Ieva Rodiņa 12.07.2019

Sasniegumi, izaicinājumi, nākotnes vīzijas. Teātru vadītāju aptauja

Katru vasaru teātra aktuālo procesu vietne Kroders.lv tradicionāli atskatās uz aizvadīto teātra sezonu, vērtējot mākslinieciskās virsotnes, analizējot procesus un iezīmējot problēmas. Šogad līdzās tradicionālajai teātra kritiķu aptaujai piedāvājam arī Latvijas teātru vadītāju aptauju, par aizvadīto sezonu aicinot izteikties arī pašus teātra aktuālā procesa veidotājus.

2018./2019. gada sezonas teātru vadītāju aptaujā aicinājām piedalīties visus Latvijas profesionālos teātrus neatkarīgi no to darbības specifikas un mēroga – sākot ar lielajiem repertuārteātriem Rīgā un ārpus galvaspilsētas, beidzot ar projektu teātriem un organizācijām, kuru paspārnē regulāri tiek iestudētas izrādes. Aptaujātajiem teātru vadītājiem uzdevām trīs jautājumus, aicinot novērtēt aizvadīto teātra sezonu un iezīmēt tuvākās nākotnes māksliniecisko vīziju. Iesūtītie viedokļi lai kalpo par šībrīža Latvijas teātra situācijas atspoguļotāju.

 

1. Kāda bija Jūsu teātra mākslinieciskā vīzija (iecere) šai sezonai? Vai/kā to izdevās realizēt, un vai uzskatāt, ka skatītāji/ kritika to uztvēra un novērtēja?

Jānis Vimba, Latvijas Nacionālais teātris: Latvijas Nacionālais teātris šo sezonu pavadīja teātra simtgades svinību noskaņās, tāpēc tā tika veidota kā latviešu autoru iestudējumu sezona, risinot jautājumus, kas saistīti ar Latviju un latviešiem kā tautu un nāciju. Teātris iestudēja dažādus darbus – “Pūt, vējiņi!”, “Cīrulīši”, “Baltiešu gredzens”, “Aka”, “Paradoksālā Latvija”, “Zem diviem karogiem” un eksperimentālo četru izrāžu ciklu LMT Jaunajā zālē, kas koncentrējās uz četriem teātra izteiksmes līdzekļiem – scenogrāfiju, skaņu, kustību un vārdu. Uzskatu, ka šo vīziju izdevās realizēt un Nacionālais teātris varēja sniegt savam skatītājam simtgadei atbilstošu darbu iestudējumus, kas sevī ietvēra ne tikai kvalitatīvās un kvantitatīvās īpašības, bet vienlaikus parādīja, ka Nacionālais teātris cenšas saprast cilvēku un Latviju cēloņsakarībās. Uzticīgākie Nacionālā teātra skatītāji noteikti pamanīja un novērtēja kopējo sezonas koncepciju, kas ietvēra sevī arī valsts un teātra svētku programmu.

Alvis Hermanis, Jaunais Rīgas teātris: Katru sezonu JRT mākslinieciskā vīzija un iecere ir viena un tā pati – izmainīt un uzlabot kosmosa kārtību. Arī šogad mums tas neizdevās. Taču skatītāju apmeklētība šosezon ir 100%, un izskatās, ka publika jauno JRT adresi ir pieņēmusi. Baidos, ka tā būs uz ilgāku laiku, nekā domāts, jo Lāčplēša ielas būvlaukumā jau desmit mēnešus nav neviena celtnieka. 

Vai publika un kritiķi saprata mūsu izrādes? Domāju, ka daļa varbūt arī kaut ko palaida garām. Piemēram, JRT izrāžu skatīšanās joprojām rada grūtības un sarežģī uztveri tiem, kuri lētticīgi raduši ticēt visam, ko latviešu teātrī redz un dzird. Jo JRT izrādēs parasti visam ir vairākas nozīmes un, katram gadījumam, skatītājam tomēr pašam jādomā līdzi.

Skats no JRT izrādes "Vēstures izpētes komisija" (rež. A. Hermanis) // Foto – Jānis Deinats

Andris Vītols, Dailes teātris: Gan aizgājušās sezonas, gan pēdējo desmit gadu Dailes teātra māksliniecisko vīziju var raksturot ar vārdiem “radošā brīvība”. Protams, veidojot sezonas repertuāru, tiek vētīts un vērtēts režisoru piedāvājums, tomēr kopš brīža, kad izrāde ir uzņemta repertuārā, mūsu politika ir nodrošināt maksimāli labvēlīgu vidi radošajam procesam un neiejaukšanos tajā, pat ja reizēm tas nesakrīt ar teātra vadības viedokli. Aizvadītās sezonas teātra koncepts bija “Pasaules klasika mūsdienu interpretācijās”, kas teātrim bija nopietns izaicinājums, jo starp piecām Lielās zāles izrādēm neviena nebija ar izteiktu izklaides raksturu, kas varēja radīt zināmus finansiālus riskus. Tagad, noslēdzot sezonu, jāsaka, ka risks attaisnojās un koncepts veiksmīgi realizējās gan mākslinieciskā, gan finansiālā ziņā.

Dana Bjorka, M. Čehova Rīgas Krievu teātris: Uz 136. teātra sezonu bija liktas ļoti lielas cerības. Mākslinieciskais plāns, kuru kā pārāk ambiciozu vērtēja arī daļa no teātra kolektīva, ir realizējies par 98%. Tas ir ļoti augsts radītājs. Atzīšos, ka pati esmu pārsteigta par to, ka izvirzītie mērķi un uzdevumi ir gandrīz pilnībā realizējušies un teātris sezonas laikā ir sasniedzis augstus rādītājus vairākās jomās (gan mākslinieciskajā, gan sociālajā un finanšu sektorā). Sezonas laikā mūsu teātris ir realizējis 11 jauniestudējumus (līdz šim tas ir rekordskaitlis), piedzīvojis milzīgu skaitu pasākumu teātra telpās un ārpus tām, kā arī ir nodibinājis bērnu un jauniešu studiju “Izaicinājums”, pēc kuras ir liels pieprasījums (plānots, ka studija turpinās savu darbu, līdz pastāvēs bērnu un jauniešu interese). Aizvadītās sezonas daudzveidīgais un krāšņais repertuārs tika sastādīts apzināti, ar mērķi paplašināt teātra auditoriju un veicināt teātra atpazīstamību Latvijas sabiedrībā, kā arī nodibināt ciešāku komunikāciju ar latviešu auditoriju un kritiķiem. Tika radītas dažāda žanra un formu izrādes – klaunāde, komēdijas, drāma, eksperimenti, latviešu dramaturģija, muzikālās izrādes, monoizrādes. Skatītāji ir ļoti pozitīvi novērtējuši teātra sniegumu, akcentējot to, ka Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra repertuārā var atrast izrādi katrai gaumei. Patīkami ir novērot līdz šim neuzrunātās auditorijas interesi par mūsu teātri. Jāakcentē arī teātra jaunā skatuves platforma “Kvarķirņiks”, kas tika atklāta aizvadītās sezonas vidū un izpelnījās plašu auditorijas atzinību (iestudējums “Lūk, istaba šī…” ir atzīts par līderi mazo formu izrāžu vidū). Savukārt par eksperimentālās formas sezonas labāko izrādi skatītāji atzinuši Edgara Niklasona veidoto iestudējumu “Noziegums vai sods” (pēc F. Dostojevska romāna “Noziegums un sods”).

Rīgas Krievu teātri aktīvi apmeklē gan latviešu, gan krievu publika. Jāatzīst, ka mūsu auditorijas gaume ir ļoti atšķirīga – tas ir viens no iemesliem, kāpēc teātrī top tik dažāda stila izrādes, un, protams, savs profesionālais viedoklis ir arī kritiķiem, kas bieži vien mēdz nesakrist ar auditorijas vairākuma domām. Šosezon Rīgas Krievu teātris ir saņēmis nominācijas 13 “Spēlmaņu nakts” balvas kategorijās, kritiķi augstu novērtējuši Viestura Kairiša izrādi “Mumu”, kas nominēta kā Gada lielās formas izrāde. Labus vārdus no kritiķiem izpelnījās arī Māras Ķimeles iestudējums “Jūras vējš”. Savukārt pēc tradicionālā skatītāju balsojuma rezultātiem par sezonas labāku izrādi skatītāji atzina Sergeja Golomazova jauniestudējumu “Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess”. Tik ļoti dažādi mēs esam, tik ļoti atšķiras mūsu auditorijas gaumes. Bet ir patiess prieks, ka mūsu teātris veicina aizvien lielāku interesi gan plašākajā un tik atšķirīgajā auditorijā, gan kritiķu un kolēģu starpā. Tā kā teātrim no šīs sezonas ir arī pastāvīgs mākslinieciskais vadītājs – Sergejs Golomazovs, uz turpmāko teātra māksliniecisko attīstību ir liktas vēl lielākas cerības un gaidas.

Skats no RKT izrādes "MUMU" (rež. V. Kairišs) // Foto – Inese Kalniņa

Vilnis Beķeris, Latvijas Leļļu teātris: Latvijas Leļļu teātris aizvadītajā sezonā bija paredzējis divu galveno ieceru realizāciju. Pirmā iecere bija ar virzību nākotnē – izstrādāt daudzveidīgu un mākslinieciski kvalitatīvu repertuāru bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem, pamatojoties uz teātra attīstības stratēģiju līdz 2021. gadam, rēķinoties ar jaunu aktieru – LKA absolventu ienākšanu teātrī. Diemžēl šo ieceri pilnībā realizēt neizdevās. Tas būs ļoti nopietns uzdevums teātra kolektīvam nākamajā sezonā. Otra iecere bija saistīta ar teātra uzdevumiem konkrētajai sezonai – sagatavot desmit jaunu izrāžu publisku izpildījumu dažāda vecuma bērniem un jauniešiem, kā arī nodot skatītāju vērtējumam vienu izrādi pieaugušajiem. Šī iecere ir realizēta. Ir audzis skatītāju skaits, kas liecina, ka skatītāji teātra darbu ir novērtējuši atzinīgi. Teātra darbu atzinīgi novērtējuši arī kritiķi – Leļļu teātris ir saņēmis četras “Spēlmaņu nakts” balvas nominācijas.

Herberts Laukšteins, Liepājas teātris: Aizvadītajā sezonā līdz pirmizrādei tika aizvesti astoņi dažādām mērķauditorijām plānoti jaunuzvedumi. Papildus šiem iestudējumiem tika izveidoti divi koncertuzvedumi “Ziema” un “Meklējam aktierus!” – skatītāji abus uzvedumus novērtēja un lieliski uzņēma. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ieņēmumi no pārdotajām biļetēm ir ar pieaugumu, un “Spēlmaņu nakts” žūrija par Liepājas teātra aizvadītās sezonas darbiem ir piešķīrusi 17 nominācijas 12 kategorijās. Sezonu ir veidojuši arī trīs debitanti Liepājas teātrī – Dita Lūriņa ar iestudējumu “Ķiršu dārzs”, Sergejs Ščipicins (Sanktpēterburga) ar izrādi “Nākamgad tai pašā laikā” un Mārtiņš Kalita ar koncertuzvedumu “Meklējam aktierus!”.

Oļegs Šapošņikovs, Daugavpils teātris: Daugavpils teātra kā reģionāla teātra galvenā misija ir nodrošināt teātra mākslas pieejamību maksimāli lielam skatītāju skaitam reģionā. Tieši tāpēc reģionālais teātris, ja tas ir vienīgais teātris diezgan lielā valsts teritorijā, nedrīkst izvēlēties tikai vienu attīstības virzienu. Tādu teātri varētu nosaukt par plaša profila teātri. Jo vairāk – Daugavpils teātris nevar atļauties spēlēt izrādes tikai vienā valodā. Šo savu misiju (vīziju) varētu formulēt ar moto: “Teātris skatītājiem!” Katru sezonu teātra rādītāji tikai aug, kas liecina, ka arī pieprasījums pēc Daugavpils teātra izrādēm pieaug. No tā var secināt, ka mūsu misija ir īstenota pareizi. Par to liecina arī pārpildītās zāles uz Daugavpils teātra izrādēm. Noteikti jāatzīmē plašāka zinātniska interese no kritiķu puses, jo pagājušajā sezonā speciālisti vērtēja gan mūsu teātra mākslinieciskos sasniegumus, gan arī pievērsa uzmanību Daugavpils teātra funkcijai ne tikai kā kultūras iestādei, bet arī kā ļoti nozīmīgai platformai, uz kuras veiksmīgi norisinās integrācijas procesi.

Skats no D-pils T izrādes "Kliedzēji" (rež. V. Roziņš) // Foto – Džeina Saulīte

Andrejs Jarovojs, Ģertrūdes ielas teātris: Mēs nedomājam vienas sezonas ietvaros, mums ir svarīgas ilgtermiņa attiecības gan ar māksliniekiem, gan skatītājiem. Tāpēc ĢIT darbības galvenais fokuss ir nemanīgs jau vairākus gadus – tie ir mākslinieka rokraksta meklējumi. Mums ir svarīgi veidot telpu, kur var attīstīties inovatīvas mākslinieciskās izteiksmes un satura formas un kur skatītājiem ir iespēja tās pieredzēt. Mūs interesē sadarbība ar māksliniekiem, kam svarīgāk par būšanu kādas konkrētas skatuves mākslas profesijas pārstāvim – režisoram, aktierim vai horeogrāfam – ir – būt teātra veidotājam, kas kā dzejnieks rada no “nekā” – no savas pieredzes, vīzijas, aizrautības vai naivuma. ĢIT programmu veido arī ārvalstu skatuves mākslinieku darbi – šīs viesizrādes nav nejaušas, bet gan mērķtiecīgi izvēlētas, lai rosinātu domapmaiņu gan profesionāļu, gan skatītāju starpā. Neviena izrāde ĢIT netop tikai tāpēc, lai piepildītu repertuāra plānu. Tās veido dažādas radošās komandas ar savu mērķi un uzdevumiem, un katra no šīs sezonas pirmizrādēm ir spējusi būt īpaša gan skatītājiem, gan izrāžu veidotājiem. Šogad ĢIT pirmizrādes veidojuši: Agate Bankava, Laila Burāne, Artūrs Čukurs, Mārtiņš Eihe, Andrejs Jarovojs, Andris Kačanovskis, Ieva Kauliņa, piedaloties Annai Belkovskai, Alisei Danovskai, Emīlam Krūmiņam, Paulīnei Kalniņai, Edgaram Samītim, Domam Uselim.

Anna Sīle, Dirty Deal Teatro: Visās šīs sezonas pirmizrādēs tika meklēts tagadnes cilvēks, kopīgi domājot par nākotni “Latvijas Plānošanas institūtā”, vēlreiz piedzīvojot vai tikai tagad uzzinot par sajūtām, kādas bija cilvēkiem mūsu teātra jaunajā mājvietā, kas 90. gadu sākumā bija klubs “Paradīze”, pētot, kā gadu laikā mainījušās atbildes, uzdodot tos pašus jautājumus vēlreiz (izrāde “Pēc grāmatas motīviem”). Kad šodienas cilvēks kļūst pieaudzis, vai pieredze, ko piedzīvojusi divpadsmitgadīga meitene, kas dzīvo bērnunamā, viņu nepadara par dzīves eksperti (izrāde “Pelmeņi un cigaretes”)? Ja pieaugušajam, kuram jau deviņdesmit un ir dota brīnišķīga iespēja nepiepildīt gaidas par sevi, tā ir jāizmanto (izrāde “Armastus”)? 

Dirty Deal Teatro ir procesa teātris, kur, protams, galarezultātam ir nozīme, tomēr daudz augstāk vērtēju mākslinieku spēju meklēt sevī jaunus asnus, caur darbiem mēģinot atklāt sev drosmīgas un neievērotas šķautnes, kuras tikai pašlaik attīstās. Manuprāt, labāk, lai top nenopulēta izrāde, ja tajā ir vērtīgas idejas un secinājumi, ko šķetināt tālāk. Darbus, kuros mākslinieks neieliek savus jaunatklājumus, negaidu, jo tie nenes jaunu teātra pieredzi. Šogad esam novērtēti – mūsu teātra skatītāju skaits ir palielinājies!

Teātra trupa KVADRIFRONS: Ņemot vērā, ka šī bija KVADRIFRONA pirmā sezona, viens no mūsu šī gada pamatuzdevumiem pilnīgi noteikti bija gluži vienkārši saprast, kā un vai Latvijas skatuves mākslu kontekstā iespējams funkcionēt šādā nosacītā artist-run-space formātā. Tas bija gan organizatorisks, gan konceptuāls, gan finansiāls, gan nenoliedzami arī māksliniecisks izaicinājums. Varētu teikt, ka visa pirmā sezona pagāja, cenšoties atrast veidus, kā realizēt šo tīri praktisko vīziju, un domājams, ka šī gada laikā mēs šo to patiešām esam sapratuši un iemācījušies. Runājot par satura un repertuārplānošanas jautājumu – mūsu pamatmetode darba tēmu un formas izvēlē vismaz līdz šim ir saistīta ar savas tuvākas un tālākas apkārtnes pētīšanu. Mēs cenšamies runāt par to, ko redzam un kas mums šķiet būtisks – vienalga, vai tie būtu emocionāli vai sociālpolitiski aspekti, vai, piemēram, mūsu štābiņa – vēsturiskās Rīgas cirka ēkas – vēsture. Šķiet, ka to novērtējuši gan skatītāji, gan kritiķi. Bet mēs, protams, esam tikai sava ceļa sākumā.

Skats no teātra trupas KVADRIFRONS izrādes "Pavasaris" (rež. A. Goigelina) // Publicitātes foto

Iļja Bočarņikovs, Rēzeknes teātris “Joriks”: “Joriks” ir teātris ar divām trupām, kas atrodas mazpilsētā. Tādēļ mūsu ieceres, plāni, protams, atšķiras no tiem teātriem, kas ir lielākās pilsētās vai Rīgā. Skatītājs, kas nāk uz izrādēm krievu valodā, un skatītājs, kas nāk uz izrādēm latviešu valodā, atšķiras. Krievu trupa pastāv jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, un tai ir savs stabils skatītāju loks, ar kuru šobrīd jāveido saruna, ieviešot jaunas formas. Savukārt attiecībā uz latviešu skatītāju galvenais uzdevums bija turpināt auditorijas piesaistīšanu. Ir beigusies trešā sezona kopš latviešu trupas izveides, un šķiet, ka viss attīstās, kā iecerēts, skatītāju latviešu izrādēs kļūst aizvien vairāk. Uzdevumi katru gadu lielākoties paliek nemainīgi – ar viena teātra divām trupām piedāvāt daudzveidīgu repertuāru – materiāla, žanru, stila, auditorijas vecuma un valodas ziņā, lai aptvertu pēc iespējas vairāk Rēzeknes un reģiona iedzīvotāju, kas vēlas regulāri apmeklēt teātri. Sezonas repertuārā noteikti jābūt lielās formas bērnu izrādei, mazās formas bērnu izrādei, komēdijai, drāmai, turklāt katru sezonu ir jāparedz eksperimentāls iestudējums, kas iziet ārpus žanra un formas robežām. Eksperimentāls nevis žanra nozīmē, bet pieaicinot režisoru, ar kuru var meklēt jaunu teātra valodu, kas attīsta trupu un skatītāju. Iespējams, šādi iestudējumi nekļūst par kases gabaliem kā komēdijas vai bērnu izrādes, bet tie ir vajadzīgi, jo, pirmkārt, ļauj augt aktieriem, un, otrkārt, attīsta teātri kopumā. Desmit jauniestudējumi un 125 nospēlētās izrādes sezonas laikā – manuprāt, tas ir lielisks novērtējums mazas pilsētas teātrim.

Skats no Zīmējumu teātra izrādes "Jatakas" (rež. V. Klausītājs) // Foto – Krists Luhaers

Varis Klausītājs, Zīmējumu teātris: Ir radies uzskats, ka zīmēšana ir bērnu lieta un ka Zīmējumu teātris ir teātris bērniem. Vīzija ir mainīt šo priekšstatu. Šī vīzija nav realizēta. To, ka Zīmējumu teātris var būt dažāds, paudām šādi:

- ar ceļojošu jubilejas izstādi, ko pirms gada atklājām TC “Galerija centrs” gājēju ieliņā un ar kuru visas sezonas garumā iepazīstinājām skatītājus izrāžu norises vietās;
- veidojot sadarbības projektus ar radošiem ļaudīm un institūcijām gan Latvijā, gan pasaulē, cenšoties paplašināt un dažādot auditorijas vecumu;
- izrādē “Jatakas” pirmo reizi sadarbojos ar dramaturģi Sandiju Santu;
- izrādē “Līķu grāmatas stāstiņi. Ieraksts Nr. 438” pirmo reizi sadarbojos ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju;
- izrādē ““Klusā daba” veltījums Latvijai” pirmo reizi sadarbojos ar DJ Monsta;
- šobrīd strādāju ar scenogrāfi Hiroko Ošima pie jauna iestudējuma Cēsu Mūzikas festivālam “Čello Cēsis”.
- izveidojām jaunu projektu “Siltais zīmējums”, kurā iesaistām profesionālus zīmētājus, tādējādi uzrunājot viņu auditoriju;
- popularizēju Zīmējumu teātri personiski, esot dažādos festivālos – Aprilfest Dānijā, NUQ Treff Igaunijā un ASSITEJ rīkotajā režisoru radošajā meistardarbnīcā Vācijā.
 

Skatītāju atsauksmes ir lieliskas. Par kritiķiem grūti spriest, jo viņu viedoklis man nav zināms. Gan jau, ka būs, nav jau nekādas steigas.

Ilze Lieckalniņa, Cēsu Mazais teātris: Cēsu Mazajam teātrim šī bija pirmā pussezona. Mums bija tikai viens iestudējums – Alekseja Slapovska “Antālija” Anitas Sproģes režijā. Šo teātri izveidoju, jo man pašai teātrī pietrūkst līdzpārdzīvojuma, emocionāla gandarījuma. Pārsvarā ir ar acīm un prātu novērtējami iestudējumi, kuru rezultātā zūd aktiermākslas pamatvērtības. Vēlos apvienot reālpsiholoģisko teātri ar laikmetīgiem izpausmes veidiem. Šī teātra centrā ir aktieris, nevis režisoriskās ambīcijas. Vēlos arī turpmāk uzrunāt režisorus, kuri iet dziļumā, kuriem ir svarīgi aktieri un to spēle. Vislielākais gandarījums ir skatītāju pateicība, un tās mums netrūka. Nospēlējām 13 izrādes un saņēmām ļoti daudz labu vārdu no skatītājiem. Tieši skatītāju izteiktie “paldies” dod spēku darīt tālāk uzsākto un sniedz pārliecību, ka teātris Cēsīs ir gaidīts, ka tam ir jābūt. Esmu ļoti pateicīga kritiķiem, ka izrādīja interesi par mums, lai gan savu darbību uzsākām bez liela trokšņa un nepretenciozi. Esam saņēmuši uzmundrinošus vārdus, laba vēlējumus un kritiku no profesionāļiem, tā ka uzskatu – sākums ir labs!

Skats no Cēsu Mazā teātra izrādes "Antālija" (rež. A. Sproģe) // Foto – Matīss Markovskis

2. Kādas grūtības (mākslinieciskas/ organizatoriskas/ tehniskas/ finansiālas u.tml.) Jūsu teātrim šajā sezonā nācās pārvarēt?

Jānis Vimba, LNT: Latvijas Nacionālais teātris šogad svinēja savu simto sezonu, un šī bija ne tikai svētku, bet arī ļoti intensīva darba sezona, jo bez iepriekš minētajām repertuāra izrādēm tika radītas un rādītas izrādes, koncertuzvedumi, svētku pasākumi, kas ir saistīti ar Nacionālā teātra svētku svinēšanu visas sezonas garumā. Teātrim un tā darbiniekiem tā bija papildu slodze, kas radīja ļoti daudz problēmu gan noslodzē, ražošanā, producēšanā, administrēšanā, gan prasīja papildu finanšu līdzekļus, tāpēc Nacionālā teātra vārdā es saku paldies visiem skatītājiem, kas mīl Nacionālo teātri, paldies – teātra kolektīvam par milzīgo darbu, ko Jūs katru dienu darāt, par sapratni un pašatdevi un, protams, paldies Kultūras ministrijai un citiem teātra lieldraugiem un draugiem, bez kuru tiešas palīdzības Latvijas Nacionālā teātra 100. sezona nebūtu izdevusies tik jēgpilna un notikumiem bagāta. PALDIES!

Alvis Hermanis, JRT: Šosezon varbūt arī bija kādas grūtības, bet tagad vairs nevaru atcerēties.

Andris Vītols, DT: Krīze un grūtības laikam ir teātra otrais vārds, un arī aizvadītājā sezonā varētu sastādīt pagaru sarakstu, tomēr ar laika distanci tas kļūst maznozīmīgi un paliek tikai pieredze. Vienlaikus gribētos izcelt dažas problēmas:

- Atalgojums kopumā un it sevišķi tehniskajam personālam. Tehniskā personāla aizplūšana;
- Lielās zāles novecojusī tehnika (40 gadi);
- Pārāk liela budžeta daļa teātrim jānopelna pašiem.

Dailes teātris arī aktualizējis jautājumu par Lielās zāles pārbūvi vai jaunas zāles izbūvi. Beidzot jāatzīst, ka, lai arī visu cieņu teātra ēkas arhitektiem, plānotājiem un būvētājiem, mūsu Lielā zāle nav dramatiskā teātra zāle, bet mēs gribam spēlēt dramatisko teātri, jo šoviem un mūzikliem mums pietrūkst līdzekļu un Latvijā nav auditorijas, lai tie atpelnītos.

Skats no DT izrādes "Salemas raganas" (rež. L. Groza-Ķibere) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Dana Bjorka, RKT: Ņemot vērā, ka teātris piedzīvoja vadības maiņu, grūtību bija gana, it īpaši finansiālajā jomā. Teātrī ir mainījusies iekšējā struktūra un darba komandas sastāvs, ir ieviestas jaunas grāmatvedības programmas, veikti uzlabojumi iekšējo procesu loģistikā. Ir pārskatīta saskarsmes politika ar auditoriju un sabiedrību kopumā. Ir ielikti pamati veiksmīgai stratēģijai mākslinieciskajā, finansiālajā un organizatoriskajā sektorā.

Vilnis Beķeris, LLT: Ar aktieru un skatītāju ielīgošanu ir noslēgusies teātra sezona. Notiek aizvadītās sezonas darba izvērtēšana. Pagaidām neatrisināta problēma ir teātra kapacitāte – ēka, nelielās skatītāju zāles, nepietiekamas mēģinājumu telpas, kas ierobežo teātra iespējas, tai skaitā nodarbinātību teātrī. Meklējam risinājumus. Ir piešķirti līdzekļi ēkas tehniskā stāvokļa uzlabošanai. Šo līdzekļu apguve ir liels un darbietilpīgs process, kas kopīgi veicams teātrim, projektētājiem un celtniekiem VAS “Valsts nekustamie īpašumi” vadībā.

Evita Sniedze, Valmieras Drāmas teātris: Nekas jau nav mainījies – teātri jau kopš 2009. gada pārvar finansiālas grūtības. Tas arī nosaka visu pārējo. Nevar atļauties riskēt, ieguldot lielas finanses izrāžu tapšanā, bet režisori nav ar mieru meklēt kompromisus, pielāgojoties konkrētiem apstākļiem. Un tad, ja izrāde neaiziet – ja skatītāji to neatzīst par savējo, tad teātris kā kapitālsabiedrība ļoti riskē. Teātris mēģina noturēt un piesaistīt cilvēkus darbā, piedāvājot motivācijas – teātriem, kas atrodas perifērijā, vairāk nekā galvaspilsētā nākas piemaksāt par jebkādu mākslinieku uzturēšanos, un tā tālāk.

Herberts Laukšteins, LT: Apsveicām trīs jaunās māmiņas ar bērniņu piedzimšanu. Nācās veikt korekcijas esošajā repertuārā. Izmaiņas bija jāveic arī jauniestudējumu sakarā, jo Konstantīns Bogomolovs Maskavā saņēma piedāvājumu vadīt teātri Malaja Bronnaja, un šis fakts sakrita ar laiku, kad viņam Liepājā vajadzēja iestudēt “Ķiršu dārzu”. Paldies Ditai Lūriņai, ka viņa nenobijās un neatteicās no mana piedāvājuma iestudēt Čehova lugu. Īsā laikā tika savākta radošā komanda, un skatītāji apsolīto pirmizrādi sagaidīja laikā. Budžets vienmēr ir problēma un apdraud jauniestudējumu plānu. Liepājas teātra budžetu sastāda pašu ieņēmumi un Liepājas pilsētas Domes dotācija, kuras lielumu finansiālajam gadam uzzinām sezonas vidū, kad jauniestudējumu plāns jau ir sastādīts un doti publiski solījumi skatītājiem. Lai teātrī strādātu interesanti režisori, jauniestudējumu plāns ir jāveido divām sezonā uz priekšu. Teātra vadībai ir saprātīgi jāriskē!

Skats no LT izrādes "Ķiršu dārzs" (rež. D. Lūriņa) // Foto – Justīne Grinberga

Oļegs Šapošņikovs, D-pils T: Diemžēl problēmas, ar kurām esam spiesti saskarties ik sezonu, var nosaukt jau par hronisku slimību, jo vairāku gadu garumā nekas nemainās. Valsts dotācijas apmēra ziņā stāvoklis, kurā atrodas Daugavpils teātris, ir diskriminācija. Kultūras ministrijai pietrūkst gribas un drosmes atzīt, ka pirms vairākiem gadiem, izstrādājot dotācijas piešķiršanas kritērijus, pieļauta ļoti liela kļūda. Dotācijas kritēriji pilnībā ignorē atšķirību starp galvaspilsētu un perifēriju, tie nav saistīti ar konkrētas mērķauditorijas maksātspēju. Varētu nosaukt vēl daudzus faktorus, kuri netika ņemti vērā. Diemžēl, neskatoties uz argumentāciju no Daugavpils teātra puses, vairāku gadu laikā nekas nav mainījies. Esmu pārliecināts, ka katra Latvijas teātra vadītājs varētu pamatoti argumentēt, kāpēc teātra finansējums nav pietiekams, bet esmu gatavs apgalvot, ka tik katastrofāli zema finansējuma kā Daugavpilij nav nevienam citam Latvijas teātrim. Ja citu teātru gadījumā runa varētu būt par situācijas uzlabošanu, mūsu gadījumā – par teātra spēju izdzīvot kā profesionālai vienībai. Diemžēl vajadzētu arī atzīmēt, ka Daugavpils teātrim kā valsts dibinātam teātrim salīdzinājumā ar teātriem, kas atrodas galvaspilsētā, sabiedriskajos medijos pieejamā publicitāte ir niecīga. Tas ir adresēts ne tikai Kultūras ministrijai, bet valsts politikai kopumā. Šis jautājums ir tik nopietns, ka to nevar apspriest īsas, kodolīgas aptaujas ietvaros, tāpēc šo katastrofālo situāciju es varētu raksturot ar viena Latvijā labi pazīstama politiķa teicienu: “Rīgas kungi pārējo Latviju pazīst tikai sēņojot.” Turpinoties valsts centralizācijai, Latgalē pakāpeniski pazūd vietējie mediji, bet tie, kas paliek, nonāk verdzībai līdzīgā atkarībā no privātā finansējuma avotiem, savukārt valsts mēroga mediji par reģionu maz interesējas. Perifērija turpina zaudēt kvalificētus speciālistus, pieaug ekonomiska un sociāli psiholoģiska depresija. Un visi šie faktori vistiešākajā veidā ietekmē Daugavpils teātra darbību.

Iļja Bočarņikovs, RTJ: Mums ir neliela trupa. Un mūsu lielākā problēma – attālums līdz Rīgai. Ir nepieciešams piesaistīt aktierus, bet, protams, viņi pamatā vēlas atrasties galvaspilsētā vai tās tuvumā, jo tur ir gan filmēšanās iespējas, gan lielie teātri. Tas ir viens no lielākajiem organizatoriski tehniskajiem izaicinājumiem – pat ja aktierim ir interese, tad loģistika ir sarežģīta. Arī mākslinieciskais aspekts saistīts ar aktieru skaitu un, protams, finansiāliem un tehniskiem jautājumiem. Nesaukšu visas problēmas, ar kurām sastopas teātris tehniskā ziņā – protams, tās pastāv, bet mēs priecājāmies, ka teātris dzīvo un attīstās. Mēs katru sezonu izvirzām dažādus mērķus, tai skaitā tehniskajā ziņā, un cenšamies tos risināt. Finanšu izaicinājumi pastāv vienmēr. Patlaban “Joriks” lielāko daļu finansējuma saņem no Rēzeknes pilsētas pašvaldības, tiek piesaistīts arī VKKF finansējums. Bet mums ir ambīcijas, un vēlamies kādreiz saņemt finansējumu arī dotāciju veidā no Kultūras ministrijas. Rēzekne ir viena no divām lielākajām Latgales pilsētām. Ir brīnišķīgs Daugavpils teātris. Bet mēs strādājam uz visu reģionu – ne vien Rēzekni un Rēzeknes novadu, bet arī Viļāniem, Ludzu, Preiļiem, Līvāniem, Zilupi, Jēkabpili, Balviem, mazajām pilsētām un skolām, sniedzot daudz viesizrāžu (lielākoties latviešu trupā).

Andrejs Jarovojs, ĢIT: Joprojām spēkā ir Pētera Krilova teiktais: “Neatkarīgie teātri Latvijā notiek par spīti sistēmai, nevis pateicoties tai.” Tā kā mūsu prioritāte ir mākslinieciskā jaunrade, grūtību pārvarēšana ir neizbēgama šī procesa sastāvdaļa – mēs ar tām saskaramies ik dienu. Ir ieceres, kuru īstenošanu dažādu apstākļu dēļ šosezon nācās pārcelt; bet ir mākslinieki, uz kuru idejām ir vērts gaidīt.

Skats no ĢIT izrādes "Vingrinājumi ar ābolu un loku" (rež. A. Jarovojs) // Foto – Valdis Jansons

Anna Sīle, DDT: Dirty Deal Teatro šī bija pirmā sezona jaunajā mājvietā. Risks pārcelties uz Pārdaugavu ir attaisnojies, jo skatītāju skaits kļuvis kuplāks un Daugavas kreisā krasta iedzīvotāju īpatsvars skatītāju rindās ir palielinājies. Šajā sezonā programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros ar viesizrādēm esam bijuši visos Latvijas reģionos, kā arī uz mūsu telpām skatīties izrādes braukuši un nākuši skolēni ne tikai no Rīgas, bet arī no visas Latvijas. Tieši šīs mums visiem ļoti nepieciešamās programmas dēļ dažkārt neesam varējuši ieplānot vairāk izrāžu repertuārā, un aizņemtība dienas laikā, spēlējot izrādes skolēniem, piepulcējusi klāt vairāk tehnisko darbinieku, precizējusi plānošanu un padarījusi teātra darba stundas daudz garākas.

Teātra trupa KVADRIFRONS: Latvijas likumdošana ir diezgan jocīga (un diemžēl dažādu grozījumu rezultātā kļūst tikai arvien jocīgāka) NVO sektora, autoratlīdzību, sabiedriskā labuma organizāciju un citos ar mūsu biedrību tieši saistītos jautājumos, tāpēc, maļoties cauri birokrātiskajām grūtībām, bieži vien līdz mākslinieciskajām grūtībām mēs diemžēl pat īsti netiekam. Bet problēmas mēs pēdējā laikā saucam par izaicinājumiem, un jauki jau, ka izaicinājumu mums netrūkst.

Varis Klausītājs, ZT: Grūtības mēdz dēvēt par izaicinājumiem. Ir daži tīri administratīvi izaicinājumi – Zīmējumu teātrim jāizveido pastāvīga administratīva komanda, kas profesionāli pārstāvētu teātri komunikācijā ar valsts institūcijām, veidotu publicitātes darbus, nodrošinātu regulāras izrādes un iespēju veidot jauniestudējumus.

Ilze Lieckalniņa, CMT: Katrs solis, ko speru, man ir nezināmais, mācību stunda, kas jāapgūst. Ņemot vērā, ka tas ir tikai pats sākums, grūtību ir daudz, jo pagaidām esmu viena bez komandas. Man palaimējās ar režisori Anitu Sproģi un partneri Gati Gāgu, kuri palīdzēja tikt pāri daudzām grūtībām. Arī finansiālajā ziņā ir daudz problēmu, bet tas ir tikai normāli, jo daudzas lietas vēl nezinu un arī mani un Cēsu Mazo teātri nepazīst, nav vēl iemantota uzticība. Vienīgais, ar ko saskaros un kas mani mulsina, ir tas, ka kultūras iestādēm, projektiem, organizācijām prasa biznesa plānu vai mēģina ielikt biznesa rāmī. Kā es varu izskaitļot un augošu ciparu veidā uzrādīt iegūstamo labumu? Kultūra dod ilgtermiņa ieguldījumu, kas nav taustāms un uzreiz acīmredzams.

Skats no LNT izrādes "Pūt, vējiņi!" (rež. E. Seņkovs) // Foto – Kristaps Kalns

3. Kāda ir Jūsu teātra vīzija (iecere) nākamajai, 2019./2020. gada sezonai?

Jānis Vimba, LNT: Veidojot nākamā gada repertuāru Nacionālais teātris centies neierobežot darbu izvēli ar konkrēta nosaukuma apzīmētu koncepciju. Uzskatu, ka iepriekšējā konceptuālā “latviešu sezona” automātiski ir parādījusi teātrim nepieciešamo vīziju, lai dažādotu un bagātinātu repertuāru. Tas nozīmē, ka nākamajā sezonā Nacionālais teātris iestudēs pasaules klasikas un mūsdienu darbus, atklājot dažādu autoru un mākslinieku skatījumus uz mūsdienu cilvēku Latvijā un pasaulē, neaizmirstot par latviešu autoru oriģināldarbiem un dramatizējumiem.

Alvis Hermanis, JRT: Teātra vīzija un iecere nākamajai sezonai ir tā pati vecā. Neko jaunu nemākam izdomāt. Bet problēma šoreiz tikai viena – mums ir pārāk daudz ideju.

Andris Vītols, DT: Dailes teātrim nākamā sezona ir pirmsjubilejas sezona un vienlaikus 100. sezona. Līdz ar to gatavosimies jubilejai, tomēr vienlaikus saglabāsim “radošās brīvības” konceptu. Simtgades vārds pēdējos gados gan ir diezgan smagi apvalkājies un daļā sabiedrības jau rada psiholoģisku pretestību, tāpēc 100. sezonu nesvinēsim, bet 2020. gada rudenī uzsāksim savu 101. sezonu ar jubilejas svinībām. Tuvākajos gados Dailes teātrī un ap to ir gaidāmi lieli celtniecības darbi – siltināšana, priekšlaukuma pārbūve.

Dana Bjorka, RKT: Nākamajā teātra sezonā ir ieplānots līdzīgs pirmizrāžu skaits kā iepriekšējā – līdz 11 jauniestudējumiem.

Ir paredzētas sešas pirmizrādes uz Lielās skatuves:

- trīs izrādes Sergeja Golomazova režijā – Ž. Galserāna “Kankuns”; Ī. B. Zingera stāsta “Vēlā mīla” interpretācija; “Ziemassvētku koncerts”;
- F. Dostojevska “Brāļi Karamazovi” Gennadija Trostjaņecka režijā (Maskava, Krievija);
- poētiskā izrāde Vladislava Nastavševa režijā sadarbībā ar mākslinieku apvienību “Orbīta”;
- komēdija “Ideālie svešinieki” Intara Rešetina režijā.
 

Plānotās piecas mazās formas izrādes:

- 13. septembrī ar izrādi bērniem “Nila Holgersona brīnišķīgais ceļojums” Edgara Niklasona režijā tiks atklāta vēl viena Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra skatuves platforma eksperimentāliem iestudējumiem – jauns spēles laukums Andrejsalā. Plānots, ka gados jaunie skatītāji savu teātra piedzīvojumu sāks Rātslaukumā divstāvīgajā ekskursijas autobusā.
- Mazajā skatuvē pirmizrādi piedzīvos dramatiska izrāde pēc V. Krasnogorova stāsta “Viegla iepazīšanās” Rēzijas Kalniņas režijā;
- līdz trīs pirmizrādēm ir ieplānotas spēles laukumā “Kvarķirņiks”.
 

Paralēli jauniestudējumiem teātrī notiks arī vērienīgi un sociāli nozīmīgi pasākumi (piemēram, “Martas balle” šī gada 16. novembrī), kā arī pašmāju un ārvalsts teātru viesizrādes. Līdzīgi iepriekšējo gadu pieredzei, arī pats Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris aktīvi piedalīsies viesizrāžu izbraukumu programmās gan ārvalstīs, gan Latvijā – sezonas laikā ir ieplānotas 16 viesizrādes un dalība vairākos ārzemju teātra festivālos (ieskaitot uzaicinājumu uz teātra mākslas festivālu Ķīnā). 2020. gada vasarā sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju plānots uzņemt jaunu aktieru kursu Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrim. 2019. gada oktobrī savu darbu teātrī sāks Sergeja Golomazova aktieru meistardarbnīca, lai sagatavotu interesentus iestāšanas eksāmeniem akadēmijā (uzņemšana notiks šī gada augustā).

Skats no LLT izrādes "Salātlapiņa" (rež. V. Roziņš) // Publicitātes foto

Vilnis Beķeris, LLT: Veicam administratīvās struktūras pilnveidošanu. Esam atvērti jaunām idejām. Gaidām savus jaunos kolēģus – jaunos Leļļu teātra aktierus, LKA absolventus (šobrīd piecus, bet iespējams – sešus). Veicam pārrunas un slēdzam līgumus ar jaunajiem režisoriem par viņu ieceru realizāciju, meklējam papildu finansējumu ārvalstu režisoru piesaistei Leļļu teātrim. Gatavojamies teātra 75. jubilejas pasākumiem, kurus prezentēsim sezonas sākumā.

Andrejs Jarovojs, ĢIT: Šogad 23.–27. oktobrī svinēsim teātra desmitgadi ar 10 nozīmīgāko izrāžu skati “ĢIT top 10!”. Mums ir svarīgi turpināt teātra telpas kā satikšanās vietas tradīciju, kur iespējams ieraudzīt un sajust vienam otru. Mēs vēlamies runāt par teātri kā pieredzi, kas attīsta gatavību pieņemt izaicinājumus un veicina vēlmi ieklausīties. Uz tikšanos teātrī!

Anna Sīle, DDT: Nākamajā sezonā mēs daudz riskēsim, maz domājot par pieklājību un paplašinot skatuves mākslas ierastās robežas. Mākslinieku piedāvātajās idejās, kas nākamajā sezonā pārvērtīsies pirmizrādēs, var sajust kopīgu iezīmi, ko var raksturot ar vārdu “nemiers”. Viņos nav miera ne par pašreizējo izglītības sistēmu, ne par bailēm no sajukšanas prātā. Tāpat tiks meklēts, ko mums kā sabiedrībai un atsevišķiem indivīdiem nodarījuši padomju varas un čekas paņēmieni, kādus atspulgus no tiem ieraugām sevī un citos šodien. No nemiera par pastāvošo kārtību mākslinieki satiekas un veido jaunas apvienības, un man ir neizmērojams gandarījums ne vien par viņu apņēmību un drosmi, bet arī par to, ka viņi par savu pirmo mājvietu ir izvēlējušies DDT.

Skats no DDT izrādes "Pēc grāmatas motīviem" (rež. V. Sīlis) // Foto – Alfrēds Ulmanis

Teātra trupa KVADRIFRONS: Turpināt apzināti censties darīt to, kas pašiem patīk. Iet plašumā, skaļumā un mīļumā. Un, ja sanāks laiks, nedaudz arī atpūsties. 

Varis Klausītājs, ZT: Bagātināt Latvijas profesionālā teātra notikumus ar zīmējumu izrādēm. Atrast jaunus izteiksmes veidus un paplašināt auditorijas vecuma sliekšņus zīmējumu izrādēm. Turpināt rūpēties par iespēju regulāri spēlēt zīmējumu izrādes.

Evita Sniedze, VDT: Skaidrs, ka visi varam teoretizēt par vīzijām un sapņiem, un tādi mums neapšaubāmi ir, bet galvenais ir nepazaudēt mūsu ilggadīgo skatītāju un piesaistīt jaunus – un tam mums ir plāns. Pirmkārt, turpināt Valmieras teātra virzību, iestudējot izrādes dažāda vecuma bērniem un jauniešiem – tas notiek gan teātra repertuārā, gan Valmieras vasaras teātra festivālā, kas producē izrādes bērnu un jauniešu auditorijai un kļūst par nozīmīgu Latvijas teātra dzīves sastāvdaļu, vismaz skatītāju aprindās. Pagājušā gada festivālā tapa vācu režisores Alisjas Goigelinas izrāde “Pavasaris”, kurā spēlē teātra trupas KVADRIFRONS dalībnieki, un šo izrādi pamanīja arī kritiķi. Konsekventu un ļoti vajadzīgu darbu ar jauniešiem veic Jānis Znotiņš, un nākamajā sezonā viņš to turpinās. Otrkārt, LKA Indras Rogas vadībā gatavo jaunu aktierkursu tieši Valmieras teātrim, un šo jauniešu ienākšana teātrī un pilsētā noteikti radīs jaunas attīstības iespējas teātrim.

Skats no VDT izrādes "Hamlets" (rež. I. Roga) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Herberts Laukšteins, LT: Runājot par Liepājas teātra 113. sezonu, citēju teātra dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci: “Nākamā, 113. Liepājas teātra sezona būs gana spraiga un atsvaidzinoša. Liepājā savus darbus iestudēs vairāki šeit nekad vai sen nestrādājuši pašmāju un ārzemju režisori (Elmārs Seņkovs, Aleksandrs Moločņikovs, Rolands Atkočūns, Māra Ķimele u. c.). Repertuārā ienāks jauns mūzikls, lielo ansambļu un kameransambļu darbi, uz abām teātra skatuvēm tiks pārstāvēta jaunākā latviešu, igauņu un lietuviešu dramaturģija, iekļaujot arī klasikas darbus jaunā skatījumā, kam cauri vīsies veselīga, rosinoša tematiskā spriedze, runājot un aicinot skatītāju domāt par izvēlēm starp kaisli un veselo saprātu, varu un cilvēcību, aizejošās paaudzes pieredzi un nākamās paaudzes atbildību / bezatbildību tās priekšā. #KURŠKURU.”

Oļegs Šapošņikovs, D-pils T: Nākamās sezonas uzdevumi maz atšķiras no pagājušās sezonas. Turpinot strādāt visplašākajam skatītāju lokam, nākamsezon mēs gribētu pamēģināt veidot pāris jauniestudējumu, kuru mērķauditorija varētu būt ne tik plaša. Šo auditoriju varētu nosaukt par neparasta vai sarežģīta teātra cienītājiem. Varam to atļauties, jo repertuārs ir labi piesātināts un garantē mūsu galvenās funkcijas īstenošanu. Minētie darbi būs saistīti ar divu autoru vārdiem – Pjēru Paolo Pazolīni un Fjodoru Dostojevski. Spriežot pēc intereses, kuru izraisa mūsu teātra iestudējumi starptautiskajos festivālos, savos nākamās sezonas uzdevumos varam iekļaut arī Daugavpils teātra pozīciju stiprināšanu starptautiskajā teātru telpā.

Iļja Bočarņikovs, RTJ: Pirmkārt, attīstīt trupu, pieaicinot režisorus, kas strādā dažādos virzienos, ļaujot aktieriem augt, pilnveidoties. Jau patlaban pie mums strādā gan Latvijas jaunie un spēcīgie režisori, gan jaunā režisoru paaudze no Krievijas. Aktieri attīstās, pateicoties spēcīgiem režisoriem. Otrkārt, ir noteiktas fantāzijas, ieceres attiecībā uz dažiem iestudējumiem, lietas, ko darīsim pirmo reizi. Plānots, ka būs viens iestudējums latgaliešu valodā. Būs desmit pirmizrādes divās trupās, tas jau ir mūsu standarts – teātrim mazpilsētā ļoti bieži jāmaina repertuārs, jo skatītāju skaits ir limitēts. Nākamā sezona solās būt daudzveidīga materiāla, autoru, žanra ziņā – no viduslaiku klasikas līdz mūsdienu modernajai dramaturģijai. Man ir prieks, ka, neskatoties uz neilgo latviešu trupas pastāvēšanas vēsturi, jau otro reizi “Jorika” iestudējums (“Spokuskopija” E. Niklasona režijā – I. R.) ir nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai bērnu izrāžu kategorijā. Tas ir ļoti svarīgs novērtējums. Mēģināsim radīt iestudējumu, ko žūrija varētu ievērot un nominēt arī kādā citā kategorijā.

Skats no Rēzeknes teātra "Joriks" izrādes "Spokuskopija" (rež. E. Niklasons) // Publicitātes foto

Ilze Lieckalniņa, CMT: Jau septembra vidū gaidāma Kristas Burānes iestudējuma “Dullais” pirmizrāde Mārtiņa Eihes režijā, kas taps ar VKKF projekta “Skolas somas” satura radīšana”” finansējumu. Izrādē piedalīsies četri aktieri. Luga veidota pēc Sudraba Edžus darba “Dullais Dauka” motīviem. Ņemot vērā, ka tikai sāku apzināt režisorus, kuri būtu gatavi iestudēt izrādes Cēsīs, tālākie iestudējumi ir bez konkrētiem datumiem. Noteikti vēlos reanimēt savulaik Valmieras teātrī maz spēlēto Ļ. Tolstoja “Kāpēc es nogalināju sievu?” (rež. Krišjānis Salmiņš – I. R.). Gribu strādāt ar režisoriem, kuri mīl aktieri. Ne tikai nākamās sezonas, bet arī vispār mana teātra vīzija ir – nepazaudēt teātra pamatvērtību, reālpsiholoģiju, emocijas, līdzpārdzīvojumu, meklējot dažādus izteiksmes līdzekļus. Meklējumi ir labi un vajadzīgi, bet bez satura un pamatvērtībām tos ātri aizmirst. Mani mērķi ir lieli, bet pagaidām Cēsu Mazais teātris sāk tikai kūņoties, vēl pat neviļājas, kur tad laiks, kad sāks rāpot, celties kājās un skriet. Visam savs laiks. Neko negribu sasteigt. Gribu ļaut izbaudīt sev un citiem visas attīstības stadijas lēni un nesteidzīgi.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt