Zanda Borga 03.05.2019

Dvēseles kustinātāja

Foto – Edgars Pohevičs

Kādu laiku bijusi prom no teātra, Inga Apine, kuras aktrises gaitas līdz šim ritējušas Valmierā, tikko nospēlējusi lomu Liepājas teātrī – Dmitrija Petrenko iestudētajā izrādē Ģērbējs. Pirms šīs sarunas ar Ingu nedaudz baidos, jo, ja neskaita mēģinājumu procesu Liepājā, esmu viņu redzējusi vien pāris valmieriešu izrādēs. Saruna izvēršas ārkārtīgi uzlādējoša un neticami viegla, lai arī runājam par tēmām, kas tādas nebūt nav. Inga daudz žestikulē, daudz smejas un nepārtraukti paceļ rokas virs galvas, atveidojot trīsstūrīti, jumtiņu, tādējādi apzīmējot kaut ko lielāku, netveramāku, garīgāku, bez kura klātbūtnes nav vērts ne teātrī, ne dzīvē. Pēdējā gada laikā daudz domājusi par savu profesiju, daudz domājusi par dzīvi. Klausos viņā un saprotu – viņa tiešām ir aktrise, kaut pati daudz par to šaubījusies. Un ļoti stipra. Pārvarot sevī pilnīgu nejūtību, viņa šobrīd ir ceļā uz kaut ko jaunu.

Vai tu atceries pirmo reizi, kad biji teātrī bērnībā?

Mani veda daudz un visur. Uz Leļļu teātri, uz dažādiem pasākumiem. Neatceros, kas tas bija par pasākumu, bet tas notika Rīgā, kur agrāk bija rūpnīca Kaija – pie Matīsa tirgus bija kaut kāds centrs, kur notika pasākumi bērniem. Atceros, ka bija viesmākslinieks no ārzemēm, kurš vadīja strausa marioneti un izklaidēja bērnus. Sēdējām uz milzīgiem, mīkstiem un krāsainiem kubiem. Uz lielo teātri un pieaugušo izrādi mani paņēma līdzi tante. Atceros, ka tā bija Dailē, atceros, ka bija ļoti gari, un atceros saldējuma kokteili kafejnīcā. Viss. (Smejas.) Mana ģimene ar teātri nav saistīta.

Tad jau tu diez vai vienmēr esi gribējusi būt aktrise.

Es gribēju būt daiļslidotāja. Dzīvoju pie Sporta pils, daudz gāju uz hokeja spēlēm. Hallē strādāja manas mammas krustmāte, mamma mani tur atstāja auklēšanai. Hallē, kur trenējās gan mazie, gan lielie puikas, pavadīju daudz laika. Man patika skaņa, ledum bremzējot, sajūta, ka tu varētu lidot. Tomēr nonācu Kultūras akadēmijā, tas izauga kaut kā ļoti dabīgi. Nomainīju skolu, man parādījās jauni draugi, kas gāja pie Annas Eižvertiņas (teātra režisore un pedagoģe – Z. B.) – bija sociālais projekts jauniešiem, kas deva bērniem iespēju darboties kursos teātrī “Skatuve”, kur pedagogi bija tie paši, kas akadēmijā. Bija baigi forši un jautri – dejošana, runa, kustība, aktiermeistarība, visi vienaudži, ļoti interesants laiks, jēgpilni pavadīts. Gāju tur kādus divus trīs gadus, beigās tika iestudēta izrāde Sudraba slidas (2000, rež. A. Eižvertiņa), kurā piedalījās arī divi lielie aktieri, tas bija forši. Tad bija iestājeksāmeni Kultūras akadēmijā, Anna teica, ka tie, kuri gribētu, varētu mēģināt. No mūsu brandžas kursā tikām divi – es un Ivars Kļavinskis. Akadēmijā bijām ļoti liels un īpašs kurss, kuru vadīja Anna un Pēteris (Pēteris Krilovs – režisors un skatuves mākslas pedagogs – Z. B.). Beidzām 23 cilvēki, nebijām plānoti nevienam teātrim. Studējot tu nevienā brīdī nedomā par to, ka nebūs, kur strādāt. Valmieras teātrī nonācu vēl studiju laikā. Spēlēju pie Eihes (režisors Mārtiņs Eihe – Z. B.) Medus garšā (2006). Gadu iepriekš viņš gribēja mani ņemt uz Liepāju, bet mani nepalaida. Pēc tam pienāca brīdis, kad vajadzēja saprast, ko darīt pēc akadēmijas beigšanas. Mani uzrunāja Valmieras teātris, apsvēru, ko un kā gribētu, un izlēmu par labu Valmierai. Un tiešām darīju to aiz pārliecības. Esmu rīdziniece, mēģināju domāt ļoti konstruktīvi, kas man būtu piemērots. Valmierā biju jau spēlējusi un varēju sevi vizualizēt, saprast, kāda būs mana dzīve tur, ar ko es tur varētu nodarboties.

Valmierā tev bijušas 36 lomas.

Ak, dievs!

Pēc tur pavadītajiem desmit gadiem šobrīd spēlē izrādē Liepājā.

Aizejot no Valmieras, pabraukāju pa ārzemēm un, līdzīgi kā izrādē Ģērbējs (2019, rež. D. Petrenko, Liepājas teātris), saņēmu telegrammu par darba piedāvājumu (smejas). Stāsts ir smieklīgs. Ar Dimu (režisors Dmitrijs Petrenko – Z. B.) jau sen runājām, ka būtu forši kopā pastrādāt, biju izbraukājusies, izmalusies savā galvā un sapratu, ka jāsāk spert soļi atpakaļvirzienā. Sākumā bija plānots, ka taisīšu Dimas izrādei kostīmus. Tas gan bija stipri senāk, tajā mirklī es vēl biju prom un domāju, ka man nebūs jādzīvo uz vietas. Tad Ilze (aktrise Ilze Trukšane, kurai sākotnēji bija paredzēta Milēdijas loma – Z. B.) palika stāvoklī, un Dima Milēdiju piedāvāja spēlēt man. Es piekritu. Neteikšu, ka man bija pārliecība, ka esmu aktrise un varu to darīt, un ka manī nebija šaubas un bailes. Taču mana ienākšana Liepājas teātrī bija gana harmoniska, un to tādu padarīja cilvēki, ar kuriem es tikos. Pirmo periodu bijām kopā viss ansamblis, pēc tam kādu laiku malāmies četratā – Dima, Pujāts, Rolands (Ingas partneri izrādē – aktieri Edgars Pujāts un Rolands Beķeris – Z. B.) un es. Puiši bija ļoti atsaucīgi un pieņēma manu esamību pilnīgi normāli. Nejutos, ka ar mani ņemtos kā ar jēlu olu, bet arī ne tā – kas tā te tāda atvilkusies? Bija ļoti foršs process. Mēs daudz runājām ne tikai par materiālu, bet arī vispār par dzīvi un būšanu teātrī. Tā kā lugā skarta tāda tēma, varbūt tāpēc mana ienākšana bija vienkāršāka, jo, lai kurā teātrī tu strādātu, situācijas un problēmas jau ir līdzīgas.

Tomēr īsu brīdi, kopš aizgāji no Valmieras teātra, nebiji uz skatuves. Kā tevi ietekmēja šī neesamība teātrī?

Nemaz nebiju tik ilgi prom, biju ārpus teātra nepilnu gadu, pat mazāk, domāju, ka izturēšu ilgāk (smejas). Teātra vidē, teātra dzīvošanā ir kaut kas ļoti īpašs. Esot prom, sapratu, ka teātra vide ir ļoti savrupa. Ka tu dzīvo burbulī, kur ir savi noteikumi, sava pasaule. Izkāpjot no tā ārā un cenšoties saprast, kā dzīvo citi, ir grūti. Protams, es varu risināt ikdienas situācijas un domāt par mājas sakopšanu, risināt praktiskus jautājumus, bet mani tas neinteresē. Teātra dzīve – tas, kā tev sanāk dzīvot un par ko tev sanāk domāt, – varbūt nav tik praktiska, bet man vispār šausmīgi nepatīk pieaugušo dzīve. Man ir vajadzīgs kaut kas, kas ir tāds (Inga rāda jumtiņu virs galvas – Z. B.)Ja tā virsskaņa tavai dzīvei nav klāt, tas ir bezjēdzīgi. Viss ir pelēks. Tu sāc skatīties kaut kā pusdzīvnieciski, kā primāts velcies ar katru dienu tuvāk savai nāves stundai. Pēdējā laikā vispār esmu ļoti daudz domājusi, ko nozīmē strādāt teātrī un kas tas ir – aktrise. Kas ir šī profesija, ko tā izsaka, nozīmē, kas tev ir jādara. Tas ir tik individuāli. Klausoties citu kolēģu stāstus, saprotu, ka viņi nerisina tās problēmas, kuras risinu es, ka lietas, kuras uzlūkoju kā problēmas darbā un procesā, viņiem tādas neliekas. Un tad ir tādi, kuri ļoti saasināti risina citas lietas, kuras es vispār nesaprotu.

Aktrise – tā laikam vienkārši ir cita domāšana, cita pasaules izjūta, vienkārši cilvēks, kas tā jūt. Lai gan patiesībā ļoti jūtīgs var būt arī cilvēks, kas nav mākslinieks, kas vienkārši pasauli tver ar citām maņām un visu laiku kaut ko meklē.

Skats no izrādes "Smaržo sēnes" (2015, VDT, rež. M. Eihe). Centrā: Anna – Inga Apine // Foto – Matīss Markovskis

Vai tu kādreiz iepriekš minētās sajūtas dēļ neesi jutusies atšķirīga un vientuļa starp vienaudžiem un vispār?

Arvien vairāk saprotu – esmu garastāvokļa un noskaņas cilvēks. Bieži jūtos ļoti vientuļa, kaut arī man patīk būt tādā labā vienatnē. Un laikam tieši tāpēc, ka es tā jūtos, man ir svarīgi kaut kur piederēt. Aktieris pārsvarā vispār ir ļoti vientuļa profesija (aizdomājas). Foršākais, ko es sapratu un kas man visvairāk pietrūka, neesot teātrī, ir tas, ka tā ir vieta, kurā, ja viss saslēdzas, katrs nenormāli vientuļais indivīds strādā vienas mistiskas idejas vārdā. Vieta, kurā šādi indivīdi sanāk kopā (un es nerunāju tikai par aktieriem, bet jebkuru cilvēku, kas ir teātrī), un katrs, darot savu darbu, var dabūt tādu vienotības, komandas un pleca sajūtu. Tas man liekas absolūts brīnums teātrī. Ka cilvēki, kuri ir tādas personības, noslēgtie vai pat jocīgie – ka viņi spēj apvienoties. Tā ir fantastiska lieta. Es nedzirdu no saviem draugiem, ka viņu darbs citur ir tāds. Bet es jau atkal runāju par to (rāda jumtiņu virs galvas – Z. B.) garīgo vertikāli.

Ģērbējā ļoti daudz runājat, ka teātris ir misija, ziedošanās. Vai tiešām teātris un būšana uz skatuves ir tava misija?

Misija ir ļoti liels vārds. Negribu, lai tas izklausās ļoti saldi, bet vispār jā. Jo, ja tu tiešām netici, ka tas nav tikai darbs, bet kaut kas kaut nedaudz vairāk, tad ar teātri nav jēga nodarboties. Tā nav vieta, kur tu vari nopelnīt. Tiešām to darīt slavas dēļ? Ko vispār nozīmē būt slavenam Latvijā? Ja tas nav par kaut ko vairāk, tad tiešām – kādēļ? Mana profesija ļoti daudz dod, bet tā ļoti daudz arī prasa. Vai es kā aktrise dzīvoju ļoti veselīgu dzīvi? Nē. Interesantu dzīvi? Jā. Vai tā ir kalpošana? Tai vajadzētu tādai būt, bet diemžēl ir vēlamais un reālais. Visiem cilvēkiem ir jādzīvo, un visi arī grib dzīvot. Cerēt, ka teātra kalpotāji pārtiks tikai no svaiga gaisa un mīlestības, ir stulbi, tā tas nav. Jo vairāk sevi tērē, jo vairāk jābaro. Un tas nav tikai fiziskajā plānā. Un tomēr man liekas fantastiski un brīnišķīgi tie cilvēki, kuros iekšā ir liels un garīgs spēks, kuri turpina uzturēt kalpošanas momentu teātrī. Es runāju par kalpošanas, ne apkalpošanas. Jo kalpot nav izklāties un visiem izpatikt. Kalpošana ir tāda ļoti apzināta darbība, kuru veicot tu negaidi sev neko atpakaļ. Dari, jo tur ir atkal kaut kas vairāk (atkal rāda jumtiņu virs galvas – Z. B.).

Cilvēki, kas to piekopj un kuriem tas ir svēts un svarīgs, man šķiet, ir tie, kas vispār notur teātri. Bez šādiem cilvēkiem teātris kļūtu par kaut kādu reklāmas vai ražošanas iestādi, kurā profesionāli manekeni ar pareizām programmām izpilda to, kas ir jāizpilda. Un tad tas ir bezjēdzīgi.

Skats no LT izrādes "Ģērbējs" (2019, rež. D. Petrenko). Kungs – Edgars Pujāts, Milēdija – Inga Apine // Foto – Edgars Pohevičs

Aktieriem tagad ir daudzi vilinājumi – kino, reklāmas, projekti.

Aktieris, skrienot uz visām pusēm, izmētājas. Es ļoti sevi no tā sargāju un iegāju citā galējībā. Vispār neko citu neņēmu klāt, jo domāju, ka tādā veidā varēšu sevi pasargāt no tādas izplūšanas visur, bet tagad saprotu, ka arī tas neder. Visu laiku strādājot tikai repertuāra teātrī, tu arī vari ieiet rutīnā, palikt truls un tev viss var beigties. Ir jāielaiž sevī arī gaiss, jāsatiek citi, drusku jāpaskraida, bišķiņ sevi jāpašķaida, bet tikai tad, ja vari sevi atkal savākt kopā. Jāatrod balanss, jo abos gadījumos, aizejot galējībās, ir traki. Tas, kas man liekas vērtīgi, ir iespēja aktieriem nedaudz pabraukāt, pastrādāt citos teātros un satikt citus aktierus. Saprotu, ka, strādājot štatā, to tehniski ir ļoti grūti izdarīt. Tāpēc pieredze Liepājā man liekas ļoti laba lieta, jo es varēju pārbaudīt pati sevi. Piemēram, pirms tam nepazinu Pujātu. Biju redzējusi viņu Pūt, vējiņos (Ulda lomā Dž. Dž. Džilindžera, Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga, Evitas Mamajas mūziklā Liepājas teātrī, 2011 – Z. B.), zināju tikai pēc vārda un izskata. Mēģinājuma procesa sākumā viņš bija diezgan noslēgts, visu pie sevis, pie sevis, un tad vienā brīdī viņš tā atvērās! Tagad zinu, ka Edžus ir brīnišķīgs partneris. Kad viņš skatās acīs – viņam vienmēr ir pilnas acis. Un tas ir fantastiski un brīnišķīgi uz skatuves. Savukārt Beķerim, piemēram, ir ļoti izteikta formas skola. Es ļoti daudz domāju profesionālā ziņā par sevi – kur tev šī attīstītā forma palīdz, kur tev tā iegriež, jo procesa laikā, ejot caur formu, tu vari pāršļūkt pāri pat negribot. Uz Rolandu gan to nevar attiecināt.

Ar kuriem un kādiem režisoriem tev patīk strādāt?

Pirms kāda laika sapratu, ka pat tad, ja man nepatīk tēma, man patīk strādāt ar režisoru, kurš iestudē darbu, kas viņam ir svarīgs. Teātrī tu ej no viena iestudējuma uz otru, un, ja pie tās slodzes saproti, ka tev ir jāstrādā kopā ar cilvēku, kuram tas ir vien kārtējais darbs, tad ir traki un vispār zūd jēga kaut ko darīt. Jo tad tu paliec vienkārši par darba darītāju, un rodas jautājums, kāpēc esi aktieris un kāpēc strādā teātrī, jo tad jau tu varētu darīt jebko un jebkur. Režisoram ir jāredz viss kopums procesam, kuru viņš vada. Viņš ir priekšgājējs, kas visu virza. Un ir ļoti svarīgi, lai režisors redz visus tos cilvēkus, kas seko viņam šajā ceļā. Lai nav tā, ka mēs virzāmies, bet režisoram ir vienalga, kā mēs tur – klupdami, krizdami – skrienam un vai tiekam līdzi. Un ka viņš mīl aktieri, nevis uzskata viņu par lopu, kurš būs izpildītājs, marionete vai vienalga kaut kas. Un ka viņam nav vienalga, vai nāc tu vai kāds cits, ka viņam ir svarīgi, kurš to dara. Lai nav tā, ka vienīgais, ko tev paprasa – vai tu esi iemācījies tekstu, un tad tikai pasaka: runā skaļāk vai runā klusāk. Esmu satikusi tādus režisorus, man ir paveicies. Arī tādus, ar kuriem man nav pa ceļam, bet, tikko redzu, ka viņam tas ir svarīgi, tā ir pilnīgi cita atdeve vai vispār piesaiste darbam.

Kā tu atrodi motivāciju, kad jūti, ka loma nav tava, bet uz skatuves vienalga jākāpj?

Es sev meloju (smejas). Cenšos līdz pēdējam, cik vien varu, cīnīties, nepadoties un atrast, lai tas kļūtu mans. Fake it till you make it [1] (smejas). Man gan ir bijušas tādas uztaisītas lomas, kur es pēc tam esmu mocījusies katru izrādi. Jo tu atļāvi sev vienā brīdī padoties, un no šīs padošanās pozīcijas ir daudz grūtāk sevi ieslēgt atpakaļ.

Kuras trīs lomas tevi visvairāk pilnveidojušas kā aktrisi?

Lomas nevaru nosaukt, bet varu nosaukt trīs izrādes. Straumēni (Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās, 2010, VDT, rež. Viesturs Meikšāns), Makbets (2013, VDT, rež. Vladislavs Nastavševs) un Smaržo sēnes (2015, VDT, rež. Mārtiņš Eihe). Smaržo sēnes bija izrāde, kurā es pati ļoti cīnījos ar sevi (Annas lomā – Z. B.), un tajā pašā laikā Sēnēs laikam bija arī tāds slimīgs kaifs. Vēl ekstrēmāka pieredze bija Makbets. Vlads vispār strādā citādāk. Bet mana pieredze rāda, ka es sev nevaru novilkt līnijas – saprotu, ko es nedarītu, bet ko aktierim vispār nevajadzētu darīt, par ko domāt vai kādā veidā strādāt, es nezinu.

Un ko tu nedarītu?

Man šķiet, ka ir robeža. Abramoviča (serbu performanču māksliniece Marina Abramoviča – Z. B.) ir formulējusi, kāda ir atšķirība starp teātri un performanci. Ja teātrī ir kečups, tad performancē ir īstas asinis. Es tam ļoti piekrītu – ka teātrī notiek dvēseles kustināšana, bet fiziskā darbība tev nav obligāti jādara. Piemēram, jāsit kāds nost. Tas ir tas, ko aktierim nevajadzētu darīt. Jā, viņam ir fiziski jāpiepūlas, jāiet līdz robežai, bet nekad tai nepārkāpjot.

Man šķiet, ka teātrim ir jārada brīnums, nevis naturāli jāatveido. Ka tu skaties un tev šķiet, ka tur tas notiek, bet tas pa īstam nenotiek. Jo tad tas ir slimi.

Kārlis Neimanis un Inga Apine izrādē "Makbets" (2013, VDT, rež. V. Nastavševs) // Foto – Matīss Markovskis

Kādas izrādes tev pašai patīk?

Kā skatītājam man patīk mazā forma, bet nepatīk, ja man bāžas virsū. Patīk, ka man ir dota mana telpa, ka sēžu zālē un man ir savs gaiss, ka es varu filtrēt, ko gribu ņemt un ko varu neņemt. Man nepatīk, kad velk aiz rokas, kaut ko prasa un bāž prožektoru ģīmi. Es sēžu un iekšēji lūdzu: tikai mani nē. Tāpēc jau minēju, cik man pašai sarežģīta bija izrāde Smaržo sēnes. Visi aktieri apaļajā zālē, kas ir ļoti maza telpa, pilna ar taburetēm, visu laiku uz skatuves. Kopā 14 – pilns, pilns, pilns. Un skatītāji. Visi sēž uz visām pusēm, un uzdevums ir risināt ainu ar partneri, kas ir ar muguru pret tevi. Lūk, man pašai nepatīk, ka kāds bāžas iekšā manā zonā, bet šajā izrādē man bija jābūt tai, kas uzbāžas. Bet es biju arī uz Eihes Taņas dzimšanas dienu (2016, Ģertrūdes ielas teātris), un šī izrāde man ļoti patika, jo biju sagatavojusies. Morsiņš, rosols un dejas. Bija forši (smejas). Jā, zināt, uz ko tu ej, ir svarīgi. Pašai esot uz skatuves, tas laikam ir atkarīgs no tā, ko tev ir vairāk sanācis spēlēt. Ja ilgi spēlē sociāla tipa lugās vai kaut ko ļoti modernu džinsos un T-kreklos, tad tev šausmīgi gribas kaut ko tādu lielu (rāda ar rokām – Z. B.).

Esi saņēmusi gan profesionāļu atzinību, gan skatītāju un kolēģu balvas. Cik svarīga tev ir šāda atzinība, un vai tā kaut kā ietekmējusi tavu attieksmi pret savu profesiju?

Melošu, ja teikšu, ka tas nav svarīgi. Jo kā lai citādi dabū to atskaites punktu vai apliecinājumu? Saprotot, ka tas, ko tu dari, ir kādam kaut ko iedevis un ka tas nav bezjēdzīgi vai vajadzīgs tikai man. Bet es arī nepiederu pie tiem, kuriem novērtējums ir vissvarīgākais. Esmu ļoti paškritiska, un reizēm šī paškritika nostrādā man par sliktu. Jo kaut kādos brīžos es sevi nobremzēju, pati sevi nolieku kaktā.

Vai tu sevi redzi uz skatuves arī pēc 20 gadiem?

Nezinu. Pirms pirmizrādes, kad tu kāp uz skatuves, tā sajūta ir drausmīga, tu sevi tā kā nolādi, ka tu vispār esi aktieris. Un tad tu tam tiec pāri. Esmu izpratusi, ko nozīmē strādāt repertuāra teātrī, jo esmu to darījusi desmit gadus. Bet tad, uz īsu mirkli izkāpjot no turienes ārā, sapratu, ka ir ļoti daudzas lietu, ko nezinu, ko nesaprotu un kur esmu pilnīgi pirmās klases līmenī. Domāju, ka Latvijā ir gandrīz neiespējami nebūt štata aktierim un strādāt profesijā tikai projektos, nedarot neko citu, – tā, ka piekrīti tikai tam projektam, kas atbilst tavam dvēseles stāvoklim. Ja godīgi, es tā gribētu, jo, lai arī laiks – nebūšana nekur – man ir radījis ļoti daudz neērtību un daudz nepatīkamu brīžu un prasījis nervus, tas man ir iedevis arī gaisu un iespēju apzināties savu brīvību un atbildību. Nevis, kā man tur atkal ir ieplānota sezona, bet – kā tu pats viņu esi ieplānojis. Tas ir ļoti grūti, biedējoši, bet savā ziņā arī patīkami. Jautājums, ko tu dari ar savu brīvību, vai tu vispār esi spējīgs būt brīvs. Jo, no vienas puses, tas ir apgrūtinājums, bet, no otras puses, arī atvieglojums, ka tavā vietā kāds visu izplāno. Ka tu pieej pie dēļa un saproti – ā, šitā es dzīvošu.

Lieta, ko neesmu izmetusi no sava mazo vēlmju saraksta, ir kostīmu mākslas apgūšana (Inga veidojusi kostīmus četriem iestudējumiem “Baltā kamielēna sapnītis” (2011, rež. V. Meikšāns), “Lūša stundā” (2013, rež. M. Eihe), “Siltumnīca” (2014, rež. J. Znotiņš) Valmieras teātrī un “Eņģeļi Amerikā” (2012, rež. M. Eihe) Dailes teātrīZ. B.). Līdz šim to esmu darījusi, metoties iekšā nezināmajā, kā aktrise domājot, kā viss varētu izskatīties. Sapratu, ka varu to darīt, kā sanāk, tikai līdz kaut kādam brīdim, jo ar laiku gribas, lai ir zināšanas un rokas nav tik īsas, lai tas, ko tu dari, ir jēgpilnāks, nevis tikai sajūtu līmenī. Ka gribi izdarīt arī tehniskās lietas – sagatavot skices, pazīt audumu un citas nianses, jo tur ir milzum daudz man nezināmā un nesaprotamā, kas mani interesē. Režisēt es gan nekad neesmu gribējusi, mans aparāts to neļauj. Tas ir tik nenormāli sarežģīti – milzīgs kosmoss. No tevis tik daudz kas ir atkarīgs, ik uz soļa jāpieņem lieli un nežēlīgi lēmumi, man ar to būtu problēma.

Skats no LT izrādes "Ģērbējs" (2019, rež. D. Petrenko). Milēdija – Inga Apine // Foto – Edgars Pohevičs

Kas ir tās lietas, kas tevi iedvesmo un noguruma brīžos dod enerģiju?

(Ilgi domā.) Ļoti daudz staigāju, tā ir arī praktiska vajadzība, jo man ir suns. Bet mani uzlādē piedzīvojumi. Tas, kam tu ļauj ar sevi notikt un kas notiek arī tavā galvā. Man bija brīnišķīga, lai arī sāpīga pieredze, kas deva iespēju saprast, kā strādā galva. Man bija diezgan stipra depresija, braukāju pa ārzemēm, mani veda. Aizveda uz brīnišķīgi skaistu vietu Norvēģijas Ziemeļos. Mani izlaiž no mašīnas, es galīgi noraudājusies stāvu un skatos, un ir tik skaisti – fjords, klintis. Bet es stāvu un domāju, ka es redzu, ka ir skaisti un pie citiem apstākļiem būtu wow, saprotu, ka ir skaisti, bet man ir vienalga. Un tā ir drausmīga sajūta. Un tāpēc es domāju, ka piedzīvojumi nav tas, ka tu izej kaut kur ārā. Piedzīvojumiem, ja esi tiem gatavs, sākotnēji tu ļauj notikt savā galvā. Zini, mūsu saruna, šāds mirklis mani arī ir bagātinājis. Un arī tas brīdis, kad stāvēju pie tā fjorda un manī nekas nenotika. Es to sevī piefiksēju – cik drausmīgi ir tad, ja tevī nekas nenotiek, ja tu esi vienkārši vai nu tik pārdedzis, vai kaut kas tevī ir tik noticis, ka tev viss ir tik nejūtīgs vai pārjūtīgs. Jā, arī tā ir pieredze, kas bagātina. Tas nedod neko tajā brīdī, bet pēc tam gan.

Kāda būtu tava labā diena – viena foršā diena?

Pamosties, iedzert kafiju, saģērbties, iekraut kaut ko somā līdzi, paņemt suni, iekāpt mašīnā un aizbraukt uz kādu foršu vietu. Kaut vai uz jūru, lai gan liepājnieki taču uz jūru neejot (smejas), un noiet kādu gabalu. Forši kaut kur paēst (ļoti, ļoti smejas). Un vēl man gribas vasaru, bet ne karstu. Man ļoti patīk rudens. Kad vēl ir silts, kad neesi vēl satuntuļojies tā, ka vari knapi paiet, bet tāds foršs – kad no zemes vēl nāk siltums, bet ir vējiņš un viss smaržo.

 


[1] Tulk. no angļu val. – izliecies, līdz tev izdodas.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt