajā izrādes noskaņā, uz skatuves līdzās cilvēkiem plūstoši sāk parādīties arī pasaku tēli, piemēram, aktieriem uzliekot zirgu galvu mulāžas un krēpju vietā pivinot baltas auduma lentes. Arī vēlāk līdzās cilvēciskām būtnēm uz skatuves parādās mitoloģiskas būtnes, kuru vizuālajā risinājumā izmantoti gan kostīmi (atmiņā paliekoši ir staigājošie koki), gan dažādi objekti un lelles. Pamazām izrādes krāsu gamma un līdz ar to – arī noskaņa mainās: pelēku klinstsakmeņu krāvumā Kosjenka atmodina Regoču, mītisku akmens būtni, kas pieradis būt viens, un abu varoņu attiecību stāsts, sākot ar iepazīšanos un beidzot ar siltu pieķeršanos, kļūst par iestudējuma emocionālo centru. Aktieri uz skatuves darbojas atraisīti un dabiski, turklāt lielāko daļu jēgas pārraida nevis ar runātā vārda, bet gan ķermeņa valodas starpniecību, kas izrādi padara viegli uztveramu visām mērķauditorijām. Kā vēlāk uzzinām sarunā ar radošo komandu, izrādē redzētais vieglums un skatuves darbības temps prasa smagu fizisku piepūli no aktieriem, kārtējo reizi apliecinot, ka iestudējumi bērniem nebūt nepārstāv “vieglo žanru” teātrī. “Regočs” ir lielisks piemērs tam, kā šķietami vienkāršu sižetu izstāstīt vizuāli aizraujošā, modernā un, pats galvenais, nemoralizējošā veidā – aktieri nevis spēlē varoņus, bet dzīvo tajos, izmantodami kā psiholoģiju, tā ķermeņa plastiku, un izrādes atstātais iespaids ir 170 km garā ceļa vērts. Cita starpā, 2020. gadā Rijeka uz īsu brīdi iegūs Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, un šī teātra mākslinieciskais līmenis nenoliedzami bagātinās plānoto pasākumu programmu.

Skats no Ivana Zajca Horvātijas Nacionālā teātra izrādes "Regočs" (rež. Oļa Lozica) // Foto – Dražens Šokčevičs

Mīlestības skartie

Ērika Zirne: Iedvesmojoties no idejas par dažādu kultūru mākslinieku dialogu un skarot mūsdienīgu un globāli aktuālu tēmu, divi laikmetīgi mākslinieki – horvātu komponists Frano Durovičs (Frano Durovic) un itāļu horeogrāfs Džuzepe Spota (Giuseppe Spota) – izveidojuši oriģinālu mākslas darbu sadarbībā ar Ivana Zajca Horvātijas Nacionālā teātra baleta trupu no Rijekas. Izrādes nosaukums “Varonis ir noguris” (Heroj je umoran/Hero is tired) aizgūts no horvātu dzejnieka Arsena Dediča (Arsen Dedić) dzejas krājumā “Sienas avīzes” (Zidne novine) publicēta dzejoļa. Ar šo eksperimentālo mūzikas un dejas izrādi autori mēģina rast atbildi uz jautājumu – kā izdzīvot strauji mainīgajā, dinamiskajā pilsētvidē, kas aizvien vairāk cilvēku ierauj savā varā, atņemot tam personīgo identitāti un unikalitāti. Un kāda vieta šajā vidē atvēlēta mākslai? Parasti baleta mākslu nemēdz izmantot kā līdzekli sociālpolitisku jautājumu risināšanā, tomēr šis iestudējums parāda, ka ar deju un kustību var runāt par dažādiem aspektiem mūsdienu sabiedrībā, turklāt nezaudējot estētiskās kvalitātes un vienlaikus spēcīgi uzrunājot auditoriju. “Šodien visi vēlas būt slaveni, vēlas būt apbrīnoti, jo apbrīns aizstāj mīlestību. Patiesībā visi alkst mīlestības... Mana mūzika ir piesātināta ar emocijām – sāpes, mīlestība, bēdas, arī nervozitāte, agresija, dusmas pret sevi un visu pasauli. Un bezgalīgs nogurums,” kādā intervijā saka komponists Frano Durovičs. Sabiedrībā, kurā notiek nemitīga sacensība un salīdzināšana veiksmīgo un mazāk veiksmīgo vidū, meli un izlikšanās kļuvusi par dzīves normu. Jo lielāks sociālajos portālos ievietoto bilžu “like” skaits, jo saldāka šķiet viltus panākumu un “uzvaras” garša. Jāatzīmē visa ansambļa perfekti izkoptā dejas tehnika, kurā liels nopelns ikviena dejotāja meistarībai un profesionalitātei. Kaut arī jūtama vienojoša grupas sadarbība, katrs dejotājs izceļas ar individuālu attieksmi jeb horeogrāfisku leksiku – kustību tehniskā sinhronitāte iet roku rokā ar attiecīgu emocionālo izpildījumu un pašizteikšanās brīvību. Kustību partitūra, kurā daudz izmantota mimēze un akrobātikas elementi, pārsvarā sastāv no atsevišķām, asām kustībām, kas vairākkārt ritmiski, bieži pieaugošā dinamikā, atkārtojas, un dramaturģiski precīzi saplūst ar muzikālo pavadījumu. Mūzikai kļūstot lēnākai (piemēram, skanot klavieru vai čella solo), arī dejotāju kustības kļūst lēnākas un liegākas. Izrādes minimalizēto, taču daudzfunkcionālo scenogrāfiju veido daudzi vienāda izmēra folijas/sudraba krāsas kubi, ar kuriem, tos dažādi pārvietojot, manipulē dejotāji un kas dažādi tiek transformēti – gan kā skatuvi sadaloša siena, kā mēbeles, gan kā spogulis. Scenogrāfija precīzi atklāj autoru ieceri – ieraudzīt spoguļattēlā pazaudēto identitāti, pieņemot to vai nepieņemot un uzdodot sev jautājumu: “Kurš no visiem dažādajiem esmu es?” No baltās, sudraba krāsas vai folija audumā tērptās masas ar spilgti sarkaniem tērpiem vizuāli diferencēti divi dejotāji – mīlētāju pāris. Kristīnas Lukanecas un Andreja Kotelesa dueta interpretācijā tiek izdejotas ilgas pēc mīlestības, vēlme pacelties spārnos, kopā aizlidot kā putniem. Cieši kopā sakļāvušies, abi dejotāji garākās kustību frāzēs trauksmaini un pieaugošā dinamikā atdarina putnu spārnu vēzienus, it kā tie censtos aizbēgt no apkārt esošās vienaldzības un vientulības, ko izstaro ar individuālisma kultu, egomāniju un narcisismu pārņemtie. Izrādes gaitā kā akcents baltā un sudrabā tērptajiem dejotājiem katram pa druskai tiek sarkanā krāsa – kādam sarkana apģērba detaļa ir apakšstilbā vai augšstilbā, mugurā vai krūtīs, rokā vai plecā, tā simboliski norādot, cik lielā mērā katrs inficējies ar mīlestības sērgu. Izrādes muzikālais noformējums pārliecinoši virza iestudējuma darbību. Pamatā izmantota elektroakustiskā mūzika – eksperimentējot un improvizējot skaņas tiek mākslīgi pārveidotas. Dzirdami sprakšķi, Morzes alfabētam raksturīgas garu un īsu signālu sekvences, augstfrekvences skaņas, līdzīgas tām, kas rodas, kad tiek meklēta vislabāk uztveramā izvēlētās radiostacijas frekvence. Brīžiem skaņa kļūst par troksni. Izrāde ir akustiski un vizuāli spēcīga spēle ar skatītāja maņām. Iestudējuma beigās dzirdama plīstoša stikla skaņa – spoguļi sašķīst sīkās lauskās; kāds lēniem soļiem tās bezkaislīgi sabradā... Nerimstoši publikas aplausi un sajūsmas pilni „Bravo!” saucieni nerimstas vēl kādu brīdi pēc izrādes beigām.

Skats no Ivana Zajca Horvātijas Nacionālā teātra baleta trupas izrādes “Varonis ir noguris” (horeogr. Džuzupe Spota) // Foto – Fannija Tuteka Hajnala

Teātris un dzīve

Vēsma Lēvalde: Izrāde, kas mani iespaidoja visvairāk, ir Eiropā vislabāk zināmā Balkānu režisora Olivera Frljiča (Oliver Frljić) “Es ienīstu patiesību!” (Mrzim istinu!). Tas ir autobiogrāfiskos motīvos balstīts trīsdimensiju stāsts, kur bez jūtamām pārejām savijas ieskats režisora ģimenes sarežģītajās attiecībās, ģimenes reakcija uz ieceri viņu dzīvi izmantot kā dramaturģisku materiālu un aktieru kaismīgās diskusijas iestudējuma procesā. Oliveru, viņa māti, tēvu un māsu atveido aktieri, kuri vienlaikus atveido arī sevi. Izrāde nav jauna – 2011. gadā nacionālajā teātra skatē tā nominēta septiņās kategorijās, balva piešķirtas divās – kā labākajam iestudējumam un labākajam jaunam aktierim – Filipam Križanam Olivera lomā. Iestudējums arī saņēmis virkni balvu Balkānu reģiona festivālos un joprojām ir Zagrebas Theatr &td repertuārā. Tā sagadījās, ka 14. aprīļa vakarā, kad iestudējumu skatījās vairāk nekā 20 ārvalstu teātra speciālisti, tehnisku iemeslu dēļ subtitri bija tikai pirmajās izrādes minūtēs, tomēr tas nemazināja spēcīgo iespaidu, turklāt horvātu valoda ir samērā viegli uztverama. Izrāde tiek spēlēta Theatr &td mazajā zālē – iespējams, izbijusi noliktavā ar vienu vienīgu nelielu telpu, kuras vidū ir galds un vienguļama gulta. Skatītāji izvietoti visapkārt spēles laukumam. Izrāde nav gara – mazliet ilgāk par stundu, un temps ir precīzs kā trenažiera plāns – mierīga, liriska situācija ilgst tikai mirkli, lai spriedze savilktos kā atspere, tad atslābtu, lai atkal sāktos jauns kāpinājums. Protams, stāstā klātesoša ir Horvātijas kara elpa un ar to saistītās etniskās problēmas (Olivera māte ir serbiete, bet tēvs no Bosnijas), jo izrādē tēlotie autobiogrāfiskie notikumi risinās, pirms 16 gadus vecais Olivers Frljičs pamet mājas un sāk patstāvīgu dzīvi. Viņa ģimene šobrīd dzīvojot Teksasā. Trīs gandrīz vienlaicīgie skatpunkti uz lietām ierosina veselu pārdomu kaleidoskopu – kas ir teātris, cik tālu tas drīkst pieļaut fikciju, ja runa ir par patiesiem notikumiem un personāžu, kas rada un veido mākslinieku, kā viņš redz realitāti. Mulsinoša ir apspēlētā etniskā tēma, jo runa nav par dažādām nācijām, runa ir par vienā valodā runājošiem cilvēkiem, kuriem atšķiras galvenokārt alfabēts – kirilica vai latīņu burti – un minimālas literārās valodas atšķirības. Varbūt nopietnāks ir dalījums pareizticīgajos un katoļticīgajos, taču pat naivajam ir skaidrs, ka ne jau tie ir iemesli asiņainiem slaktiņiem. Klausoties ironiskajos dialogos par serbu un horvātu atšķirībām, prātā nevilšus iezogas jautājums – kam ir izdevīgi rīdīt latgaliešus pret pārējiem latviešiem kā argumentu izmantojot valodas dažādību? Izrāde trāpa gan sociāli, gan mākslinieciski.

Skats no "Theatr &td" izrādes “Es ienīstu patiesību!” (rež. Olivers Frljičs) // Foto – Damirs Zizics

Slepkavas dzimšana no tehnoloģiju gara

Vēsma Lēvalde: Zagrebas Jaunatnes teātra iestudējums “Jaunatne bez Dieva” (Mladež bez Boga), kuras režisors un teksta autors ir Boruts Šeparovičs (Borut Šeparovič), ir biedējoši reāla izrāde, kuras forma būtiski atšķiras no visa festivālā redzētā. Jaunatnes teātra mazā zāle ir neliela telpa ar stāvu auditorijas izvietojumu. Spēles laukuma centrā ir aktīvi četri monitori, dažkārt tajos redzami to aktieru tuvplāni, kuri tēlo skolēnus, bet palaikam redzama nogurusi un bezcerīga profesora seja, kurš ar vīna glāzi rokās attālināti vada stundu. Skolēni ar viņu sarunājas, taču gan sarunas, gan skolēnu savstarpējā komunikācija faktiski ir uz publiku vērsti monologi, izņemot brīžus, kad jaunieši veido nežēlīgus, kādu no viņiem pazemojošus video, ko ievietot sociālajos tīklos. Dramaturģija ir gluži vai ilustrācija pieņēmumam, ka digimodernisms [1] veicina solipsisma iesakņošanos jaunās paaudzes apziņā, virtuālās pasaules pieņemšanu par realitātes paplašinājumu, rezultātā nonākot pie atziņas, ka nāve ir vienīgā atbrīvošanās no vecākās paaudzes radītās sabiedriskās sistēmas, kas, jauniešuprāt, sastāv no nebeidzamas liekulības un meliem. Vēlēšanas viņi ironiski sauc par “demokrātijas festivālu”, kurā nav jēgas piedalīties, jo demokrātija – tie ir meli. Eiropa, viņi uzskata, ir globālo finanšu korporāciju diktatūras sirds, kas uzspiež vajadzīgo politkorektumu šauras grupas interešu vārdā. “Mēs, visi eiropieši, esam inficēti,” tiek paziņots jau prologā. Iezīmējas vispārīgs paaudzes portrets – viņi nav dumji, viņi spēj uztvert ļoti daudz informācijas, viņi ir jūtīgi, tāpēc uztver liekulību saasināti. Viņi ir tik jūtīgi, ka apmeklē psihoterapeitu, lieto nomierinošus medikamentus un dzīvo dubultu dzīvi – skolā un vecākiem vienu, virtuālajā vidē – citu. Viņi pieņem sabiedrības spēles noteikumus ar nežēlīgu sarkasmu – nauda ir pāri visam, tāpēc meitene sevi pārdod internetā. Karjera ir galvenais dzīves mērķis, kas prasa nemitīgu, nežēlīgu sacensību – viņi kļūst sadistiski un ciniski. Visi spēlē pirmās personas šaušanas videospēli DOOM, kaut apzinās, ka arī tā radīta komerciālos nolūkos – 2018. gadā tās īpašnieku peļņa bija 137,9 miljardi ASV dolāru, un tās saturs iznīcina cilvēkos empātiju. Profesora teksts izskan bezcerīgi: “Es ar šausmām skatos uz nežēlīgo paaudzi, kuru paši esam radījuši. Jūs neesat paaudze, kas veido vēsturi, jūs esat paaudze, ar kuru vēsture beidzas.” Viņi tā arī jūtas, jo pamazām atklājas, ka stāsts ir par šāvējiem skolās – Eriks Hariss, Dilans Klebolds, Čo Seng Hui, Pekka Auvinens – tie, kuri savu asiņaino “misiju” beidza ar pašnāvību, kā arī cietumā nonākušā Andersa Breivīka stāsts. Erika atveidotājam ir teksts: “Kad es sākšu šaut, es lieliski pavadīšu laiku, jo man ir viss, kas labam slepkavam nepieciešams – kamera, mačete, cirvis, nazis, elektrozāģis, šautene un pistole….” Viss kā videospēlē, kas kļuvusi par dzīvi, tāpēc no tās realitātes, kurā Eriku pazemo un spīdzina vienaudži, var aiziet bez nožēlas. Izrādes fināls ir satriecošs – aktrise, kas atveido Breivīku, tēmē ar šauteni publikā un nolasa pilnu Breivīka manifesta tekstu. Pēdējie vārdi ir: “Es rīkojos, jo tā bija nepieciešams. Es rīkojos savas tautas, savas kultūras un savas reliģijas aizstāvībai.” Un ir riebīgi reāla sajūta, ka šāvieni tūlīt atskanēs un no tiem nebūs glābiņa. Satriecoša psiholoģiskā arheoloģija, kas uzdzen zosādu, jo saplēš druskās to pozitīvā liberālisma burbuli, kurā domājamies eksistējam.

Skats no Zagrebas Jaunatnes teātra izrādes “Jaunatne bez Dieva” (rež. Boruts Šeparovičs) // Foto – Marko Ercegovičs

Ieslodzīti svinībās

Ieva Rodiņa: Festivāla noslēgumā redzam izrādi, kas gan vizuāli, gan tematiski atsauc atmiņā Latvijas teātrī pavisam nesen gan Daugavpils teātrī (Justīnes Kļavas/Paulas Pļavnieces versijā), gan Dailes teātrī (Aleksandra Morfova režijā) uzvestās “Svinības”. Kaut arī Zagrebas Jaunatnes teātrī iestudētā izrāde “Pansija Ēdene” (Pansion Rajski vrt) ir oriģināldarbs, kas tapis, ungāru režisoram Ārpādam Šillingam (Árpád Schilling) sadarbojoties ar dramaturģēm Juli Jakabu un Evu Zabežinskiju, gan sižetā, gan iestudējuma vizuālajā saskatāmas paralēles ar Tomasa Vinterberga kinofilmu “Festen”, kurā turīgas dāņu ģimenes galvas 60. dzimšanas dienas svinības izvēršas par nesaudzīgu melnajā humorā mērcētu pagātnes skeletu revīziju. Šillinga iestudējuma “Pansija Ēdene” pamatā ir reāls notikums – ziņa par Ungārijā notikušu tiesas prāvu, kad apsūdzēti un notiesāti bēgļu pārvadātāji, kuru vainas dēļ furgona ledus kamerā nosmakuši 71 cilvēki, tostarp bērni un sievietes. Šis notikums sākotnēji nevilšus, taču arvien mērķtiecīgāk (galvenokārt meitas līdzpaņemtā drauga – žurnālista personā) ielaužas kādas ārēji priekšzīmīgas ģimenes attiecībās, dzimtai svinot šķietami laimīga un mīloša, kaut dzīvē daudz pieredzējuša pāra kāzas. Sākumā garo dzīru galdu klāj balts galdauts, tiek līksmi skandinātas dzērienu glāzes, izteikti tosti un uzrunas, taču pamazām svinību rituāls un tēlu sistēmas hierarhija tiek izjaukta, atklājoties arvien jauniem noslēpumiem – laimīgie pāri izrādās ne tik laimīgi (varoņi cits citam bez vainas apziņas melo, krāpj viens otru, u. tml.), bet bailes, ka varētu atklāties patiesība, ierosina jaunus melus un ļauj ieraudzīt arvien tumšākas cilvēku attiecību puses. Kaut arī iestudējums veidots reālistiskā atslēgā, fināla daļā režisors centies radīt sapņa/murga atmosfēru, varoņiem brīžiem sastingstot vai pārņemot putnu un dzīvnieku plastiku, kam it kā būtu jāiemieso ideja par Ēdenes dārzu un līdz ar to – bībeliskais motīvs par cilvēces grēkā krišanu. Tomēr klišeju pārbagātība un sižeta vienveidība un iepriekšparedzamība skatītājus pamazām nogurdina, izrādes idejiskajai pusei neiesniedzoties dziļāk par didaktisko virsslāni.

Skats no Zagrebas Jaunatnes teātra izrādes "Pansija Ēdene" (rež. Ārpāds Šillings) // Foto – Marko Ercegovičs

Teātris kā nacionālo un personisko traumu terapija

Vēsma Lēvalde: Gandrīz ikviena no Horvātijas teātra skatē iekļautajām izrādēm tieši vai netieši reflektēja par bruņoto konfliktu starp serbu separātistiem un horvātiem, kas norisinājās 1991 – 1995. gadā. Vēsturē šis karš iegājis ar nežēlīgiem etniskajiem slaktiņiem, un sākotnējie ideāli – valsts vienotība, komunistu partijas diktatūras aizstāšana ar demokrātisku iekārtu – tika aptraipīti ar asinīm, kultūrvēsturisku vērtību iznīcināšanu un pusmiljona cilvēku – etnisko serbu – izceļošanu no Horvātijas. Uzreiz jāteic, ka festivāla pilsētu – Zagrebas un Rijekas – pilsētvidē nekādu atgādinājumu par karu nav, tās raisa pozitīvas izjūtas – nesteidzīgi, laipni, pieticīgi un kulturāli cilvēki, sakārtota, gaumīga, bet neuzkrītoša infrastruktūra, te nejūt lielveikalu un patēriņu provocējošu reklāmu agresiju, nav nedz pamanāmu “varonīgās” militārās pagātnes simbolu, nedz piemiņas zīmju upuriem. Ir daudz parku, apstādījumu, krodziņu, mākslas un tehnoloģiju muzeji, nelielas privātas mākslas galerijas. Acīmredzot problēma sabiedrībā tomēr pastāv, un horvāti cenšas tikt galā ar kara radīto nacionālo traumu estētiskajā līmenī – ar mākslas, iespējams, arī ar literatūras palīdzību. Dramaturģijā jūtama psiholoģiska iedziļināšanās un mēģinājums izprast kara un ar to saistītās vardarbības cēloņus un sekas. Turklāt nav izteiktas “pareizās” vai “nepareizās” pozīcijas, bet gan konfliktsituāciju preparēšana harmoniskas eksistences meklējumos, vairumā gadījumu – ar spēcīgu pašironiju, pat sarkasmu.

Ieva Rodiņa: Salīdzinot ar Latvijas teātri, Horvātijā redzētās izrādes radīja priekšstatu, ka šeit mākslinieki nebaidās skatuvi izmantot kā sociālpolitisku tribīni – daudz tiešāk un konkrētāk runājot par sev un sabiedrībai būtiskiem jautājumiem un tēmām. Kamēr Latvijas teātrī vairāk aktuāla atvērtu jautājumu uzdošana, ierosinot skatītājus pašiem domāt un vērtēt, horvātu mākslinieki nebaidās definēt savu pozīciju, taču tādējādi nebūt nesašaurina skatītājam atvēlētās interpretācijas iespējas. Teju visas redzētās izrādes arīdzan piedāvāja estētiski pārdomātu formu, kurā līdzās labai aktierspēlei gudri izmantoti arī dažādi citi izteiksmes līdzekļi, tostarp video un mediju realitāte.

Vēsma Lēvalde: Vēl viena izteikta redzēto izrāžu īpatnība – dominē “nabadzīgais teātris”, ja lietojam poļu teātra reformatora Ježija Grotovska terminu. Spēles laukumi un scenogrāfija ir vienkārši, gandrīz nekad netiek lietots priekškars un kulises, ir minimāla gaismu un skaņas partitūra. Galvenais izrādē ir aktieris, un, jāatzīst, redzēto horvātu aktieru meistarība ir pārliecinoša. Pat nesaprotot valodu, var izbaudīt tehnoloģiju neizkropļotu balsi, skaidru dikciju, patiesu emociju, izteiktu domu, ķermeņa, balss un kustību grodumu. Horvātu izrādēs jaušama līdzība ar radošajiem eksperimentiem Latvijas teātros 80. gadu otrajā pusē, tomēr 21. gadsimta koordinātās. Nav sarežģītu, skatītāju intensīvu intelektuālo līdzdalību paģērējošu režijas koncepciju, taču arī par primitīvu šo režiju nevar saukt. Izrādes nav garas un tiek spēlētas bez starpbrīža.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Mani īpaši uzrunāja festivālā iekļautās monoizrādes. Monoizrāde kā mazā spēles laukuma formāts, iespējams, ir liels izaicinājums aktierim un producēšanas kompānijai, taču tā trumpis ir kompaktums un viegla transportējamība, tātad ar tā palīdzību teātris kļūst pieejamāks arī ārpus lielajām pilsētām un izrādes ir iespējams ar mazākiem izdevumiem rādīt starptautiskos festivālos, vienlaikus ļaujot iepazīt tiešām izcilus un harismātiskus aktierus.

 

Brauciens notika par personiskajiem līdzekļiem

 


[1] Digimodernisms ir britu zinātnieka Alana Kērbija (Alan Kirby) 2006. gadā ieviests termins, kas apzīmē digitālo tehnoloģiju radītās vizualitātes pārnešanu kultūrā – V. L.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt