Kristiāna Šuksta 07.05.2019

AKTIERIS RUNĀ: Kārlis Tols

Foto – Juris Laizāns

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 
 

Kristiāna Šuksta: Kā tu nonāci līdz aktiermākslas studijām?

Kārlis Tols: Pamatskolā viens no maniem labākajiem draugiem bija Nacionālā teātra aktrises dēls, no viņa lielā mērā arī nāk interese par teātri. Kopā gājām uz izrādēm, šad tad tikām iekšā par brīvu, mazliet arī redzējām aizkulises, staigājām pa teātra šņorbēniņiem, darbnīcām, kurās veido butaforijas, un man šķita: es gribētu darboties teātrī. Ne obligāti kā aktieris, bet man vienkārši likās interesanti kaut ko radīt. Vidusskolas laikā savukārt ar citu draugu paši filmējām joku filmas, bijām bandīti, izdomājām gangsteru stāstus. Beigās nolēmu stāties aktieros. Protams, bija rezerves varianti, jo necerēju, ka tikšu. Pirms tam gribēju būt žurnālists, biju arī jau iestājies vēsturniekos, bet sapratu, ka jāpamēģina aktieros. Kā būs – būs!

Kas tev visspilgtāk palicis atmiņā no studiju procesa?

Studiju procesā es biju tāds... diezgan nenobriedis. Neuzskatu, ka tagad būtu ļoti nobriedis, bet studiju laikā man bija nešpetns raksturs, man šķiet, ka neatstāju to labāko iespaidu par sevi. Protams, būtu bijis vieglāk visu darīt, lieki nedomājot, bet centos pretoties, un tas man pašam nenāca par labu. Daudz ko laidu gar ausīm. Bet teātri es mīlēju un mīlu arī tagad. Priecājos, ka esmu šajā profesijā.

Vai tev pirms studijām bija kādas ekspektācijas par teātri, kas nepiepildījās?

Jā, pirms tam teātri sapratu tikai kā skatītājs. Ar laiku iepazinu teātri no visām pusēm, sāku apzināties, ka ir ļoti daudz komponentu, kam jāsaslēdzas, lai taptu izrāde. Kad sāku mācīties, man, protams, bija sapnis spēlēt Jaunajā Rīgas teātrī vai Nacionālajā teātrī kā štata aktierim, bet tagad pat priecājos, ka netiku uzreiz ierauts lielā teātrī. Manuprāt, kamēr vēl esi jauns, ir ļoti forši būt frīlancera statusā. Protams, var gadīties, ka kādu brīdi nebūs darba, kādā brīdī darbu var būt par daudz, tomēr nav rutīnas, un esi neatkarīgs, vari vairāk vai mazāk pats izlemt, kur vēlies būt. Pats jūtos kā frīlancers, lai gan Rēzeknē [teātrī “Joriks”] esmu štatā. “Joriks” man nāca pretī, kad teicu – ja būs kāds piedāvājums Rīgā, ļoti vēlētos to apvienot ar Rēzekni. Tikai rūpīgi jāplāno laiks.

Kā tu nokļuvi Rēzeknē?

Tas bija negaidīti, jo man nav nekādas saistības ar Rēzekni. Kad “Jorika” vadītājs Iļja Bočarņikovs man zvanīja un piedāvāja vietu, man bija daudz darbu Rīgā un nodomāju, ka droši vien nevarēšu, lai gan piedāvājums šķita interesants. Tajā laikā man arī nedaudz gribējās pazust no Rīgas, izsapņot sapni par dzīvi mazpilsētā. Vienmēr apskaudu savus brālēnus, kas dzīvoja Alūksnē, Valmierā... Man šķita, ka tur taču ir daudz interesantāk nekā garlaicīgajā Rīgā, cita dzīve. Arī vilināja doma strādāt pie dažādiem režisoriem... Galu galā aizbraucu.

Un tā ir cita dzīve?

Jā, lai gan kaut kādā brīdī sāka gribēties satikt savu ģimeni, draugus, arī vilināja doma spēlēt ar citiem kolēģiem, jo Rēzeknes trupā mēs beigās bijām tikai trīs aktieri. Kļuva tomēr mazliet par šauru, tāpēc tagad esmu gan Rīgā, gan Rēzeknē.

Kad sāku dzīvot Rēzeknē, man piedāvāja vadīt bērnu teātra studiju, pēc tam sāku strādāt arī ar bērniem no biedrības “Autisma atbalsta punkts Rēzeknē”, uztaisījām izrādi, ko parādījām arī Latgales vēstniecībā GORS. Dzīve Rēzeknē man pavēra iespējas vadīt runas nodarbības skolās, meistarklases skatuves kustībā, aktiermeistarības pamatus, un tas man ļoti iepatikās. Man šķiet, ka Rīgā es nekad pats to nebūtu sācis darīt, bet šeit bija nepieciešams kāds profesionālis no teātra vides, kurš varētu aizbraukt uz skolu, pastāstīt par teātri. Tagad Rīgā strādāju ar autistiem sociālajā centrā “Cerību ligzda”, man šķiet ļoti interesanti ar viņiem darboties, redzēt, kā viņi uztver pasauli. No oktobra sāku vadīt arī Jumpravas amatierteātri, maijā mums gaidāma pirmizrāde. Tas man ir kaut kas pilnīgi jauns – strādāt amatierteātrī un iejusties režisora lomā. Protams, viegli neiet, bet ir ļoti interesanti redzēt, kā manas idejas materializējas uz skatuves, kas ir sarežģīts, iepriekš nepieredzēts, bet ļoti interesants process.

Skats no izrādes "Uzmanību, durvis aizveras!" (2017) // Foto – Aleksandrs Lebeds

Kuras izrādes vai režisori kļuvuši par pieturas punktiem tavā aktiera karjerā?

No Latvijas režisoriem man ļoti patīk Mārča Lāča, Vladislava Nastavševa un Regnāra Vaivara izrādes – pie viņiem esmu strādājis un noteikti gribētu kopā darboties vēl. Tikko ar “Joriku” bijām Sanktpēterburgā, kur apmeklēju dažas režisora Jurija Butusova izrādes. Man laikam teātrī patīk trešs, un Butusovs to ļoti labi kombinē ar klasiku.

Vai arī pats esi piedalījies tāda stila izrādēs?

Jā, un tas īstenībā ir viens no iemesliem, kāpēc gribēju atgriezties Rīgā. Rēzeknes teātrim, kā visiem provinces teātriem, ir jāizdabā savai auditorijai, tāds trešs šeit netiktu saprasts. Mums ir bijušas izrādes, kas balansē uz šīs robežas, bet publika, man šķiet, nav tam gatava, šādas vēsmas vajag pludināt iekšā pamazām.

Vai jūties piesaistīts kādai nišai vai tipāžam?

Rēzeknē mēs esam maza trupa, ar kuru strādā dažādi režisori, tāpēc visas manas lomas ir lielas un atšķirīgas. Piemēram, spēlēju Stenliju Kovaļski “Ilgu tramvajā”, kaut gan Rīgā man tādu lomu nedotu, jo neesmu atbilstošs tipāžs. Šāda prakse aktierim ir ļoti veselīga, tāpēc – ja kādam aktierim piedāvā braukt uz Rēzekni, silti iesaku to darīt!

Vai tu aktīvi seko līdzi tam, kas notiek citos teātros?

Godīgi sakot, pēdējā laikā neesmu bijis uz daudz izrādēm. Aktīvi sekoju līdzi KVADRIFRONAM, jo man ļoti patīk tas, ko viņi dara. Mēdzu skatīties izrādes internetā, lai uzzinātu, kas patlaban notiek, piemēram, poļu teātrī. Mani ļoti interesē Krievijas teātri, jo tur šobrīd ir cenzūra un teātris ir viens no žanriem, kurā var just, ka sabiedrībai ir, par ko pacīnīties. Bieži vien man šķiet, ka Latvijas mākslā pietrūkst protesta, iestājusies neliela stagnācija. Bet varbūt vienkārši manī ir tāds gars.

Noraksturo savu ideālo teātri!

Ideālam teātrim jābūt tādam, kur aktieru ansamblis ir savā starpā ļoti saliedēts, tam arī nav jābūt lielam – lai visiem pietiktu, ko darīt. Tas ir utopiski, bet man gribētos, lai Latvijā būtu teātris, kas varētu atļauties aicināt vairāk ārzemju režisorus, kas, protams, ir visai dārgs prieks. Ideāls teātris manā skatījumā ir vairāk eksperimentāls nekā klasisks. Šajā dzīves posmā man patīk izrādes, kas provocē un liek aizdomāties par konkrētām problēmām. Godīgi sakot, šobrīd ir ļoti grūti uz skatuves atrast kaut ko jaunu, lai gan it kā viss ir atļauts, nav nekādas cenzūras. Man šķiet, būtu jāizvēlas tādas tēmas un materiāli, kas nav daudz iestudēti, – teātrim vajadzētu skatītāju pārsteigt.

Pēdējā laikā aizraujos ar platēm. Tur ir kaut kāda maģija – plates uzlikšana ir vesels process, un tad, kad tā skan, to gribot negribot noklausīsies. Man šķiet, ka ar teātri ir tāpat. Teātri nevar apturēt, nevar patīt uz priekšu, tikai noskatīties. Mūsdienās cilvēki arvien vairāk pierod vienkārši skriet, lekt pāri, svaipot tinderī u. tml., visa mūzika ir viegli pieejama – viens klikšķis, un atrodi, ko gribi. Bet teātris joprojām ir mākslas žanrs, kurā ir dzīvs kontakts starp skatītājiem un aktieriem. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi – tas ir kaut kas patiess un īsts.

Ir tādi skatītāji, kuri ir pieraduši svaipot, un, ja izrāde viņiem neiepatīkas pirmajās divdesmit minūtēs, viņi vienkārši aiziet prom izrādes vidū.

Bet aiziet prom ir grūtāk nekā nospiest pogu datorā. Ja pie tam vēl esi nopircis biļeti.

Skats no izrādes "Gruzona ehinokaktuss" (2016) // Foto – Inga Plūme

Kas, tavuprāt, ir svarīgākās īpašības, lai cilvēks varētu būt jēdzīgs aktieris?

Pats neesmu līdz galam jēdzīgs aktieris. Aktierim ir jābūt ļoti fleksiblam, jāprot pielāgoties jebkuram režisoram un viņa idejai, vienalga, vai viņš būtu nikns pūķis vai pilnīgs jaukumiņš... Savā ziņā aktierim jābūt pazemīgam. Pats bieži vien to nespēju: ja, piemēram, neticu izrādes idejai vai manī ir kādas pretrunas, es nevaru jēdzīgi nospēlēt lomu.

Vai tev ir gadījies spēlēt izrādēs, kas veidotas kopā ar aktieriem?

Jā, tāda pieredze man ir bijusi, bet jebkurā gadījumā režisoram ir jāprot visu savilkt kopā. Ir bijis tāds variants, ka režisora uzticība aktieriem ir ļoti liela, izrādes mēģinājumu process – jautrs un interesants, bet režisors nespēj to visu savienot. Galu galā iestudējumā ir ļoti daudz foršu paņēmienu, bet rezultāts – pārāk fragmentārs. Man ir bijusi arī pretēja pieredze, kad režisors nostāda aktieri mizanscēnā un tikpat kā katru vārdu ieliek mutē – tāda veida izrādēs man ir grūti dzīvīgi nospēlēt.

Kur tu redzi sevi pēc divdesmit gadiem?

Pēc divdesmit gadiem gribētu sevi redzēt teātrī. Esmu sācis interesēties par teātri arī no citas puses – par dramaturģiju, mūziku, jo galu galā teātrī visi šie žanri saplūst kopā. Kādreiz dzīvē gribētos pašam iejusties arī režisora lomā. Pēc divdesmit gadiem gribētu būt rakstnieks, mūziķis, nedaudz aktieris, nedaudz režisors... un arī pafilmēties kaut kur ārpus Latvijas robežām. Bet noteikti gribētu dzīvot Latvijā. Te ir ļoti labi būt aktierim, jo tomēr ir tāds pīļu dīķis, ja salīdzina, cik grūti ir izsisties, piemēram, Maskavā. Latvija ir perfekta izmēra valsts, kurā diezgan viegli var realizēt savas mākslinieciskās idejas – tā ir tiešām laba augsne mākslai.

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Kārlis ir tipisks aktieris-neirastēniķis, kurš reizēm ir jāvalda. Bet pēdējā laikā, šķiet, viņš jau pats ir iemācījies sevi dozēt. Studiju gados viņam šī emocionāla dozēšana vēl nebija izstrādāta – cik daudz emociju katrai lomai kurā brīdī vajag. Bet tas jau tikai apliecina, ka viņam iekšpusē ir jūtu un emociju kustība, viss tur strādā. Vēl Kārlis ir arī muzikāls tipiņš, spēlē grupā. Ar viņu viss ir kārtībā, tikai vajag dot darbu, un, ja režisors jūt, ka Kārlis pats savā radošumā sāk iet pa pieskari, vajag atkal viņu drusciņ ievirzīt uz pareizajām sliedēm. Vēl es ļoti priecājos, ka Kārlis sācis darboties kā pedagogs, teātra mākslā ievadot bērnus. Viņam tas tīri labi padodas! Kārlim es novēlu attīstīt viņa pedagoga talantus un kā aktierim atrast režisoru, kas būtu viņā ieinteresēts."
 
 
Raksta autore – Latvijas Kultūras akadēmijas filmu režijas BSP 3. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt