Dita Jonīte 03.08.2019

Bērni pilsētā. I

Skats no izrādes "Pagalms atdzīvojas" // Foto – Lita Millere, Gatis Priednieks-Melnacis

Braucot uz Valmieras vasaras festivālu, pa ceļam domāju, cik drosmīgiem mūsdienās ir jābūt šādu vasaras pasākumu veidotājiem. Arī šajā festivālā gandrīz visas izrādes bija paredzētas ārā, taču to, vai šajās dienās būs nežēlīgi karsts, līs kā ar spaiņiem vai no aukstuma vajadzēs tuntulēties biezā apģērbā, paredzēt nevar. Tomēr no patīkamiem klimatiskajiem apstākļiem ir tik daudz atkarīgs – gan apmeklējums, gan apmeklētāju noskaņojums. Līdz ar to arī iespaidi par festivālu kopumā. Šādā aspektā pirmajā dienā mums visiem tiešām paveicās, jo āra pasākumos bija teju komforta apstākļi. Tas viss gan, protams, vairāk attiecas uz pieaugušajiem, taču tieši pieaugušie ir tie, kas bērnus kaut kur ved. Vai arī piespiež kaut kur doties. Šoreiz uz teātra festivālu...

Mierīgā un draudzīgā atmosfērā bija iespējams piedzīvot jau festivāla atklāšanas rosību. Burtiskā nozīmē – jo, kamēr pieaugušie atklāšanā prātīgi pārrunāja to, cik svarīgi ir ieguldīt bērnos, tikmēr vairums bērnu aktīvi apdzīvoja Arhitektūras vasaras skolas dalībnieku radītos koka objektus. Šai bērnu rosībai kulminācija bija festivāla organizatoru rīkotā kolektīvā karogu izkrāsošana. Un es gribu ticēt, ka šis četru karogu karuselis tiks griezts visas festivāla dienas. Jā, un kā veiksmīga šogad vērtējama arī izvēle festivāla centru iekārtot Vecpuišu parkā – lielo koku ielokā, prom no galvenās ielas trokšņiem.

Kā pirmo festivāla izrāžu programmā izvēlējāmies režisora Toma Treiņa radīto “Pagalms atdzīvojas”. Kopā ar mākslinieci Martu Mielavu un aktieriem Alisi Danovsku, Matīsu Budovski, Emīlu Krūmiņu un Rihardu Zeleznevu uzburta “garāžas izmēra izrāde” (tāds arī ir veidotāju dotais apakšžanrs), kurā aktieri spēlē vienas sētas bērnus. Izejas punkts ir vēlme iztīrīt kādu vecu garāžu, lai atbrīvotu vietu štābiņam. Taču ceļā uz šo mērķi tiek piedzīvots daudz interesantu atklājumu, jo vecu lietu un dažādu krāmu te ir pārpārēm. Vēl jo vairāk – apbrīnojama ir izrādes veidotāju fantāzija visus šos priekšmetus apdzīvot, sadzīvot un pat “atdzīvināt”. Un kurš gan vēl vairāk ar to spēs aizrauties kā leļļinieku kursa jaunieši, no kuriem ne par matu neatpaliek arī Alise Danovska.

Šajā brīdī atceros to jauko momentu, kad pirms festivāla iegājām ieturēties restorānā “Tērbata”, kur bija pilns ar māksliniekiem. Tostarp arī Alise, kuru pēc pāris stundām jau redzējām izrādē, vēl vēlāk – pārgājienā no nākamās izrādes vietas. Izrāžu veidotāji šādā maza formāta festivālā ir ar roku aizsniedzami un ar sirdi sajūtami, dzīvi cilvēki – gan izrādēs, gan ārpus tām.

Interesanti, ka abās pirmās dienas izrādēs (otra būs “B_Ž_S”) aktieru personīgums bija ļoti izteikts. “Garāžas izmēra izrādē” aktieri noslēgumā dalījās savos pieredzes stāstos attiecībā uz svarīgām, mīļām lietām. Un neticamā kārtā gandrīz pašās izrādes beigās, klausoties aktieru atmiņu epizodes, skatītājos iestājas uzmanīgs klusums (kamēr pieredze liecina, ka bērnu auditorijai kritiskais punkts ir jau ap 40. minūti). Vai tas ir sentiments, kas uz brīdi pārņem gan lielos, gan mazos? Tas ir tik negaidīts kontrasts tam, cik sirsnīgi un skaļi visu šo izrādes stundu publika smējusies kā kutināta.

Tiešām neatceros, kad teātrī pēdējo reizi esmu tik garšīgi smējusies, līdz asarām. Beidzoties izrādei, jutos nogurusi jeb precīzāk – laimīgi sagurusi. Lielisks izrāžu programmas sākums. Tieši tik iedvesmojošs, lai ar nepacietību gaidītu nākamo iestudējumu.

Skats no izrādes "B_Ž_S" // Foto – Lita Millere, Gatis Priednieks-Melnacis

Kā jau minēju, arī otrajā izrādē – “B_Ž_S”, kuras žanrs definēts kā tikšanās ar šausmīgiem elementiem, – bija gana daudz personīgu stāstu. Un man ir dibinātas aizdomas, ka bērnu auditorijā katrs aizdomājās par to, kādas ir viņa paša bailes, no kā viņam visvairāk dzīvē ir bail un kā ir vai nav izdevies ar tām ik reizi tikt galā. Varu tikai apbrīnot, kā KVADRIFRONA māksliniekiem (šajā reizē pievienojies arī Uldis Sniķers) allaž izdodas noturēt to šauro, trauslo robežu starp nopietnību un jokiem. Ar šajā reizē grūti nespurgt par Reiņa Botera (viņš arī režisors), Āra Matesoviča (arī atbildīgais par video) un Ulda Sniķera (skaņu “vīrs”) viegli grotesko, šķietami nopietno militāristu tēlu, kas kontrastē ar atraktīvi pasniegto, pētniecisko vēstījumu par bailēm. Katrā ziņā bērniem pēc izrādes ir ļoti daudz stāstāmā – gan par savām bailēm, gan atceroties visu spocīgo, kas šajā pamatā tomēr izzinošajā stāstā par baiļu fenomenu piedzīvots. Apbrīnoju, ar kādu entuziasmu radošā komanda “sadzīvojusi” video, gaismu efektus, skaņas, tekstus un bailīgo atmosfēru. Izrāde ir tiešo tik “bailīga”, lai jebkura veida bailes kļūtu par pusbēdu. Jo izrunātas.

Uz kino šovakar neejam. Gan tāpēc, ka tomēr ir sagurums, gan tāpēc ka šā vakara filma jau redzēta. Nu jā, rīdzinieku priekšrocība. Tikmēr valmieriešiem ir pašiem savs teātra festivāls bērniem. Laimīgie!

Par to, ka šo bērnu teātra festivāla burvību novērtē ne tikai paši valmierieši, liecina pilnās kafejnīcas un ielas, kur čalo ģimenes čalo vēl pēc. pulksten deviņiem. Laiciņš ir silts, gribas vienkārši paklaiņot pa pilsētu. Tātad festivāla ideja – apdzīvot un piedzīvot pilsētu – pirmajā dienā ir piepildījusies par visiem 100 procentiem.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt