Ilze Kļaviņa 07.06.2019

Par vizuālo teātrī

Skats no izrādes "Pēcpusdienas fēns" (apvienība "Non Nova", Francija) // Foto – Jean-Luc Beaujault

Četras maija dienas Tallinā risinājās starptautiskais vizuālā teātra festivāls “NuQ Treff”, piedāvājot divdesmit divas augsta līmeņa izrādes no divpadsmit valstīm vizuālā, leļļu un objektu teātra žanros, gan pieaugušajiem, gan bērniem. Divus gadus mērķtiecīgi veiktā festivāla atlase rezultējās izcilu, citos festivālos un konkursos apbalvotu izrāžu piedāvājumā. Katrā oriģināli, organiski un savstarpēji neatraujami sadzīvo izteiksmīga vizuālā “bilde” un dramatiskā darbība.

Manis izvēlētā ieskata programma sākās ar piektdienas semināru [1] “Kas ir vizuālais teātris?”. Gluži neatbildamais jautājums faktiski kļuva par atslēgu visām festivāla izrādēm, liekot ne vien no jauna pārskatīt skatuviskās domāšanas mēroga un vizualitātes iespējas, ne vien apbrīnot igauņu uzdrīkstēšanos spert soli nezināmajā un drosmi atzīt nezināšanu par iespēju, bet arī salīdzināt teorijas un prakses robežas.

Semināra atklāšanā moderatore teātra zinātniece Madli Pesti pievērsa uzmanību faktam, ka ikgadējais vācvalodīgais festivāls Theatertreffen pirmo reizi desmit labāko izrāžu programmā iekļāvis objektu teātra iestudējumu. Režisora Toma Luca (Tom Lutz) izrāde “Meitene no dūmu rūpnīcas” (Cīrihe) savieno muzikālas stilizācijas, aktieru spēli un dūmu horeogrāfiju. Vai Eiropā vizuālā teātra forma iegūst lielāku popularitāti? Madli Pesti prezentētais teorētiskais metažanru robežu pētījums par praksē tik saplūdušiem jēdzieniem kā fiziskais, materiālais, vizuālais, objektu, leļļu teātris faktiski bija tikai ievads, kas, veltīts klātesošajiem studentiem, praktiķu sarunās palika bez turpmākas rezonanses. Interesantākais sākās paneļdiskusijā, kur blakus sēdošie aizstāvēja katrs atšķirīgu radošu piegājienu. Krievijas, Somijas, Igaunijas, Bulgārijas režisori, atbildot uz to, ko viņiem nozīmē jēdziens “vizuālais teātris”, atvēra “laboratorijas”, klāstot savu radošā procesa kodolu. Dažādu virzienu un tradīciju pārstāvju diskusijā jau iepriekš bija skaidrs, ka vienošanās ir neiespējama. Tomēr reti sastopamā atvērtība teorijai no praktiķu puses pārsteidza, jo, skaidrojot savu individuālo pieredzi, mākslinieki meklēja kopsaucējus jautājumos: kas ir pirmais – vīzija vai sajūta? vai konstruēta forma spēj sakustināt emocijas? kā galēji subjektīvais kļūst svarīgs un personisks skatītājiem? u. c.

Skats no izrādes "Trakums darbnīcā" (trupas "Tof Theatre", Beļģija) // Foto – Guto Muniz

Mākslinieciski kustīgi objekti

Igauņu režisors Eriks Alaloga (Erik Alalooga) [2] atklāja savu radošo interesi par krītošu priekšmetu salūšanas trokšņiem, no kuru kolekcijām veidojas viņa izrādes. Eriks argumentē savus netradicionālos mākslinieciskos meklējumus ar atgādinājumu par vizuālo jeb bezteksta teātri kā pašu senāko, tāpēc pieejamāko teātra veidu. Festivālā šo nosacīti par “priekšmetu spēlēm” saucamo formu pārstāvēja vairākas izrādes, no kurām divas spilgtākās radīja ierosmi arī turpmāk sekot šim žanram. Beļģu trupas Tof Theatre komikss “Trakums darbnīcā” (Madness in the Workshop) ir astoņpadsmit minūšu ilga asprātīga epizode no kāda standarta putuplasta kuba “dzīves”, kad tas pūlas sev izzāģēt un izkrāsot (jeb citiem vārdiem – iegūt) individuālu seju. Divu aktrišu zibenīga sadarbība, ko organizējis leļļu meistars Alens Moro (Alain Moreau), smīdina visa vecuma skatītājus. Savukārt Rīgā jau redzētā franču grupa Non Nova sadarbībā ar režisori Fiju Menāru (Phia Ménard) piedāvāja reizē ironisku un romantisku izrādi “Pēcpusdienas fēns” (Afternoon Of Foehn). Skanot Kloda Debisī skaņdarbam “Fauna pēcpusdiena” un plūstot fēnu gaisa strāvām, skatuvi piepilda krāsaini dejojoši plastmasas maisiņi, kas raisa brīvi plūstošas asociācijas par cilvēku dzīvēm, plīvojošām gadījumu vējos, par gravitāciju, kas manipulē ar mums, par mākslinieku likteņiem un vēl par daudz ko.

Dokumentalitāte un lelles

Somu māksliniece Merja Peihenena (Merja Pöyhönen), kura festivālā rādīja inscenējumu par 1937. gadā Klusajā okeānā pazudušo lidotāju Amēliju Eakharti, pārstāv dramatiskā stāsta un teksta virzienu teātrī. Viņas monoizrādē priekšmeti un rekvizīti pakļaujas teksta virzībai, tā balstīta uz aktiera – lelles jēgpilnām emocionāli un, protams, tehniski meistarīgi izpildītām attiecībām. Merja ir līdere vienam no aktīvākajiem neatkarīgajiem leļļu teātriem Kuuma Ankanpoikanen. Līdzīga, dokumentālā personībā – sievietē balstīta, ir Francijas/Norvēgijas grupas Plexus Polaire izrāde “Tumšā istaba” (Dark Room). Tumšā telpa, muzikālā intonācija un galvenās varones lelles perfekcija ir tik precīza, ka pilnībā uzbur cilvēka ķermeņa kustību imitāciju. Lelles partnere – aktrise darbojas kā slimnieka kopēja, dialogā ar galveno varoni ļaujot nokļūt savdabīgā halucināciju pasaulē. Sirmā sieviete lelles veidolā ir Valērija Solana (Valerie Jean Solanas, 1936-1988), kas reiz bijusi mis America, talantīga psiholoģijas studente, radikāla feministe, arī sieviete, kas šāva uz Endiju Vorholu. Atmiņu lauskas rada un rāda dziļi emocionālu priekštatu par sarežģīto, daudzpusīgo, pretrunīgo personību, no kuras pāri palikusi tikai priekšmetiska (lupatu) čaula. Iedvesmojoties no Saras Stridsbergas romāna “Sapņu fakultāte”, šī izrāde ir leļļu aktrises Ingvildas Aspeli un perkusionistes Anes Martes Sērlienas Holenas skatuves duets.

Skats no izrādes "Tumšā istaba" (grupa "Plexus Polaire", Francija/Norvēgija) // Foto – Benoit Schupp

Aktieri – operatori

Atgriežoties pie semināra diskusijām, jāmin režisori no Krievijas, kuri, uzticīgi savai teātra skolai un psiholoģiskajam virzienam teātrī, kā centrālo akcentēja emociju impulsu, bet vizuālo formu – kā secīgi nākamo, ideju iemiesojošo elementu. Paneļdiskusijā ar krasu viedokli par publikas dalījumu “festivāla” un “nefestivāla publikā” piedalījās Ruslans Kudašovs, kurš Rīgas skatītājiem zināms kā iestudējuma “Mazais princis” autors Rīgas Krievu teātrī un kurš patlaban ir Sanktpēterburgas Lielā leļļu teātra galvenais režisors (arī prestižu starptautisku festivālu dalībnieks, Krievijas Nacionālās teātra balvas “Zelta maska” laureāts). Pedagoģe, režisore Jana Tumina stāstīja par savu pieredzi krievu inženierteātrī AKHE, bet viņas izrāde “Koļas sacerējumi” tika spēlēts Tallinā. Iestudējumam 2018. gadā piešķirts Krievijas Nacionālās teātra balvas “Zelta maska” apbalvojums. Izrāde veltīta ar Dauna sindromu slimiem bērniem, un tā ir jūtīga ielūkošanās slima bērna dvēselē, kas aizved ceļojumā uz netradicionāli skaistu un paradoksāli plašu iztēles pasauli. Izrāde uzrunā ar sirsnīgi neviltotu intonāciju, pakļaujot aktieru darbošanos izrādes tēlainības radīšanai. Šāds lelles-aktiera attiecību tips ir dominējošais arī pie mums, Latvijas teātrī.

Skats no izrādes "Koļas sacerējumi" (producēšanas centrs "ContArt", Krievija) // Foto – Antons Ivanovs

Forma = saturs

Tomēr Janas Tuminas izteikto domu par to, ka leļļu aktierim jābūt caurspīdīgam un jādarbojas kā objektu operatoram, pilnībā apstrīd bulgāru jaunās leļļu skolas režisore Veseta Kunčeva. Viņas izrāde “Es – Sīzifs” man kļuva par festivāla vērtējuma augstāko punktu. Tas lika atzīt vizuālā teātra formu kā mūsdienu ātrajam dzīves ritmam atbilstošu alternatīvu tradicionālā sižeta stāstījumam. Iestudējumā “Es – Sīzifs” iztrūkst secīga vēstījuma, taču koncentrētajā skatuves darbībā atklājas aizvien dziļāki un dziļāki jēgas slāņi. Lai arī viena aktiera izdzīvotā, faktiski nodejotā loma bagātīgi spēlējas ar vizuāliem tēliem, skatuves darbs ne sekundi nav pašmērķīgs. Darbība balstās uz attiecībām starp cilvēku un viņa iekšējo balsi, kas, iemiesota lellēs, spēj pakļaut un pakļauties un nav atraujama no sevis kā pretmets, kā ēna, kā mūžīgā pretruna. Iekšējais “es” dažādās epizodēs iemiesots gigantiskās, daudzgalvainās vai citās epizodēs gluži miniatūrās lellēs-objektos. Izrāde atstāj atmiņā mākslinieciski spēcīgu bezskaņas kliedziena sajūtu. Aktiera Stojana Doičeva plastika, leļļu izteiksmes ārkārtēja precizitāte (māksliniece Marieta Golomehova), piesātinātā darbība un koncentrētā ideja atstāj dziļu iespaidu.

Skats no izrādes "Es, Sīzifs" ("Leļļu laboratorija", Bulgārija) // Foto – Ivans Dončevs

Ne vien semināra atvērtā pieeja, iesaistot klātesošos diskusijā par aktuālu tēmu, bet arī festivāls kopumā pārliecināja ar uzstādījumu, ka tieši “vizualitāte” ar īpašu cilvēka – priekšmetu attiecību dinamiku un koptēla ietilpīgumu ir tas magnēts, ap ko paplašinās jaunās tendences skatuves mākslā. Un noteikti nav sakritība, ka šosezon uz Rīgas teātru lielajām skatuvēm trīs izrādēs režisori izmantojuši cilvēku imitējošas lelles. Spēlējoties ar objektu, plakni, dimensijām, forma ne vien kļūst izteiksmīgāka, bet arī atver citus domu un izjūtu mērogus.

 

Atsevišķu festivāla izrāžu treileri plašākam ieskatam aplūkojami šeit:


[1] Seminārā bieži tika lietots apzīmējums “melted theatre” (tulk. no angļu val. – izkusušais teātris), kas apzīmē formu saplūsmi.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt