Kristiāna Šuksta 28.05.2019

AKTIERIS RUNĀ: Uldis Sniķers

Foto no Ulda Sniķera personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

 

 

Kristiāna Šuksta: Kā radās tava interese par teātri un kā nonāci līdz teātra studijām?

Uldis Sniķers: Tie ir divi dažādi jautājumi. Interese par teātri sākumā radās pilnīgi citā veidā. Uzaugu Valmierā, ģimenes draugi bija no teātra, tāpēc pavisam sīks reizēm tiku ņemts līdzi uz mēģinājumiem. Tur mani dažreiz pielaida pie gaismu pults, kas tajā vecumā šķita daudz interesantāk – visādas podziņas... Kopumā teātrī bija ļoti forša atmosfēra: visi tā pa pusei nenopietni spēlējās. Nebija tā, ka es skatījos un domāju, ka gribu būt aktieris, bet neapzināti tie aizmetņi droši vien ir no tā laika.

Nopietna doma par aktierspēli radās stipri vēlāk. Daudz nodarbojos ar mūziku – gan dziedāju, gan spēlēju, līdz ar to pietiekami daudz atrados uz skatuves. Mūzika man ļoti patika, bet atrašanās uz skatuves radīja diskomfortu, nezināju, ko ar to darīt. Pēc vidusskolas aizbraucu uz Dāniju mācīties vokālu, pēc tam skaņu inženieriju. Kad atgriezos, sapratu, ka nekas nav mainījies: mazliet brīvāk jūtos, bet, ja gribu tālāk nodarboties ar mūziku, tad gribu saprast, ko un kā darīt uz skatuves. Sāku apmeklēt Annas Eižvertiņas kursus teātrī “Skatuve”. Kompānija un radošā atmosfēra man arvien vairāk iepatikās. Process ļoti palīdzēja – ne tikai mūzikas sakarā, bet tīri cilvēciski. Kad kursi tuvojās beigām, daudzi runāja par to, ka jāmēģina stāties aktieros, es arī nolēmu pamēģināt. Tobrīd jau biju uzņemts citā skolā Anglijā, steidzami bija jādod atbilde, bet tiku pieņemts aktieru kursā un dažādu apstākļu sakritības dēļ nolēmu palikt.

Kāds bija tavs ceļš pēc studijām?

Mūsu kursa mīnuss bija tas, ka mūs ļoti ilgi nelaida “ārā”, izņemot atsevišķus gadījumus. Toties es daudz darbojos ar skaņu lietām: miksēju trokšņus izrādēm, piemeklēju mūziku, mazliet komponēju. Piedalījos daudzos projektos, kurus veidoja jaunie režisori, līdz ar to sadarbība izveidojās stipri ciešāka. Vismaz manā pieredzē jaunie režisori iesaista pārējo komandu procesā daudz spēcīgāk. Radās izteikta sajūta, ka gribu būt iekšā procesā, kur neesmu tikai instruments, kurš seko komandām. Protams, hierarhija vienmēr saglabājas, bet, ja režisors ir atvērts, man ir daudz interesantāk.

Pēc studijām jau kaut kur biju pagrozījies. Turpināju darboties gan ar skaņu mākslu, gan spēlēt izrādes. Spēlēju Dirty Deal Teatro (izrādēs “Lietas”, rež. Daiga Kažociņa, 2015, “Bārdas”, rež. Mārcis Lācis, 2015, u.c., – K. Š.), Nacionālajā teātrī (“Prāts”, rež. Valters Sīlis, 2015, “Svina garša”, rež. Valters Sīlis, 2015, “Pērs Gints”, rež. Viesturs Kairišs, 2016 – K. Š.), bet tie bija atsevišķi projekti. Frīlancera darba veids man ļoti patīk, liels mīnuss gan ir neprognozējamība. Iestājos arī maģistrantūrā režisoros, un tad mani uzaicināja darbā Valmieras Drāmas teātris. Piekritu, paralēli turpinot studēt un spēlēt Rīgā. Būt štata aktierim bija diezgan krasa vides maiņa. Galīgi nepiekrītu apgalvojumam, ka īstais darbs ir tikai štatā. Abiem darbības modeļiem ir gan plusi, gan mīnusi. Kā štata aktieris esi ļoti piesaistīts – visiem par konkrēto teātri viss ir zināms, par taviem pienākumiem un atbildību, tomēr izveidojas spēcīga saikne ar kolēģiem, ir vieglāk saspēlēties. Tāda saikne veidojas daudz retāk, ja kā brīvmākslinieks strādā daudzās dažādās grupās.

Skats no izrādes-izstādes "Lietas" (2015) // Foto – Inga Plūme

Tu minēji, ka jau pirms studijām biji teātri redzējis no citas puses, bet tomēr – vai kaut kas izrādījās citādāk, nekā biji gaidījis?

Ja godīgi, tādu baigo ekspektāciju man nebija, man aktierspēle nebija sens sapnis, es vienkārši ļāvos tam, kas tobrīd man bija interesanti un svarīgi. Man šķiet, ka priekšstati, kāds ir teātris, studiju laikā nomainījās daudzas reizes, arī pēc studijām. Kaut kādas cerības, utopiskas idejas... Negribētu teikt, ka aplaužas, bet iegūst citus apveidus. Fantāzijas un ideāli par teātri kļūst par realitāti – par to, ko realitātē gribi un vari izdarīt.

Ko tev kā skatītājam būtu svarīgi redzēt teātrī?

Nesen pieķēru sevi pie sajūtas, ka man bieži vien ir grūti skatīties izrādi bez profesionālā kretīnisma. Diezgan reti ir izrādes, ko varu vienkārši baudīt un vērot bez liekas analizēšanas. Kā skatītājam man svarīgi būtu redzēt dažādu teātri – gan formas, gan satura ziņā. Man patīk gan izteikti dramatisks teātris, gan, lai arī man nepatīk, kā šo vārdu izmanto pa labi un pa kreisi, postdramatisks teātris. Ar dažādību es domāju arī teātri, kas ir gan ļoti vitāls un enerģisks, gan minimālistisks. Protams, var runāt arī par kvalitāti, bet jautājums par kvalitāti, manuprāt, bieži mēdz būt jautājums par gaumi.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim, lai viņš spētu simtprocentīgi izpildīt savu uzdevumu konkrētajā izrādē?

Jābūt pārcilvēkam.

Bet kas ir tās īpašības, bez kurām nevarētu iztikt?

Bez visa var iztikt, visādi var nospēlēt.

Bet vai ir kāda īpašība, kas vieno aktierus, kurus tu novērtē visaugstāk?

Ir, ir. Bet dzīvē bieži vien ir pierādījies, ka skaļie saukļi, kādam ir jābūt aktierim, nav obligāti, lai forši un precīzi nospēlētu izrādi. Viena lieta, protams, ir harisma, kas var izpausties diezgan dažādi. Kaut kādā ziņā tā ir visiem cilvēkiem, bet jautājums – caur ko tā izpaužas. Arī domāšanas ātrums, kas man pašam uz skatuves reizēm ir problēma. Aizrautība vai ļoti prasmīga aizrautības imitēšana. Un tas, lai aktierim pašam ir interesanti uz skatuves.

Kā tu analizē un vērtē sevi lomā?

Arī man ir ļoti svarīgi, lai pašam ir interesanti un lai es aizraujos, kas reizēm varbūt nav godīgi pret izrādi. Bet man ir dzinulis vienmēr meklēt kaut ko jaunu, improvizēt un darboties, protams, izrādes koncepcijas robežās. Varbūt citiem tas pat nav pamanāms, bet, lai es rastu attaisnojumu būt uz skatuves, man vajadzīgs azarts.

Vai tu lasi teātra kritiku?

Jā, lasu kritikas, bet cenšos nelasīt, pirms neesmu bijis uz konkrēto izrādi. Noteikti lasu recenzijas par izrādēm, kurās pats piedalos, jo mani interesē, kā to redz no malas. Ideāli, ja kritika ir konstruktīva, varbūt pat liek aizdomāties par to, par ko pats neesmu aizdomājies, liek paskatīties no cita rakursa. Iestudējums jau ir dzīvs arī pēc pirmizrādes, ir iespēja pamanīt kādu iepriekš nepamanītu ceļu.

Skats no izrādes "Vidzemnieki" (2018) // Foto – Matīss Markovskis

Vai tev šķiet, ka tev kā aktierim ir piešķirta kāda konkrēta niša vai tipāžs?

Pagaidām, man šķiet, ne. Man ir bijusi iespēja spēlēt ļoti dažādi – gan spēlējoties, ārdoties, trakojot, gan arī dramatiskās lomās, lai gan pārāk daudz tādu nav bijis.

Vai ir lomas, kuras tu varētu saukt par pieturas vai pagrieziena punktiem savā karjerā?

Ne gluži pagrieziena punkts, bet vairāk apstiprinājums, ka šāda veida teātris var notikt brīvi un vienkārši, bija “Kur pazudis Viktors Sapropelis?” Valmieras teātra festivālā (2017) kopā ar režisori Paulu Pļavnieci. Tas bija izteikts kopdarbs ar ļoti labu mikroklimatu, hierarhiju, produktivitāti – kolosāli daudzos līmeņos. Tas bija apliecinājums, cik šāds darba veids var būt auglīgs un patīkams. Protams, bija arī grūti un “viss slikti” brīži, vienmēr tādi pienāk. Beigu periodā paralēli man bija arī cits iestudējums, kas tuvojās pirmizrādei, līdz ar to milzīga slodze, kas, skatoties atpakaļ, varbūt arī palīdzēja – atrast kaut ko labu, esot pilnīgā spēku izsīkumā. Bet tāds viens izteikts pagrieziena punkts manā aktiera karjerā, šķiet, nav. Dažādi mazi pagrieziena punktiņi.

Vai redzi sevi teātrī arī pēc, piemēram, divdesmit gadiem?

Esmu par to domājis, bet zinu, ka nezinu. Nezinu, vai būšu teātrī, un, ja būšu, nezinu, kādā ampluā un ko tieši darīšu. Tiecos uz to, lai man mākslā būtu interesanti. Ja kādā brīdī tas ieies strupceļā un būs sajūta, ka vairāk nekad nebūs aizraujoši, tad domāju, ka iešu prom. Tā es ceru.

 

 

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Uldis ir vienkārši brīnišķīgs! Ļoti inteliģents aktieris. Tas viņam reizēm varbūt arī nedaudz traucē. Arī ļoti muzikāls, spēlē čellu, lieliski dzied. Uldim piemīt interese par dzīvi, par notikumiem mākslā, mūzikas pasaulē. Uldis šobrīd strādā Valmieras teātrī, tāpēc no tā, kā viņu tur nodarbinās, lielā mērā atkarīga viņa nākotne. Bet ne galīgi – jo Uldis ir pietiekami patstāvīgi domājošs cilvēks. Uldim es novēlu dzīvē izdarīt to, kas, pēc viņa domām, viņam ir jāizdara, un atcerēties, ka šaubas, kuras laiku pa laikam parādās, ir katra radoša cilvēka loģiska, pat neizbēgama, īpašība."
 
 
Šeit Ulda Sniķera profils Valmieras Drāmas teātra mājaslapā
 
 
Raksta autore – Latvijas Kultūras akadēmijas filmu režijas BSP 3. kursa studente
 

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt