Lauma Mellēna-Bartkeviča, Vēsma Lēvalde 25.05.2019

Klaipēdas dienasgrāmata. I daļa

Skats no izrādes “Kuņas bērni” (rež. E. Ņekrošus) // Foto – Dmitrijs Matvejevs

Jau trešo gadu maija beigās un jūnija sākumā Lietuvā, Klaipēdas Drāmas teātrī, notiek starptautiskais teātra festivāls TheATRIUM. Lietuva Baltijas kaimiņu vidū ir teātra festivālu lielvalsts, un TheATRIUM ambīcijas un vēriens patīkami pārsteidz – gan nacionālajā skatē, kurā iekļautas spilgtākās Lietuvas teātru izrādes beidzamo piecu gadu laikā,  gan gaidāmajā starptautiskajā skatē, kurā piedalīsies viesi no Polijas, Čehijas, Beļģijas, Grieķijas, Norvēģijas, Dienvidāfrikas un citām valstīm. Programmā vērojama žanru un formātu daudzveidība, laikmetīgā teātra organiska mijiedarbība ar laikmetīgo deju un dažādu žanru mūziku, jaunākā oriģināldramaturģija līdzās pasaules klasikai, un festivāla laikā klajā nākusi arī jauna grāmata “Laikmetīgais lietuviešu teātris. Vārdi un izrādes” (Contemporary Lithuanian Theatre. Names and Performances, redaktores Ramune Marcinkevčute un Ramune Balevičute) angļu valodā, kurā vairāki pētnieki aplūkojuši lietuviešu autorteātra fenomenu un sešu starptautiski pazīstamāko lietuviešu režisoru – Jona Vaitkus, Eimunta Ņekrošus, Rima Tumina, Gintara Varna, Oskara Koršunova un Janas Rosas – radošo veikumu, kā arī šobrīd aktuālos lietuviešu laikmetīgā teātra procesus. Trešais festivāla gads rāda, ka TheATRIUM kļuvis par nopietnu spēlētāju Lietuvas festivālu vidū, par ko liecina arī tas, ka to apmeklē teātra profesionāļi, kritiķi un producenti no vairāk nekā desmit valstīm, tostarp Ķīnas, Korejas, Francijas, Gruzijas un, protams, tuvākajām kaimiņvalstīm.

Pirms gada uz Klaipēdu atveda interese par plaukstošo sadarbību starp Lietuvas teātriem un latviešu režisoriem, konkrēti, toreiz Elmārs Seņkovs Klaipēdas Drāmas teātrī iestudēja Bertolta Brehta “Kuražas māti un viņas bērnus” (ar nosaukumu “Mamma Drosme”), kurā titulloma bija uzticēta Darjum Meškauskam. Par iestudējumu interesi izrādījis arī lielākais Lietuvas starptautiskais teātra festivāls “Sirenos”, kas notiek oktobrī Viļņā, tomēr diemžēl tehnisku apsvērumu dēļ to parādīt Viļņā nevar. Šogad lietuviešu teātra skatē centrālais intereses objekts ir pērn mūžībā aizsauktā Eimunta Ņekrošus iestudējumi – “Ījaba grāmata” Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī (2013) un viņa pēdējā izrāde “Kuņas bērni” Klaipēdas Drāmas teātrī (Kalės vaikai, 2018).

Festivāla pirmās dienas izrādes 21. maijā – Šeiko dejas teātra laikmetīgās dejas izrāde “Gadalaiki” (rež. un horeogr. Agnija Šeiko) un Klaipēdas Drāmas teātra dramaturga Gintara Garjauska luga “Kas ir pret mums?” Jona Vaitkus iestudējumā (Klaipēdas Drāmas teātris, 2018) – palika neredzētas. Bet katra nākamā izrāde apliecina, ka Lietuvas teātris joprojām ir uz viļņa, kaut arī Lietuvas teātra kritikā valda uzskats, ka režijā, kur ilgstoši dominējis metaforiskais teātris, trūkst jaunu vīziju. Tomēr jāatzīst, ka līdzās Eimunta Ņekrošus ieturētajai poētiskā teātra līnijai un Oskara Koršunova reāllaika teātrim [1] parādās interesanti un novatoriski iestudējumi.

Skats no izrādes "Ārprātīgais" (rež. O. Koršunovs) // Foto – Aļģirds Kubaitis

22. maijs. Vārdi – zīmoli. Koršunovs un Ņekrošus

Izrāde “Ārprātīgais” Oskara Koršunova režijā (Oskara Koršunova teātra un Viļņas pilsētas teātra kopprojekts pēc N. Gogoļa stāsta “Ārprātīgā piezīmes” motīviem), ko izspēlē Eimants Pakalka, ir aktieriski spilgta monoizrāde ar nesarežģītu, bet semiotiski ietilpīgu telpas risinājumu (scenogrāfija: random heroes). Laikmetīgās koordinātās aktualizēts mazā cilvēka milzīgais ego un tiecība pēc varas un ietekmes, turklāt izteikti formas aspektā – aktiera runātajā tekstā vienīgais uzsvērti artikulētais vārds bija “es” visos locījumos. To pastiprina arī vizuālās zīmes – aktiera darbības ar metāla kāpnītēm un sarkana paklāja gabaliņš kombinācijā ar brieža ragiem, uz kuriem uzkarināts tualetes papīra rullītis. Gogoliskā ironija iezīmēta arī kustību partitūrā. Izrāde sākas ar etīdi, kur aktieris uznāk uz skatuves pelēkā uzvalciņā, sašļucis kā balons, tad ar milzīgu gribasspēku pakāpeniski piepūšas, līdz pārsprāgst un paliek kā nožēlojama driska. Balona metafora Koršunova režijas valodā parādās arī tehno mūzikas (komponists Dominiks Digims), veidoprojekciju un stroboskopa kombinācijā kā grotesks deformētas apziņas fons. Izrādē vārdā nenosauktā Gogoļa Popriščina personība tiek pakļauta neizbēgamai destrukcijai, proporcionāli pieaugot līdz smieklīgumam izkāpinātai iekšējā diktatora varas apziņai. Kad pelēkais uzvalciņš nomainīts pret knapi piesedzošu lateksa apakšveļas gabalu, ādas mēteli un armijas zābakiem vācu teātra “labākajās tradīcijās”, paradokss ir piepildīts. “Ārprātīgais” ir spilgta mūsu laikmeta traģēdija, jo popriščini Koršunova traktējumā ir sugas vārds, kas attiecināms uz lielu daļu indivīdu, kuri diemžēl, cita starpā, atrodas arī varas pozīcijās.

Skats no izrādes “Kuņas bērni” (rež. E. Ņekrošus) // Foto – Dmitrijs Matvejevs

Sauļus Šalteņa “Kuņas bērni” (Klaipēdas Drāmas teātris) Eimunta Ņekrošus režijā ir profesionāls, tīrs un gandrīz hrestomātisks poētiskā teātra paraugs, kam liktenīgā kārtā lemts pielikt punktu režisora ilgajam radošajam mūžam. Baltijas valstu simtgades jubilejā, kad Lietuva, atšķirībā no Latvijas un Igaunijas, svinēja nevis valsts dibināšanas, bet atjaunošanas simto gadskārtu, Sauļus Šaltenis dramatizējis savu 2006. gada maģiskā reālisma romānu īpaši Eimuntam Ņekrošum. Režisors vēlējies teātra valodā tulkot daudzslāņaino tekstu, kas ietver Mazlietuvas teikas, mītus un pagāniskās kultūras mijiedarbību ar Svētajiem Rakstiem zemnieku dzīves ritumā un mūsdienu lietuviešu kolektīvajā apziņā. Viena no iestudējuma lielākajām veiksmēm ir Karveļa lomas atveidotāja Darjus Meškauska un Ņekrošus radošā sinerģija. Paradoksālā kārtā uz skatuves periodiski redzamais Karvelis iestudējuma struktūrā ir kā nesošā konstrukcija, mugurkauls un režijas zīmējuma centrs. Otra veiksme ir lietuviešu komponista Antana Jasenkas skaņu ainava, kur akustikas un elektronikas mijiedarbība, projicēta telpā ar skaņas pastiprināšanas iekārtām, rada maģisku bezlaika realitāti, apziņas plūsmas iluzoru vīziju, mērķtiecīgi atraisot skatītāja emocionālo uztveri. Šis ir tas gadījums, kad satura pārstāstīšana un apraksti laupītu skatītājam iespēju piedzīvot retu baudījumu lielformāta izrādē, kurā nav nekā pavirša un katra mizanscēna ir tīra, detaļa –  pamatota, efektīva un iederīga kopējā koncepcijā.  Forma un saturs veido grodu veselumu.

Skats no izrādes “Stabat Mater” (rež. Egle Kazickaite) // Foto – Ruslans Bolgovs

23. maijs. Strindbergs bez teksta, onkoloģija vārdos un saprašanās izdomātā valodā

Paradoksu diena un lietuviešu aktuālā teātra daudzveidības apliecinājums. Vispirms Klaipēdas neatkarīgās teātra kompānijas “Apeirono teatras” izrāde “Stabat Mater”, kuras pamatā ir Augusta Strindberga luga “Pelikāns” (rež. Egle Kazickaite). Tiekoties ar režisori pirms izrādes, viņa apgalvo, ka šajā lugā saskata matricu visai Strindberga daiļradei un vienlaikus paziņo, ka tāpēc atbrīvojusies no pilnīgi visa teksta, to aizvietojot ar Džanbatistas Pergolēzi “Stabat Mater” – ikonisku baroka skaņdarbu. Tas, protams, rada intrigu un nojauc jebkādus pieņēmumus par to, ko varētu sagaidīt.

Iestudējums veidots kā kustību izrāde, feminisma diskursā savijoties laikmetīgās dejas un fiziskā teātra estētikai. Atsaucoties uz Gerdas tekstu: “Mēs daudz runājam, bet varbūt patiesībā mēs tā slēpjam patiesību”, režisore izvēlas sastatīt baroka harmonisko mūzikas valodu Strindberga skaudrumam, sāpju dievmātes metaforu un lugā portretētās ģimenes locekļu deformētās attiecības, aktieru ķermeņus padarot par galveno izteiksmes līdzekli un instrumentu. Grētas Gudelītes atveidotā sieviete-pelikāns pelēkā triko, kurai vēlāk vīrietis vardarbīgi uzvelk melnu kleitu, ar pelēki pūderētu seju un matiem prologā ir skaists un reizē šausminošs – smalki izstrādāta kustību partitūra, kurā dominē trauksme un vienlaikus apskaužama Čaikovska “Gulbja” plastika, kas tiek apzināti fragmentēta, ķermeniski ilustrējot mātes salauzīto apziņu. Aktieri-dejotāji daiļrunīgi mēmi izspēlē deformētā ģimenes pavarda metaforu, no plāksnes un pieliekamām kājām veidojot un jaucot galdu, haotiski mētājot hromētas dažāda izmēra metāla bļodas, kas ir galvenais izrādes rekvizīts – Strindberga bada tēmas metafora. Troksnis, bļodām krītot pret grīdu, kas traucējuši iejaucas Pergolēzi smeldzīgajās harmonijās un perfektajās ritma struktūrās, ir neērti traucējošs un neizbēgams, tāpat kā fiziskas un emocionālas vardarbības klātbūtne Strindberga varoņu dzīvēs. Un tomēr Pergolēzi beigās uzvar, neatlaidīgi pierādot “Stabat mater” pašvērtīgo pārākumu pār jaunās režisores koncepciju, kurā, par spīti talantīgi veidotajai formai, neizdodas skaidri saskatīt sakarību starp izrādes kopainā dominējošo muzikālo materiālu, kura nosaukums likts šai “Pelikāna” interpretācijai. Negribas ticēt, ka Strindberga iekšēji plosītos tēlus režisore gribētu vienkāršot līdz primitīvam cēloņu-seku modelim, kur vīrieša vardarbība ir sievietes nežēlības cēlonis, vai tomēr?

Skats no izrādes “Terapija” (rež. Kirils Glušajevs) // Foto – Dmitrijs Matvejevs

Otrā izrāde ir labas dramaturģijas paraugs – lietuviešu jaunā dramaturģe Birute Kapustinskaite uzrakstījusi reālos stāstos balstītu lugu “Terapija” (Oskara Koršunova teātra, Viļņas pilsētas teātra un MB Scripthouse kopdarbs, rež. Kirils Glušajevs) par onkoloģisko slimnīcu un sešu sieviešu “kopdzīvi” ķīmijterapijas nodaļas palātā. Vēzis pamazām zaudē tabu statusu, iegūstot līdzvērtīgas māksliniecisku meklējumu pozīcijas ar citām slimībām, kam noteiktos laikmetos bijusi likteņa zīmoga funkcija, piemēram, lepru, tīfu vai tuberkulozi. Tas ir viens no mūsdienu sabiedrības aktuālākajiem stāstiem, ar kuru tā vai citādi var identificēties katrs, tādēļ līdzpārdzīvojums ir faktiski klātesošs jau tēmas izvēlē. Kirila Glušajeva iestudējums nepretendē uz simbolisku vispārinājumu, drīzāk  reprezentē psiholoģisko teātri, šajā gadījumā ar savu neviltotību ikvienā atsevišķā tēlā un to kopējā konteksta atveidojumā. Cik cilvēku, tik stāstu, un viens stāsts uz skatuves kā drāmas terapija. Šis dramaturģiskais materiāls varētu interesēt arī Latvijas teātrus un režisorus, kuri nodarbojas ar dokumentālo teātri.

Vakara izrāde atkal pievēršas citādai valodai, šoreiz – izdomātai. Lietuvas Nacionālā drāmas teātra izrāde “Durvis”, ko iestudējis norvēģu horeogrāfs Jū Stremgrēns, apspēlē durvju semiotiku. Durvis kā robeža starp “šejieni” un “citurieni”, “iekšā” un “ārā”, vienmēr atvērtas durvis un laušanās slēgtās durvīs. Tā ir dejas un kustību izrāde, kurā aktieri sarunājas izdomātā valodā, izmantojot intonācijas, čukstēšanu, kliegšanu un citus verbālus, ne lingvistiski ierobežojošus, bet asociatīvi uztveramus elementus. Fonā skan mūzika, pat ļoti hrestomātiski skaņdarbi, kuri nereti kalpo kā ironiska ilustrācija kustību partitūrai. Ir gan šansons, gan tango, gan bugi-vugi un pat Pučīni “Madama Butterfly” pārlikumā stīgu kvartetam un Ļenska ārija no Pētera Čaikovska “Jevgeņija Oņegina” izdomātajā dživrišā, kas piešķir komisku efektu. Tāpat brīžam izskan skaidri saprotamais jautājums “Epilepsija?” un atbilde: “No, tanci!” Cilvēcīga, skaidra, asprātīga un artistiska izrāde, kas ļauj ne tikai priecāties par Lietuvas Nacionālā drāmas teātra aktieru prasmēm veidot dejas izrādi, bet arī par to, ka par cilvēku attiecībām un pasauli iespējams runāt ar vieglu ironiju un smaidu, joku nepārvēršot rūgtā groteskā un atļaujoties pasmieties arī par sevi, jo aktieri viens otru izrādē uzrunā īstajos vārdos.

Skats no izrādes “Durvis" (rež., horeogr. Jū Stremgrēns) // Foto – Dmitrijs Matvejevs

Šī diena pierāda to, ka Lietuvas teātra spektrs ir plašāks nekā mūsu priekšstati par to. Tā ir festivālu priekšrocība – dažu dienu laikā pieredzēt pārdomu vērtu panorāmu. Turpinām skatīties.


[1] Teātra kritiķes Almas Braškītes apzīmējums.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt