Lauma Mellēna-Bartkeviča 01.05.2019

Vizuāls vēriens nacionālā kontekstā. “Pūt, vējiņi!” ārzemnieku acīm

Skats no LNT izrādes "Pūt, vējiņi!". Uldis – J.Reinis, Barba – L.Siliņa // Foto – Kristaps Kalns

6. aprīlī Rīgā notika Baltijas teātra kritiķu forums, kura laikā tika apspriestas ciešākas sadarbības iespējas starp trim kaimiņu republikām. Līdzās diskusijām par pieejamajiem resursiem un nozares problemātiku, divas kolēģes no katras kaimiņvalsts – teātra kritiķe un Lietuvas Teātra kritiķu asociācijas valdes locekle Kristīna Steiblīte un teātra un dejas kritiķe, dramaturģe Monika Jašinskaite (Lietuva), kā arī teātra pētniece, Tartu universitātes profesore Anneli Saro un Igaunijas Teātra pētnieku asociācijas prezidente, Tartu universitātes lektore Hedi Līsa Toome (Igaunija) apmeklēja izrādi “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī. Interesi par konkrēto uzvedumu noteica ne tikai apstāklis, ka izrāde saņēmusi nedalīti sajūsminātus Latvijas kritiķu vērtējumus, bet arī fakts, ka tās režisors Elmārs Seņkovs nule ieguvis Lietuvas teātra apbalvojumu “Zelta krusts” par izrādi “Māte drosme” Klaipēdas teātrī.

Gaidot ikgadējās “Spēlmaņu nakts” nominācijas, kroders.lv uzdevumā centos noskaidrot, kā vienu no Latvijas publikas iecienītākajām šīssezonas izrādēm uztver Lietuvas un Igaunijas kritiķi. Baltijas kolēģu rīcībā bija gan Gunāra Pieša kinofilmas “Pūt, vējiņi!” (1973) ieraksts ar angļu titriem, gan izrādes satura atstāsts angļu valodā, īsi pirms izrādes Latvijas kolēģi sniedza arī nelielu pārskatu par “Pūt, vējiņi!” iestudēšanas vēsturi un materiāla kontekstiem latviešu kultūrā.

Lauma Mellēna-Bartkeviča

 

Anneli Saro: Tā kā šosezon esmu Rīgā jau trešoreiz, man bija interesanti noskatīties arī šo izrādi, tomēr, manuprāt, ārzemju auditorijai tā raisītu visai divdomīgas izjūtas. Pirmkārt, tā kā pašreizējā politiskā situācija daudzās Eiropas valstīs ir visai saspīlēta, manuprāt, ārzemnieki ļoti viegli šo iestudējumu var interpretēt kā kaut ko nevis tikai nacionāli, bet pat nacionālistiski orientētu. Man patika dejotāju kora izmantojums un scenogrāfija, tomēr ne saturs, ne aktierspēle nešķita īpaši interesanti. Izrādes laikā uz skatuves saskaitīju 128 dejotājus, tas ir iespaidīgs skaitlis. Pašā sākumā dejotāju pelēkie stāvi atgādina terakotas armiju, kas ir pelēka masa, turklāt Baiba sākuma ir viena no šīs armijas, skatītājs tikai pamazām viņu iepazīst kā individuālu tēlu, un tas tiek atspoguļots arī vizuāli, mainoties viņas ietērpam.

Hedi Līsa Toome: Es saskatīju “Pūt, vējiņi!” līdzību ar grieķu traģēdijām, kur Baiba ir traģiskā varone, kurai jāiet bojā. Principā izrādes gaitā melodrāma izvēršas drāmā. Ārkārtīgi pārsteidza un iepriecināja gaismu mākslinieka [Oskara Pauliņa] sevišķi smalkais darbs, sevišķi aukstā un siltā apgaismojuma kontrasti, bieži ievietojot galveno lomu tēlotājus siltā gaismā, bet kori – vēsā, un tamlīdzīgi. Tas bija iespaidīgi ne vien vizuāli, bet arī konceptuāli. Tomēr kopumā tā ir formas izrāde.

Kristīna Steiblīte: Piekrītu Anneli, ka šī izrāde vairāk domāta latviešu publikai. Tajā pašā laikā esmu pārliecināta, ka arī Lietuvā ir diezgan daudz skatītāju, kuriem tā tīri labi patiktu, kas to saprastu un ar prieku izbaudītu. Te ir gan traģisks mīlasstāsts (tas patīk visiem), gan dejotāji, kas veido interesantu scenogrāfiju. Izrādes estētika ir vizuāli interesanta un spēlē uz nacionālajām jūtām.

Tomēr liekas, ka lokālie konteksti, tostarp nostalģija, kas saistās ar lugas vēsturi, septiņdesmito gadu filmu un tās aktieriem, lielā mērā nosaka izrādes raisīto emocionālo temperatūru zālē, un tas ir iespējams tikai Latvijā.

Skats no LNT izrādes "Pūt, vējiņi!" // Foto – Kristaps Kalns

Monika Jašinskaite: Dejotāji bija visai statiski, es pat teiktu – robotiski. Kā estētisks paņēmiens tas, protams, balstīts režisora [Elmāra Seņkova] un horeogrāfu [Jāņa Purviņa un Agates Bankavas] apzinātā izvēlē. Man ir skaidrs, kas ir Dziesmu un deju svētki un kā tos iespējams traktēt un uztvert, taču mani šīs masas portretējums vedināja meklēt, no kurienes nāk šis tēls – stilizētās tautas dejas un tērpi. Iztēlojos Dziesmu un deju svētku vēsturi, sevišķi padomju laikos, tiekot līdz pat Lenijas Rīfenštāles filmām un tajā sastopamajām tautiskuma reprezentācijām. Kustību struktūra un uniformiskie, stilizētie tērpi dejotāju masā man atgādināja tautas deju ansambļa “Lietuva” (Latvijas VDA “Daile” analogs – L.M.B.) kādreizējos koncertus.

Hedi Līsa Toome: Savā ziņā tas arī  atspoguļo mūsdienu sabiedrību, kurā dominē pelēkā masa, un izdalīšanās no tās parasti nozīmē drāmu.

Kristīna Steiblīte: Es saskatīju zināmu plaisu starp formu un režisora acīmredzami iecerēto vēstījumu publikai, ka tas viss ir “par mums”, pašam sevi tomēr acīmredzot pie “mums” nepieskaitot. Tajā pašā laikā man traucēja visādi sīkumi, piemēram, plastmasas pudele, no kuras Uldis un Didzis dzer alkoholu, – tas šķita lieki.

Monika Jašinskaite: Režisors izmantojis Dziesmu svētku skatuves organizēšanas principu, tikai tas bija mazs gabaliņš, izrauts no kopējās ainas un ievietots slēgtā telpā teātra realitātē – tas strādā tikai kā estrādē sajūtamās enerģijas reprezentācija, nevis pati enerģija, ko sajūtam dziesmu svētkos, līdz ar to cilvēkam, kas to nav piedzīvojis, nenotiek atmiņu un sajūtu projicēšanās apziņā, un tad dejotāju koris ir tikai forma bez satura. Noskatījos arī visu Gunāra Pieša filmu ar angļu subtitriem, un man jāsaka, ka tā savam laikam, proti, 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, ir ļoti īpaša, taču šajā izrādē redzēju tikai mēģinājumu mest tiltu no filmas uz mūsdienām caur Dziesmu svētku estētiku. Manuprāt, filmas simboliskais svars savā laikā un Dziesmu svētki mūsdienu sabiedrībā tomēr nav salīdzināmi lielumi.

Kristīna Steiblīte: Daļa no mums pirms diviem gadiem Baltijas Drāmas forumā skatījās Gunāra Priedes “Smaržo sēnes” iestudējumu (VDT, rež. Mārtiņš Eihe – L.M.B.), kas radīja perfektu atmosfēru. Tu varēji neko nezināt par kontekstiem un neko arī negribēt zināt, taču, skatoties izrādi, pamazām parādījās tā labām izrādēm raksturīgā neērtības sajūta, nepieciešamība domāt, reflektēt līdzi.

“Pūt, vējiņi!” tādā ziņā ir pat pārāk skaista un sentimentāla izrāde, it kā traģēdija, tomēr ar ļoti laimīgu klātbūtnes sajūtu, un tas mūsdienu teātrī man šķiet pat mazliet bīstami.

Skats no LNT izrādes "Pūt, vējiņi!" // Foto – Kristaps Kalns

Hedi Līsa Toome: Mūsu rīcībā bija satura atstāts ainās. Varbūt mēs citādi uztvertu izrādi, ja būtu pilns teksta tulkojums. Saprotu, ka Rainis izmantojis tautasdziesmu ritmu un stilu, bet kā un vai tas strādātu, piemēram, angļu valodā, grūti spriest. Skatīties droši vien būtu vieglāk. Mani mazliet mulsināja deklamatīvais spēles stils. Aktieri it kā runāja dzeju, nevis spēlēja.

Kristīna Steiblīte: Vēroju aktierus, īpaši brīžos, kad viņiem nebija teksta, un likās, ka viņi burtiski nevis dzīvo tēlā, bet gaida savu rindiņu. Vēl saskatīju lielu līdzību starp Ulda un Lāčplēša tēliem Nacionālajā teātrī jau agrāk iestudētajā Raiņa “Ugunī un naktī” (2015, rež. Viesturs Kairišs – L.M.B.), aktiera Jēkaba Reiņa ķermeņa plastikā un intonācijās bija jūtams tas pats maskulīnais pārākums (kā Ulda Anžes Lāčplēsī – L.M.B.), tāds pats tipizēts tēla traktējums, pret kuru aktieris savā ziņā izturas ironiski.

Monika Jašinskaite: Bija vietas, kur latviešu publika smējās. Šo antropoloģisko dimensiju man gribētos saprast – kur veidojas humors vai ironija, kas tiek saskatīts šajā tekstā, ko droši vien Rainis nav iecerējis komisku. Teksta un konteksta nozīmju saskare varētu mainīt skatītāja uztveri.

Kristīne Steiblīte: Vizuālā vēriena dēļ man izrāde kopumā atgādināja laikmetīgos operu iestudējumus, tikai bez dziedāšanas. Līdzīgus principus var saskatīt, piemēram, nesen Viļņā tapušajā Džezupes Verdi operas “Dons Karloss” iestudējumā (2018, rež. Ginters Krēmers – L.M.B.), autodafē ainā, kur koris visu laiku sēž uz skatuves un pieceļas kājās tikai tad, kad viņiem jādzied.

Anneli Saro:  Ja runā par aktierspēli, neviens no ansambļa īpaši neizcēlās citu vidū. Iespējams, tā ir režisora iecere – likt aktieriem runāt tekstu zālē, izvairoties no tēlu attiecību psiholoģizācijas, nemēģinot radīt nekāda veida realitātes imitāciju, bet palikt simboliskajā plāksnē. Jāsaka, estētiski izrāde nelīdzinās nekam citam, ko es pēdējā laikā esmu redzējusi Baltijas teātrī.  

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt