Lauma Mellēna-Bartkeviča, Vēsma Lēvalde 29.05.2019

Klaipēdas dienasgrāmata. II daļa

Skats no komiksu operas “Alfa” (rež. Dr.GoraParasit) // Foto – Andrejs Vasiļenko

24. maijs. Divi pasaules jeb paaudžu šķēres uz skatuves un zālē

Absurds šķiet sagaidījis savu renesansi teātrī. Šauļu drāmas teātra iestudējums “Ideāls pāris” (Tabula pora, 2018) Pauļa Ignataviča režijā balstīts Ežēna Jonesko lugā “Delīrijs diviem”. Iestudējums manifestē absurda dramaturģijas pamatprincipu par cilvēka dzīves bezjēdzīgumu. Tēlu sistēma groteski iezīmē divas pretējas pasaules, kuru eksistence otras skatījumā ir bezjēdzīga. No vienas puses, ir vecīšu pāris, kas šķiet fiziski nožēlojams vecuma un slimību sagrauto ķermeņu dēļ un laiku vada šķietami absurdās sarunās un strīdos par to, vai gliemezis ir vai nav tas pats bruņurupucis. No otras puses – Svešinieks, kurš acīmredzami piederīgs citai paaudzei un vecīšu raksturojumā reprezentē “pasauli, kas apgriezusies ar kājām gaisā”, ironiski to pārfrāzējot arī kā “teātri, kas apgriezies ar kājām gaisā”, un kurš parādās dažādos veidolos – remontmeistars, uzdzīvē aizballējies kaimiņš kā nepārprotama libido reprezentācija, kas miesisko cilvēka eksistenci demonstrē kā dzīves jēgas pamatu. Īpatnējs psihoanalīzes un absurda sastatījums, brīžiem ārkārtīgi smieklīgs un reizē šausminošs savā traģikomismā. Būtībā tas ir individuālās uztveres tests – gados cienījamāki kolēģi pat izrāda sašutumu, turpretī cits pilnīgi atbilstoši žanram vienubrīd skaļi iekrācas. Paaudžu pretrunas izteiktas arī skatuves iekārtojumā – vecā radio, kas pārraida apsveikumus žanrā “Daudz laimes!” un divos viedtālruņa formas ekrānos uz proscēnija, kas rāda virtuālās pasaules iluzoro realitāti. Iestudējums vēsta: ja vien šīs pretējas pasaules spētu viena otru pieņemt, absurds iegūtu jēgu. Kulminācija ir epizodē, kur dzīvais mironis – Svešinieks – mirklīgā dejā savienojas ar pēkšņi ķermeņa elastīgumu atguvušajiem večukiem. Tomēr tā ir ilūzija, jo finālā Svešinieks, izpildot vecīšu vēlēšanos, viņus nošauj. Metafora ir interpretējama dažādās perspektīvās – nākotne pieder jaunajiem, lai kā vecie uz viņiem neskatītos, vai arī – pasaule zaudējusi jēgu, jo pati sevi nogalina. Absurds, protams, turpinās arī pēc nāves – aizkapa dzīves dienaskārtība, ar kuru tiek iepazīstināti varoņi, ir tikpat garlaicīga kā viņu vecumdienas, turklāt jebkāda veida seksualitātes izpausmes ir aizliegtas.

Skats no izrādes "Ideāls pāris" (rež. Pauļus Ignatavičs) // Foto – Sauļus Jankausks

Eimunta Ņekrošus teātra Meno fortas izrāde “Ījaba grāmata” (Jobo knyga, 2013) ir hronoloģiski senākā izrāde šajā festivālā, un tā ir diametrāli pretēja iepriekšminētajam iestudējumam, jo caur Vecās Derības teksta izspēlēšanu liek uzdot lielos eksistenciālos jautājumus arī tad, ja atbildes nesaņem uzreiz, taču tie jāuzdod, lai kāds kaut kad vispār tās saņemtu. Atbildes nav mērķis, mērķis ir rosināt domāt plašāk par ikdienu un atvērt publikas emocionālo uztveri. Ījaba stāstu trīsreiz pēc kārtas izpilda trīs dažādi personāži – Dievs, Sātans un pats Ījabs, kura lomā iejūtas Remigijs Vilkaitis. Atkārtojums dažādās intonācijās ļauj ieraudzīt dažādas viena un tā paša teksta dažādu piepildījumu, kas metaforiski liek domāt par Svēto Rakstu bezgalīgajām interpretācijas iespējām. Telpas semiotika ir nesarežģīta, bet nozīmju ziņā ietilpīga. Pirms izrādes tiekoties ar festivāla auditoriju, aktieris un Eimunta Ņekrošus asistents Taurs Čižs atgādina svarīgāko skatīšanās stratēģiju – nemēģiniet saprast ar prātu, ieraudzīt ar aci, bet mēģiniet sajust, skatīties nevis ar prātu, bet sirdi… Ja piever acis uz mazliet rutinēto aktierspēli, tas izdodas tīri labi.

Skats no izrādes "Ījaba grāmata" (rež. E. Ņekrošus) // Foto – Dmitrijs Matvejevs

25. maijs. Kvantu fizika, skaudrs eksistenciālisms un komiksu opera

Diena, kas veltīta jaunajiem skatuves māksliniekiem, tiem, kuru vārdi, iespējams, veidos turpmāko desmitgažu lietuviešu teātri. Vārdi, kas jau pamanīti kaimiņvalsts intensīvajā skatuves mākslu ainavā ar savu uzdrīkstēšanos būt atšķirīgiem, meklēt jaunas kopradīšanas formas, žanrus un estētiku. Mākslas un zinātnes laboratorija (Meno ir mokslo laboratorija) ir 2014. gadā dibināta radoša laboratorija, kas dažāda veida izglītojošos projektos un izrāžu veidošanā apvieno dabaszinātņu pētniekus un māksliniekus. Izrādes “Lietas” (Dalykai, 2016) fokusā ir kvantu fizika, daļiņu kustība, protonu, neitronu un elektronu mijiedarbība, arī tādi personāži kā Marija Kirī, Alberts Einšteins un Nikolass Tesla. Izrāde veidota postdramatiskā teātra koordinātās, saplūstot laikmetīgajai dejai, vizuālajai mākslai, ritmiskai oriģinālmūzikai, kuras galvenā funkcija ir radīt nosacītu, meditatīvu laiktelpu jeb kosmosu, kurā kustas daļiņas – aktieri un laiku pa laikam arī izrādes režisors Pauļus Markevičs ar zelta galvaskausu rokā, signalizējot par mākslas un zinātnes saskares punktiem. Inovatīvā projekta komandā ir arī divi Ņekrošus teātra aktieri Simons Dovidausks un Vigands Vadeiša – “Ījaba grāmatas” Dievs un Sātans, tādējādi veidojot teju simbolisku saikni starp iepriekšējo un nākamo režisoru paaudzi un estētiskajām aktualitātēm. Tas, kas līdz galam nekļūst skaidrs, ir improvizācijas vieta šajā iestudējumā, jo, piemēram, pēkšņi tiek pieņemts lēmums par starpbrīdi, pārtraucot izrādes plūsmu. Tas notiek tik ikdienišķi kā mēģinājumā – ieslēdzas gaisma, aktieri sāk sadzīviski komunicēt ar režisoru un skatītājiem, dala publikai šampanieša glāzēs ielietu ūdeni, viens otram piedāvā masāžu, aicina visus relaksēties un justies brīvi, lai pēc mirkļa jau atkal šo ilūziju kliedētu, atgriežoties mūzikas un kustības reglamentētā performances nosacītībā.

Skats no izrādes "Lietas" (rež. Pauļus Markevičs) // Foto – Roms Davidonis

Klaipēdas jaunatnes teātra izrāde “Helvera nakts” (Helverio naktis, 2018) teātra dibinātāja Valentīna Masaļska režijā ir skaudrs stāsts par “citādību” jeb cilvēku ar īpašām vajadzībām nacistiskās Vācijas vidē, kur, mokoties vainas apziņā par to, ka pati reiz pametusi savu miesīgo meitiņu – invalīdi zīdaiņa vecumā, Karla adoptējusi garīgi atpalikušu pusaudzi. Laimas Akstinaites (Karla) un Pauļus Piniga (Helvers) saspēle ir detalizēti izstrādāta, ļaujot noklusētajam runāt skaļāk un iedarbīgāk par pateikto. Audžumāte pacietīgi klausās Helvera sajūsmu par maršēšanu kopā ar nacionālsociālisma atbalstītājiem un reizē stingst šausmās, ka garīgi kavētais zēns, pašam neapzinoties, piedalījies gan ebreju bodīšu demolēšanā, gan to saimnieku iznīcināšanā. Kārtīgās virtuvītes akurātie plaukti, kas paveras skatītāja acīm, kontrastē ar skaņu ainavu aiz loga, kur trako pūlis. Helvers spiež māti mācīties soļot, acīmredzami reproducēdams savu “draugu” norādījumus. Izrādes lūzuma punkts ir sprādziens, kurā iluzori akurātā Karlas pasaule tiek satriekta pīšļos tiešā un pārnestā nozīmē, radot dzīvības draudus Helveram un nacistiem nonākot pie slēdziena, ka visi “nepilnvērtīgie” ir jāizolē un fiziski jāiznīcina. Saprotot, ka Helveru izglābt, visticamāk, neizdodies, audžumāte liek spēlēt spēli, kuras gaitā nozāļo Helveru ar dažādu krāsu un iedarbības tabletēm, arī pati pēc tam tādā pašā veidā izdarot pašnāvību. Klasiska un prasmīgi veidota mazās zāles izrāde ar spilgtiem aktierdarbiem, pārdomātu iestudējuma dramaturģiju un nevainojamu tehnisko izpildījumu.

Skats no izrādes "Helvera nakts" (rež. Valentīns Masaļskis) // Foto – Egle Sabaļauskaite

Lietuvas laikmetīgās operas kompānijas un operas festivāla New Opera Action dibinātājas “Operomania” komiksu opera “Alfa”, kuras režisore, scenogrāfe un kostīmu māksliniece vienā personā ir multimāksliniece ar pseidonīmu Dr.GoraParasit (jeb īstajā vārdā Gintare MInelgaite), laikmetīgā formā reflektē par Federiko Garsijas Lorkas traģisko likteni un tā dažādiem kontekstiem Klaipēdas radošā inkubatora “Kultūras fabrika” telpās. “Alfa” galvenokārt ir kičīgs stāsts par sievieti-supervaroni, Federiko Garsijas Lorkas māsu Izabellu. Operu uzrakstījis Sanfrancisko dzīvojošais gēnu inženieris un komponists Alberts Navicks, un šis iestudējums 2019. gadā saņēma Lietuvas augstāko teātra apbalvojumu – “Zelta krustu” kategorijā “Labākā operas izrāde”. Mūziķu sastāvā ir elektriskā ģitāra, akordeons un elektronika, kas rūpējas par ritmiem un nepieciešamajām trokšņa gradācijām. Autoru dotais žanra apzīmējums ir “komiksu opera”, un estētiski tā ietver klasiski veidotus mecosoprāna, soprāna un baritona dziedājumus uz stilizētu supervaroņu komiksu datorgrafikas fona. Komiksi tiek projicēti uz ekrāna, kas sākumā ir olu dzeltens, bet izrādes gaitā atkarībā no Gabrieles Labanauskaites sacerētā libreta pavērsieniem mainās toņos no elektrozila līdz koši sarkanam. “Alfa” ir postmoderns operas un komiksa paradokss, kas cita starpā reflektē par dzimtes (gender) problemātiku mūsdienu pasaulē, izaicinot stereotipus un reizē ironiski apspēlējot tradicionālās spāņu kultūras elementus, piemēram, flamenko. Mūziķi un dziedātāji tērpušies spīdīgā lateksā un greznojušies ar “vampīru” stila grimu – bālas sejas, melnas lūpas un plakstiņi, veidojot maskas, kādas raksturīgas, piemēram, Roberta Vilsona operu iestudējumiem. Šī laikmetīgā opera ir mākslinieciski noslīpētākais produkts jauno Lietuvas skatuves profesionāļu piedāvājumā festivālā TheAtrium. Ne velti “Operomāniju” dēvē par eksperimentālu kompāniju jau veselus divpadsmit gadus. Komiksu opera “Alfa” lieliski iederētos Latvijas festivālu “Homo Novus” vai “Sansusī” programmā.

Skats no komiksu operas “Alfa” (rež. Dr.GoraParasit) // Foto – Martins Aleksa

26. maijs. Kailās patiesības meklējumi

Lietuvas nacionālās izrāžu skates pēdējās dienas programma ir kā festivāla komentārs un ievads starptautiskajai skatei. Iestudējumu veidotāji tiecas pētīt nevis sabiedrības, bet mākslinieka pasauli, un abās izrādēs – Artūra Areimas iestudētajā “Hamletmašīnā” un “Krievu romānā” Oskara Koršunova režijā – subtitri nepieciešami arī lietuviešu publikai, jo pirmā izrāde ir angliski, otrā – krieviski. Īpašu interesi raisa Areimas iestudējums, kura pamatā ir Hainera Millera luga, jo spilgtā atmiņā vēl ir Roberta Vilsona hrestomātiskā 1986. gada uzveduma restaurācija Silvio d’Amico Romas Nacionālās mākslas akadēmijas aktiermākslas studentu izpildījumā ( http://www.kroders.lv/runa/1039). Līdzīgi kā Vilsons, arī Areima izrādes naratīvu veidojis galvenokārt ar skaņu partitūru, organiski to sapludinot ar telpu, tekstu un aktieru kustībām. Taču, ja Vilsonam tā ir sintētiski krāsaina, pārlaicīga un iluzora smaidošu manekenu pasaule, tad lietuviešu režisors pretī liek melnbaltu, salauzītu un mokošu estētiku. Skatuves (Areima ir arī scenogrāfs un kostīmu autors) centrā ir skaņu iekārta – dators, pastiprinātāji, skandas un vadi. Kā skaņu operatore sēž Monikas Poderītes atveidotā Ofēlija. Telpā dominē melna zeme, kas apklājusi matraci, uz kura guļ otrs Hainera Millera lugas varonis – Petra Šimoņa atveidotais Hamlets. Šur tur melnajā zemē iesprausti spilgti baltu puķu pušķīši, raisot bipolāras svaiga kapa asociācijas.

Skats no izrādes "Hamletmašīna" (rež. Artūrs Areima) // Foto – Laura Vansevičiene

Vilsons preparēja simulakru pārņemto sabiedrību, vienlaikus publikā radot gandrīz absolūtas laimes sajūtu, ko banāli varētu dēvēt par mākslas dievišķo spēku. Areima it kā mēģinājis pārņemt stafeti, lai atklātu tumšās radīšanas aizkulises – mākslinieka balansēšanu uz naža asmens starp dziļu depresiju un misijas apziņu – panākt no meliem tīru teātri. Komponista, kurš izrādes anotācijā apzīmēts ar π, skaņu dramaturģija atklāj radošā procesa mokošo ceļu. Vienlīdz nozīmīgas ir griezīgās skaņas, ko Petra Šimoņa atveidotais Hamlets izvilina no saksofona, elektroniskās mūzikas basi, polifoniskie un kakofonijas iestarpinājumi, elpas vilcieni un taustiņu klabināšana mikrofonā, kā arī ilgas klusuma pauzes, kuru laikā emocionālā spriedze tiek pārnesta uz aktieru ķermeņiem. Piemēram, Ofēlija ar vijoles lociņu “spēlē” savas rokas vēnas. Hamlets pie Millera teksta “es neesmu Hamlets, es spēlēju varoni” lēni izģērbjas, publikas priekšā paliekot pilnīgi kails kā patiesības, īstuma zīme. Millera teksti izrādē papildināti ar radošās komandas atziņām (“piedrāzt mašīnas ar benzīna motoriem, ir taču 2019. gads”, u. tml.), dzejas rindām, piemēram, Alena Ginsberga Holy the cocks of the grandfathers of Kansas!/ Holy the groaning saxophone! [1] Nepateiktais, bet nojaušamais apziņas plūsmai līdzīgajā vārdu savirknējumā ir Pītera Bruka ieviestais jēdziens “Svētais teātris”, kas faktiski ir teātra misijas manifests.

Intensīvā TheAtrium nedēļa Klaipēdā beidzas. Lai dzīvo festivāls, kas akceptē teātra daudzveidību, tradīciju vieduma un trauksmaina dumpīguma līdzāspastāvēšanu!

 


[1] Svēts ir Kanzasas vectētiņa gailītis, svēta ir saksofona stenēšana

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt