Ieva Rodiņa 01.07.2019

REDAKCIJAS SLEJA: “Spēlmaņu nakts” varā

Foto no "Spēlmaņu nakts" nominantu paziņošanas pasākuma // Foto – Linda Ģībiete

Jāņi ierasti ir ne tikai vasaras, bet arī teātra sezonas saulgriežu laiks. Tas ir brīdis, kad, beidzoties iepriekšējam teātra gadam un gaidot nākamā sākumu, gan kritiķi, gan teātru vadītāji, gan jebkurš teātra procesam aktīvi sekojošs skatītājs var izdarīt secinājumus, atskatīties uz ieguvumiem un trūkumiem un pārdomāt, kas jauns noticis Latvijas teātrī.

Man šī sezona subjektīvi paliks atmiņā kā ļoti raiba un nevienmērīga. Sezonas pirmā puse loģiski tika aizvadīta simtgades zīmē, piedāvājot visai ambiciozus izrāžu un projektu pieteikumus, no kuriem vairāki palika tikai interesantas ieceres līmenī, bet citi kļuva par nenoliedzamām mākslinieciskām virsotnēm ne tikai šīs sezonas, bet pēdējo gadu Latvijas teātra griezumā.

Pēc Raiņa un Aspazijas jubilejas gada atkal notikusi atgriešanās pie Raiņa, šoreiz ne tik daudz apspēlējot pašu autoru kā Latvijas kultūrvēstures ikonu, bet gan viņa darbos paustās idejas par latviešiem un latviskumu. Kamēr Elmāra Seņkova “Pūt, vējiņu!” interpretācija uz Nacionālā teātra lielās skatuves talantīgas radošās komandas izpildījumā iedarbojas uz kolektīvo zemapziņu, iekustinot nacionālā patriotisma stīgas, tikmēr LNB projekts “Stikla kalns. Daugava” apspēlē “Gaismas pils” kā nacionālā kultūras pieminekļa ideju. Kamēr Reiņa Suhanova “Antiņš. Zelts. Kalns” ne sevišķi konsekventi tiecas pētīt Antiņa kā (anti)varoņa fenomenu, tikmēr Laura Groza-Ķibere nākamsezon meklēs atbildi uz to, kas un kāds ir Tots Imanta Ziedoņa/ Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” mūsdienu versijā. Simtgades zīmē nenoliedzami interesanta bijusi arī Nacionālā teātra “latviešu sezona” – no neierastiem un tādēļ konceptuāli vajadzīgiem projektiem (Valtera Sīļa un Jāņa Baloža “Zem diviem karogiem”, Jēkaba Nīmaņa “Ceļojums uz ziemeļiem” u. c.) līdz labi zināmu literāru darbu pārinterpretācijas mēģinājumiem (Edmunda Freiberga “Cīrulīši”, Ināras Sluckas “Aka” u. c.).

Šajā sezonā bija jūtama periodiski aktuālā tendence atgriezties pie klasikas – gan latviešu, gan pasaules literatūras stūrakmeņiem, meklējot tajos sasauces ar šodienas dzīvi, sabiedrību un indivīda pašizjūtu.

Pārskatot 2018./2019. gada sezonas izrāžu sarakstu, var minēt izrādes, kurās aktuāla gan klasikas pārrakstīšana, adaptējot tekstu mūsdienām (Klāva Meļļa “Mārtins Īdens” Justīnes Kļavas versijā, Oļega Šapošņikova “Revidents Sylagolā” Monikas Zīles adaptācijā D-pils teātrī), gan radošajai komandai būtisku tēmu un problēmloku meklējumi šķietami labi zināmos sižetos (Indras Rogas “Hamlets” VDT, Ditas Lūriņas “Ķiršu dārzs” LT, Jana Villema van den Bosa “Bīstamie sakari” DT u. c.). Gribētos arī teikt, ka notikusi nosacīta atgriešanās pie teksta kā pašvērtības, mazinoties eksperimentiem ar radikālu vizualitāti u. c. izteiksmes līdzekļu dominanti. Atgriešanos pie runātā vārda jau vairākas sezonas izcēluši arī ārvalstu kritiķi, kuriem valodas barjera un nacionālā konteksta nepārzināšana bieži vien radījusi atšķirīgu vērtējumu nekā Latvijas kritiķiem (skat., piemēram, ārvalstu teātra ekspertu viedokļus par izrādi “Pūt, vējiņi!” NT).

Skats no NT izrādes "Pūt, vējiņi!" // Foto – Kristaps Kalns

Jūtamas arī vairākas organizatoriskas pārmaiņas. Kā vienmēr intrigu rosinoša ir jebkura jauna spēlētāja parādīšanās Latvijas teātra kartē, un šosezon tādi ir bijuši vairāki.

Kamēr lielo repertuārteātru darbu ierobežo gan finansiāli, gan citi apsvērumi, kā mazi, aizraujoši uzplaiksnījumi šajā sezonā pavīdējuši atsevišķu izrāžu projekti, kas vainagojušies arī ar “Spēlmaņu nakts” nominācijām dažādās kategorijās.

Spilgtākie piemēri – Ances Kukules Rīgas cirkā izrādītais diplomdarbs “Klitaimnestra” un Kristīnes Krūzes un Rasas Bugavičutes-Pēces “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”, kas viesojies dažādās spēles telpās. Tāpat šī sezona Latvijas teātra vēsturē ieies ar divu jaunu vārdu – KVADRIFRONA un Cēsu Mazā teātra – pieteikšanos jau tā plašajā “Spēlmaņu nakts” žūrijas uzmanības lokā esošo teātru sarakstā, pirmajam no tiem sevi apliecinot kā mērķtiecīgi strādājošai, daudzsološai talantīgu jaunu teātra mākslinieku kopai, no kuras noteikti gaidāmi vēl daudzi jauni projekti.

Mainījusies arī vairāku teātru repertuārpolitika. Jaunais Rīgas teātris līdz ar Alvja Hermaņa atgriešanos Latvijā ieguvis mērķtiecīgu māksliniecisko programmu, katrai izrādei kļūstot par teātra un radošās komandas manifestu – vienalga, vai runa būtu par čekas maisiem (“Vēstures izpētes komisija”), jaunā aktierkursa tehniskiem vingrinājumiem, pirmoreiz ļaujot ielūkoties JRT nākotnes sejā (“Kalpa zēna vasara. Sākums”), dažādu Latvijas dzejnieču likteņiem sievišķības arhetipa kontekstā (“Atnāc mani vēl satikt”) vai par pusmūža krīzi un dzīves jēgas meklējumiem (“Linda Vista”).

Rīgas Krievu teātris jau vairākas sezonas līdzās krievvalodīgajai auditorijai tiecas uzrunāt arī latviešu skatītāju – arī šosezon Krievu teātra repertuārā bijuši daudzi latviešu mākslinieku – režisoru, aktieru, scenogrāfu, mūziķu vārdi (Viestura Kairiša “MUMU”, Māras Ķimeles un Ingas Ābeles “Jūras vējš” u. c.). Spriežot pēc skatītāju zālē bieži dzirdamā valodu sajaukuma, teātrim savu repertuārpolitiku izdodas īstenot veiksmīgi, kaut arī repertuāra pamatu veido tieši krievu skatītājiem orientēti skatuves darbi.

Arī Latvijas Leļļu teātrī – ne bez publiskas polemikas starp teātri un tā galveno režisoru Ģirtu Šoli – šosezon vērojams radošs process, skatītājiem piedāvājot daudzveidīgu repertuāru. Piesaistot dažādas mākslinieciskās komandas, tapušas izrādes, kas pārsteigušas gan formas, gan tehnikas ziņā (līdzās nominētajai Ludmilas un Viestura Roziņu “Salātlapiņai” gribas izcelt arī Edgara Kaufelda asprātīgās “Vecmāmiņas pasakas”). Gana daudzveidīgs bijis Dirty Deal Teatro repertuārs, kurā, kā “KDi” jau norādījusi Līga Ulberte, “gandrīz visi darbi uzskatāmi par mērķtiecīgiem meklējumiem, šoreiz varbūt pat vairāk saturiskā, nevis formas eksperimentu virzienā”.

Skats no VDT izrādes "Hamlets" // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Valmieras, Liepājas un Daugavpils teātri uz pārējo Latvijas teātru fona šosezon pārsteiguši salīdzinoši mazāk, taču nominantu sarakstā atrodamās izrādes – Viestura Roziņa “Kliedzēji” Daugavpilī, Indras Rogas “Hamlets” un Klāva Meļļa “Mārtins Īdens” Valmierā, Valtera Sīļa “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” Liepājā – pārliecināja ar veiksmīgu radošās komandas darbu, kurā konceptuāla izrādes forma apvienojas ar saturisku dziļumu. Dailes teātra šīs sezonas repertuārā, kurā bija gan daudzsološi nosaukumi, gan intriģējošas radošās komandas, vairāk par lieluzvedumiem tomēr saistījis mazajos spēles laukumos notiekošais, ļaujot ieraudzīt jaunas šķautnes aktierdarbos.

Kopumā, salīdzinot ar iepriekšējām sezonām, šogad “Spēlmaņu nakts” žūrijai bija krietni mazāk diskusiju par nominantiem četrās Gada aktieru kategorijās, kas gan neliek apšaubīt Latvijas aktieru neapšaubāmi augsto darba kvalitāti, bet gan meklēt cēloņus režijas vai teātru repertuāra plānošanas stratēģijās, bieži vien no aktieriem pieprasot pārāk intensīvu slodzi.

Toties sezona bijusi ļoti bagāta ar oriģināldramaturģijas darbiem – sezonas noslēgumā izvērtēšanai saņemot vairāk nekā 30 šosezon tapušu lugu, scenāriju u. c. dramaturģisku tekstu, žūrija nolēma šos nominantus paziņot atsevišķi 2019. gada rudenī, vasaru veltot rūpīgai oriģināldramaturģijas procesa izvērtēšanai. Kaut arī oriģināldramaturģijas kategorija “Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstos ierasti atrodas lejasgalā, tai ir nepārvērtējama nozīme, teātra vēstures annālēs fiksējot izcilākos sasniegumus latviešu dramaturģijā.

“Spēlmaņu nakts” nomināciju paziņošana ik gadu saistīta arī ar matemātisku sacensību, katram no Latvijas teātriem sociālajos medijos un mājaslapās steidzoties izziņot saņemto nomināciju skaitu. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka teātra mākslinieciskās darbības kvalitāti ne vienmēr nosaka skaitļi, jo, tāpat kā jebkurā mākslas veidā, arī teātrī radošais process bieži vien ir vērtīgāks un bagātinošāks par matemātiski izrēķināmu rezultātu. Katra izrāde, katra ideja, katra veiksme un neveiksme uzlido augšup un paliek kaut kur Latvijas teātra zvaigznājā, kļūdama par iedvesmas avotu tiem, kas rada un radīs kaut ko jaunu. Lai process turpinās!

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt